Gulivera ceļojumi

Glamdalkličas žēlabas par Grildriga pazaudēšanu

Pastorāle

Kad Glamdalkličai luteklis bij gaisis,

Tā raudāja un matus plēsa baisi.

Pat angļu jaunavas tā neprot ciest,

Ja pazūd vāvere vai putns aizlaidies.

Prom meta šuvekli tā sāpēs sūrās

Un adatu Grildriga pēļos dūra,

Un savu lelli zemē svieda tā

Kā milzis kādreiz bērnu Gildholā.

Tad pērkonbalsī viņa dobji bļāva,

Kā mātišķīga govs tik žēli māva,

Un likās - bēdās viņa skaista kļūst:

Jūk matu cirtas, asaras tai plūst.

Dažreiz no muižas šķūņa jumta stāva

Pa noteku tā gāžas lietus strāva.

- Vai tāpēc, - sauc tā, - es tev izpatiku,

Ik dienas etiķi uz galda liku,

Ar skābo šķidrumu trauks pildīts bij.

Tev tārpus meklēju, ko zivis rij,

Lai sudrabzutis tev ap āķi lokās

Un strauta zivtiņas nāk tavās rokās.

Vai ezerā mans Grilijs noslīcis. -

Tā sili pārmeklē, bet velti viss! -

Ak Grilij - kur nu tava rosme,

Ir mazām būtnēm pārāk liela drosme.

Tu nebijies pret kaķi roku sliet,

Ar bērniem rotaļas tev tikās skriet,

Kad oļus svieda puisēni un skuķi.

Bij viņiem oļi tie, tev - klinšu bluķi.

Kam tevi uzticēju vieglprātim,

Ar galma niķiem prāts pilns pāžam šim.

Lai bagātnieka meitai dotu baudu,

Tai dzīvo paiju pārdevis par naudu.

Vai atplēsis ir katru locekli

Kā mušai spārnus mazam moceklim?

Tam visā Brobdingnegā pēdas dzīšu

Un mājās nenākšu, līdz atradīšu.

Bet kas var vieglo vēju saredzēt,

Kur tevi, gaisīgo, man atrast spēt?

Var būt, ka nomaldījies mežā klīsti,

Kur klintis sūnainās tu nepazīsti?

No glumās suņusēnes novēlies,

Tu guli sadragāts, jau beidzis ciest.

Vai varbūt rozes ziedā esi grimis

Vai firziķpūkās dusi rimis?

Vai zelta gundegā tu atpūties

Vai samta gailenītē atsēdies?

Ak, rādi, Flora, man tās puķes ziedu,

Kur dus mans Grildrigs, nepazīdams biedu.

Bet - ak, man šķiet - tev domas trauc

Pie mazām sievietēm. Un mīla sauc

Pie bērniem punduriem, pie sievas sīkās,

Tev savā rotaļmāj ā dzīvot tīkas,

Un durvis, logi, krāsnis, telpas tai

Ir it kā bišu šūnu mājiņai.

Vai tāpēc tu no mūsu krasta vairies?

Tev laiva pupu pāksts un salmi - tavi airi.

Vai sēdi kastē, ko nu straume nes,

Bet kurā tevi nenesīšu es?

Vai nesēdēsi vairs uz manas rokas?

Es kādreiz priecājos, ka lēkt tev sokas

Pa manu plato plaukstu. Sīks un īss

Tu tomēr darbojies kā cilvēks īsts.

Man bieži pulksteņatslēgu tu cēli,

Kā jūrnieks enkuru to pūzdams vēli.

Kā piena spaini tējas tasīti

Uz galvas nesi sev. Un vai to sasiti?

Tu smidžus aizdzini, kas sieru plūkā,

Un visi kāpuri no tevis trūkās. -

Tā runājot, tai sāpēs lūza balss

Kā runas taure, kad ir skaņai gals.

Kā vētra elšot acis noslaucīja,

Šīs platās saules apmiglotas bija.

Kam velti asaras pār vaigiem skrej?

Pie Ņufaundlendas tās pār mencām lej.

Šīm zivīm krietnu sāļumu tās dotu,

Un Eiropa šīs sāpes nogaršotu.

*