Gulivera ceļojumi

Autors atgriežas Maldonādā, tad aizbrauc kuģī uz Lagnegas karalisti. Autors tiek apcietināts un aizsūtīts uz karaļa pili. Kā viņu tur pieņem. Karaļu lielā lēnprātība pret saviem pavalstniekiem.

Atvadījies no viņa augstības Glabdabdribas valdnieka, es ar abiem saviem pavadoņiem atgriezos Maldonādā, kur pēc divu nedēļu gaidīšanas kāds kuģis gatavojās doties uz Lagnegu. Abi džentlmeņi un vēl daži citi bija tik laipni, ka apgādāja man pārtiku un uzsēdināja uz šā kuģa. Ceļojums ilga mēnesi. Pārdzīvojām vienu spēcīgu vētru un bijām spiesti ieturēt kursu uz rietumiem, lai nokļūtu pasātu vējā, kas šeit pūš sešdesmit jūras jūdžu platā joslā. 1708.[24] gada 21. aprīlī iebraucām Kljumegnigas upē, kuras grīvā ir jūras osta Lagnegas dienvidaustrumu malā. Izmetām enkuru vienas jūdzes attālumā no pilsētas un ar signālu pieprasījām loci. Pēc nepilnas pusstundas divi loči ieradās uz mūsu kuģa, un tie caur sēkļiem un klintīm, kas braucienu padara ļoti bīstamu, mūs izveda lielā baseinā, kur kabeļtauvas attālumā no pilsētas mūra varēja mierīgi novietoties vesela flote.

Daži no mūsu jūrniekiem vai nu nodevības, vai neapdomības dēļ bija pastāstījuši ločiem, ka es esot svešzemnieks un liels ceļotājs, un tie to paziņoja muitas ierēdnim, kas mani, kad izkāpu krastā, ļoti stingri pārbaudīja. Šis ierēdnis ar mani sarunājās balnibarbiešu valodā, kas sakarā ar rosīgo tirdzniecību tiek vispār lietota šajā pilsētā, sevišķi to runā jūrnieki un muitas ierēdņi. Es viņam īsi atstāstīju dažus

savus piedzīvojumus un centos runāt tik saprotami un saturīgi cik vien varēdams, tomēr uzskatīju par nepieciešamu neizpaust savu dzimteni un nosaucu sevi par holandieti, jo vēlējos nokļūt Japānā, zinādams, ka holandieši ir vienīgie eiropieši, kam atļauts iebraukt šajā karalistē. Tāpēc sacīju ierēdnim, ka mans kuģis nogrimis pie Balnibarbijas krasta un ka, izsviests uz klints, tiku uzņemts Laputā jeb lidojošajā salā (par kuru viņš bija daudz dzirdējis), un ka tagad cenšos nokļūt Japānā, kur varbūt atrastu iespēju atgriezties savā dzimtenē. Ierēdnis atbildēja, ka mani jāpaturot arestā, kamēr viņš saņemšot rīkojumus no galma, kurus tūdaļ ar rakstu pieprasīšot, un cerot, ka atbilde pienākšot pēc divām nedēļām. Mani ieveda piemērotā telpā, kur pie durvīm nostādīja sargu; tomēr man bija atļauts pastaigāties lielā dārzā un pret mani izturējās pietiekami cilvēcīgi, jo tiku visu laiku ēdināts uz karaļa rēķina. Vairākas personas mani ielūdza galvenokārt aiz ziņkāres, jo bija izplatījušās valodas, ka esmu ieradies no ļoti tālām zemēm, par kurām šeit neviens nebija nekā dzirdējis.

Nolīgu kādu jaunekli, kas bija atbraucis ar to pašu kuģi, ar kuru es, lai tas būtu man par tulku; viņš bija dzimis Lagnegā, bet dzīvojis dažus gadus Maldonādā un nevainojami runāja abas valodas. Ar viņa palīdzību varēju sarunāties ar saviem ciemiņiem, taču saruna sastāvēja vienīgi no viņu jautājumiem un manām atbildēm.

Vēstule no galma pienāca paredzētajā laikā. Tajā bija pavēle aizvest mani un manus pavadoņus uz Treldnegdabhu jeb Trildrogdribu (jo šo vārdu, cik atceros, izrunā divējādi) ar desmit zirgiem. Mans vienīgais pavadonis bija šis nabaga jauneklis, mans tulks, kuru pierunāju palikt manā dienestā, un pēc mana pazemīga lūguma katram no mums iedeva vienu mūli. Dienu pirms mūsu aizceļošanas tika izsūtīts ziņnesis, lai tas pavēstītu karalim manu ierašanos un lūgtu viņa majestāti laipni nosacīt dienu un stundu, kad viņam visžēlīgi labpatiktos man piešķirt godu nolaizīt putekļus pie viņa troņa pakājes. Tāds ir galma stils, bet izrādīj ās, ka tie nav tikai vārdi vien, jo, kad divas dienas pēc ierašanās tiku pieņemts galmā, man pavēlēja līst uz vēdera un laizīt grīdu, bet, ņemot vērā, ka biju svešzemnieks, grīda bija tik rūpīgi nospodrināta, ka putekļus nevarēja manīt. Taču tā bija sevišķa laipnība, kuru mēdza izrādīt tikai visdižciltīgākajām personām, kad tās vēlas tikt pieņemtas galmā. Bet dažreiz grīda tiek ar nodomu apbārstīta ar putekļiem, ja pieņemšanā ierodas personas, kurām galmā ir spēcīgi ienaidnieki; un es redzēju kādu lielu augstmani, kura mute bija tik pilna ar putekļiem, ka, norāpojis visu vajadzīgo atstatumu līdz tronim, viņš vairs nespēja izrunāt neviena vārda. Nav arī nekāda pretlīdzekļa, jo audiencē pieņemtajiem draud smags sods, ja viņi nospļaujas vai noslauka muti viņa majestātes klātienē. Ir vēl kāds cits paradums, kuru nevaru gluži atzīt: ja karalis nolēmis kādu no saviem augstmaņiem maigā un žēlsirdīgā veidā sodīt ar nāvi, viņš pavēl grīdu apkaisīt ar indīgu, brūnu pulveri, kas ielaizīts divdesmit četru stundu laikā nekļūdīgi nogalina. Bet patiesi novērtējot šā valdnieka lielo žēlsirdību un viņa izcilo gādību par savu pavalstnieku dzīvībām (varētu vēlēties, lai Eiropas valdnieki šajā ziņā sekotu viņa paraugam) jāsaka viņam par godu, ka stingri pavēlēts grīdas saindētās vietas pēc soda izpildes rūpīgi nomazgāt, un, ja kalpotāji to aizmirst izdarīt, tiem draud karaliskās dusmas. Esmu pats dzirdējis karali dodam rīkojumu, lai izpātago vienu no viņa pāžiem, kura uzdevums bija ziņot, ka jānomazgā grīda pēc soda izpildes, bet ļaunprātīgi to nebija izdarījis; šās nolaidības dēļ kāds ļoti daudzsološs jauns augstmanis, ieradies audiencē, bija ticis noindēts, lai gan karalim tai laikā nebija nekādu nodomu atņemt viņam dzīvību. Taču šis labais valdnieks bija tik žēlīgs, ka nabaga pāžam aiztaupīja šo pērienu, kad tas apsolījās turpmāk tā vairs nedarīt, ja vien nebūs dota sevišķa pavēle.

Bet pietiks ar šo mazo novirzi: kad biju norāpojis četru jardu atstatumā no troņa, izslējos viegli uz ceļiem un, septiņas reizes sizdams pieri pret zemi, atkārtoju sekojošus vārdus, kā tie man bija iemācīti pagājušajā naktī: «Inkpling gloftrob skūt skram blhaiop mlašnolt cvin anodbalkafhslhaiophed gardlabh ašt.» Tas ir sveiciens, kas pēc šās zemes likumiem jārunā visām personām, kuras pielaiž pie karaļa. Mūsu valodā to varētu tulkot šādi: «Lai jūsu debesīgā majestāte pārdzīvo sauli vienpadsmitarpus mēnešus.» Tad karalis kaut ko atbildēja, ko gan nesapratu, bet piebildu, kā biju mācīts: «Fljut drin jalerik dvaldom prestred mirpaš,» - kas nozīmē «mana mēle ir mana drauga mutē», un ar šo izteicienu liku saprast, ka lūdzu atļauju atsaukt manu tulku. Tad tika ievests iepriekš minētais jauneklis, un ar viņa

starpniecību atbildēju uz daudziem jautājumiem, kurus viņa majestāte paguva man uzdot vairāk nekā vienas stundas laikā. Es runāju balnibarbiešu valodā, un mans tulks vārdu saturu pārtulkoja lagnegiešu valodā.

Karalim mana sabiedrība ļoti patika, un viņš pavēlēja savam blifmarklabam vai virskambarkungam ierādīt man un manam tulkam dzīvojamās telpas galmā, piešķirot līdzekļus manai ikdienas iztikai un lielu maku ar zeltu maniem vispārīgajiem izdevumiem.

Šai zemē paliku trīs mēnešus, paklausīdams viņa majestātei, kam labpatikās man izrādīt savu laipnību un izteikt itin godpilnus piedāvājumus. Taču likās, ka piesardzības un taisnības dēļ man vajadzētu pavadīt savas atlikušās dienas pie sievas un bērniem.