Gulivera ceļojumi

Liliputu zemes imperators, dažu savu augstmaņu pavadīts, ierodas apciemot autoru viņa ieslodzījumā. Imperatora personas un tērpa apraksts. Zinātniekiem uzdod iemācīt autoram viņu valodu. Viņš iemanto labvēlību ar savu lēnprātīgo izturēšanos. Viņam tiek izkratītas kabatas, atņemts viņa zobens un pistoles.

Es lēnprātīgi biju pacietis apnicīgo stāvokli, kādā atradās mans ķermenis, un tagad ar vislielāko prieku piecēlos atkal kāj ās: apskatījos visapkārt, un man jāatzīstas, ka nekad nebiju redzējis pievilcīgāku ainavu. Viss apvidus izskatījās kā viens vienīgs dārzs, un iežogotie lauki, parasti četrdesmit kvadrātmetru lieli, līdzinājās puķu dobēm. Šiem laukiem apkārt bija meži pusstengas[7] augstumā, un lielākie koki bija apmēram septiņas pēdas gari. Es paskatījos uz pilsētu, kas atradās man kreisajā pusē, un tā izskatījās kā pilsētas dekorācija uz teātra skatuves.

Jau vairākas stundas mani ļoti mocīja kāda dabiska vajadzība, par ko nav jābrīnās, jo bija pagājušas gandrīz divas dienas, kopš es pēdējo reizi biju atvieglinājies. Atrados ļoti grūtā stāvoklī - mani tirdīja liela vajadzība un reizē kauns. Labākais, ko varēju izdomāt, bija ielīst savā mājā, ko arī darīju: aizvēris aiz sevis durvis, es aizrāpoju tik tālu, cik to atļāva manu važiņu garums, un atbrīvoju savu ķermeni no nepatīkamā smaguma. Bet šī ir vienīgā reize, kad mani varēja nosodīt par tik netīrīgu uzvedību, ko, es ceru, sirsnīgais lasītājs man mazliet piedos, ja saprātīgi un objektīvi iedomāsies bēdīgo stāvokli, kādā atrados. Kopš šīs reizes es parasti mēdzu, tikko piecēlies, nokārtot šīs darīšanas svaigā gaisā, atgājis tik tālu, cik to manas ķēdītes atļāva; un katru rītu divi šim nolūkam norīkoti kalpi parūpējas nepatīkamos atkritumus aizvest projām ar ķerru, iekams ieradās viesi. Es nebūtu tik ilgi kavējies pie šī apstākļa, kas pirmajā mirklī var likties ļoti nenozīmīgs, ja nejustu nepieciešamību, attaisnot sabiedrības acīs sava rakstura attieksmi pret tīrību, kuru, kā man stāstīja, dažiem no maniem ļaunvēļiem labpaticies šajā un citos gadījumos apšaubīt.

Kad šīs darīšanas bija nokārtotas, es atkal iznācu no savas mājas, lai ieelpotu svaigu gaisu. Imperators jau bija nokāpis no torņa un tuvojās man jāšus zirgā; par šo drosmi viņam vajadzēja dārgi samaksāt, jo dzīvnieks, lai gan labi apmācīts, nebija pieradis pie šāda skata, un, kad tam priekšā sakustēj ās it kā kalns, tas saslējās uz pakaļkājām; tomēr valdnieks, būdams izcils jājējs, noturēj ās seglos, līdz pieskrēja viņa pavadoņi un satvēra pavadas, un tad viņa majestāte nokāpa zemē. Valdnieks nokāpis mani aplūkoja lielā izbrīnā no visām pusēm, bet turēj ās no manis lielākā atstatumā, nekā sniedzās mana važa. Viņš pavēlēja saviem pavāriem un sulaiņiem, kas jau bija sagatavojušies, pasniegt man ēdienus un dzērienus, kurus tie piestūma īpatnos ratiņos tik tuvu, ka varēju tos aizsniegt. Es paņēmu šos ratiņus rokās un visus ātri iztukšoju: divdesmit no tiem bija pildīti ar gaļu, desmit ar dzērieniem. Ēdiena katros ratiņos bija man tikai divi vai trīs kumosi, bet dzērienu es no desmit māla blašķēm salēju visu vienos ratiņos un izdzēru vienā paņēmienā; un tāpat darīju ar atlikušo dzērienu. Valdniece ar jaunajiem prinčiem un princesēm, kopā ar savām galma dāmām sēdēja krēslos nelielā atstatumā no manis, bet pēc negadījuma ar imperatora zirgu visi piecēlās un steidzās pie viņa augstības, kura personu tagad gribu attēlot. Viņš ir par mana naga tiesu garāks nekā visi viņa galminieki, un ar to vien jau pietiek, lai viņš iedvestu skatītājos bijību. Viņa sejas vaibsti ir spēcīgi un vīrišķīgi, viņam ir austriešu lūpas, ērgļa deguns; viņa seja ir olīvu krāsā, augums stalts, ķermenis, rokas un kājas ļoti samērīgi veidotas, visas viņa kustības ir pievilcīgas un stāja cildena. Valdnieks nav vairs pirmajā jaunībā, jo viņam ir divdesmit astoņi gadi un deviņi mēneši; viņš valda jau septiņus gadus ļoti veiksmīgi un ieguvis vairākas uzvaras. Lai varētu viņu labāk apskatīt, es nogulos uz sāniem, tā ka mana seja atradās tieši pretim viņa sejai, un viņš stāvēja tikai trīs jardu atstatumā; vēlāk imperatoru vairākkārt esmu turējis savā rokā un tāpēc nevaru kļūdīties, viņu attēlodams. Imperatora tērps bija ļoti vienkāršs un pieticīgs, darināts pa pusei aziātu, pa pusei eiropiešu gaumē, bet galvā viņam bija viegla, ar dārgakmeņiem un spalvu izgreznota zelta bruņu cepure. Viņš turēja rokā kailu zobenu pašaizsardzībai gadījumam, ja man izdotos pārraut važas. Šis zobens bija gandrīz trīs collas garš, rokturis un maksts tam bija veidoti no zelta un izgreznoti ar dimantiem. Viņa balss bija spalga, bet tik skaidra un saprotama, ka es to varēju labi sadzirdēt, kāj ās stāvēdams. Dāmas un galminieki bija visi ļoti krāšņos tērpos, tā ka vieta, kur tie bija sapulcējušies, līdzinājās uz zemes izklātiem ar zeltu un sudrabu izšūtiem svārkiem. Viņa ķeizariskā augstība mani vairākkārt uzrunāja, un es viņam atbildēju, bet mēs viens no otra runas nesapratām ne vārda. Šeit stāvēja arī vairāki viņa galma garīdznieki un juristi (to es secināju no viņu tērpiem), kuriem bija pavēlēts ar mani sarunāties, arī es viņus uzrunāju daždažādās valodās, kādas vien kaut cik zināju: vācu, holandiešu, latīņu, franču, spāniešu, itāliešu un Lingua Franca, bet veltīgi. Pēc apmēram divām stundām galms aizgāja, un pie manis atstāja stipru sardzi, lai novērstu pūļa nekaunību un varbūt arī ļaunprātību, jo ļaudis ap mani nepacietīgi drūzmējās un centās man piekļūt iespējami tuvu, daži no tiem bija tik nekautrīgi, ka izšāva uz mani savas bultas, kad sēdēju uz zemes pie savas mājas durvīm, un viena no šīm bultām gandrīz skāra manu kreiso aci. Bet pulkvedis pavēlēja apcietināt sešus no barvežiem un nolēma, ka vislabākais sods būs tos saistītus nodot manās rokās, ko daži viņa kareivji arī izdarīja, piegrūzdami apcietinātos ar savu pīķu trulajiem galiem man klāt. Es tos visus paņēmu labajā rokā, piecus no tiem ieliku sava kamzoļa kabatā, bet sestajam parādīju tādu ģīmi, it kā es gribētu viņu dzīvu apēst. Nabaga vīrelis briesmīgi iespiedzās, un pulkvedis un virsnieki ļoti satraucās, sevišķi, kad redzēja, ka izņemu savu kabatas nazi, bet drīz viņus nomierināju, jo, laipni raudzīdamies, nekavējoties pārgriezu sava gūstekņa saites, noliku viņu uz zemes, un viņš tūlīt aizbēga. Tāpat rīkojos ar pārējiem, izņemdams viņus vienu pēc otra no savas kabatas; es ievēroju, ka ļaudis un kareivji bija ļoti iepriecināti par tādu žēlsirdību, kas man sagādāja lielu labvēlību arī galmā.

Naktij iestājoties, ar zināmam grūtībām iekļuvu savā mītnē, kur nolikos uz grīdas. Tā es pavadīju naktis gandrīz divas nedēļas, un šai laikā ķeizars pavēlēja izgatavot manām vajadzībām gultu. Man ratos atveda seši simti parastā lieluma matračus un novietoja tos manā mājā; simt piecdesmit matrači tika sašūti kopā, izveidojot man platumā un garumā atbilstošu matraci, četrus šādus matračus novietoja vienu uz otra, bet arī tad es sajutu, cik cieta bija gludā akmens grīda. Tādos pašos apmēros man pagatavoja palagus, segas un apklājus, diezgan pieņemamus cilvēkam, kas bija tik sen pieradis pie grūtībām.

Kad ziņa par manu ierašanos izplatījās ķeizaristē, neticami lielā skaitā sāka saplūst bagāti, dīkdienīgi un ziņkāri ļaudis, lai mani redzētu; sādžas palika gandrīz tukšas, un būtu radušies lieli traucējumi zemkopībā un mājsaimniecībā, ja viņa majestātes izdotie rīkojumi un pavēles laikā nenovērstu šo postu. Viņš pavēlēja, ka tiem, kas mani jau redzējuši, jāatgriežas mājās un ka tie bez galma atļaujas nedrīkst manai mītnei pienākt tuvāk par piecdesmit jardiem, un tas sagādāja krietnus ienākumus valsts sekretāriem.

Visā šai laikā imperators bieži sasauca valsts padomi, lai apspriestos, kā ar mani rīkoties; vēlāk es uzzināju no kāda sava tuva drauga, ļoti dižciltīga vīra, kas visai labi pārzināja valsts noslēpumus, ka galmam manis dēļ bijušas lielas grūtības. Viņi baidījušies, ka es varētu izlauzties brīvībā, ka manis uzturēšana varētu prasīt pārāk lielus izdevumus un radīt badu. Dažreiz viņi nolēmuši mani mērdēt badā vai vismaz iešaut man sejā un rokās saindētas bultas, kas drīz mani nobeigtu, bet tad apsvēruši, ka, tik milzīgam līķim satrūdot, varētu izcelties galvaspilsētā mēris un izplatīties visā impērijā. Šo apspriežu laikā daži armijas virsnieki sapulcējušies pie lielās padomes zāles durvīm un divi no tiem ielaisti sanāksmē, kur tie snieguši ziņojumu par manu izturēšanos pret sešiem iepriekš minētajiem noziedzniekiem, un tas radījis man tik labvēlīgu iespaidu viņa majestātes un visu padomes locekļu sirdīs, ka izdots imperatora rīkojums, lai visi ciemi deviņi simti jardu attālumā no galvaspilsētas katru rītu piegādātu sešus vēršus, četrdesmit avis un citas barības vielas manam uzturam kopā ar attiecīgu daudzumu maizes, vīna un citu dzērienu; un to visu viņa majestāte pavēlēja apmaksāt no savas kases, jo šis valdnieks dzīvo galvenokārt no ienākumiem, ko dod viņa paša īpašumi, un visai reti, tikai sevišķi svarīgos gadījumos, pieprasa subsīdijas no saviem pavalstniekiem, kuriem jāierodas karā, pašiem sedzot izdevumus. Bez tam sešsimt personu tika nozīmētas man par apkalpotājiem, kuriem piešķīra algu uzturam, un abās pusēs manām durvīm tika uzstādītas ērtas teltis viņu vajadzībām. Tāpat tika pavēlēts trīssimt drēbniekiem, lai tie man pašūtu pēc vietēj ās modes darinātu tērpu, bet seši viņa majestātes lielākie zinātnieki sāka man mācīt vietējo valodu, un visbeidzot tika izdots rīkojums, ka imperatora, muižnieku un gvardes zirgi bieži jāapmāca manā klātienē, lai tie pie manis pierastu. Visi šie rīkojumi tika pienācīgi izpildīti, un trijās nedēļās es guvu lielas sekmes liliputu valodā; šai laikā imperators mani bieži pagodināja ar savieim apciemojumiem un ar patiku piedalījās valodas stundās. Mēs jau sākām pat nedaudz sarunāties; un pirmie vārdi, kurus iemācījos, izpauda manu vēlēšanos, «lai viņš būtu tik laipns atdot man brīvību», tos es katru dienu viņam atkārtoju: uz ceļiem nometies. Viņa atbilde, cik nopratu, bija, ka tas varētu notikt pēc kāda laika un ka to nevarot atļaut bez viņa padomes piekrišanas, un ka vispirms man vajagot lumos kelmin pesso desmar lon emposo; tas ir, zvērēt, ka dzīvošu mierā ar viņu un viņa valsti; bet ar mani apiešoties ļoti laipni, un viņš man deva padomu ar pacietību un lēnprātīgu uzvedību iegūt viņa paša un tautas labvēlību. Viņš lūdza neuzskatīt par apvainojumu, ja pavēlēšot dažiem sevišķu uzdevumu ierēdņiem mani pārmeklēt, jo varbūt man esot klāt daži ieroči, kuriem jābūt ļoti bīstamiem, ja jie atbilstot manam apbrīnojamajam lielumam. Es teicu, ka viņa majestāte būs apmierināts, jo esmu gatavs pats noģērbties un izkratīt savas kabatas viņa priekšā. To izteicu daļēji ar vārdiem, daļēji ar kustībām. Ķeizars atbildēja, ka saskaņā ar impērijas likumiem mani pārmeklēšot divi ierēdņi, un viņš zinot, ka to nevarot izdarīt bez manas piekrišanas un palīdzības, bet esot tik labās domās par manu augstsirdību un taisnīgumu, ka uzticot to personas manām rokām, ka viss, ko tie atņemšot, tikšot man atdots, kad es atstāšu viņu zemi, vai arī apmaksāts pēc manis noteiktas cenas. Es paņēmu abus ierēdņus savās rokās, ieliku tos vispirms sava kamzoļa kabatās un tad visās pārēj ās kabatās, atskaitot divas vestes kabatas un vienu slepenu kabatu, kuras negribēju ļaut pārmeklēt, jo tur glabājas daži sīkumi, kas varēja būt nozīmīgi tikai man pašam. Vienā no manām vestes kabatām bija sudraba pulkstenis un otrajā maks ar dažiem zelta gabaliem. Ierēdņi, kuriem bija līdz spalva, tinte un papīrs, sastādīja sīku sarakstu, atzīmējot ikvienu atrasto priekšmetu; un, kad tas bija padarīts, viņi lūdza man viņus nocelt atkal zemē, lai varētu šo sarakstu nodot imperatoram. Šo inventāra sarakstu es vēlāk pārtulkoju angļu valodā, un vārds vārdā tas skan šādi:

«Imprimis. Lielā Cilvēka Kalna (tā es tulkoju vārdus: Kvinbus Flestrin) kamzoļa labās puses kabatā pēc sīkas pārbaudes mēs atradām tikai vienu lielu, rupju audekla gabalu, kas pēc saviem apmēriem varētu noderēt par paklāju viņa majestātes parādes zālei. Kreisās puses kabatā atradām milzīgu sudraba lādi ar tāda paša metāla vāku, kuru mēs, pārmeklētāji, nevarējām pacelt. Mēs pieprasījām lādi atvērt, un, kad viens no mums tajā iekāpa, tas līdz ceļiem iestiga kaut kādos putekļos, un, kad daļa šo putekļu pacēlās līdz mūsu sejām, tie lika mums abiem vairākkārt nošķaudīties. Vestes labās puses kabatā atradām milzīgu kaudzi baltas, smalkas vielas, kuras slāņi bija salikti viens uz otra gandrīz trīs vīru augstumā, kaudze bija apsieta ar stipru virvi un aprakstīta ar melnām zīmēm, kas pēc mūsu pazemīgā ieskata varētu būt burti, no kuriem katrs ir divreiz lielāks par mūsu plaukstu. Kreisajā kabatā atradās kāds instruments, kuram mugurpusē bija piestiprināti divdesmit gari stabi, kas līdzinājās žogam ap mūsu majestātes pils sētu; mēs secinām, ka Cilvēks Kalns ar šo instrumentu sukā sev matus, bet mēs viņu pārāk netraucējām ar jautājumiem, jo mums bija ļoti grūti ar viņu saprasties. Viņa vidējā apsega (tā es tulkoju vārdu ranfu-lo, ar ko viņi apzīmēja manas bikses) labās puses lielajā kabatā ieraudzījām vidū izdobtu dzelzs stabu cilvēka garumā, kas bija pievienots pie vēl garāka stipra koka gabala, un stabam vienā pusē rēgojās ļoti savāda veida lieli dzelzs izciļņi, kuru nozīmi mēs nevarēj ām noskaidrot. Kreisajā kabatā atradām otru tādu pašu instrumentu. Kreisās puses mazajā kabatā bija vairākas dažāda lieluma plānas balta un sarkana metāla ripas, dažas no baltajām metāla ripām, kas šķita veidotas no sudraba, bija tik lielas un smagas, ka mans biedrs un es tās gandrīz nespēj ām pacelt. Kreisajā kabatā atradās divi nevienādas formas melni stabi: stāvēdami kabatas dibenā, mēs tikai ar lielām pūlēm varējām aizsniegt tiem augšgalu. Viens no stabiem bija ar apvalku un darināts no viena gabala, bet otram augšgalā bija kāds balts, apaļš priekšmets, divreiz lielāks par mūsu galvu. Katrā stabā ieveidota milzīga tērauda plāksne, kuru viņš pēc mūsu pieprasījuma mums parādīja, jo baidījāmies, ka pie viņa varētu atrasties bīstami instrumenti. Viņš izņēma plāksnes no futrāļiem un teica, ka viņa zemē ar vienu no tām mēdzot skūt bārdu, bet ar otru - griezt gaļu. Divās kabatās mēs nevarējām iekļūt, un tās viņš sauc par vestes kabatām; tās ir divi gari šķēlumi viņa vidēj ā apsega augšgalā, viņa vēdera izslējuma stipri saspiestas. No labās puses vestes kabatas nokarājās liela sudraba važa ar brīnišķīgu mašīnu galā. Mēs likām viņam izvilkt visu, kas atradās važas galā, un priekšmets līdzināj ās bumbai, darinātai pa pusei no sudraba, pa pusei no kāda caurspīdīga metāla, jo caurspīdīgajā pusē mēs ieraudzīj ām dažas dīvainas, aplī sakārtotas zīmes un domājām, ka varēsim tām pieskarties, bet mūsu pirksti atdūrās pret šo spīdīgo vielu. Viņš pielika savu mašīnu mums pie ausīm, un mēs izdzirdējām nepārtrauktu troksni, it kā grieztos ūdens dzirnavu rats, un secinām, ka tas ir vai nu kāds nezināms dzīvnieks, vai dievs, kuru viņš pielūdz; un vairāk sliecamies domāt pēdējo, jo Cilvēks Kalns mums apgalvoja (ja vien sapratām viņu pareizi, tāpēc ka viņš ļoti vāji runā mūsu valodu), ka reti kaut ko darot, iepriekš neprasījis tam padomu. Viņš šo priekšmetu nosauca par savu orākulu un teica, ka tas katrai darbībai viņa dzīvē norādot laiku. No vestes kreisās kabatas viņš izvilka tīklu, gandrīz tikpat lielu, kādi mēdz būt zvejniekiem, bet tas ierīkots tā, ka to var atvērt un aizvērt kā maku, un šis tīkls tiešām viņam ir maka vietā: mēs tajā atradām vairākus smagus dzeltena metāla gabalus, un, ja tie ir īsts zelts, tad tiem vajag būt ārkārtīgi dārgiem.

Šādā veidā, paklausot jūsu majestātes pavēlei, cītīgi pārmeklējuši visas viņa kabatas, mēs ievērojām ap viņa vidukli jostu, kas darināta no kāda milzīga dzīvnieka ādas; šīs jostas kreisajā pusē karāj ās zobens piecu vīru garumā, bet labajā pusē soma jeb maiss ar diviem nodalījumiem, no kuriem ikvienā varētu novietoties trīs jūsu majestātes pavalstnieki. Vienā somas nodalījumā atradām varen smagas metāla lodes vai bumbiņas mūsu galvu lielumā, un vajadzīgs liels spēks, lai tās paceltu; otrajā nodalījumā atradās kaudze melnu graudu, kas nebija visai lieli, nedz smagi, jo varēj ām paņemt plaukstā ap piecdesmit graudu.

Tas ir sīks lietu saraksts, kuras atradām, pārmeklējot Cilvēku Kalnu, kas izturēj ās pret mums ļoti pieklājīgi un juta cieņu pret jūsu majestātes rīkojumiem. Parakstīts un apzīmogots jūsu majestātes laimīgās valdīšanas astoņdesmit devītā mēneša ceturtajā dienā.

Flesens Freloks Marsijs Freloks»

Kad šo lietu sarakstu nolasīja viņa majestātei, viņš pieprasīja, gan ļoti laipnos vārdos, lai es dažas lietas atdotu. Vispirms pieprasīja manu līko zobenu, ko es noņēmu kopā ar maksti. Šai laikā viņš bija pavēlējis trīstūkstoš saviem labākajiem karavīriem zināmā attālumā mani ielenkt un turēt lokus un bultas šaušanas gatavībā, bet es to neievēroju, jo manas acis bija pievērstas tikai viņa majestātei. Tad viņš izteica vēlēšanos, lai es izvilktu savu zobenu, kas gan bija no jūras ūdens mazliet sarūsējis, tomēr vēl gandrīz viscaur ļoti spožs. Es izvilku zobenu, un tajā pašā mirklī karavīri iekliedzās šausmās un izbrīnā, jo saules atspīdums uz mana zobena asmens, kad ieroci vicināju šurp un turp, tiem apžilbināja acis. Viņa

majestāte, kas ir ļoti drosmīgs valdnieks, bija mazāk izbijies, nekā es to varēju sagaidīt: viņš pavēlēja man zobenu likt atpakaļ makstī un to nosviest zemē, cik vien piesardzīgi es varot, apmēram sešu pēdu atstatumā no manas ķēdes gala. Tad viņš pavēlēja man parādīt vienu no izdobtajiem dzelzs stabiem, kas bija manas pistoles. Es izņēmu vienu pistoli un uz viņa lūgumu pastāstīju, cik labi prazdams, kā tā jālieto, un, pielādējis to tikai ar pulveri, kas cieši noslēgtajā makā bija palicis jūras ūdens nesaslapināts (pret šo neērtību visi piesardzīgie jūrnieki mēdz sevišķi nodrošināties), es, vispirms brīdinājis imperatoru neizbīties, izšāvu no pistoles gaisā. Izbrīns par to bija lielāks nekā par zobenu. Simtiem cilvēciņu nokrita zemē it kā beigti, un pat imperators, kaut gan palika kājās stāvam, nevarēja ilgāku laiku atģisties.

Es atdevu abas savas pistoles, tāpat kā biju atdevis savu zobenu, pēc tam atbrīvojos no sava pulvera maka un lodēm, bet lūdzu valdnieku glabāt pulveri tālāk no uguns, jo no mazākās dzirksts tas varētu aizdegties un uzspert gaisā viņa ķeizarisko pili. Tāpat nodevu savu pulksteni, ko imperators aplūkoja ar lielu ziņkāri, un tad pavēlēja diviem saviem lielākajiem gvardiem to aiznest, uzmaucot uz kārts un uzliekot kārti plecos, apmēram tā, kā Anglijā nesēji nes alus muciņas. Viņš bija pārsteigts par pulksteņa nepārtraukto tikšķēšanu un par minūšu rādītāja kustību, ko tas varēja labi saredzēt, jo liliputu redze ir daudz asāka nekā mūsējā. Valdnieks lika mācītiem vīriem izteikt savas domas par šo ierīci, un viņu atbildes bija ļoti dažādas un tālas patiesībai, ko lasītāji var labi iedomāties arī bez mana paskaidrojuma, kaut gan, jāatzīstas, zinātnieku izteicienus pilnam nesapratu. Tad atdevu savu sudraba un vara naudu, savu maku, deviņus lielus un dažus mazākus zelta gabalus, savu kabatas nazi un bārdas nazi, matu suku un sudraba tabakas dozi, savu nēzdogu un piezīmju grāmatu. Mans zobens, pistoles un pulvera maks tika aizvesti vairākos ratos uz viņa majestātes arsenālu, bet pārējās lietas man atdotas atpakaļ.

Kā jau iepriekš minēju, man bija slepena kabata, ko pārmeklētāji neatrada, kur glabājās brilles (tās dažreiz lietoju savas vāj ās redzes dēļ), tālskatis un vēl daži sīkumi, kas nevarēja imperatoru sevišķi interesēt, un tāpēc neuzskatīju par sava goda pienākumu šīs lietas parādīt, jo baidījos, ka tās varētu tikt pazaudētas vai sabojātas, ja nonāktu citās rokās.