Gulivera ceļojumi

Par Liliputijas iedzīvotājiem, viņu zinātni, likumiem un parašām; viņu bērnu audzināšanas sistēmu. Autora dzīves veids šai zemē. Kā viņš reabilitē kādu augstu dāmu.

Ķildas un intrigas ir galmā tik parastas, ka es nepakavēšos pie skauģu izdomātiem apmelojumiem, kas centās ietekmēt ķeizarienes prātu pret mani, bet pievērsīšos citai tēmai. Lai gan esmu nodomājis sniegt šīs impērijas aprakstu atsevišķā sacerējumā, tomēr pagaidām man labpatiktos ziņkārajam lasītājam neliegt dažas vispārīgas ziņas. Liliputu vidusmēra garums nepārsniedz sešas collas, un attiecīgā samērā tiem atbilst visi pārējie dzīvnieki, kā arī stādi un koki, piemēram, lielāko zirgu un vēršu augstums ir starp četrām un piecām collām, aitas ir apmēram pusotras collas augstas, viņu zosis ir zvirbuļu lielumā, un tā apjomi attiecīgi samazinās, pārejot uz mazākiem dzīvniekiem līdz vismazākajiem, kas manām acīm bija gandrīz nesaredzami; taču daba pielāgojusi liliputu acis viņu apkārtnes priekšmetiem: viņi redz ļoti labi, bet nelielā atstatumā. Un, novērtējot viņu smalko redzi attiecībā uz tuviem objektiem, es ar lielu prieku vēroju pavāru, kas plucināja cīruli, kura lielums nepārsniedza mūsu vienkāršo mušu, un jaunu meiteni, kas neredzamā adatā ievēra neredzamu zīda pavedienu. Viņu lielākie koki ir septiņas pēdas augsti, es runāju par dažiem kokiem ķeizara lielajā parkā, kuru galotnes es varēju tik tikko aizsniegt, paceļot roku. Pārējiem augiem ir attiecīgi apmēri, bet tos es atstāju lasītāja iztēlei.

Šai impērijā ir ļoti savādi likumi un parašas, un, ja tie nebūtu pilnīgā pretstatā manas mīļotās tēvijas likumiem un parašām, es mēģinātu tos mazliet attaisnot. Būtu tikai vēlams, lai tie tiktu labi izlietoti. Vispirms pieminēšu likumu par nodevējiem. Visus noziegumus pret valsti soda šeit ar vislielāko bardzību, bet, ja apvainotā persona prāvas laikā skaidri pierāda savu nevainību, tad sūdzētājam tūlīt piespriež kauna pilnu nāvi un no viņa mantas un zemes nevainīgajai personai tiek četrkārtīgi atlīdzināts par zaudēto laiku, pārciestajām briesmām, cietuma grūtībām un par visiem izdevumiem, kas bija vajadzīgi aizstāvībai, un, ja sūdzētāja īpašumu nepietiek, tad pārējos līdzekļus jo plaši sagādā kronis. Imperators cietušajam publiski izrāda savu labvēlību, un viņa nevainība tiek proklamēta visā valstī.

Liliputi uzskata blēdību par lielāku noziegumu nekā zādzību un tikai retos gadījumos nesoda to ar nāvi, jo viņiem šķiet, ka piesardzīgums, modrība un vesels saprāts var nosargāt cilvēka īpašumu no zagļiem, bet godīgumam nav aizsarga pret smalku viltību, un, ja ir nepieciešams pastāvīgi pirkt un pārdot un tirgoties uz kredīta, pieļaujot un sekmējot blēdību un neparedzot tai likumā sodu, godīgais tirgotājs tiek vienmēr krāpts, bet viltnieks ir arvien ieguvējs. Atceros, ka reiz pie valdnieka aizstāvēju noziedznieku, kas bija piesavinājies no sava kunga lielāku naudas summu, kuru bija saņēmis viņa uzdevumā un ar to aizbēdzis; kad es viņa majestātei mēģināju noziedznieka vainu mīkstināt, sacīdams, ka tā bijusi tikai uzticības laušana, ķeizaram šķita drausmīgi, ka es par attaisnojumu minu to, kas noziegumu tikai palielina, un, patiesi, man nebija ko teikt, un es varēju dot tikai parasto atbildi, ka dažādām tautām ir dažādas parašas, jo, jāatzīstas, biju ļoti nokaunējies.

Kaut gan mēs dēvējam apbalvojumus un sodus par divām svirām, kas iedarbina visu valsts mehānismu, nekur citur kā vien Liliputijā neesmu redzējis šo principu izlietojam praksē. Ikviens, kas šai zemē var pietiekami pierādīt, ka stingri ievērojis šās valsts likumus septiņdesmit trīs mēnešus, iegūst saskaņā ar savu stāvokli un dzīves apstākļiem tiesību uz zināmām privilēģijām un uz attiecīgu naudas summu no šām vajadzībām nozīmētā fonda; viņš iegūst arī snilpola jeb likumu ievērotāja titulu, ko pievieno viņa vārdam, bet kas nepāriet uz viņa pēcnācējiem. Un, kad pastāstīju, ka mūsu likumu spēks ir tikai sodos un ka tie neparedz apbalvojumus, tas viņiem šķita mūsu politikas sevišķs trūkums. Tāpēc viņu tiesas zālēs Taisnības attēlam, lai simbolizētu modrību, ir sešas acis: divas priekšpusē, divas mugurpusē un abos sānos pa vienai, labajā rokā viņa tur atvērtu maisu ar zeltu, kreisajā zobenu makstī, lai parādītu, ka vairāk sliecas apbalvot nekā sodīt.

Izvēloties cilvēkus dažādiem valsts amatiem, liliputi vairāk ņem vērā labus tikumus nekā izcilas spējas, jo viņi domā, - ja valdība cilvēkiem vajadzīga, tad caurmēra cilvēka saprāts ir piemērots šādiem vai tādiem amatiem, un liktenis nekad nav gribējis padarīt sabiedrisku lietu kārtošanu par mistēriju, ko varētu izprast tikai dažas sevišķi ģeniālas personas, kas katrā gadsimtā piedzimst tikai ne vairāk par trim, bet tiem šķiet, ka patiesīgums, taisnīgums, mērenība un tamlīdzīgas īpašības var piemist katram cilvēkam; šādi tikumi, pieredzes un labu nodomu atbalstīti, dara ikvienu cilvēku spēj īgu kalpot savai tēvijai, ja vien amats neprasa speciālas studijas. Bet viņi domā, ka vislielākās gara dāvanas nevar aizstāt tikumisko raksturu un ka valsts amatus nekad nedrīkst nodot netikumisku personu bīstamajās rokās; vismaz tās kļūdas, kuras nezināšanas dēļ izdara kāds tikumisks cilvēks, savās sekās nekad nebūs tik bīstamas sabiedrības labumam kā tāda cilvēka rīcības, kura tieksmes ir samaitātas un kuram piemīt lielas spējas savus netikumus izmantot, vairot un aizstāvēt.

Tāpat neticība dievišķīgai gādībai padara cilvēku nederīgu jebkuram sabiedriskam amatam; un, ja pat valdnieki atzīst sevi par likteņa izvēlētiem, tad liliputiem šķiet, - nevar būt nekas bezjēdzīgāks par to, ka valdnieks ieceļ amatos tādus cilvēkus, kas neatzīst autoritāti, kuras vadīts viņš darbojas pats.

Atstāstot šādus un vēl citus likumus, esmu ņēmis vērā tikai pamatlikumus, nevis kauna pilno samaitātību, kurā liliputu tauta iegrimusi cilvēka dabas deģenerācijas dēļ. Kas attiecas uz nejēdzīgo parašu piešķirt lielos valsts amatus personām, kas veikli dejo uz virves, vai piešķirt labvēlības un goda zīmes tiem, kas lec pār spieķiem vai lien zem tiem, tad lasītājam jāzina, ka šādas parašas pirmais ieviesis tagad valdošā imperatora vectēvs, un šī paraša sasniegusi savus tagadējos augstumus, partijām un grupām nemitīgi pieaugot. Nepateicību liliputi uzskata par smagu noziegumu (no vēstures zinām, ka tāds uzskats pastāvējis arī dažās citās tautās), jo viņi spriež tā: ikviens, kas atmaksā savam labdarim ar ļaunu, neapšaubāmi ir arī visu citu cilvēku ienaidnieks, ja pret tiem viņš nejūt nekādu pienākumu, un tāpēc šāds cilvēks pelnījis nāvi. Viņu uzskati par vecāku un bērnu

pienākumiem stipri atšķiras no mūsējiem. Tā kā vīrieša un sievietes savienošanās balstās uz lielo dabas likumu, lai vairotu un turpinātu sugu, tad liliputi atzīst, ka vīrieši un sievietes tuvojas viens otram, tāpat kā pārējie dzīvnieki, iekāres dēļ un ka viņu maigums pret bērniem izriet no tās pašas dabiskās tieksmes, un šā iemesla dēļ tie neatzīst kaut kādus bērna pienākumus pret savu tēvu tikai tāpēc vien, ka tas viņu radījis, vai pret māti tāpēc, ka tā viņu laidusi pasaulē, jo, ņemot vērā cilvēka dzīves postu, tā nav nekāda labdarība, ne arī viņa vecāki bija nodomājuši dot tam dzīvību, jo viņu domas mīlas saskarē bija nodarbinātas ar pavisam kaut ko citu. Balstoties uz šādiem un līdzīgiem prātojumiem, liliputi domā, ka vismazāk vecākiem var uzticēt viņu pašu bērnu audzināšanu, un tāpēc tiem visās pilsētās ir sabiedriskas audzinātavas, kur visiem vecākiem, izņemot zemniekus un strādniekus, jānodod audzināšanā un izglītošanā savi abu dzimumu bērni, kad tie sasniedz divdesmit mēnešu vecumu, jo ir uzskats, ka šai vecumā bērniem sāk rasties pirmās saprāta pazīmes. Šīs audzināšanas iestādes ir ļoti dažādas, piemērotas dažādiem sabiedriskiem stāvokļiem un abiem dzimumiem. Tur darbojas pedagogi, kas labi apmāca un sagatavo bērnus dzīves apstākļiem, atbilstošiem viņu vecāku stāvoklim un viņu pašu spējām un tieksmēm. Vispirms teikšu dažus vārdus par zēnu skolām, tad par meiteņu audzināšanas iestādēm.

Audzināšanas iestādes zēniem, dižciltīgu vai ievērojamu vecāku bērniem, vada nopietni un dziļi izglītoti pedagogi un vairāki viņu palīgi. Bērnu apģērbs un ēdiens ir ļoti vienkāršs un pieticīgs. Viņus audzina, balstoties uz godīguma, taisnības, drosmes, vienkāršības, žēlsirdības, reliģijas un dzimtenes mīlestības principiem; viņi ir vienmēr nodarbināti, atskaitot to laiku, kas vajadzīgs ēšanai un gulēšanai, un šis laiks ir ļoti īss, turklāt tiem vēl dotas divas brīvstundas, kas veltītas ķermeņa vingrojumiem. Līdz četru gadu vecumam viņus apģērbj kalpotāji vīrieši, vēlāk tie ģērbjas paši, lai cik augsts būtu viņu stāvoklis. Kalpotājas sievietes, kuru vecums, pēc mūsu laika rēķina, ir ap piecdesmit gadu, izpilda tikai visvienkāršākos darbus. Zēniem nekad nav atļauts sarunāties ar kalpotājiem; brīvlaikā tie pastaigājas kopā, lielākās vai mazākās grupās, vienmēr kāda skolotāja vai viņa palīga pavadībā; tāpēc tie pasargāti no pāragrām ļaunām izlaidības un netikumu ietekmēm, kas netraucēti iedarbojas uz mūsu bērniem. Viņu vecākiem atļauts tos satikt tikai divreiz gadā; apciemojums ilgst tikai vienu stundu. Vecāki drīkst bērnu noskūpstīt satiekoties un atvadoties, bet skolotājs, kas stāv klāt satikšanās laikā, nepieļauj tiem sačukstēties vai lietot mīlinamos vārdus, nedz atnest rotaļlietas, saldumus vai kaut ko tamlīdzīgu.

Ja ģimene savlaicīgi nesamaksā par bērna audzināšanu un uzturu, šo naudu no tiem iekasē ķeizara ierēdņi.

Audzināšanas iestādes vidējo muižnieku, tirgotāju un amatnieku bērniem attiecīgi iekārtotas tādā pašā veidā, tikai bērni, kas nozīmēti kādam amatam, jau no vienpadsmit gadu vecuma kļūst par mācekļiem, bet muižnieku bērni iegūst vispārīgo izglītību līdz piecpadsmit gadiem, kas atbilst mūsu divdesmit pirmajam dzīvības gadam; disciplīnas stingrība pēdējos trijos gados pakāpeniski tiek atslābināta.

Meiteņu skolās dižciltīgās meitenes tiek audzinātas tāpat kā zēni, tikai viņas apģērbj godīgas kalpones, bet vienmēr kādas skolotājas vai viņas palīdzes klātienē, līdz tās sāk apģērbties pašas, un parasti tas notiek piecu gadu vecumā. Un, ja kādreiz atgadās, ka šīs aukles pastāstījušas meitenēm kādu briesmīgu vai bezjēdzīgu pasaku vai izklaidējušas tās ar kādu muļķīgu joku, kā to pie mums mēdz darīt istabenes, tad aukles publiski tiek trīsreiz nopērtas ar pātagu, uz vienu gadu ieslodzītas cietumā un izsūtītas uz visu mūžu valsts visattālākajā nomalē. Jaunās dāmas kaunas no gļēvulības un muļķības tāpat kā vīrieši un nicina visus personiskos greznumus, atskaitot pieklājību un tīrību; es neievēroju arī nekādu starpību viņu izglītībā dzimumu atšķirības dēļ, tikai sieviešu vingrojumi nav tik smagi, un tām tiek dotas dažas pamācības mājsaimniecībā, un mācību kurss ir īsāks, jo liliputu princips ir, ka dižciltīga vīra sievai jābūt sapratīgai un patīkamai dzīves biedrei, tāpēc ka viņa nebūs mūžam jauna. Kad meitenes ir divpadsmit gadu vecas, kas liliputiem ir precību vecums, viņu vecāki vai aizbildņi pārved tās mājās, izteikdami dziļu pateicību skolotājiem, un jaunā dāma parasti šķiras no savām draudzenēm ar asarām.

Zemas kārtas meiteņu skolas bērniem iemāca dažādus darbus, atbilstošus viņu dzimumam un stāvoklim; meitenes, kas nozīmētas par māceklēm, paliek skolā līdz septiņu gadu vecumam, pārējās līdz vienpadsmit gadiem.

Zemāko ļaužu ģimenes, kuru bērnus audzina šajās skolās, bez gada maksas, kas ir iespējami zema, iemaksā skolas mantzinim mazu daļu no savas mēneša algas - meitas pūram; tāpēc visu vecāku izdevumus ierobežo likums, jo liliputi domā, ka būtu ļoti netaisni, ja cilvēki, ļaudamies savām dziņām, laistu pasaulē bērnus, bet viņu uzturēšanu atstātu sabiedrībai. Kas attiecas uz dižciltīgām personām, tad tās uzņemas saistības atlikt katram bērnam zināmu summu, kas atbilst viņa stāvoklim, un šie kapitāli tiek lietpratīgi un ļoti taisnīgi pārvaldīti.

Zemnieki un strādnieki patur savus bērnus mājās, jo viņu nodarbošanās ir tikai apstrādāt un kopt zemi, un tāpēc viņu audzināšana sabiedrību var maz interesēt, bet vecie un slimie tiek novietoti slimnīcās, jo ubagošana šai valstī nav pazīstama.

Varbūt es varētu ziņkāro lasītāju izklaidēt, attēlojot savus mājas apstākļus un dzīves veidu šai zemē, kur uzturējos deviņus mēnešus un trīspadsmit dienas. Apstākļu spiests, es izmantoju savas tehniskās zināšanas un pagatavoju sev no ķeizara parka lielākajiem kokiem diezgan ērtu krēslu un galdu. Divsimt šuvējām tika uzdots pašūt man kreklus, gultas veļu un galdautus no visstiprākā un rupjākā audekla, kādu tās varēja dabūt, bet arī to viņām vajadzēja šūšanai salikt vairākās kārtās, jo visbiezākais audekls bija vēl daudz smalkāks par mūsu muslīnu. Viņu linu audums ir parasti trīs collas plats un trīs pēdas garš. Šuvējas noņēma man mēru, kad biju nogulies zemē: viena stāvēja pie mana kakla, otra pie ceļgala ar izstieptu stipru virvi, kuras galu katra no tām turēja rokā, kamēr trešā izmērīja virves garumu ar vienu collu garu lineālu. Tad viņas izmērīja manu labās rokas īkšķi un ar to apmierinājās, jo, pēc matemātiskiem aprēķiniem, divkāršs īkšķa apkārtmērs līdzinās rokas stilba apkārtmēram, un līdzīgas attiecības ir starp kakla un vidukļa apmēriem, un, kad es zemē noklāju savu veco kreklu viņām kā paraugu, tās man pašuva piemērotu veļu. Trīssimt drēbniekiem bija līdzīgā kārtā uzdots pagatavot man apģērbu, bet tie mani izmērīja ar citādiem paņēmieniem. Es nometos ceļos, un tie pieslēja kāpnes līdz manam kaklam; pa šīm kāpnēm viens no viņiem uzrāpās un nolaida auklu ar galā piesietu svinu no manas apkakles līdz grīdai, un tas bija mana kamzoļa garums, bet savu vidukli un rokas es izmērīju pats. Kad mans uzvalks bija gatavs, un to pašuva manā mājā (jo vislielākajā viņu mājā tam nebūtu pieticis vietas), tad tas ļoti atgādināja no sīkiem drēbes gabaliņiem darinātu segu, kādas mēdz gatavot angļu dāmas, tikai mans uzvalks bija vienas krāsas.

Trīssimt pavāru gatavoja man ēdienu mazās, ērtās būdās, kas bija uzceltas ap manu māju, kurās tie dzīvoja ar savām ģimenēm, un viņi man vārīja divus ēdienus katrā maltītē. Es paņēmu rokā divdesmit sulaiņus un noliku tos uz galda, bet simt sulaiņu apkalpoja mani, stāvēdami uz grīdas, daži turēdami savās rokās gaļas bļodas, daži ar vīna un citu dzērienu mucām plecos, un sulaiņi, kas stāvēja uz galda, visu to uzvilka augšā ar atjautīgi ierīkotām virvēm, kā mēs Eiropā mēdzam pacelt spaini no akas. Katra viņu gaļas bļoda bija man tikai viens kumoss un muca viņu dzērienu - viens prāvs malks. Liliputu jērgaļa nav tik laba kā mūsējā, bet viņu vērša gaļa ir lieliska. Reiz man iedeva tik lielu fileja gabalu, ka biju spiests noēst to trijos kumosos, bet tas bija rets gadījums. Mani kalpotāji izbrīnījās, redzot mani apēdam gaļu ar visiem kauliem, kā manā dzimtenē mēdz ēst cīruļa kājiņas. Viņu zosis un tītarus es parasti noriju uzreiz, un man jāatzīstas, ka tie ir daudz garšīgāki par mūsējiem. Viņu sīkputnus varēju paņemt uz sava naža gala pa divdesmit vai trīsdesmit uzreiz.

Kādu dienu viņa ķeizariskā majestāte, kas bija dzirdējis par manu dzīves veidu, izteica vēlēšanos, ka viņš pats, viņa ķeizariskā dzīves biedre un augstdzimušie prinči un princeses būtu laimīgi (kā viņam labpatikās izteikties) pusdienot ar mani. Viņi visi ieradās, un es tos nosēdināju parādes krēslos uz sava galda tieši iepretim sev un viņu pavadoņus tiem blakus. Flimneps, lords mantzinis, arī bija šeit ar savu balto zizli, un es ievēroju, ka viņš bieži mani uzlūkoja ar skābu seju, ko izlikos neievērojam, bet ēdu vairāk, nekā parasts, savai dārgajai dzimtenei par godu un galmam par izbrīnu. Man ir daži personiski iemesli domāt, ka šī viņa majestātes vizīte deva Flimnepam ieganstu mani nomelnot sava kunga acīs. Šis ministrs bija aizvien bijis mans slepens ienaidnieks, lai gan ārēji viņš pret mani bija daudz laipnāks, nekā tas parasts viņa drūmajam raksturam. Viņš darīja imperatoram zināmu «viņa valsts kases slikto stāvokli», ka viņš esot spiests izdarīt naudas aizņēmumus uz lieliem procentiem, ka valsts aizņēmumu zīmju kurss nokritis par deviņiem procentiem zem nominālvērtības, ka manis uzturēšana esot maksājusi viņa majestātei vairāk nekā pusotra miljona spragu (liliputu vislielākā zelta monēta mazas saktas lielumā) un ka, vispār runājot, imperatoram būtu ieteicams, līdzko rodas izdevība, no manis atbrīvoties.

Man ir pienākums aizstāvēt kādas cēlas dāmas reputāciju, kura bija nevainīgi cietusi manis dēļ. Valsts mantzinim bija uznācis greizsirdības untums pret savu sievu, jo daži ļaunprātīgi mēlneši viņam bija pastāstījuši, ka viņas gaišība esot iedegusies neprātīgā kaislē pret mani, un kādu laiku galmā klīda skandalozas tenkas, ka viņa esot slepeni ieradusies manā dzīvoklī. Es šeit svinīgi paskaidroju, ka tie ir nelietīgi apmelojumi, kuriem nav nekāda cita pamata kā vienīgi atklāta un nevainīga draudzība, ko viņas gaišība man izrādīja. Es atzīstos, ka viņa bieži ieradās manā mājā, bet vienmēr publiski, un vienmēr viņas karietē līdz bija vēl trīs personas, parasti viņas māsa, meita un kāda no labākajām paziņām; bet tādā veidā mani apciemoja arī daudzas citas galma dāmas, un es varu kā lieciniekus piesaukt visus savus kalpotājus - vai tie kādreiz redzējuši pie manām durvīm apstājamies karieti un nezinājuši, kādas personas tajā sēž. Šādos gadījumos, kad kalpotājs man viesi bija pieteicis, es parasti tūlīt devos pie durvīm un apsveicinājies paņēmu karieti ar abiem zirgiem ļoti piesardzīgi savās rokās (ja karietē bija iejūgti seši zirgi, važonis vienmēr četrus zirgus atjūdza) un uzliku tos uz galda, kuram apkārt biju uzstādījis pārvietojamas margas piecu collu augstumā, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem; un bieži uz mana galda bija reizē četras iejūgtas karietes pilnas ar sabiedrības dāmām, kamēr es sēdēju savā krēslā, noliecis seju pāri tām, un, kad sarunājos ar viešņām vienā karietē, važoņi pārēj ās karietes lēnām vizināja pa manu galdu. Esmu ļoti patīkami pavadījis daudzas pēcpusdienas šādās sarunās. Bet es uzaicinu kancleru un divus viņa spiegus (es viņu vārdus nosaukšu atklāti) Klastrilu un Dranlo pierādīt, ka jebkad kāda persona pie manis ieradusies inkognito, izņemot sekretāru Reldreselu, kuru pie manis bija sevišķā uzdevumā atsūtījusi viņa ķeizariskā majestāte, kā es to jau iepriekš atstāstīju.

Es nebūtu tik ilgi kavējies pie šiem sīkumiem, ja tie neskartu kādas lielas dāmas labo slavu, jau nerunājot par manis paša reputāciju, kaut gan man toreiz bija gods būt nardakam, kāda titula nav pat pašam valsts lordam mantzinim, jo visa pasaule zina, ka viņš ir tikai glumglums, un šis tituls ir par vienu pakāpi zemāks, tāpat kā Anglijā marķīza tituls ir par vienu pakāpi zemāks nekā hercoga tituls, bet es atzīstu, ka sava amata dēļ viņš bija augstāks par mani. Šo nepareizo tenku ietekmēts, kuras es vēlāk uzzināju kāda nejaušā gadījumā, ko nav vērts pieminēt, valsts kanclers pret savu sievu bija saniknots, bet vēl vairāk pret mani, un, kaut gan beidzot viņš pārliecinājās, ka ir maldījies, un atkal salaba ar sievu, tomēr es biju pilnīgi zaudējis viņa uzticību un sajutu, ka mans stāvoklis bija ļoti sašķobījies arī pie paša imperatora, kuru pārāk ietekmēja šis viņa favorīts.