Gulivera ceļojumi

Hoihnhnms aizved autoru savā mājā. Mājas apraksts. Autora uzņemšana. Hoihnhnmu barība. Autors izmisis par gaļas trūkumu. Beidzot tiek apmierināts. Kādā veidā viņu baroja šai zemē.

Nogājuši trīs jūdzes, nokļuvām pie kādas lielas ēkas, kas bija celta no koka stumbriem, kuri bija iesprausti zemē un apvīti ar klūgām; jumts bija zems un nosegts ar salmiem. Sāku justies mazliet drošāks un izņēmu no kabatām dažus nieciņus, kādus ceļotāji parasti nes sev līdz kā dāvanas Amerikas mežonīgajiem indiāņiem vai citu zemju iedzīvotājiem, cerēdams, ka mājas iemītniekus dāvanas pamudinās uzņemt mani laipni. Zirgs rādīja ar zīmēm, lai es ieejot pirmais; ieraudzīju lielu telpu ar gludu māla klonu, un tajā atradās redeles un sile visgarām vienai sienai. Telpā bija trīs zirgi un divas ķēves; tie neēda, bet daži sēdēja atbalstījušies uz saviem gurniem, par ko ļoti izbrīnījos, bet vēl vairāk brīnījos, redzot, ka pārējie dara dažādus mājas darbus; tie likās būt vienkārši mājas dzīvnieki un apstiprināja manas domas, ka cilvēki, kas spējuši tā civilizēt rupjus dzīvniekus, pārspēj gudrībā visas pasaules tautas. Pelēcis ienāca tūlīt aiz manis un ar to novērsa jebkuru nelaipnību, ko pārējie man būtu varējuši izrādīt. Viņš vairākkārt pavēloši nozviedzas pret tiem un saņēma atbildes. Aiz šās telpas bija vēl trīs citas telpas visā mājas garumā, un tajās varēja ieiet no vienas otrā pa trejām durvīm, kas atradās vienas otrām pretim taisnā līnijā; cauri otrajai telpai iegājām trešajā. Šeit pelēcis iegāja pirmais, dodams man zīmi gaidīt; es gaidīju otrajā telpā un sakārtoju savas dāvanas mājas saimniekam un saimniecei: divus nažus, trīs rokassprādzes no neīstām pērlēm, mazu spogulīti un krelles. Zirgs reizes četras nozviedzās, un es klausījos, vai nesadzirdēšu kādu atbildi cilvēka balsī, bet atbildes atskanēja tai pašā

valodā, varbūt tikai mazliet spalgāk izrunātas. Sāku domāt, ka šī māja pieder kādai ļoti augstai personai, tāpēc ka bija vajadzīgas tik lielas ceremonijas, iekams tieku pieņemts. Bet, kā ievērojamu cilvēku var apkalpot tikai zirgi, to nekādi nevarēju saprast: baidījos, ka no ciešanām un nelaimēm manas smadzenes samežģījušās. Es piecēlos un apskatīju telpu, kurā biju atstāts vienatnē. Tā bija iekārtota tāpat kā pirmā, tikai daudz elegantākā veidā. Vairākas reizes izberzēju acis, bet redzēju tos pašus priekšmetus. Iekniebu sev rokās un sānos, lai atmostos, iedomādamies, ka sapņoju. Tad nešaubīdamies nolēmu, ka visas šīs parādības ir tikai nekromantija un burvestība. Man tomēr nebija laika turpināt šīs pārdomas, jo pelēkais zirgs pienāca pie durvīm un deva man zīmi iet viņam līdzi trešajā istabā, kur ieraudzīju ļoti skaistu ķēvi kopā ar diviem kumeļiem sēžam uz diezgan meistariski veidotiem visnotaļ tīriem un glītiem salmu paklājiem.

Man ienākot, ķēve piecēlās no paklāja un pienāca man klāt; vērīgi apskatījusi manas rokas un seju, viņa uzmeta man ļoti nicīgu skatienu un, pagriezusies pret zirgu, vairākkārt sarunā ar viņu atkārtoja vārdu jehū. Šā vārda nozīmi nevarēju saprast, lai gan tas bija pirmais vārds, ko iemācījos izrunāt; bet drīz guvu skaidrību sev par mūžīgu pazemojumu, jo zirgs, pamādams man ar galvu un atkārtodams hhuūn, hhuūn, ko biju dzirdējis no viņa ceļā un kas nozīmēja, ka man viņam jāseko, izveda mani pagalmā, kur attālāk no mājas bija kāda cita ēka. Mēs tajā iegājām, un es ieraudzīju trīs no tiem riebīgajiem radījumiem, kurus es pirmos sastapu, izkāpis krastā; tie ēda saknes un kādu dzīvnieku gaļu - izrādījās, ka šie dzīvnieki bija negadījumā vai sērgās nosprāguši ēzeļi, suņi un šad tad kāda govs. Viņiem visiem kakli ar stiprām kārkla klūgām bija piesieti pie baļķa, barību viņi turēja priekškāj ās un plosīja ar zobiem.

Zirgs saimnieks pavēlēja vienam savam kalpam, bēram kleperim, atraisīt lielāko no šiem dzīvniekiem un izvest to sētā. Dzīvnieku nostādīja man tuvu blakus, un kungs un kalps vērīgi salīdzināja mūsu sejas un vairākas reizes izrunāja vārdu jehū. Sajutu neaprakstāmas šausmas un izbrīnu, kad ievēroju, ka šim pretīgajam dzīvniekam bija gandrīz cilvēka izskats, viņa seja bija plakana un plata, deguns saspiests, lūpas biezas; taču šīs īpatnības piemīt visām mežoņu tautām, kuru sejas vaibsti izkropļojas tāpēc, ka mežoņi ļauj saviem bērniem valstīties ar seju pa zemi un atspiest savus vaigus pret mātes pleciem, kad tās viņus nes uz muguras. Jehūzu priekškājas atšķīrās no manām rokām tikai ar garākiem nagiem, rupjākām un tumšākām plaukstām un spalvainiem dilbiem. Tāda līdzība un atšķirība bija arī mūsu kājām, un es to labi sapratu, bet zirgi to nezināja, jo man kāj ās bija kurpes un zeķes; un gluži tikpat līdzīgas bija visas mūsu ķermeņa daļas, atskaitot spalvainību un krāsu, ko es jau pieminēju.

Abus zirgus acīm redzot ļoti samulsināja tas, ka mans pārējais ķermenis tik ļoti atšķīrās no jehūzu ārienes sakarā ar manu tērpu, par kuru tiem nebija nekāda priekšstata. Bērais kleperis piedāvāja man kādu sakni, kuru viņš turēja (pēc viņu paraduma, ko attēlošu citā vietā) starp nagu un potīti. Es to paņēmu rokā un apodis atdevu to viņam ļoti pieklājīgi atpakaļ. Viņš iznesa no jehūzu būdas gabalu ēzeļa gaļas, bet tā tik pretīgi smirdēja, ka es ar riebumu novērsos, tad zirgs gaļu nosvieda jehūzam, kas to kāri aprija. Pēc tam zirgs man parādīja klēpi siena un auzu, bet es purināju galvu, likdams noprast, ka tā nav mana barība, un, patiesi, es tagad izbijos, ka man būs jānomirst badā, ja nesastapšu šeit kādu cilvēku sugas pārstāvi; bet, kas attiecas uz jehūziem, tad, lai gan tai laikā grūti bija atrast lielāku cilvēku mīļotāju par mani, jāatzīstas, ka nekad neesmu redzējis dzīvas būtnes, kas tik pretīgas visādā nozīmē; un, jo tuvāk ar tiem iepazinos, kamēr dzīvoju šai zemē, jo pretīgāki tie kļuva. Zirgs saimnieks to noprata pēc manas izturēšanās un tāpēc iesūtīja jehūzu atpakaļ būdā. Tad viņš pielika savu priekškājas nagu sev pie mutes, kas mani ļoti pārsteidza, kaut gan viņš to darīja ļoti brīvi un ar gluži dabisku kustību, un vēl ar citādām zīmēm vaicāja man, ko es ēdot; bet nespēju atbildēt tā, lai viņš mani varētu saprast, un, ja arī saprastu, neredzēju nekādu iespēju izdomāt veidu, kā atrast sev barību. Kamēr mēs tā sarunājāmies, ievēroju, ka garām paiet govs; tūlīt norādīju uz viņu un izteicu vēlēšanos pieiet tai klāt un viņu izslaukt. Tas līdzēja, jo zirgs mani ieveda atpakaļ mājā un pavēlēja kalponei ķēvei atvērt vienu istabu, kur ļoti tīros māla un koka traukos kārtīgi glabājās piens. Viņa man pasniedza lielu krūzi piena, ko izdzēru ar patiku, un jutos pēc tam ļoti atspirdzināts.

Ap pusdienas laiku ieraudzīju mājai tuvojamies īpata veida pajūgu, kuru kā kamanas vilka četri jehūzi. Tajā sēdēja vecs zirgs, acīm redzot augstas kārtas, viņš izkāpa ar pakaļkājām, jo kreisā priekškāja bija ievainota. Viesis bija atbraucis pusdienot pie mūsu zirga, kas viņu uzņēma ar lielu laipnību. Viņi pusdienoja labākajā istabā, un kā otro ēdienu tiem pasniedza pienā savārītas auzas, kuras vecais zirgs

ēda karstas, bet pārējie - aukstas. Viņu siles bija noliktas aplī telpas vidū un sakārtotas vairākos posmos, ap kuriem tie sasēdās, atspiezdami gurnus uz salmu kaudzītēm. Silēm vidū bija lielas redeles, arī iedalītas tikpat daudz posmos kā siles, un ikviens zirgs un ikviena ķēve ēda katrs savu sienu un savu devu auzu putras - ļoti pieklājīgi un kārtīgi. Abi kumeliņi izturējās visai rātni, bet saimnieks un saimniece bija ārkārtīgi laipni un uzmanīgi pret savu viesi. Pelēcis pavēlēja man stāvēt viņam blakus, un viņš ar savu draugu daudz sarunāj ās par mani, jo redzēju, ka viesis bieži paskatīj ās uz mani un vairākkārt sarunā atskanēja vārds jehū.

Biju uzģērbis cimdus, un saimnieks pelēcis, tos ievērojis, bija ļoti pārsteigts un ar zīmēm izpauda savu izbrīnu par to, ko esmu nodarījis savām priekškājām; viņš pielika savu nagu trīs vai četrreiz pie manām rokām, it kā norādīdams, lai es tām piešķirtu agrāko veidu, ko arī darīju, novilkdams abus cimdus un ielikdams tos sev kabatā.

Šī rīcība izraisīja jaunas sarunas, un es redzēju, ka visiem patika mana izturēšanās, un driz par šo labo iespaidu varēju pārliecināties. Man tika pavēlēts izrunāt nedaudzos vārdus, kurus biju iemācījies, un, kamēr tie pusdienoja, saimnieks man iemācīja nosaukt viņu valodā auzas, pienu, uguni, ūdeni un dažus citus priekšmetus, un es nosaukumus varēju viegli atkārtot, jo kopš jaunības dienām man piemīt spēja ātri iemācīties valodas.

Pēc pusdienām saimnieks mani aizveda sānis un ar zīmēm un vārdiem lika man saprast, ka ir norūpējies, tāpēc ka man nav nekādas barības. Auzas viņu valodā saucas hlunh. Šo vārdu izrunāju divas trīs reizes: gan sākumā biju no tām atteicies, bet pārdomājis aptvēru, ka varētu pamēģināt no tām izgatavot kādu maizi, kas kopā ar pienu varētu uzturēt manu dzīvību, līdz es aizbēgtu uz kādu citu zemi un pie cilvēkiem. Zirgs tūdaļ pavēlēja mājas kalponei, baltajai ķēvei, atnest man krietni daudz auzu koka traukā. Cik spēdams tās sakarsēju uz uguns un berzu tik ilgi, līdz tām nokrita sēnalas, kuras atsijāju no graudiem; tad samalu un saberzu graudus starp diviem akmeņiem, pielēju ūdeni un izveidoju mīklu, kuru sacepu uz uguns un siltu apēdu ar pienu. Sākumā šis ēdiens likās ļoti bezgaršīgs, kaut gan daudzās Eiropas zemēs tas ir izplatīts, bet ar laiku pie tā pieradu; man dzīvē bieži gadījies iztikt ar ļoti vienkāršu barību, un tā nebija pirmā reize, kad pārliecinājos, cik viegli var apmierināt dabas prasības. Jāpiezīmē, ka nevienu mirkli neslimoju, kamēr uzturējos šai salā. Tiesa, šad tad man izdevās noķert kādu trusi vai putnu cilpās, kuras izgatavoju no jehūzu matiem, un bieži savācu veselībai derīgus augus, ko savārīju un ēdu kā salātus pie savas maizes, un šad tad es atļāvos sakult mazliet sviesta un dzēru paniņas. Pirmajā laikā man ļoti trūka sāls, bet drīz pie šī trūkuma pieradu, un esmu pārliecināts, ka pārmērīgā sāls lietošana pie mums ir izšķērdība un ka sākumā tā tikusi lietota vienīgi, lai ierosinātu slāpes, atskaitot gadījumus, kad bija jāsaglabā gaļa ilgos ceļojumos vai apvidos, kas bija tālu no lieliem tirgiem, jo nezinām nevienu dzīvnieku, kam garšotu sāls,48 atskaitot cilvēku, un, kas attiecās uz mani, tad, atstājis šo zemi, ilgu laiku nevarēju paciest sāls garšu nevienā ēdienā.

Ar to pietiks runāt par manu barību, lai gan citi ceļotāji pārblīvē savas grāmatas ar barības aprakstiem, it kā lasītāji būtu personiski norūpējušies, vai autors ēd labi vai slikti. Bet uzskatīju par vajadzīgu pieminēt šo apstākli, lai pasaule nedomātu, ka man nebija iespējams trīs gadus atrast barību šādā zemē un pie šādiem iedzīvotājiem.

Kad pienāca vakars, zirgs saimnieks pavēlēja man ierādīt atsevišķu dzīvojamo telpu: sešu jardu atstatumā no mājas un atdalītu no jehūzu kūts. Šeit man nokaisīja salmus, un, apsedzies ar saviem svārkiem, es dziļi iemigu. Bet pēc neilga laika man ierādīja labāku mītni, kā to lasītāji uzzinās vēlāk, kad par savu dzīves veidu pastāstīšu sīkāk.