Gulivera ceļojumi

Autors turpina attēlot Angliju karalienes Annas valdīšanas laikā. Eiropas galmu pirmā ministra raksturojums.

Mans saimnieks toreiz nemaz nevarēja saprast, kādi motīvi pamudina šo juristu sugu tā apstulbināt, satraukt un nogurdināt sevi un apvienoties netaisnības kopā, tikai lai darītu pārestības saviem sugas brāļiem; viņš arī nesaprata manu vārdu jēgu, kad teicu, ka tie to dara par maksu. Man ar lielām pūlēm bija viņam jāpaskaidro naudas lietošana, jāapraksta viela, no kuras tā darināta, un metālu vērtība; aizrādīju, ka jehūzs, iegūstot lielu krājumu šīs dārgās vielas, var nopirkt visu, kas tam iepatīkas: smalkākās drēbes, lieliskas mājas, plašus zemes gabalus, visdārgākos ēdienus un dzērienus un izvēlēties visskaistākās sievietes. Un, tā kā vienīgi nauda var sagādāt visus šos labumus, tad mūsu jehūziem šķiet, ka tiem naudas nekad nav diezgan, lai tie varētu to pietiekami izdot vai sakrāt, jo pēc savas dabiskās tieksmes tie ir vai nu izšķērdīgi, vai skopi. Teicu, ka bagātnieki bauda nabago darba augļus un ka pēdējo ir tūkstoškārt vairāk nekā pirmo, ka vairums manas tautas spiests dzīvot postā, strādājot katru dienu par niecīgu algu, lai nedaudzi varētu dzīvot pārpilnībā.

Es plaši pakavējos pie šā jautājuma un šai sakarībā pastāstīju visādus sīkumus, bet viņa gaišība joprojām nevarēja aptvert sacīto, jo viņam šķita, ka ikvienam dzīvniekam esot tiesība iegūt savu daļu no zemes augļiem, sevišķi tiem, kas valda pār citiem. Tad viņš vēlēj ās zināt, kādi esot šie dārgie ēdieni un kāpēc dažiem no mums to trūkstot. Uzskaitīju viņam visvisādus ēdienus, kādi man ienāca prātā, un to dažādos pagatavošanas veidus un piebildu, ka kuģi tiek sūtīti uz visām pasaules daļām, lai atvestu dažādus dzērienus, dažādas vielas mērcēm un neskaitāmus aizdarus. Paskaidroju, ka trīsreiz jāapbrauc ap visu zemeslodi, lai vienai jehūzietei varētu sagādāt brokastis vai tasi, no kuras padzerties. Viņš atbildēja, ka tai jābūt nabadzīgai zemei, kas nevar sagādāt barību saviem iedzīvotājiem. Bet visvairāk viņš brīnījās par to, ka tik lieli zemes gabali, kādus attēloju, ir pilnīgi bez dzeramā ūdens un ka cilvēki spiesti braukt pāri jūrām pēc dzēriena. Atbildēju, ka Anglija (mana dārgā dzimtene), kā aprēķināts, var ražot trīsreiz vairāk barības, nekā tās iedzīvotāji spēj apēst, un tikpat daudz lielisku dzērienu, kas izspiesti no graudiem un dažādu koku augļiem, un tādā pašā daudzumā ražot visu, kas dzīvei

nepieciešams. Bet, lai apmierinātu vīriešu baudkāri un alkatību un sieviešu tukšās iegribas, mēs sūtām lielāko daļu savu nepieciešamo produktu uz citām zemēm, no kurām apmaiņas kārtā atvedam vielas, kas rada slimības, ārprātu un netikumus, lai tās patērētu mūsu zemē. Tāpēc neizbēgami notiek, ka ļoti daudzi mūsu ļaudis spiesti sagādāt sev uzturu ar ubagošanu, laupīšanu, zagšanu, krāpšanu, savedināšanu, glaimiem, kukuļošanu, nepatiesiem zvērestiem, naudas viltošanu, azarta spēlēm, meliem, pielīšanu, lielību, balsu uzpirkšanu, skribelēšanu, zīlēšanu pēc zvaigznēm, noindēšanu, netiklību, liekulību, apmelošanu, brīvdomību un ar citām līdzīgām nodarbībām; un visus šos nosaukumus varēju tam izskaidrot tikai ar lielām pūlēm.

Paskaidroju arī, ka vīnu ieved no citām zemēm, nevis lai novērstu ūdens vai citu dzērienu trūkumu, bet gan tāpēc, ka šis šķidrums padara mūs priecīgus, aptumšojot mūsu saprātu, izkliedē visas skumjās domas, rada smadzenēs neprātīgas un neparastas iedomas, ierosina cerības un aizdzen bailes, aptur uz laiku jebkuru prāta darbību un atņem mums varu pār mūsu locekļiem, līdz iekrītam dziļā miegā; lai gan jāatzīstas, ka vienmēr pamostamies slimi un nomākti un ka šā dzēriena lietošana rada mūsos slimības, kas sagandē un saīsina mūsu dzīvi. Turklāt viss tautas vairums pelna sev uzturu, sagādājot bagātniekiem un cits citam pirmās nepieciešamības un greznuma priekšmetus. Piemēram: kad atrados savās mājās parastajā tērpā, es valkāju uz sava ķermeņa simtiem amatnieku darbu, tikpat daudz cilvēku tika nodarbināti manas mājas uzcelšanai un mēbeļu izgatavošanai un pieckārt lielāks skaits darbojies, lai izgreznotu manu sievu.

Gribēju tam pastāstīt par cilvēkiem, kas nopelna sev maizi, kopdami slimniekus, jo biju jau vairākkārt ieminējies viņa gaišībai, ka daudzi manas komandas locekļi bija nomiruši slimībās. Bet tikai ar vislielākajām pūlēm varēju viņam ieskaidrot, ko gribēju sacīt. Viņš viegli saprata, ka hoihnhnms kļūst vārgs un gauss dažas dienas pirms nāves vai arī tad, kad nejauši salauž kādu locekli, bet, ka daba, kas veido visas lietas nevainojami, varētu izperināt mūsu ķermeņos kaut kādas kaites, tas viņam šķita neiespējami, un viņš vēlējās izziņai šā neizprotamā ļaunuma cēloni. Es teicu viņam, ka lietojam tūkstošiem vielu, kas iedarbojas pretēji viena otrai, ka ēdam tad, kad neesam izsalkuši, un dzeram, kad neesam izslāpuši, ka pavadām naktis, baudīdami stiprus dzērienus un nenieka neēzdami, bet šādi paradumi rada mūsos laiskumu, ķermeņa iekaisumus, paātrina vai palēnina gremošanu, ka jehūzu sievietes, kas nodarbojas ar netiklību, slimo ar kādu kaiti, kas sapūdē kaulus vīriešiem, kuri nokļūst viņu apskāvienos, ka šī kaite un arī daudzas citas slimības iedzimst no tēva dēlā, tāpēc daudzi nāk pasaulē jau ar daždažādam kaitēm apsēsti, ka cilvēku miesas slimību saraksts būtu bezgalīgs, jo ne mazāk kā piecsimt vai sešsimt slimību uzbrūk ikvienam loceklim un locītavai; īsi sakot, katrai ķermeņa daļai gan ārīgi, gan iekšķīgi ir savas īpatnējas slimības. Lai tās dziedinātu, mums ir arī sevišķi apmācīti ļaudis, kas ārstē vai izliekas, ka ārstē sasirgušos.

Un, tā kā man pašam šai nozarē ir zināmas spējas, tad izteicu vēlēšanos aiz pateicības pret viņa gaišību atklāt viņu amata noslēpumus un metodes.

Ārstu pamatprincips ir, ka visas slimības rodas no pārsātināšanās, un tāpēc tie secina, ka nepieciešams ķermeni pamatīgi iztīrīt vai nu pa dabisko izeju, vai augšgalā pa muti. Tāpēc viņi no augiem, minerāliem, sveķiem, eļļām, gliemežvākiem, sāļiem, sulām, jūraszālēm, ekskrementiem, koku mizām, čūskām, krupjiem, vardēm, zirnekļiem, mirušu cilvēku miesas un kauliem, putniem, zvēriem un zivīm izveido maisījumu, kura smaka un garša ir vispretīgākā un visnelāgākā, kādu vien var iedomāties, un kuņģis to tūlīt ar riebumu izgrūž atpakaļ, - viņi to sauc par vemšanas līdzekli. Vai arī tie izgatavo tāda paša sastāva zāles ar dažām indīgām piedevām, kuras ir zarnām tikpat nepatīkamas un pretīgas, un pavēl ieņemt tās pa augšējo vai apakšējo atveri (atkarā no ārsta garastāvokļa); šīs zāles, mīkstinot vēderu, izdzen no tā visu saturu, un tās viņi sauc par caurejas līdzekli vai klizmu.

Ja daba (tā saka šie ārsti) radījusi augšējo priekšējo caurumu cietu un šķidru vielu uzņemšanai un apakšējo pakaļējo caurumu šo vielu izvadīšanai, tad šie meistari atjautīgi secina, ka visās slimībās daba

tiekot izsista no līdzsvara, un, lai to atkal atgūtu, tad ķermenis jāārstējot pilnīgi pretējā veidā - samainot caurumu lomas: cietas un šķidras vielas jāievada tūplī un jāizvada pa muti.

Bet bez īstenām slimībām mums ir daudz iedomātu slimību, kurām ārsti izgudrojuši šķietamu ārstēšanu: tām ir dažādi nosaukumi un attiecīgi pretlīdzekļi, un ar šīm slimībām vienmēr apsēstas mūsu jehūzietes.

Šī ārstu suga sevišķļ izceļas ar savām veiklajām prognozēm, kurās tie reti kļūdās; īstenām slimībām, vairāk vai mazāk ļaundabīgām, parastā prognoze ir nāve, un to sagādāt ir vienmēr viņu varā, ja tie slimību neprot izārstēt; gadījumos, kad negaidot parādās atveseļošanās pazīmes pēc tam, kad tie izteikuši savu nāves spriedumu, viņi, nevēlēdamies tikt nosaukti par viltus praviešiem, prot pierādīt pasaulei savu gudrību ar savlaicīgu zāļu devu.

Ārsti sevišķi noderīgi vīriem un sievām, kam apnikuši viņu dzīves biedri; tāpat vecākajiem dēliem, lieliem valsts ministriem un bieži arī valdniekiem.

Jau agrāk man dažreiz bija gadījies runāt ar manu saimnieku par valsts vispārīgo raksturu un sevišķi par mūsu priekšzīmīgo konstitūciju, ko pelnīti apbrīno un apskauž visa pasaule. Kādreiz biju šajās pārrunās nejauši pieminējis valsts ministru, un pēc kāda laika saimnieks man lika tam paskaidrot, kāda veida jehūzu es esot apzīmējis ar šādu nosaukumu.

Teicu viņam, ka manis pieminētā persona - pirmais valsts ministrs jeb ministru prezidents ir radījums, kas nemaz nepazīst priekus un bēdas, mīlestību un naidu, līdzjūtību un dusmas, vismaz neizrāda nekādas citas kaislības kā vien negantas alkas pēc bagātības, varas un tituliem; ka tas lieto vārdus visās vajadzībās, bet nekad ar tiem neizteic savas domas, ka patiesību viņš runā tikai tad, ja tam ir nolūks, lai šo patiesību uzskatītu par meliem, un runā melus, lai tos uzskatītu par patiesību; ka cilvēki, par kuriem aiz muguras viņš runā ļaunu, ir noteikti vislabākie, bet, tiklīdz viņš sāk jūs cildināt citiem un jums pašam, jūs kopš tā brīža esat pazudis. Vissliktākā pazīme ir saņemt no viņa kādu solījumu, sevišķi, ja viņš to apstiprina ar zvērestu, pēc tā ikviens gudrs cilvēks atkāpjas un atmet visas cerības.

Ir trīs metodes, ar kuru palīdzību cilvēks var kļūt par pirmo ministru. Pirmā: ar gudrību un piesardzību izmantojot savu sievu, meitu vai māsu; otrā: nododot vai slepeni gāžot savu priekšgājēju; trešā: ar niknu dedzību runājot publiskās sanāksmēs par galma samaitātību. Bet gudrs valdnieks censtos izvēlēties tādus ministrus, kas piekopj pēdējo no šīm trim metodēm, jo šādi censoņi izrādās visverdziskākie un padevīgākie sava kunga gribai un kaislībām.

Teicu viņam, ka šie ministri, kas pārzina visus valsts amatus, nostiprina savu varu, piekukuļodami senāta un valsts lielās padomes vairākumu; un, visbeidzot, ar paņēmienu, ko sauc par amnestijas aktu (šī akta raksturu es viņam paskaidroju), nodrošinās pret visiem vēlākiem norēķiniem un aiziet no sabiedriskās dzīves apkrauti ar tautai izkrāpto mantu.

Pirmā ministra pils ir seminārs, kur citi tiek audzināti viņa amatam; pāži, sulaiņi un durvju sargs atdarina savu kungu, kļūst valsts ministri savās nozarēs un mācās sasniegt pilnību trijos galvenos virzienos: nekaunībā, melos un kukuļošanā. Tāpēc tiem pašiem ir padoto galms no visaugstākās kārtas personām, un dažreiz ar veiklību un nekaunību tie pakāpeniski kļūst par sava kunga pēcnācējiem viņa amatā.

Šis ministrs parasti atrodas kādas izlaidīgas ielasmeitas vai kāda iemīļota sulaiņa varā un tie ir starpnieki, no kuriem arvien ir atkarīga ministra labvēlība, un tos patiesi var saukt par karaļvalsts galvenajiem balstiem un valdniekiem.

Kādu dienu sarunājoties mans saimnieks, izdzirdējis, ka pieminu savas zemes muižniecību, laipni izteica man glaimu, kuru tiešām neesmu pelnījis: viņš esot pārliecināts, ka esmu dzimis dižciltīgā ģimenē, jo ar savu izskatu, ādas krāsu un tīrīgumu es ļoti atšķiroties no viņa zemes jehūziem, lai gan liekoties vājāks un neveiklāks nekā šie rupjie dzīvnieki, bet to varot izskaidrot ar manu savādāko dzīves veidu, turklāt es esot apveltīts ne tikai ar runas spēju, bet arī ar dažiem prāta iedīgļiem tik lielā mērā, ka visi viņa paziņas mani uzskatot par dabas brīnumu.

Viņš ieteica man novērot, ka baltie, bērie un tumši pelēkie hoihnhnmi neesot gluži tik labi veidoti kā dūkanie, pelēki dābolainie vai melnie, jo tie neesot piedzimuši ar vienādām gara dāvanām, nedz ar vienādu spēju tās attīstīt, tāpēc vienmēr paliekot kalpotāju stāvoklī, nekad necenzdamies izcelties savas sugas pārstāvju vidū, jo tādu rīcību šai zemē uzskatītu par aplamu un nedabisku.

Es pazemīgi pateicos viņa gaišībai par to, ka viņš tik labās domās par mani, bet tūlīt arī apliecināju viņam, ka esmu zemas kārtas, dzimis no vienkāršiem, godīgiem vecākiem, kas ar pūlēm

varēja man dot nepieciešamo izglītību, ka muižniecība pie mums ir pavisam citāda, nekā viņš to iedomājas, ka mūsu jaunos muižniekus no bērnības audzina laiskumā un greznībā un ka, sasnieguši piemērotu vecumu, tie izšķērdē savus spēkus ar izvirtušām sievietēm, kas viņiem pielaiž pretīgas slimības, un, izšķieduši gandrīz visu savu mantu, tie apprec tikai naudas dēļ kādu zemas kārtas nepievilcīgu un neveselīgu sievieti, kuru tie ienīst un nicina. Šādās laulībās dzimušie bērni parasti ir skrofulozi, rahītiski un kroplīgi, un ģimenes nereti izbeidzas pēc trešās paaudzes, ja vien sieva nepacenšas atrast veselīgu tēvu starp saviem kaimiņiem vai kalpotājiem, lai uzlabotu un turpinātu dzimtu; ka vājš, slimīgs ķermenis, bāla seja ir dižciltīgu asiņu īstākā pazīme, bet veselīgs, spēcīgs izskats dižciltīgam cilvēkam ir tik apkaunojošs, ka sabiedrība tūlīt secina: viņa īstenajam tēvam jābūt kādam zirgu puisim vai važonim. Dižciltīgo gara trūkumi atbilst viņu miesas nepilnībām, un tie ir vienaldzība, gara trulums, muļķība, untumi, juteklība un lepnība.

Bez šīs augstās šķiras atļaujas nevar izdot, atcelt un mainīt nevienu likumu, un šiem muižniekiem ir vara lemt par visu mūsu mantu, un viņu lēmumi ir nepārsūdzami.