Gulivera ceļojumi

Autora patiesīgums. Viņa nolūki, darbu publicējot. Viņš nopeļ ceļiniekus, kas novirzās no patiesības. Autors noliedz, ka tam būtu bijuši kādi tumši nodomi, šo grāmatu sarakstot. Atbilde uz kādu iebildumu. Kolonizācijas metode. Viņš cildina savu dzimteni. Karaļa tiesības uz autora attēlotajām zemēm ir neapstrīdamas. To iekarošanas grūtības. Autors atvadās no lasītāja, pastāsta par savu iecerēto nākamo dzīves veidu, dod labu padomu un nobeidz stāstījumu.

Un tā, laipnais lasītāj, esmu tev devis savu sešpadsmit gadu un septiņu mēnešu ilgo ceļojumu patiesīgu aprakstu, kur neesmu tik daudz rūpējies par stila izpušķojumiem kā par patiesību. Es būtu varējis, kā citi, tevi pārsteigt ar dīvainiem, neiespējamiem stāstiem, bet man patika labāk pastāstīt vienkāršus faktus visparastākajā veidā un stilā, jo mans galvenais nodoms bija tev sniegt paskaidrojumus, nevis tevi uzjautrināt.

Mums, kas esam apceļojuši tālas zemes, kurās reti ieradušies angļi vai citi eiropieši, ir viegli sacerēt nostāstus par brīnišķīgiem jūras un zemes dzīvniekiem. Bet ceļotāja galvenajam mērķim jābūt - padarīt cilvēkus gudrākus un labākus un, stāstot par svešām zemēm, apgaismot viņu prātus ar ļauniem un labiem piemēriem.

No sirds vēlos, lai tiktu izdots likums, ka ikvienam ceļotājam, pirms tam atļauj laist klajā savu ceļojumu aprakstu, jādod zvērests lordam Augstajam kancleram, ka viss, ko viņš nolēmis publicēt, ir pilnīgi patiess, saskaņā ar viņa zināšanām; jo tad pasaule vairs netiktu maldināta, kā tas parasti notiek, kad daži rakstnieki, gribēdami savus darbus padarīt pievilcīgākus publikai, pasniedz lētticīgajiem lasītājiem visrupjākos melus. Savā jaunībā esmu ar lielu prieku lasījis daudzas ceļojumu grāmatas, bet tagad pats apceļojis lielāko daļu zemeslodes un ar saviem novērojumiem kļuvu spēj īgs apgāzt daudzus teiksmainus nostāstus, esmu ieguvis lielu riebumu pret tādu lasāmvielu un arī jūtu zināmu sašutumu, redzot, kā cilvēku lētticību tik nekaunīgi izmanto. Un, tā kā paziņām labpatīkas domāt, ka manas niecīgās pūles varētu noderēt manai tēvijai, tad pieņēmu sev negrozāmu likumu: vienmēr stingri turēties pie patiesības, un mani arī nekas nevar kārdināt novērsties no tās, kamēr paturu prātā sava cēlā saimnieka un citu cildeno hoihnhnmu pamācības, kuras man bija gods tik ilgi pazemīgi uzklausīties.

Nec si miserum Fortuna Sinonem.

Finxit, vanum etiam, mendacemque improba finget.51

Es ļoti labi zinu, cik maz slavas sagādā raksti, kas neprasa ne talanta, ne zināšanu, ne kādu citu gara dāvanu kā vien labu atmiņu vai kārtīgu dienasgrāmatu. Es zinu arī, ka ceļojumu aprakstu autorus, tāpat kā vārdnīcu sastādītājus, iegremdējuši aizmirstībā to autoru smagums un lielums, kas nākuši pēc viņiem un tāpēc nogulušies virs iepriekšējiem. Ir ļoti iespējams, ka ceļotāji, kas vēlākos laikos ieradīsies tajās zemēs, kuras esmu šajā sacerējumā aprakstījis, ievērodami manas kļūdas (ja tādas atradīsies) un pievienodami savus atklājumus manējiem, izspiedīs mani no lasītāju ievērības un nostāsies manā vietā, likdami pasaulei aizmirst, ka esmu kādreiz bijis rakstnieks. Tas būtu man pārāk liels pazemojums, ja es rakstītu slavas dēļ, bet, tā kā mans vienīgais mērķis ir sabiedrības labums, tad nevaru sajust vilšanos. Jo kas gan var lasīt par tikumiem, kurus esmu attēlojis cildenajos hoihnhnmos, nenokaunēdamies par saviem netikumiem, ja tas uzskata sevi par savas zemes saprātīgo, valdošo dzīvnieku? Es neko neteikšu par tām tālo zemju tautām, kurās valda jehūzi, starp kurām vismazāk samaitātie ir brobdingnegieši, kuru gudros morāles un valsts pārvaldes likumus mums derētu ievērot. Bet plašāk es vairs neizteikšos un atļauju saprātīgajam lasītājam pašam izdarīt savas piezīmes un secinājumus.

Diezgan lielu prieku jūtu par to, ka šo manu darbu nevarēs kritizēt, jo kādi iebildumi var būt pret rakstnieku, kas pastāsta tikai vienkāršus faktus, ko novērojis tik tālās zemēs, kuras mūs nevar interesēt ne tirdzniecības, ne politisko sakaru ziņā? Esmu rūpīgi izvairījies no visām kļūdām, kādas dibināti pārmet parastajiem ceļojumu aprakstu autoriem. Bez tam neesmu nemaz partejisks, bet rakstu bez kaislībām, aizspriedumiem vai ļaunprātības pret kādu atsevišķu vai vairākiem cilvēkiem. Es rakstu viscēlākos nolūkos, lai apgaismotu un pamācītu cilvēci, pār kuru bez jebkādas iedomības varu sevi uzskatīt pārāku, ņemot vērā priekšrocības, kādas esmu guvis, tik ilgi dzīvodams starp nevainojamiem hoihnhnmiem. Es rakstu, necerēdams ne uz peļņu, ne uz slavu. Es nesaku ne vārda, kas varētu izlikties kā izsmiekls vai vismazākā mērā aizvainot pat visjūtīgāko cilvēku. Tāpēc ceru, ka man ir tiesības nosaukt sevi par gluži nevainojamu autoru, pret kuru nekad neatradīs saviem talantiem pietiekami materiāla visādi iebildēji, apcerētāji, novērotāji, pārdomātāji, okšķerētāji un piezīmju rakstītāji. Jāatzīstas, man iečukstēja, ka mans Anglijas pavalstnieka pienākums esot bijis pēc pirmās manas atgriešanās iesniegt Valsts sekretāram memorandu, jo visas zemes, kuras pavalstnieks atklāj, piederot kronim. Bet baidos, vai manis aprakstītās zemes mums būtu tik viegli iekarot kā Ferdinando Kortesam kailos amerikāņus. Manuprāt, liliputi nepelna, lai pret tiem raidītu floti un armiju, un es šaubos, vai būtu prātīgi un droši mēģināt uzbrukt brobdingnegiešiem un vai angļu armija sajustos visai labi, ja tai virs galvas parādītos lidojošā sala. Hoihnhnmi patiešām neliekas būt tik gatavi karam, jo šī māka tiem ir pilnīgi sveša, sevišķi, kas attiecas uz šaujamiem ieročiem. Bet, ja es būtu valsts ministrs, nekad nedotu atļauju tiem uzbrukt. Viņu gudrība, vienprātība, bezbailīgums un dzimtenes mīlestība atvietotu visus trūkumus kara mākslā. Iedomājieties divdesmittūkstoš hoihnhnmu ielaužamies eiropiešu armijā, sajaucam rindas, apgāžam ratus, sašķaidām karavīru sejas putrā ar savu pakaļkāju varenajiem spērieniem, jo viņi pelnījuši raksturojumu, kas izteikts par Augustu, - «Recalcitrat undique tutus»[28] . Taču vēlētos iesniegt nevis priekšlikumus par šīs augstsirdīgās nācijas iekarošanu, bet drīzāk gribētu, lai tie paši atsūtītu pie mums pietiekamu daudzumu savu iedzīvotāju, kas civilizētu Eiropu, iemācot mums goda, taisnības, patiesības, mērenības, sabiedriskuma, vīrišķības, tiklības, draudzības, labvēlības un uzticības pamatprincipus. Visu šo tikumu nosaukumi vēl saglabājušies vairākās mūsu valodās, tie sastopami laikmetīgo un seno autoru darbos, un to varu apgalvot, pamatojoties uz tām nedaudzajām grāmatām, ko esmu lasījis.

Bet ir arī cits iemesls, kas mani attur no tieksmes paplašināt viņa majestātes zemes ar manis atklātajām zemēm. Runājot patiesību, man ir nelielas šaubas par valdnieku taisnīgumu šādos gadījumos. Piemēram: kādu pirātu baru vētra nes nezināmā virzienā, beidzot kuģa zēns no marsstengas saskata zemi, tie izkāpj krastā, lai laupītu un sirotu, bet sastop miermīlīgus ļaudis, kas viņus uzņem laipni, tie dod zemei jaunu nosaukumu un formāli to piesavinās savam karalim, tie uzceļ satrunējušu dēli vai akmeni kā piemiņas zīmi, nogalina divus trīs dučus iezemiešu, vēl vairākus aizved ar varu sev līdz kā paraugus, atgriežas mājās un saņem piedošanu. Tā rodas jauna uz dievišķīgu tiesību pamata iegūta domīnija. Pirmajā izdevīgajā gadījumā turp aizsūta kuģus, iezemiešus padzen vai iznīcina; viņu valdniekus spīdzina, lai atklātu, kur glabājas viņu zelts; visa vaļa tiek dota necilvēcībai un iekārēm, zeme kūp no iedzīvotāju asinīm, un šo pretīgo miesnieku bars, kas sarīko šādu svētulīgu ekspedīciju, kļūst par mūslaiku koloniju, kas sūtīta, lai atgrieztu un civilizētu mežoņus un elku pielūdzējus.

Bet šis tēlojums, saprotams, nebūt neattiecas uz britu nāciju, kas var būt paraugs visai pasaulei ar savu gudrību, rūpību un taisnīgumu, nodibinot kolonijas; ar savām bagātajām gara dāvanām, kas sekmē reliģijas un izglītības attīstību; ar ticīgu un apdāvinātu mācītāju izvēli, kas spēj izplatīt kristietību; ar piesardzību, kas izpaužas, nosūtot no metropoles uz provincēm tikai ļaudis, kuru dzīves veids ir mērens un kuri nav pļāpīgi; ar savu stingro taisnības mīlestību, jo tie sūta visu savu koloniju civilajām pārvaldēm tikai visspējīgākos ierēdņus, kas nemaz nepazīst korupciju, un, kā visa vainagojumu, aizsūta tur vismodrākos un tikumiskākos gubernatorus, kam nav citu domu kā vien rūpes par to tautu laimi, kuras tie pārvalda, un par sava karaļa godu.

Bet, tā kā manis aprakstīto zemju tautas acīm redzot nemaz nevēlas tikt iekarotas un paverdzinātas, nogalinātas vai kolonizatoru padzītas un, tā kā tām nav ne zelta, ne sudraba, ne cukura, ne tabakas, tad pazemīgi atļaujos domāt, ka tās nav piemēroti objekti mūsu centībai, drosmei un interesei. Tomēr, ja tie, kam tas vairāk interesē, ir citās domās, tad esmu gatavs apzvērēt, - ja mani likumīgi izaicinās, - ka neviens eiropietis nav šais zemēs ieradies pirms manis. Tas ir, ja var ticēt iezemiešiem un ja neizceļas strīds par abiem jehūziem, kas, kā stāsta, pirms daudziem gadiem ieraudzīti uz kāda kalna hoihnhnmu, zemē.[29]

Bet, kas attiecas uz formalitāti - piesavināties zemes sava karaļa vārdā, tad tā nekad nav man ienākusi prātā, un, ja arī būtu, tad, ņemot vērā, kādā stāvoklī atrados, es aiz piesardzības un pašaizsargāšanās atliktu to līdz labākai izdevībai.

Atbildējis tā uz vienīgo iebildumu, ko varētu jebkad izteikt pret mani kā ceļotāju, es beidzot atvados no laipnā lasītāja un atgriežos savā Redrifas dārziņā, lai nodotos tur pārdomām un lai tās lieliskās tikumiskās pamācības, kuras dzirdēju no hoihnhnmiem, iemiesotu savas paša ģimenes jehūzos, ciktāl tie izrādīsies paklausīgi dzīvnieki; lai bieži aplūkotu savu seju spogulī un tā ar laiku, cik iespējams, pieradinātu sevi paciest cilvēku izskatu, lai nožēlotu hoihnhnmu dzīvnieciskumu manā zemē, bet vienmēr izturētos pret viņu personām ar cieņu, mana cēlā saimnieka, viņa ģimenes, viņa draugu un visas hoihnhnmu cilts dēļ; mūsu zirgiem ir gods viņiem līdzināties savā ārienē, lai gan to prāta spējas ir zemākas.

Pagājušajā nedēļā sāku atļaut savai sievai pusdienot kopā ar mani garā galda attālākajā galā un atbildēt (bet pēc iespējas īsi) uz dažiem jautājumiem, kurus tai uzdevu. Tomēr jehūzu smaka ir joprojām man tik pretīga, ka es degunu pastāvīgi aizbāžu ar rūtām, lavandu vai tabakas lapām. Un, kaut gan pusmūža cilvēkam ir grūti mainīt savus vecos paradumus, es vēl neesmu zaudējis cerību, ka kādreiz varēšu paciest kāda kaimiņu jehūza sabiedrību, nebaidoties, ka nokļūšu viņa zobos vai nagos.

Es varētu vispār vieglāk paciest jehūzu sugu, ja tie apmierinātos tikai ar netikumiem un neprātībām, ko tiem piešķīrusi daba. Es nemaz neuztraucos, redzēdams juristu, kabatas zagli, pulkvedi, ākstu, augstmani, azartistu, politiķi, netiklības perēkļa turētāju, ārstu, liecinieku, pavedēju, advokātu, nodevēju un tamlīdzīgas personas; visi tie iederas dabiskajā kārtībā, bet, kad es redzu kaudzēm kroplības un slimības, kā garīgās, tā miesīgās, kas turklāt uzpūtušās lepnībā, man tūlīt zūd pacietība. Es arī nekad nevarēšu saprast, kā šāds dzīvnieks un tāds netikums var saderēt kopā. Gudrajiem un tikumiskajiem hoihnhnmiem, kas ir visu saprātīgiem radījumiem piemītošo pilnību iemiesojums, nav savā valodā nosaukuma šim netikumam, nav apzīmējuma arī ļaunumam, atskaitot vārdus, ar kuriem tie apzīmē jehūzu pretīgās īpašības, tomēr arī starp tām tie nespēja saskatīt lepnumu, pietiekami neizprazdami cilvēka dabu, kā tā izpaužas citās zemēs, kur šis dzīvnieks valda. Bet es, kam ir lielāka pieredze, varēju skaidri saskatīt dažus šā netikuma iedīgļus mežonīgajos jehūzos.

Turpretim hoihnhnmi, kas dzīvo, vadoties no prāta, lepojas ar savām labajām īpašībām tikpat maz kā es ar to, ka man netrūkst ne roku, ne kāju, jo neviens saprātīgs cilvēks ar to nevar lielīties, lai gan bez šiem locekļiem būtu nelaimīgs. Pakavējos tik ilgi pie šā jautājuma, vēlēdamies, lai angļu jehūzu sabiedrība nekļūtu pilnīgi nepanesama, un tāpēc lūdzu to, kam kaut cik piemīt šis nejēdzīgais netikums, manās acīs nerādīties.