Gulivera ceļojumi

Fenomens, kuru izskaidro modernā filozofija un astronomija. Laputiešu lielie sasniegumi astronomijā. Karaļa metode dumpju apspiešanā.

Pret svešzemniekiem parasti jūt nenovīdību, tāpēc, iekams sāku savus pētījumus, lūdzu karalim atļauju iepazīties ar salas īpatnībām; to viņš žēlīgi deva, pavēlēdams manam skolotājam mani pavadīt. Galvenokārt vēlējos izziņai, ar kādiem mākslīgiem vai dabiskiem līdzekļiem tiek radītas salas daudzveidīgās kustības, un par to es tagad sniegšu lasītājam filozofisku paskaidrojumu.

Lidojošai jeb peldošajai salai ir apļa forma, tās diametrs līdzinās 7837 jardiem jeb četrarpus jūdzēm, tātad tās virsma ir desmittūkstoš akru. Tā ir trīssimt jardu bieza. Salas apakša jeb apakšējā virsma, kas redzama tikai no zemes, ir gluda pareizas formas dimanta plāksne apmēram 200 jardu bieza. Uz tās atrodas dažādi minerāli savā parastajā kārtībā, un tie pārklāti ar desmit vai divpadsmit pēdu biezu auglīgas melnzemes slāni. Salas augšējās virsmas slīpums no malām pret centru ir dabisks iemesls tam, ka rasa un lietus uz šīs salas mazos strautiņos notek uz vidieni, kur ieplūst četros lielos baseinos, kuru apkārtmērs katram, atsevišķi ņemot, ir pusjūdze, un šie baseini atrodas divsimt jardu attālumā no salas centra. Saules ietekmē baseinu ūdens dienā pastāvīgi izgaro, un tādēļ tie nekad nevar pieplūst. Turklāt valdniekam ir iespēja pacelt salu pāri mākoņu un tvaiku sfērai, un viņš pēc patikas var izvairīties no rasas un lietus. Dabas pētnieki domā, ka visaugstākie mākoņi nevar pacelties augstāk par divām jūdzēm, vismaz šajā zemē tādi gadījumi nav novēroti!

Salas centrā ir aiza piecdesmit jardu diametrā, un astronomi nokāpj lielā, kupolveidīgā alā, ko tāpēc sauc par flandona gagnole jeb astronomu alu, kas izveidota dimanta slānī simt jardu dziļumā. Šajā alā pastāvīgi deg divdesmit spuldzes, kas, atspoguļojoties dimantā, spoži apgaismo visu telpu. Alā sakopots ļoti daudz un dažādu sekstantu, kvadrantu, teleskopu, astrolābiju un citu astronomisku instrumentu. Bet visīpatnējākais priekšmets, no kura atkarīgs visas salas liktenis, ir milzīgs magnēts, kura forma līdzinās audēja atspolei. Tas ir sešus jardus garš un resnākajā daļā vismaz trīs jardus biezs. Šo magnētu pašā vidū šķērso ļoti stipra dimanta ass, ap kuru tas var grozīties, un ir piestiprināts tik pareizi, ka visslābākā roka to var pagriezt. Magnētu ietver izdobts dimanta cilindrs četras pēdas garš un četras pēdas biezs, divpadsmit jardu diametrā, nolikts horizontāli uz astoņām sešas pēdas augstām dimanta kājiņām. Cilindra iekšpusē, pašā vidū, izveidotas divpadsmit collu dziļas gropes, kurās novietoti ass gali un vajadzības gadījumā tur griežas.

Šo magnētu nekāds spēks nevar izkustināt no vietas, kurā tas stāv, jo cilindrs un kājiņas nav atdalīti no dimanta masas, kas veido salas pamatni.

Ar šā magnēta palīdzību sala var pacelties, nolaisties un virzīties no vienas vietas uz otru. Pret zemi, kuru pārvalda karalis, magnēta vienam galam piemīt pievilkšanas un otram - atgrūšanas spēks. Ja magnētu nostāda vertikāli, ar pievilkšanas polu pret zemi, sala nolaižas lejup, bet, ja pret zemi pavērsts atgrūšanās pols, sala paceļas taisni uz augšu. Kad magnēts nostādīts slīpi, arī sala kustas slīpi, jo šajā mangnētā spēka līnijas vienmēr iedarbojas paralēli tā stāvoklim.

Ar šādu slīpu kustību sala pārvietojas uz dažādiem valsts apvidiem. Lai izskaidrotu, kādā veidā tā pārvietojas, pieņemsim, ka AB ir līnija, kas šķērso Balnibarbijas valsti, līnija CD magnēts, kurā D ir atgrūšanas pols un C pievilkšanas pols, sala atrodas pār C; nostādīsim magnētu pozicijā CD ar atgrūšanas polu uz leju, tad sala celsies slīpi augšup virzienā pret D. Kad tā nonāks punktā D, pagriezīsim magnētu ap asi tā, lai pievilkšanas pols būtu pavērsts pret E, tad sala virzīsies slīpi pret E; ja pagriezīsim magnētu atkal ap asi tā, lai tas atrastos stāvoklī EF ar atgrūšanas polu uz leju, sala slīpi pacelsies pret F, no kurienes, pagriežot pievilkšanas polu pret G, salu var pārvietot uz G un no G uz H, pagriežot magnētu tā, lai atgrūšanas pols būtu tieši pavērsts uz leju. Un tā, pēc vajadzības mainot magnēta stāvokli, salu var slīpi virzīt augšup un lejup, un ar šādu pārmaiņus pacelšanos un nolaišanos (kustības slīpums ir gandrīz nejūtams) sala pārvietojas no viena valsts novada uz otru.

Bet jāpiezīmē, ka sala nevar kustēties ārpus savas sauszemes valsts robežām un nevar pacelties augstāk par četrām jūdzēm. Astronomi, kas par magnētu sarakstījuši biezus apcerējumus, izskaidro to šādi: magnēta spēks iedarbojas tikai četru jūdžu attālumā, un minerāli, kas zemes un jūras dziļumos sešu jūdžu attālumā no krasta ietekmē magnētu, nav izkaisīti pa visu zemeslodi, bet izbeidzas ārpus karaļa valsts robežām; izmantojot šādu izdevīgu stāvokli, valdnieks viegli varēja pakļaut savai varai ikvienu zemi, kas atrodas magnēta pievilkšanas joslā.

Ja magnētu nostāda paralēli apvāršņa plaknei, sala apstājas, jo šai gadījumā abi poli, atrazdamies vienādā attālumā no zemes, iedarbojas ar vienādu spēku: viens stumj salu lejup, bet otrs grūž to augšup, un tāpēc nevar rasties nekāda kustība.

Šo magnētu pārzina daži astronomi, kas laiku pa laikam nostāda to tādā stāvoklī, kādu pieprasa valdnieks. Sava mūža lielāko daļu viņi pavada, vērojot debess spīdekļus ar tālskatiem, kas ir daudz labāki par mūsējiem. Lai gan viņu lielākie teleskopi nepārsniedz trīs pēdu garumu, tie dod daudz stiprākus palielinājumus nekā mūsējie, kas ir simt pēdu gari, un rāda zvaigznes daudz skaidrāk. Šī priekšrocība atļauj tiem izdarīt daudz vairāk atklājumu nekā Eiropas astronomiem, jo tie sastādījuši katalogu par desmittūkstoš stāvzvaigznēm, kamēr mūsu visplašākajos katalogos atzīmēta tikai viena trešdaļa šā skaita. Viņi atklājuši arī divas mazākas zvaigznes jeb satelītus, kas griežas ap Marsu; no tiem tuvākais atrodas no šās planētas centra tādā attālumā, kas trīskārt pārsniedz tās diametru, bet tālākā satelīta atstatums ir piecreiz lielāks par planētas diametru; pirmais apgriežas ap Marsu desmit stundās, otrais - divdesmit vienā ar pusi, tā ka to apgriešanās laika kvadrāts ir gandrīz proporcionāls viņu atstatumu kubam no Marsa centra, un tas skaidri liecina, ka uz šiem pavadoņiem attiecas tas pats gravitācijas likums, kam pakļauti visi pārējie debess ķermeņi.

Viņi novērojuši deviņdesmit trīs dažādas komētas un noteikuši ļoti pareizi šo komētu atgriešanās periodus. Ja tas tiešām atbilst patiesībai (un to viņi apgalvo ar lielu pašpaļāvību), tad būtu vēlams, lai viņu novērojumus publicētu, jo tad teorija par komētām, kas patlaban stipri klibo un ir nepilnīga, varētu kļūt tikpat pilnīga kā astronomijas pārējās nozares.

Karalis varētu k]ūt par absolūtu valdnieku visā pasaulē, ja viņam izdotos pārliecināt kādu savu ministru rīkoties ar viņu kopīgi, bet šiem ministriem pieder īpašumi apakšā uz cietzemes un, apsvēruši, ka favorīta stāvoklis ir vienmēr nedrošs, tie nekad nepiekrīt savas zemes paverdzināšanai. Ja kādā pilsētā sākas sacelšanās vai dumpis, vai pilsoņu karš, vai arī pilsēta atsakās maksāt parastos nodokļus, karalim ir divi paņēmieni, kā to padarīt atkal paklausīgu. Pirmais un mīkstākais paņēmiens ir apstādināt salu virs šīs pilsētas un tās apkārtnes, ar to atņemot tai saules un lietus labdarīgo ietekmi, un tāpēc iedzīvotājiem drīz uzbrūk trūkums un slimības, un, ja noziegums to pelna, tie no augšas tiek apmētāti ar lieliem akmeņiem, pret kuriem nevar citādi aizstāvēties kā ielienot pagrabos vai alās, kamēr viņu māju jumti tiek sašķaidīti gabalos. Bet, ja tie vēl stūrgalvīgi ietiepjas vai draud ar sacelšanos, karalis ķeras pie pēdējā līdzekļa: viņš liek salai nolaisties tieši uz nepaklausīgo galvām un pilnīgi iznīcina mājas un iedzīvotājus. Tomēr tas ir ārkārtējs līdzeklis, ko valdnieks lieto ļoti reti un nelabprāt, un arī ministri neiedrošinās viņam ieteikt šādu rīcību, kas ne tikai radītu tautā pret viņiem naidu, bet nodarītu arī lielu postu viņu īpašumiem uz cietzemes, jo sala ir karaļa īpašums.

Bez tam ir vēl kāds svarīgāks iemesls, kāpēc šīs zemes karaļi vienmēr vairījušies no tik briesmīgas rīcības un izlietojuši to tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Ja izpostīšanai nolemtajā pilsētā būtu kādas augstas klintis - kā tas mēdz būt lielākajās pilsētās, jo tās acīmredzot izvēlējušās tamlīdzīgas vietas, lai aizsargātos pret šādu katastrofu, - jeb ja pilsētā ir augsti torņi vai akmens pīlāri, tad, salai strauji lejup krītot, varētu tikt iebojāta tās apakšējā virsma, kas, kā jau teicu, gan veidota no divsimt jardu bieza dimanta, bet var ieplīst no pārāk liela trieciena vai iesprāgt, saskaroties apakšā ar degošajiem namiem, kā bieži mēdz mūsu kamīnos iesprāgt dzelzs un akmens dibenssiena. Ļaudis ļoti labi zina un saprot, cik tālu tie var pretoties, ja ir runa par viņu brīvību un īpašumu. Un karalis, kad viņš ir visvairāk sadusmots un nolēmis sagraut pilsētu drupās, pavēl salai doties lejup ļoti saudzīgi, aizbildinoties ar žēlsirdību pret savu tautu, bet patiesībā baidīdamies ielauzt dimanta pamatni, jo šādā gadījumā, kā domā visi viņu filozofi, magnēts nevarētu salu noturēt gaisā un visa masa nogāztos uz zemes.

Ar šīs valsts pamatlikumu karalim un viņa abiem dēliem aizliegts atstāt salu, tāpat to nedrīkst atstāt karaliene, kamēr tā nav aizsniegusi vecumu, kad tai vairs nevar būt bērnu.