Gulivera ceļojumi

Autors atstāj Lagnegu un aizbrauc uz Japānu. No turienes viņš holandiešu kuģī atgriežas Amsterdamā un no Amsterdamas Anglijā.

Domāju, ka šis stāstījums par straldbragiem varētu lasītāju ieinteresēt, jo tas ir mazliet neparasts; vismaz neatceros, ka būtu lasījis kaut ko līdzīgu ceļojumu grāmatās, kas nokļuvušas manās rokās; un, ja esmu kļūdījies, tad sev par attaisnojumu varu sacīt, ka ceļotāji, kas attēlo vienu un to pašu zemi, bieži neviļus pakavējas pie tām pašām īpatnībām, bet nepelna apvainojumu, ka tie kaut ko aizguvuši vai norakstījuši no autoriem, kas rakstījuši agrāk nekā viņi.

Šai karaļvalstij ir ar lielo Japānas impēriju pastāvīgi tirdzniecības sakari, un ļoti iespējams, ka japāņu autori kaut ko ir uzrakstījuši par straldbragiem, taču mana uzturēšanās Japānā bija tik īsa un japāņu valoda tik nesaprotama, ka man nebija iespējams kaut ko noskaidrot. Bet es ceru, ka holandieši, izlasot šo manu piezīmi, būs pietiekami ziņkāri un veikli, lai papildinātu to, kā man trūkst.

Viņa majestāte man bieži visai neatlaidīgi bija piedāvājis kādu amatu savā galmā, bet, redzēdams, ka esmu galīgi nolēmis atgriezties savā dzimtenē, laipni deva man atļauju aizbraukšanai un pagodināja mani ar paša rokas rakstītu ieteikuma vēstuli Japānas ķeizaram. Viņš man iedāvināja arī četri simti četrdesmit četrus lielus zelta gabalus (šai tautai patīk vienādi skaitļi) un sarkanu dimantu, kuru Anglijā pārdevu par tūkstoš simt mārciņām.

1709. gada 6. maijā svinīgi atvadījos no viņa majestātes un visiem maniem draugiem. Valdnieks bija tik žēlīgs, ka pavēlēja sardzei mani pavadīt līdz Glengenstoldai, karaliskajai ostai salas dienvidrietumu pusē. Pēc sešām dienām atradu kuģi, kas bija gatavs mani aizvest uz Japānu, un piecpadsmit dienas pavadīju ceļojumā. Mēs piestāj āmies mazā ostas pilsētā Ksamoši Japānas dienvidaustrumu krastā - pilsētiņa atrodas rietumu pusē, un jūras šaurums to ziemeļos savieno ar garu jūras, līci, kura ziemeļrietumu krastā atrodas galvaspilsēta Jedo[25] . Izkāpis krastā, parādīju muitas ierēdņiem Lagnegas karaļa vēstuli viņa ķeizariskajai majestātei.

Viņi labi pazina zīmogu, kas bija manas plaukstas platumā. Zīmogā bija redzams karalis, kas paceļ no zemes klibu ubagu. Pilsētas maģistrāti, padzirdējuši par šo vēstuli, saņēma mani kā ministru, apgādāja mani ar karietēm un kalpotājiem un apmaksāja visus manus izdevumus līdz Jedo, kur ķeizars mani pieņēma audiencē un es tam nodevu vēstuli, kas tika uzplēsta ar lielām ceremonijām, un ar tulka palīdzību izskaidrota viņa majestātei. Tulks man darīja zināmu viņa majestātes pavēli, lai es uzrakstot savas prasības, un viņš galvojot, ka jebkura no tām tikšot izpildīta viņa karaliskā Lagnegas brāļa dēļ. Šis tulks bija ierēdnis, kas palīdzēja kārtot darījumus ar holandiešiem; no manas sejas viņš drīz noprata, ka esmu eiropietis, un tāpēc atkārtoja viņa majestātes pavēli holandiešu valodā, ko viņš runāja nevainojami. Atbildēju, kā jau to biju iepriekš nolēmis, ka esmu holandiešu tirgotājs, kura kuģis gājis bojā pie kādas ļoti tālas zemes krastiem, no kurienes es pa jūru un sauszemi atceļoju uz Lagnegu un tad kuģī atbraucu uz Japānu, jo zināju, ka mani tautieši ar šo zemi bieži tirgojas, un ka ceru ar kādu no viņiem rast izdevību atgriezties Eiropā; tāpēc vispazemīgi lūdzu viņa ķeizarisko žēlastību dot pavēli, lai mani droši nogādātu uz Nagasaki. Es izteicu vēl vienu lūgumu, lai mana patrona Lagnegas karaļa dēļ viņa majestāte žēlīgi atvainotu, ja es neizpildītu ceremoniju, kuru prasa no maniem tautiešiem, - liekot tiem mīdīt

kājām krucifiksu,43 jo es šai keizaristē esmu nokļuvis nelaimīgu apstākļu dēļ, bez jebkāda nodoma tirgoties. Kad šo manu lūgumu iztulkoja ķeizaram, viņš izskatījās mazliet pārsteigts un teica, ka es laikam esot pirmais no maniem tautiešiem, kas šai jautājumā tik bažīgs, un ka viņš sākot šaubīties, vai tik es esot īsts holandietis, jo viņam rodoties aizdomas, ka es esot kristietis. Tomēr, ņemdams vērā manus paskaidrojumus un galvenokārt izrādīdams Lagnegas karalim neparastu labvēlību, viņš izpildīšot manu neparasto vēlēšanos, bet to vajagot nokārtot veikli, un viņa ierēdņiem tikšot pavēlēts izlaist mani it kā aizmāršības pēc; viņš man apgalvoja, ja mani tautieši holandieši atklātu šo noslēpumu, tie ceļojuma laikā pārgrieztu man rīkli. Ar tulka starpniecību pateicos viņam par tik neparastu labvēlību. Tā kā patlaban dažas karaspēka daļas devās ceļā uz Nagasaki, komandieris saņēma pavēli aizvest mani sveiku un veselu turp, un tam tika dots arī sevišķs rīkojumi

1709. gada 9. jūnijā pēc ļoti gara un nogurdinoša ceļojuma ierados Nagasaki. Drīz sastapu dažus holandiešu jūrniekus no Amsterdamas, no 450 tonnu lielā kuģa «Amboinas». Biju ilgi dzīvojis Holandē, kad studēju Leidenē, un labi runāju holandiski. Jūrnieki drīz uzzināja, no kurienes biju nupat ieradies, viņi ziņkāri apvaicājās par maniem ceļojumiem un manu dzīvi. Es pastāstīju tiem īsi un saprotami par sevi, saviem piedzīvojumiem, bet lielāko daļu patiesības noklusēju. Pazinu daudzus cilvēkus Holandē, izgudroju savu vecāku uzvārdu un teicu, ka tie ir vienkārši ļaudis no Gelderlandes provinces. Gribēju samaksāt kapteinim (Teodoram Vangraultam) pieprasīto maksu par braucienu uz Holandi, bet, uzzinājis, ka esmu ķirurgs, viņš apmierināj ās ar pusmaksu ar noteikumu, ka brauciena laikā uz viņa kuģa uzņemšos ārsta pienākumus. Pirms izbraucām jūrā, daži komandas locekļi man bieži jautāja, vai es esot izpildījis iepriekš minēto ceremoniju. Izvairīgi devu nenoteiktu atbildi, ka esmu apmierinājis visas ķeizara un galma prasības. Tomēr kāds nelietīgs matrozis piegāja pie ierēdņa un, norādīdams uz mani, teica viņam, ka es neesot mīdījis kājām krucifiksu. Bet ierēdnis, kas bija saņēmis rīkojumu mani izlaist, nelietim divdesmit reizes iesita ar bambuka spieķi pa pleciem, pēc tam mani vairs ar šādiem jautājumiem neapgrūtināja.

Šai braucienā nenotika nekas, ko būtu vērts pieminēt. Atbraucām ar labu vēju līdz Labās Cerības ragam, kur apstājāmies tikai, lai uzņemtu svaigu ūdeni. 1710. gada 10. aprīlī mēs sveiki ieradāmies Amsterdamā. Ceļojumā bijām zaudējuši trīs jūrniekus slimības dēļ un ceturtais iekrita no fokmasta jūrā netālu no Gvinejas krastiem. No Amsterdamas es drīz devos uz Angliju mazā kuģītī, kas piederēja šai pilsētai.

16. aprīlī piestājām Daunsā.44 Izkāpu krastā nākošajā rītā un atkal pēc piecu gadu un sešu mēnešu45 ilgas prombūtnes ieraudzīju savu dzimto zemi. Devos tieši uz Redrifu, kur ierados tās pašas dienas pēcpusdienā pulksten divos, un atradu savu sievu un bērnus labā veselībā.

43 v.e.: eiropiešu misionāri xvi gadsimtā sāka izplatīt japānā kristietību, un tai radās daudz sekotāju, it īpaši Nagasaki tuvumā. Tajā pašā laikā pie varas nāca feodālis Iejasu Tokugava (1542-1616), kurš apvienoja visu Japānu vienā valstī. Viņš un vēlāk viņa dinastija arvien asāk vērsās pret eiropiešiem un kristietību kā Japānas neatkarības apdraudējumiem. Ar trim dekrētiem (1612, 1613, 1618) kristietība (priekš japāņiem) tika aizliegta, bet turpināja pastāvēt slepeni. 1637-1638. gados Nagasaki apkaimē sākās zemnieku-kristiešu sacelšanās, kuras apspiešanai tika sūtīta 100.000 vīru liela armija; desmitiem, vai varbūt simtiem tūkstošu japāņu kristiešu tika apkauti; ar 1633., 1636. un 1639. gadu dekrētiem valsts tika slēgta: iebraukušus ārzemniekus vai izbraukt mēģinošus japāņus bija paredzēts sodīt ar nāvi. (Tikai Nagasaki ostā izņēmuma kārtā atļāva iebraukt un tirgot holandiešiem). Lai atklātu slepenos kristiešus, japāņiem lika mīdīt kājām krucifiksu, un tos, kas atteicās, spīdzināja un nogalināja. Taču tā bija pārbaudes procedūra priekš japāņiem, un eiropiešus tā darīt nespieda - viņi vienkārši vispār nedrīkstēja iebraukt Japānā. Tāda kārtība pastāvēja vairāk nekā divus gadsimtus līdz 1853.gadam.

par krucifiksu.

44 v.e.: 1735.gada (folknera) izdevumā (vienīgajā autorizētajā izdevumā, kurš iznāca paša Svifta uzraudzībā) ir otrādi: 16. aprīlī ieradās Amsterdamā, bet 10. aprīlī Daunsā. Johansons mēģina to labot tā, ka Londonā ieradās 20.aprīlī L-GULIV1. Krievi mēģina labot tā, ka Amsterdamā ieradās 6.aprīlī R-GULIVE. Citi izdevēji maina datumus vietām E-GULIVE (viņiem seko arī Ķempe). Daži komentētāji uzskata, ka Svifts šo jucekli radīja tīšām, aizbildinādamies ar «drukas kļūdām». Es domāju, ka tā tas arī bija, jo šis nebūt nav vienīgais juceklis, kuru Svifts ir radījis ap «Gulivera ceļojumiem».