Gulivera ceļojumi

Autors atstāj Laputu. tiek aizvests uz Balnibarbiju un ierodas galvaspilsētā. Galvaspilsētas un tās apkārtnes attēlojums. Autoru viesmīlīgi uzņem kāds liels augstmanis. Viņa sarunas ar šo augstmani.

Kaut gan es negribētu apgalvot, ka salā pret mani izturējās slikti, jāatzīstas, ka sajutos tur pārāk atstāts novārtā un pat zināmā mērā nicināts, jo valdnieks un viņa tauta interesējās vienīgi par matemātiku un muziku, bet šajās nozarēs manas zināšanas bija daudz vājākas nekā viņu, un tāpēc tie man neveltīja nekādu uzmanību. Turklāt, iepazinies ar visām šīs salas īpatnībām, es vēlējos to atstāt, jo šie ļaudis man bija galīgi apnikuši. Tiem bija patiešām lielas spējas matemātikā un muzikā, kuras abas ļoti cienu un arī diezgan labi saprotu, bet viņi reizē bija tik abstrakti un iegrimuši prātojumos, ka nekad neesmu sastapis nepatīkamākus sarunu biedrus. Divu mēnešu laikā, kurus šeit pavadīju, sarunājos tikai ar sievietēm, tirgotājiem, plīkšķinātajiem un galma pāžiem, un tāpēc radīju pret sevi ārkārtīgu nicināšanu, tomēr tie bija vienīgie ļaudis, no kuriem varēju dzirdēt prātīgas atbildes.

Cītīgi mācīdamies, biju samērā labi apguvis vietējo valodu; jutos noguris šai gūstniecībā uz salas, kur man pievērsa tik maz vērības, un nolēmu to atstāt, līdzko radīsies izdevība. Galmā bija kāds augstmanis, tuvs radinieks karalim un vienīgi šā iemesla dēļ augsti cienīts, jo bija vispār pazīstams kā vislielākais muļķis un nejēga galminieku vidū. Viņš bija izdarījis karalim daudzus izcilus pakalpojumus, viņam bija vairāki iedzimti un apgūti talanti, viņa raksturu daiļoja taisnīgums un godīgums, bet viņam bija tik nemuzikāla dzirde, ka nelabvēļi apgalvoja: viņš bieži esot takti sitis nepareizi, un skolotāji pat ar vislielākām pūlēm nevarēja tam iemācīt matemātikas visvieglākās teorēmas. Viņam labpatikās visādi izrādīt man savu labvēlību, bieži viņš mani pagodināja ar apciemojumiem, vēlēj ās dzirdēt kaut ko par Eiropas dzīvi un par manis apceļoto zemju likumiem un parašām, tikumiem un zinātni. Viņš klausījās

manī, izteikdams gudras piezīmes par manu stāstījumu. Etiķetes dēļ viņu pavadīja divi plīkšķinātāji; bet, paliekot ar mani divatā, galminieks neizlietoja to pakalpojumus, tie bija viņam vajadzīgi tikai galma ceremonijās un oficiālās vizītēs, un parasti viņš pavēlēja plīkšķinātajiem aiziet.

Es lūdzu šo dižciltīgo personu izgādāt no viņa majestātes atļauju manai aizbraukšanai, ko viņš arī izdarīja, kā tam labpatikās man ar nožēlu paziņot, jo patiesi šis augstmanis bija man vairākkārt piedāvājis ļoti izdevīgus amatus, kurus tomēr noraidīju, apliecinot tam savu dziļāko pateicību.

16. februārī atvadījos no viņa majestātes un galma. Karalis man piešķīra dāvanu divsimt angļu mārciņu vērtībā, un mans aizbildnis, viņa radinieks, arī pasniedza man tikpat vērtīgu dāvanu līdz ar ieteikuma vēstuli kādam savam draugam, kas dzīvoja galvaspilsētā Lagado. Sala šai laikā lidinājās pār kādu kalnu, divu jūdžu attālumā no pilsētas, un mani nolaida zemē no apakšējās galerijas tādā pašā veidā, kādā tiku uz salu pacelts.

Kontinents, kas pakļauts lidojošās salas valdniekam, saucas Balnibarbija, un galvaspilsēta, kā jau teicu, - Lagado. Izkāpis uz cietzemes, jutos diezgan apmierināts. Devos uz pilsētu bez bažām, jo biju tērpies tāpat kā iezemieši un pietiekami zināju laputiešu valodu, lai varētu ar tiem sarunāties. Atradu tā cilvēka māju, kam bija rakstīta ieteikuma vēstule, nodevu tam šo rakstu no viņa drauga, salas augstmaņa, un viņš mani uzņēma ļoti laipni. Šis dižciltīgais vīrs, kura vārds bija Mjunodi, pavēlēja ierādīt man istabu savā māj ā, kur paliku visu laiku, kamēr uzturējos galvaspilsētā, un tur man parādīja vislielāko viesmīlību.

Otrā rītā pēc manas ierašanās viņš mani savā karietē izvadāja pa pilsētu, kas bija tik liela kā puse Londonas, bet mājas bija celtas ļoti dīvaini un vairums no tām pussabrukušas. Cilvēki ielās traucās ātri, izskatā mežonīgi, ar stingām acīm un tērpušies skrandās. Izbraucām pa pilsētas vārtiem un pavizināj āmies trīs j ūdzes pa laukiem, kur redzēju daudz zemnieku ar dažādiem rīkiem apstrādājam zemi, bet nevarēju saprast, ko viņi dara, jo neredzēju neviena labības vai zāles asniņa, kaut gan zeme likās būt ļoti laba. Nevarēju nebrīnīties par pilsētas un lauku dīvaino izskatu un iedrošinājos jautāt savam pavadonim, lai viņš būtu tik laipns man paskaidrot, ko nozīmēja tik daudz darbīgu galvu un roku un norūpējušos seju ielās un laukos, jo es nekur neredzēju viņu darba sasniegumus, bet, gluži otrādi, nekad nebiju vērojis tik slikti apstrādātu zemi, nedz ļaudis, kuru sejas un apģērbi izpaustu tik lielu postu un trūkumu.

Augstmanis Mjunodi, ļoti ievērojama persona, dažus gadus bija izpildījis Lagado gubernatora pienākumus, bet ministru intrigu dēļ atcelts par nespējību. Tomēr karalis izturējās pret viņu laipni, kā pret cilvēku, kura nolūki ir labi, bet kuram ir neattīstīts un nožēlojams prāts.

Kad biju augstmanim tik brīvi izteicies par šo zemi un tās iedzīvotājiem, viņš aprobežojās tikai ar piezīmi, ka es neesot pie viņiem dzīvojis vēl pietiekami ilgi, lai man varētu rasties pareizs spriedums, un ka dažādām pasaules tautām esot dažādas parašas, un piebilda vēl citas tamlīdzīgas vispārīgas frāzes. Bet, kad atgriezos viņa pilī, viņš man vaicāja, kā man patīkot šī celtne, kādas aplamības es tajā saskatot un kādi iebildumi man būtu pret viņa kalpotāju tērpu un izskatu. To viņš varēja droši jautāt, jo viss viņa mājā bija lielisks, labā kārtībā un nevainojams.

Es atbildēju, ka viņa gaišības gudrība, augstā kārta un bagātība viņu pasargājušas no trūkumiem, kurus neprāts un nabadzība radījusi citos. Mjunodi teica, ja es vēlētos braukt līdz uz viņa lauku māju, ap divdesmit jūdžu ārpus pilsētas, kur atrodas viņa zemes īpašums, tad tur mums būtu vairāk brīva laika šādām sarunām. Es atbildēju viņa gaišībai, ka esmu pilnīgi viņa rīcībā, un nākošās dienas rītā devāmies ceļā.

Brauciena laikā viņš pievērsa, manu uzmanību dažādām metodēm, ar kādām vietējie zemkopji apstrādāja savu zemi, kas man šķita pilnīgi neizprotamas, jo, atskaitot ļoti nedaudzas vietas, nevarēju nekur saskatīt ne labības vārpu, ne zāles stiebru. Bet pēc trīs stundu ceļojuma apkārtne kļuva pavisam citāda; mēs iebraucām ļoti skaistā apvidū: zemnieku mājas, nelielos atstatumos cita no citas, bija glīti veidotas, lauki iežogoti, sadalīti vīna dārzos, druvās un pļavās. Neatceros, ka būtu redzējis pievilcīgāku ainavu.

Viņa ekselence ievēroja, ka mana seja noskaidrojas, un teica nopūzdamies, ka šeit sākoties viņa zeme un pa to mēs braukšot līdz viņa mājai; viņš piemetināja, ka viņa tautas brāļi viņu izsmejot un nicinot tāpēc, ka viņš tik slikti saimniekojot un rādot nelāgu priekšzīmi visai karalistei, taču viņa piemēram sekojot tikai nedaudzi, tādi paši veci, stūrgalvīgi un vāji ļaudis kā viņš pats.

Beidzot piebraucām pie mājas, kas bija patiesi cildena celtne, būvēta pēc arhitektūras labākajiem likumiem. Strūklakas, dārzi, celiņi, alejas un birzis - viss bija izveidots ar gudru māku un gaumi. Es pelnīti slavēju visu, ko redzēju, bet viņa ekselence nemaz neievēroja manus vārdus līdz vakariņu beigām, un, kad neviena trešā vairs nebija mūsu sabiedrībā, viņš man teica ar ļoti skumīgu seju, ka pārdomājot, vai tam nevajadzētu noārdīt savas mājas laukos un pilsētā, lai pārbūvētu tās tagadējā stilā, nopostīt visas šīs plantācijas un izveidot citas, atbilstošas laikmeta prasībām, un pavēlēt to pašu darīt arī saviem zemniekiem, jo citādi viņš izraisīšot pret sevi pārmetumus par lepnību, savrupību, klīrību, nezināšanu, untumainību un varbūt pastiprināšot viņa majestātes nepatiku pret sevi. Viņš piebilda, ka mana šķietamā sajūsma pazudīšot vai samazināšoties, ja viņš pastāstīšot man dažus sīkumus, kurus es droši vien galmā neesot dzirdējis, jo ļaudis tur pārāk iegrimuši savās pārdomās un neievēro to, kas notiek apakšā uz zemes.

Noslēgums viņa runai bija šāds: apmēram pirms četrdesmit gadiem daži iedzīvotāji pārcēlušies uz Laputu darīšanu vai izpriecu dēļ un pēc pieciem mēnešiem atgriezušies atpakaļ ar ļoti vāj ām matemātikas zināšanām, bet ļoti vieglprātīgā noskaņā, ko bija ieguvuši šai gaisīgajā sfērā; šie ļaudis pēc savas atgriešanās sākuši just nepatiku pret visu lietu vadību uz zemes un sākuši gudrot plānus, kā visas mākslas, zinātnes, valodas un tehniku varētu nostādīt uz jauniem pamatiem. Šādos nolūkos tie ieguvuši no karaļa privilēģiju uzcelt projektētāju akadēmiju Lagado pilsētā; šī ideja guvusi tautā tik lielu atzinību, ka tagad karalistē neesot nevienas kaut cik nozīmīgas pilsētas bez šādas akadēmijas. Koledžās profesori izgudro jaunas metodes lauksaimniecībā un celtniecībā un jaunus instrumentus visiem amatiem un manufaktūras nozarēm, ar kuru palīdzību, kā viņi apgalvo, viens cilvēks veikšot desmit cilvēku darbu un pili varēšot uzcelt vienā nedēļā no tik izturīga materiāla, kas pastāvēšot mūžīgi bez remonta. Visi zemes augļi ienākšoties jebkurā gadalaikā, kādu mēs izvēlēšoties, un būšot simtkārt lielāki nekā tagad. Šādu aplaimojošu projektu esot radīts bez skaita. Vienīgā nelaime tā, ka neviens no šiem projektiem vēl neesot pilnīgi izstrādāts un pagaidām zeme kļuvusi par nožēlojamu tuksnesi, mājas sabrukušas un cilvēki staigā neēduši un neapģērbti. Bet tas viss viņus nevis atvēsinot, bet liekot tiem simtkārt dedzīgāk domāt par saviem plāniem, jo viņus uzmudinot reizē cerība un izmisums. Kas attiecoties uz viņu pašu, tad, nebūdams uzņēmīgs, viņš apmierinoties ar veco kārtību, dzīvojot savu senču celtajās māj ās un rīkojoties pēc viņu parauga jebkurā dzīves nozarē, bez jebkādiem jauninājumiem; nedaudzi citi augstākie un vidējie muižnieki darot tāpat, bet uz tiem citi raugoties ar nicināšanu un nepatiku kā uz zinātnes ienaidniekiem, nejēgām un kaitīgiem sabiedrības locekļiem, kam pašu ērtības un laiskums ir dārgāki nekā viņu dzimtenes vispārēj ā attīstība.

Viņa gaišība piebilda, ka nevēloties pastāstīt vēl citus sīkumus, kas varētu atņemt man patiku apskatīt lielo akadēmiju, kurp esot nolēmis mani aizvest. Viņš tikai lūdza mani ievērot sabrukušu celtni kāda kalna nogāzē trīs jūdžu attālumā no šejienes un pastāstīja man, ka pusjūdzes atstatumā no mājas viņam bijušas ļoti labas dzirnavas, kuru ratu griezusi lielas upes straume, un šo dzirnavu maluma pieticis viņa paša ģimenei un vairumam viņa rentnieku, bet pirms septiņiem gadiem projektētāju sabiedrība ieradusies pie viņa ar priekšlikumu nojaukt šīs dzirnavas un uzcelt citas kalna nogāzē un uz šā kalna garās kores izrakt kanālu kā ūdens tvertni, un ūdeni dzīt augšup pa caurulēm ar mašīnu palīdzību, lai tas iedarbinātu dzirnavas, jo vējš un gaiss kalna augstienē saviļņotu ūdeni un padarītu to vēl plūstošāku; tad ūdens, krizdams lejup pa nogāzi, grieztu dzirnavu ratu ar pusi upes straumes spēka, kura tek līdzenumā. Mjunodi piebilda, ka toreiz viņš bijis ne visai labās attieksmēs ar galmu un, daudzu savu draugu pierunāts, šo projektu pieņēmis; pēc tam simt vīru strādājuši divus gadus, pasākums beidzies ar neveiksmi, projektētāji aizgājuši, uzveldami visu vainu viņam pašam, kopš tā laika tie viņu vienmēr izsmejot un pierunājot citus izdarīt to pašu eksperimentu, tāpat galvodami par panākumiem un sagādādami to pašu vilšanos. Pēc dažām dienām atgriezāmies pilsētā, un viņa ekselence, ņemot vērā ļauno slavu, kāda tam bija akadēmijā, nevēlēj ās mani turp aizvest pats, bet uzdeva pavadīt kādam savam draugam. Saimniekam labpatikās mani raksturot kā projektu dedzīgu apbrīnotāju, kā ziņkāru un lētticīgu cilvēku, un šāds raksturojums bija diezgan tuvu patiesībai, jo savā jaunībā es tiešām pats biju visādu projektu izgudrotājs.