Gulivera ceļojumi

Akadēmijas apraksta turpinājums. Autors ieteic dažus uzlabojumus, kurus ar goddevību pieņem.

Saprāts, kā liekas, nevaldīja politisko projektētāju skolā, kur man sevišķi nepatika, - profesori man šķita galīgi sajukuši, un šādi skati mani vienmēr padara grūtsirdīgu. Šie nelaimīgie cilvēki ieteica projektus, kas pārliecinātu valdniekus izvēlēties sev tādus mīluļus, kuriem būtu liela gudrība, spējas un tikumi; pēc šā projekta ministri jāapmāca rūpēties par sabiedrības labklāj ību, apbalvot nopelnus, lielus talantus un izcilus pakalpojumus, valdniekiem jāmāca izprast viņu patiesās intereses, pamatojot tās uz tautas interesēm, lai tie piešķirtu amatus personām, kas spēj īgas tos izpildīt, un minētas vēl citas mežonīgas un neiespējamas fantāzijas, kādas vēl nekad nav radušās cilvēku galvās; šis projekts atkal nostiprināja manu veco pārliecību, ka nekas nav tik neparasts un neiespējams, lai daži filozofi to neaizstāvētu kā patiesību.

Tomēr man jābūt taisnīgam pret šo akadēmijas nodaļu un jāatzīst, ka ne visi pētnieki tur bija tik nereāli. Tur bija kāds ļoti atjautīgs doktors, kas, liekas, pilnīgi bija izpētījis valdīšanas veidus un sistēmas. Šis dižais vīrs bija visai lietderīgi izlietojis savas studijas, atrazdams daudz iedarbīgu līdzekļu pret visām kaitēm un korupcijām, kādas piemīt dažādām sabiedriskām iestādēm valdnieku netikumu un pavalstnieku izlaidības dēļ. Piemēram: visi rakstnieki un filozofi ir vienis prātis, ka ir liela līdzība starp cilvēku un politisko organismu; vai tad nav skaidrs, ka abu veselību var saglabāt un slimības izārstēt pēc vienas receptes. Visi atzīst, ka senāti un augstas valsts padomes bieži cieš no liekvārdības, uztraukuma un citām slimīgām noskaņām, dažādām galvas un sevišķi sirds slimībām, no spēcīgiem krampjiem, kas liek sāpīgi sarauties abu roku, sevišķi labās rokas nerviem un dzīslām, tie cieš no žults izplūdumiem, uzpūsta vēdera, galvas reiboņiem un murgiem, no skrofuloziem augoņiem, kas pilni sapuvušu un smirdošu strutu, no skābām, tukšām atraugām, tiem uznāk vilka apetīte, gremošanas traucējumi un citas kaites, ko nav vērts pieminēt. Šis ārsts tāpēc ieteica, ka, senātam sanākot, dažiem ārstiem jāpiedalās pirmajās trijās sēžu dienās un ik dienas pēc debatēm jāpārbauda katra senatora pulss; pēc tam nopietni jānoskaidro dažādu slimību raksturs, jāapspriežas par ārstēšanas metodēm un ceturtajā dienā jāatgriežas senātā līdz ar saviem aptiekāriem, kas paņemtu līdz attiecīgus medikamentus; pirms senatori sāk apspriedi, katram no tiem jāiedod slimībām attiecīgi piemērotas zāles: nomierinošas, vēderu mīkstinošas, iztīrošas, izkodinošas, savelkošas, remdinošas, caureju veicinošas, līdzekļi pret galvas sāpēm, pret žults kaitēm, zāles atklepošanai, pret dzirdes traucējumiem un, skatoties pēc šo zāļu iedarbes, tās nākošajā sēdē jāatkārto, jāmaina vai jāpārtrauc to lietošana. Šis projekts nevarētu sabiedrībai izmaksāt dārgi, un, cik nu mans niecīgais saprāts aptver, tas noderētu darba veicināšanai tādās zemēs, kur senāts piedalās likumdošanā: tas radītu vienprātību, saasinātu debates, atvērtu dažas mutes, kas tagad aizvērtas, un liktu aizvērties vēl daudz vairāk mutēm, kas tagad atvērtas, apvaldītu jauno ļaužu straujumu un mazinātu veco ļaužu pašpārliecību, uzmundrinātu trulos un atvēsinātu nekaunīgos.

Tālāk: tā kā visi žēlojas, ka valdnieku mīluļiem ir īsa un vāja atmiņa, tad šis doktors ieteic ikvienam, kas iet audiencē pie ministru prezidenta, kad tas izsacījis pēc iespējas īsos un vienkāršos vārdos savu vajadzību, aizejot iekniebt ministram degunā vai uzsist pa vēderu vai uzkāpt tam uz varžacīm, vai trīs reizes paraustīt aiz abām ausīm, vai iedurt tam biksēs spraužamadatu, vai saknaibīt roku zili melnu, lai novērstu aizmiršanu; un katrā pieņemšanas dienā šī operācija atkārtojama, līdz lūgums būs izpildīts vai pilnīgi noraidīts.

Viņš ieteic arī, lai ikviens senators lielajā valsts padomē, pēc tam kad tas izteicis savas domas un tās aizstāvējis, būtu spiests balsot par pilnīgi pretējo viedokli, jo, šādi rīkojoties, balsošanas rezultāts vienmēr nāktu valstij par labu.

Ja valstī partijas nikni ķildojas, viņš ieteic apbrīnojamu līdzekli, kā tās samierināt. Metode ir šāda: paņem simt līderu no katras partijas, sastāda pāros tādus, kuriem galvas apmēram vienāda lieluma, tad lai divi labi ķirurgi atzāģē katram pārim pakaušus līdzīgos apmēros tā, lai smadzenes tiktu sadalītas divās vienādās daļās. Lai šos atgrieztos pakaušus apmaina, pieliekot katru pie pretinieka galvas. Liekas, ka šāda operācija jāizdara ļoti rūpīgi, un profesors mums apgalvoja, ka gadījumā, ja tā sekmīgi veikta, atveseļošanās iestātos neapšaubāmi. Viņš sprieda tā: ja abas smadzeņu puses būtu spiestas strīdēties par kādu jautājumu viena galvaskausa ietvaros, tad tās drīz saprastos un radītu to mērenību, kā arī domu skaidrību, kas tik ļoti vēlama tādām galvām, kuras iedomājas, ka nākušas pasaulē, tikai lai uzraudzītu un pārvaldītu tās norisi; bet, kas attiecas uz naidīgo partiju vadoņu smadzeņu kvalitatīvo un kvantitatīvo atšķirību, tad doktors mums apgalvoja, vadoties pēc savas pieredzes, ka tā esot ļoti niecīga.

Es dzirdēju, ka divi profesori dedzīgi strīdējās par to kādā veidā visērtāk un vislabāk ievākt nodokļus, pārāk neapgrūtinot valsts iedzīvotājus. Pirmais apgalvoja, ka taisnīgākā metode būtu uzlikt zināmus nodokļus netikumiem un neprātībām un summa, kāda maksājama atsevišķam cilvēkam, jāaprēķinot žūrijai, kas sastādīta no viņa kaimiņiem. Otrajam bija pilnīgi pretējs viedoklis: ar nodokļiem jāapliekot tādas miesas un dvēseles īpašības, kuras cilvēki visvairāk sevī ciena, nodoklis varot būt lielāks vai mazāks atkarā no tā, cik šīs īpašības ir pilnīgas, un novērtējums jāatstāj pašu maksātāju sirdsapziņai. Visaugstākais nodoklis jāuzliekot vīriešiem, kas ieguvuši pretējā dzimuma vislielāko labvēlību, un nodokļa likme jāaprēķinot attiecīgi viņiem piešķirto laipnību skaitam un veidam, un šai ziņā viņi varot būt paši sev par lieciniekiem. Viņš ieteica uzlikt augstu nodokli atjautībai, drosmei un pieklājībai, un tas j āievācot tādā pašā veidā, katrai atsevišķai personai pašai nosakot šo viņam piemītošo īpašību daudzumu. Kas attiecas uz godu, taisnīgumu, gudrību un zināšanām, tad tās ar nodokli neesot apliekamas, jo tiekot tik savdabīgi novērtētas, ka neviens cilvēks šīs īpašības neatzīstot citā cilvēkā un nenovērtējot tās pareizi pats sevī.

Viņš ieteica uzlikt sievietēm nodokli, kas atbilst viņu daiļumam un prasmei ģērbties, atstājot tām, tāpat kā vīriešiem, priekšrocības šai ziņā pašām sevi novērtēt. Bet patstāvību, tiklību, saprātīgumu, labu raksturu nevajagot aplikt ar nodokļiem, jo nodoklis nevarētu segt iekasēšanas izdevumus.

Lai senatori kalpotu valsts interesēm, šis profesors ieteica, ka amati tiem jāpiešķir izlases kārtībā, ikvienam senatoram vispirms jādod zvērests un ķīla, ka viņš balsos par galmu, vienalga, vai izvilks pilnu vai tukšu lozi, bet neveiksminiekiem ir tiesības vilkt lozi par nākošo vakanto vietu. Tā cerība un gaidas tiktu uzturētas, neviens nesūdzētos par nepildītiem solījumiem, bet vainotu par savu neveiksmi tikai likteni, kura pleci ir platāki un stiprāki nekā jebkuram ministram.[16]

Kāds cits profesors man parādīja garu instrukciju sarakstu par to, kā jāatklāj intrigas un sazvērestības pret valdību. Viņš ieteica lieliem valstsvīriem pārbaudīt visu aizdomīgo personu barību, viņu ēdamlaiku, noskaidrot, uz kuriem sāniem tie guļ, ar kādu roku noslauka sev dibenu, sīki izpētīt viņu izkārnījumus28 un pēc to krāsas, smakas, garšas, biezuma, sagremotības vai nesagremotības taisīt secinājumus par viņu domām un iecerēm, jo cilvēki nekad neesot tik nopietni, domu pilni un koncentrēti, kā sēžot atejā, ko viņš zinot no pieredzes, jo, kad šādā stāvoklī viņš pārbaudes pēc mēģinājis apcerēt, kā vislabāk nogalināt karali, viņa izkārnījumiem bijusi zaļgana nokrāsa, bet tie ieguvuši gluži citu nokrāsu, kad viņš domājis tikai par to - kā uzsākt sacelšanos vai nodedzināt galvaspilsētu.

Viss apcerējums bija uzrakstīts ar lielu atjautību, saturēja daudz novērojumu, kas interesanti un noderīgi politiķiem, bet, manuprāt, ir vēl nepilnīgi. To iedrošinājos pateikt autoram un piedāvāju, ja viņam nebūtu iebildumu, dot tam dažus papildinājumus.

Viņš uzņēma manu priekšlikumu ar tik lielu iecietību, kāda parasti nav sastopama rakstniekos, sevišķi projektētāju žanrā, un piebilda, ka būšot laimīgs dzirdēt no manis papildu norādījumus.

Es viņam teicu, ka ceļodams kādu laiku uzturējos Tribnijas karaļvalstī, kuru iezemieši sauc par Lengdonu, un ka tur vairums iedzīvotāju sastāv tikai no spiegiem, lieciniekiem, denunciantiem, sūdzētājiem, prasītājiem, aculieciniekiem, zvērinātajiem un viņu dažādiem kalpotājiem un palīgiem, kurus visus vada un atalgo valsts ministri un deputāti. Šajā karaļvalstī sazvērestības ir tādu personu izgudrojums, kuras vēlas sevi izvirzīt kā izcilus politiķus, iedvest jaunu spēku sajukušajai administrācijai, apslāpēt vai izkliedēt vispārējo neapmierinātību, piepildīt savas lādes ar atsavinātu mantu un pastiprināt vai vājināt uzticību valsts kredītiem atbilstoši savām personiskajām interesēm. Vispirms tie savā starpā vienojas un nolemj, kādas aizdomīgas personas jāapvaino sazvērestībā, tad netiek žēlotas pūles, lai piesavinātos visas viņu vēstules un rakstus un iekaltu to autorus važās. Šos rakstus nodod speciāliem meistariem, kas ļoti veikli atrod vārdu, zilbju un burtu slepenās nozīmes.

Piemēram: tie noskaidrojuši, ka sēdēt atejas krēslā nozīmē privātu apspriedi,[17] zosu bars - senātu,

klibs suns - iebrucēju , mēris - regulāro armiju, prusaks - prezidentu, reimatisms - arhibīskapu, karātavas - valsts sekretāru, nakts pods - augstmaņu komiteju, siets - galma lēdiju, slota - revolūciju, peļu slazds - valsts amatu, bezdibenīga aka - valsts kasi, samazgu bedre - galmu, āksta cepure ar zvārgulīšiem - karaļa mīluli, salauzta niedre - tiesu palātu, tukša muca - ģenerāli, pūžņains augonis - valsts pārvaldi.

Ja šī metode neder, tiem ir vēl divas iespaidīgākas metodes, kuras vismācītākie no tiem sauc par akrostihu un anagramu. Ar pirmo metodi tie var atšifrēt katra vārda pirmo burtu politisko nozīmi.

Piemēram: N nozīmē sazvērestību, B - jātnieku pulku, L - floti jūrā; pārstatot alfabēta burtus jebkurā aizdomīgā rakstā, tie var atklāt neapmierinātas partijas slēptākos nodomus. Piemēram, ja es vēstulē draugam teiktu «mūsu brālim Tomam nupat iemetušies hemoroīdi», veiklie atšifrētāji atklātu, ka burti, kas sastāda šo teikumu, nozīmē šādus vārdus: «Pretojies - sazvērestība atklāta.» Tā ir anagramatiskā metode.

Profesors man ļoti pateicās par to, ka pastāstīju viņam šos novērojumus, un apsolījās mani cienīgi pieminēt savos rakstos.

Es neko neredzēju šajā zemē, kas varētu pamudināt mani šeit vēl ilgāk uzkavēties, un sāku domāt par atgriešanos savā dzimtenē Anglijā.