Gulivera ceļojumi

Paklausot sava saimnieka pavēlei, autors pastāsta viņam par Angliju, iemesli, kādēļ karo Eiropas valdnieki. Autors sāk izskaidrot Anglijas konstitūciju.

Lūdzu lasītaju ievērot, ka sekojošais izvilkums no manām daudzajām sarunām ar manu saimnieku aptver īsumā visus galvenos punktus, kurus pārrunāj ām vairāk nekā divu gadu laikā; viņa gaišība vēlējās, lai paskaidroju visu vēl sīkāk, jo vairāk es apguvu hoihnhnmiešu valodu. Aprakstīju viņam, cik labi varēdams, vispārējo Eiropas stāvokli, stāstīju par tirdzniecību un rūpniecību, par mākslām un zinātnēm, un manas atbildes uz visiem viņa jautājumiem, kādi viņam radās vairākos gadījumos, bija mums neizsmeļams jaunu sarunu avots. Bet es šeit atzīmēšu tikai visbūtiskākās sarunas par manu zemi, pēc iespējas tās sakārtojot un neievērojot ne laika secību, ne citus apstākļus, tikai stingri turoties pie patiesības. Esmu vienīgi norūpējies par to, ka diezin vai spēšu pietiekami pareizi atstāstīt mana saimnieka iebildumus un izteicienus, kurus padarīs bālus mana nemākulība un tulkojums mūsu barbariskajā angļu valodā.

Paklausīdams viņa gaišības pavēlei, pastāstīju par Orānijas prinča vadīto revolūciju, ilgo karu ar Franciju, kuru uzsāka šis princis un atjaunoja viņa pēcnācēja, tagadējā karaliene; šai karā piedalījās visas kristīgās valstis, un tas turpinās vēl tagad. Pēc sava saimnieka lūguma aprēķināju, ka šai karā nogalināti miljons jehūzu, ieņemtas apmēram simt pilsētas un sadedzināti vai nogremdēti piecreiz vairāk kuģu.

Viņš vaicāja man, kādi esot parastie iemesli vai iegansti, kāpēc viena valsts karo ar otru. Atbildēju, ka tādu ir bezgala daudz, bet ka pieminēšu pašus galvenos. Dažreiz tā ir valdnieku godkāre, kuriem nekad neliekas, ka tiem ir diezgan zemes un ļaužu, ko pārvaldīt, dažreiz ministru nekrietnība, kuri ievelk savus valdniekus karā, lai apslāpētu vai novirzītu pavalstnieku kurnēšanu pret viņu slikto valdīšanas veidu. Uzskatu dažādība maksājusi miljoniem dzīvību, piemēram, strīds par to, vai miesa ir maize jeb vai maize ir miesa, vai kādu zināmu ogu sula ir vīns vai asinis, vai svilpošana ir netikums vai tikums, vai labāk ir koka gabalu skūpstīt vai iesviest to ugunī, kāda ir piemērotākā krāsa virssvārkiem - melna, balta, sarkana vai pelēka un vai šiem svārkiem jābūt gariem vai īsiem, šauriem vai platiem, netīriem vai tīriem, un vēl daudzi citi jautājumi. Visniknākie, visasiņainākie un visilgstošākie ir tie kari, kas rodas uzskatu dažādības dēļ, sevišķi, ja šī dažādība skar nenozīmīgas lietas.

Dažreiz divi valdnieki strīdas par to, kuram no viņiem jāatsavina kāda trešā valdnieka valsts, uz ko nevienam no abiem nav tiesību; dažreiz viens valdnieks uzbrūk otram aiz bailēm, ka tas varētu uzbrukt viņam; dažreiz karu sāk tāpēc, ka ienaidnieks ir pārāk stiprs, dažreiz tāpēc, ka tas ir pārāk vājš, dažreiz mūsu kaimiņi iekāro lietas, kas pieder mums, vai viņiem pieder lietas, kuras mēs iekārojam, un mēs karojam, līdz viņi paņem mūsējās vai atdod mums savējās. Par ļoti attaisnojamu tiek atzīts iebrukums kādā zemē, pēc tam kad daudzi tās iedzīvotāji nomiruši badā vai tos iznīcinājis mēris, vai tie novājināti savstarpējās ķildās. Uzskata par pieļaujamu sākt karu pret savu tuvāko sabiedroto, ja kāda viņa pilsēta atrodas mums izdevīgā vietā vai kāds viņa zemesgabals varētu noapaļot un papildināt mūsu valsts teritoriju. Ja kāds valdnieks sūta karaspēku zemē, kuras tauta ir nabadzīga un neizglītota, tad viņš likumīgi var pusi iedzīvotāju nogalināt un atlikušos ļaudis paverdzināt, lai tos civilizētu un atradinātu no viņu barbariskā dzīves velida. Ļoti izplatīts ir šāds karalisks un cienījams paņēmiens: ja kāds valdnieks lūdz otra valdnieka palīdzību, lai nodrošinātos pret iebrukumu, tad palīgs pēc tam, kad izdzinis iebrucēju, sagrābj pats šo valsti un nogalina, iesloga cietumā vai padzen valdnieku, kuram tas nācis palīdzēt. Asinsradniecība, laulību saites bieži ir kara iemesls valdniekiem un, jo tuvāka radniecība, jo lielāka tieksme naidoties; nabadzīgas tautas ir alkatīgas, bagātas tautas - lepnas, bet lepnums un alkatība nekad nesatiek. Šādu iemeslu dēļ karavīra amats skaitās cienījamāks par visiem citiem, jo karavīrs ir jehūzs, kas algots, lai aukstasinīgi nonāvētu pēc iespējas daudz savu līdzcilvēku, kas viņu nekad nav aizskāruši.

Eiropā ir arī trūcīgi valdnieki, kas nespēj karot paši un izīrē savu karaspēku bagātākām tautām par noteiktu dienas maksu katram karavīram, un no šīs maksas valdnieki trīs ceturtdaļas patur sev, un tas ir viņu pamatienākums; tādu valdnieku ir daudz Eiropas ziemeļos. «Viss, ko jūs man pastāstīj āt par karu,» teica mans saimnieks, «tikai brīnišķīgi atklāj, kā darbojas saprāts, kas jums it kā piemītot, bet laimīgā kārtā šīs rīcības ir vairāk negodīgas nekā bīstamas, jo daba ir jūs radījusi tādus, ka nevarat lielu ļaunumu nodarīt. Jūsu mute atrodas tik plakani jūsu sejā, ka jūs gandrīz nespējat viens otram iekost, varbūt vienīgi ar savstarpēju piekrišanu. Jūsu priekškāju un pakaļkāju nagi ir tik īsi un trausli, ka ikviens no

mūsu jehūziem varētu pieveikt veselu duci jūsējo. Un tāpēc, atceroties karā nogalināto skaitu, ko jūs nosaucāt, man jādomā, ka esat teicis to, kā nav.»

Varēju tikai pakratīt galvu un pasmaidīt par viņa vientiesību. Un, labi pazīdams kara mākslu, es viņam aprakstīju lielgabalus, kulevrinus, musketes, karabīnes, pistoles, lodes, pulveri, zobenu, durkļus, kaujas, aplenkumus, atkāpšanās, uzbrukumus, mīnas un pretmīnas, bombardēšanas, jūras kaujas, nogremdētus kuģus ar tūkstošiem matrožu, desmitiem tūkstošu kritušo abās pusēs, mirstošo vaidus, gaisā lidojošas ķermeņa daļas, dūmus, troksni, sajukumu, nāvi zem zirgu kājām, bēgšanu, vajāšanu, uzvaru, kara laukus, apklātus ar līķiem, kas atstāti par barību suņiem, vilkiem un plēsīgiem putniem, laupīšanas, izģērbšanas, varas darbus, dedzināšanas un postīšanas. Un, lai parādītu manu tautiešu drosmi, es teicu, ka pats esmu redzējis tos aplenktā pilsētā uzspridzinām gaisā simtiem ienaidnieku uzreiz un tikpat daudz uzspridzinām kuģī un ka esmu redzējis nedzīvos ķermeņus, gabalos saraustītus, nokrītam it kā no debesīm, skatītājiem par lielu prieku.

Gribēju visu aprakstīt vēl sīkāk, bet mans saimnieks lika man apklust. Viņš teica, ka ikviens, kas pazīstot jehūzu dabu, viegli noticēšot, ka tik neģelīgs radījums esot spējīgs uz visām tām rīcībām, kuras es attēlojis, ja vien viņu spēks un viltība līdzinātos viņu ļaunumam. Bet mans stāsts esot pastiprinājis viņa riebumu pret visu šo sugu un radījis viņa prātā tādu satraukumu, kādu viņš nekad vēl neesot sajutis.

Liekoties, ka viņa ausis varētu pierast pie tik pretīgiem vārdiem un mazpamazām zaudēt pret tiem riebumu; lai gan viņš neieredzot jehūzus savā zemē, bet jau vairs nenosodot tos par viņu pretīgajām īpašībām, tāpat kā nenosodot gneihu (plēsīgu putnu) par viņa nežēlību vai asu akmeni par to, ka pāršķeļ tam nagu. Bet, ja radījums, kas saucas par saprātīgu, var būt spējīgs uz tādiem briesmu darbiem, tad viņš baidoties, ka samaitāts prāts ir ļaunāks nekā vienkārši dzīvnieciskums. Viņš tāpēc domājot, ka mums nepiemītot vis prāts, bet kāda cita īpašība, kas veicinot mūsu dabiskos netikumus, tāpat kā kropļa ķermeņa atspulgs nemierīgā straumē ir ne tikai lielāks, bet arī ķēmīgāks.

Viņš piebilda, ka esot pārāk daudz jau dzirdējis par karu šajā un iepriekšējās mūsu sarunās. Patlaban viņu mazliet mulsinot kāds cits jautājums. Es esot viņam stāstījis, ka daži mana kuģa jūrnieki atstājuši dzimteni tāpēc, ka viņu dzīvi izpostījis likums, un paskaidrojis šā vārda nozīmi, bet viņš nespējot saprast, kā likums, kas radīts ikviena aizsardzībai, varot kādu cilvēku izpostīt. Tāpēc viņš vēloties plašākus paskaidrojumus par to, kādu jēgu es piešķirot likumam un viņa pārstāvjiem, ņemot vērā likumu piemērošanu manā dzimtenē; viņš domājot, ka daba un prāts esot vislabākie noteicēji saprātīgām būtnēm, par kādām mēs sevi uzskatot, un tie parādot mums, kas jādara un no kā jāizvairās.

Atbildēju viņa gaišībai, ka ar tieslietu zinātni esmu maz iepazinies, tikai tik daudz, ka dažos gadījumos, kad man bija nodarīta netaisnība, veltīgi esmu griezies pie advokātiem; tomēr piebildu, ka savu iespēju robežās centīšos viņa ziņkāri apmierināt.

Pastāstīju, ka mūsu sabiedrībā ir vesela tādu ļaužu apvienība, kuri no jaunības tiek apmācīti pierādīt ar attiecīgam nolūkam piemērotām plašām runām, ka balts ir melns un ka melns ir balts atkarā no naudas, kas viņiem par to tiek samaksāta.

Šī apvienība paverdzina visus pārējos cilvēkus. Piemēram: ja manam kaimiņam iepatīkas mana govs, viņš noalgo juristu, lai tas pierādītu, ka viņam tiesības paņemt manu govi. Man tad jāalgo cits jurists, lai tas aizstāvētu manas tiesības, jo ir pretlikumīgi, ja kāds cilvēks aizstāvētu pats sevi. Šai gadījumā man, kā īstenam īpašniekam, ir divkārt neizdevīgs stāvoklis: vispirms - mans advokāts, kas no šūpuļa pieradis aizstāvēt nepatiesību, nejūtas savā elementā, kad tam jābūt taisnības aizstāvim, jo šo nedabisko pienākumu viņš izpilda ļoti neveikli un pat ļaunprātīgi.

Neizdevīgi ir arī tas, ka manam advokātam jārīkojas ļoti piesardzīgi, citādi tiesnesis viņam izteiks bārienu un viņa amata brāļi to ienīdēs kā tādu, kas pazemina jurista darba prasmi. Tāpēc man atliek tikai divi paņēmieni ka pasargāt savu govi. Pirmais ir iegūt savā pusē pretinieka advokātu ar divkāršu honorāru, un tad tas piekrāps savu klientu, likdams tiesai saprast, ka taisnība ir viņa pusē. Vai arī mans advokāts liks pēc iespējas nojaust, ka manas prasības ir netaisnas, izteikdamies, ka govs pieder manam pretiniekam; un, ja viņš to izdarīs veikli, tad neapšaubāmi nodrošinās man tiesas labvēlību.

«Jūsu gaišībai jāzina, ka šie tiesneši ir personas, kas ieceltas, lai izšķirtu visādas prāvas par īpašumiem un lai tiesātu kriminālnoziedzniekus; tie izmeklēti no visveiklākajiem juristiem, kas kļuvuši veci vai slinki un, visu savu mūžu darbodamies pret patiesību un taisnību, jūt liktenīgu nepieciešamību atbalstīt viltu, nepatiesus zvērestus un varmācību; daži man pazīstami tiesneši noraidījuši pat lielus kukuļus no tās puses, kurai bija taisnība, lai tikai nekaitētu savai profesijai, izdarot kaut ko nepiemērotu savai dabai un savam amatam.

Šiem juristiem ir princips, ka viss, kas kādreiz tiesā lemts, var tikt likumīgi atkārtots, un tāpēc tie sevišķi cenšas atcerēties visus tos spriedumus, kas vēršas pret taisnību un cilvēku veselo saprātu. Uz šiem spriedumiem ar nosaukumu «precedenti» tie atsaucas kā uz autoritatīviem, lai attaisnotu visnetaisnīgākos uzskatus, un tiesneši nekad nepalaiž garām izdevību rīkoties saskaņā ar šiem precedentiem. Iztiesājot sūdzības, tie cītīgi izvairās iedziļināties lietas būtībā, bet skaļi, nikni un garlaicīgi izklāsta apstākļus, kas neattiecas uz šo lietu. Piemēram, manis pieminētajā gadījumā tie nekad nevēlētos izzināt, kādas tiesības manam pretiniekam ir uz manu govi un kā viņš tās var pierādīt, bet interesētos, vai minētā govs ir sarkana vai melna, vai tās ragi ir gari vai īsi, vai pļava, kurā tā ganās, ir apaļa vai četrstūraina, vai govi slauc māj ās vai ganībās, kādas kaites tai bijušas un tamlīdzīgi; pēc tam viņi meklē precedentus, atliek prāvu no viena termiņa uz otru un tad pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem nonāk pie kāda slēdziena.

Jāpiemin, ka šai apvienībai ir īpaša valoda un savs žargons, kuru neviens cits mirstīgais nevar saprast, un šajā valodā sarakstīti visi viņu likumi, kurus tie sevišķi cenšas pavairot, tā pilnīgi sajaukdami patiesības un nepatiesības, taisnības un netaisnības būtību; tāpēc būtu vajadzīgs vismaz trīsdesmit gadu, lai izlemtu, vai lauks, ko manu priekšteču sešas paaudzes man atstājušas, pieder man vai kādam svešiniekam, kas dzīvo trīssimt j ūdžu attālumā no manis.

Ja tiesā personas, kas apsūdzētas noziegumos pret valsti, metode ir daudz īsāka un vairāk ieteicama: tiesnesis vispirms aizsūta kādu noskaidrot valdošo personu nostāju, pēc tam viņš var bez grūtībām noziedznieku pakārt vai attaisnot, stingri turēdamies pie visām likuma formām.»

Šeit saimnieks mani pārtrauca, izteikdams nožēlu, ka ar tik apbrīnojamām prāta spējām apveltītas būtnes (spriežot pēc mana attēlojuma) kā šie juristi netiek pamudināti būt citu skolotāji gudrībā un zināšanās. Atbildēju viņa gaišībai, ka visos jautājumos, kas neattiecas uz viņu profesiju, tie parasti ir vislielākie nejēgas un muļķi, kas vienkāršā sarunā izrādās visnožēlojamākie neveikļi, tie ir visu zinātņu un gudrības atklāti ienaidnieki, kam piemīt tieksme sakropļot cilvēka dabisko saprātu visās citās jomās, tāpat kā tie to dara savā amatā.