Gulivera ceļojumi

Autoru uzaicina ierasties galmā. Karaliene atpērk viņu no saimnieka un stāda priekšā karalim. Autora disputs ar viņa majestātes lielajiem zinātniekiem. Autoram ierāda karaļa pilī istabu. Viņš iegūst karalienes augstāko labvēlību. Autors aizstāv savas dzimtenes godu. Viņa strīdi ar karalienes punduri.

Ikdienas nodarbes dažās nedēļas jūtami iedragāja manu veselību; jo lielāku peļņu es sagādāju savam saimniekam, jo nepiepildāmāks viņš kļuva. Mans vēders bija galīgi sarucis, un es pats kļuvis gandrīz jau par skeletu. Saimnieks to ievēroja un, secinādams, ka man drīz jāmirst, nolēma izspiest no manis pēdējo sulu. Kamēr viņš tā pats sevī domāja un apsvēra, ieradās sardrals, galma adjutants, un pavēlēja saimniekam nekavējoties mani nogādāt turp, lai uzjautrinātu karalieni un viņas galma dāmas. Dažas galma dāmas bija jau atnākušas mani apskatīt un pastāstījušas brīnumlietas par manu skaistumu, uzvedību un saprātīgumu. Viņas majestāte un viss viņas galms bija ārkārtīgā sajūsmā par manu izturēšanos. Es nokritu uz ceļiem un lūdzu atļauju noskūpstīt viņas karalisko kāju, bet šī žēlīgā valdniece, kad biju nosēdināts uz galda, pastiepa man savu mazo pirkstiņu, un es to satvēru ar abām rokām un dziļā cieņā pieskāros ar lūpām pirkstgalam. Viņa uzdeva man dažus vispārīgus jautājumus par manu zemi un maniem ceļojumiem, un es uz tiem atbildēju tik skaidri un īsi, cik vien varēju. Viņa vaicāja, vai man patiktu dzīvot galmā. Es paklanījos līdz pašam galdam un pazemīgi atbildēju, ka esmu sava saimnieka vergs, bet, ja es varētu brīvi rīkoties, tad būtu lepns ziedot savu dzīvi, lai kalpotu viņas majestātei.

Tad viņa jautāja manam saimniekam, vai viņš būtu ar mieru par labu maksu mani pārdot. Viņš, baidīdamies, ka es nedzīvošu vairs ilgāk par mēnesi, labprāt bija ar mieru šķirties no manis un prasīja par mani tūkstoš zelta gabalus, ko tam tūlīt izmaksāja, un katrs no tiem līdzinājās astoņsimt moidoriem, bet, ņemot vērā visu šīs zemes lietu samērus salīdzinājumā ar Eiropas lietām un zelta augsto vērtību šo milzeņu zemē, tad šī summa bija gandrīz tikpat liela, cik tūkstoš angļu gvinejas.

Tad es sacīju karalienei, ka, būdams tagad viņas majestātes vispadevīgākais kalps un vasalis, izlūdzos viņas laipnību, lai Glamdalkliča, kas mani bija kopusi ar tādu rūpību un laipnību un prata to tik labi darīt, tiktu pieņemta viņas majestātes dienestā un arī turpmāk būtu mana aukle un skolotāja.

Viņas majestāte uzklausīja manu lūgumu un viegli dabūja saimnieka piekrišanu, kas bija laimīgs par to, ka viņa meita iekļūst galmā; arī pati nabaga meitene nespēja noslēpt savu prieku. Mans bijušais saimnieks, atvadījies no manis, aizgāja, piebilzdams, ka atstājot mani labā dienestā; uz to es neatbildēju ne vārda, tikai viegli tam paklanījos.

Karaliene ievēroja manu vēsumu un, kad saimnieks bija izgājis, vaicāja, kāds esot šāda vēsuma iemesls. Es iedrošinājos atbildēt viņas majestātei, ka man būtu jāpateicas savam bijušajam saimniekam tikai par to, ka viņš nesašķaidīja galvu nabaga nekaitīgam radījumam, kuru tas nejauši atrada savā laukā, bet šī viņa laipnība bija pārpilnam atalgota ar peļņu, ko viņš guva, parādīdams mani puskaralistei, un ar naudu, par kādu viņš mani tagad bija pārdevis. Es teicu, ka mans līdzšinējais dzīves veids bija tik ļoti darbu pārslogots, ka varētu nobeigt pat desmitkārt stiprāku dzīvnieku, ka manu veselību ļoti iedragājis pastāvīgais pienākums augu dienu ik brīdi būt par laika kavēkli pūlim un, ja mans saimnieks nedomātu, ka mana dzīvība apdraudēta, viņas majestāte nebūtu mani ieguvusi par tik lētu cenu. Bet, tā kā man tagad nebija jābaidās, ka ar mani apiesies slikti, jo savā aizbildnībā mani bija ņēmusi tik liela un laba valdniece, kas ir dabas krāšņums, pasaules mīlule, savu pavalstnieku prieks, radības fenikss, tad es ceru, ka mana bijušā saimnieka bailes izrādīsies nepamatotas; jo es jau sajutu, ka mani dvēseles spēki atdzīvojas viņas visaugstākās klātienes ietekmē.

Tāda bija īsumā mana runa, ko es teicu ļoti neveikli un stomīdamies. Runas pēdējā daļa bija viscaur ieturēta šai tautai raksturīgajā stilā, kāda dažus teikumus es biju iemācījies no Glamdalkličas, kamēr viņa mani nesa uz pili.

Karaliene bija iecietīga pret manām valodas kļūdām, bet pārsteigta par lielo atjautību un saprātīgumu tik mazā būtnē. Viņa paņēma mani rokā un ienesa pie karaļa, kas patlaban bija savā kabinetā. Viņa majestāte, ļoti nopietns un bargs valdnieks, pirmajā mirklī mani lāgā neapskatījis, jautāja karalienei vēsā tonī, kopš kura laika viņa iemīļojusi spleknakus, jo viņš acīm redzot mani uzskatīja par tādu, kad es gulēju, pakritis uz krūtīm viņas majestātes labajā rokā. Bet valdniece, kurai piemita bezgala daudz atjautības un humora, piesardzīgi nolika mani stāvus uz rakstāmgalda un pavēlēja man pastāstīt viņa majestātei par sevi, ko es dažos vārdos arī darīju, un Glamdalkliča, kas stāvēja pie kabineta durvīm, nespēdama ne mirkli izlaist mani no acīm, tika ieaicināta un apstiprināja visu, kas bija noticis kopš manas ierašanās viņas tēva mājās. Kaut gan karalis bija viens no izglītotākajiem cilvēkiem savā valstī, studējis filozofiju un sevišķi matemātiku, tomēr, aplūkojis manu augumu tuvāk un redzēdams mani pieceļamies un staigājam, viņš nodomāja - iekams es biju sācis runāt, - ka esmu tikai figūra ar pulksteņa mehānismu (kādas šai zemē izgatavo ar vislielāko prasmi), ko darinājis kāds ļoti spējīgs meistars. Bet, izdzirdējis manu balsi un apjautis, ka mana valoda ir sakarīga un prātīga, viņš nespēja noslēpt savu izbrīnu. Karali neapmierināja mans stāsts par to, kādā ceļā biju ieradies viņa valstī, bet viņš domāja, ka visu šo stāstu sagudrojusi Glamdalkliča un viņas tēvs, kas man iemācījuši virkni vārdu, lai varētu pārdot par dārgāku cenu. Šādās aizdomās viņš uzdeva man dažus jautājumus, bet joprojām saņēma saprātīgas atbildes, kuru nepilnības bija tikai svešs akcents, nepietiekamas valodas zināšanas un daži zemnieku izteicieni, kurus biju iemācījies sava saimnieka mājā un kuri neiederējās galma pieklājīgajā stilā.

Viņa majestāte lika ataicināt trīs lielus zinātniekus, kas saskaņā ar šīs zemes parašām vienu nedēļu dežurēja pilī. Šie džentlmeņi, kādu laiku ļoti sīki novērojuši manu ārieni, izteica visai dažādas domas par mani. Viņi visi vienprātīgi atzina, ka es neesot nācis pasaulē saskaņā ar parastajiem dabas likumiem: es neesot veidots tā, lai spētu saglabāt savu dzīvību, jo man neesot ne ātras gaitas, nedz spējas kāpt kokos vai izrakt zemē alas. Spriežot pēc maniem zobiem, ko viņi apskatīja ļoti rūpīgi, es esot gaļas ēdājs dzīvnieks, bet, tā kā daudzi četrkājaini esot stiprāki par mani, lauku peles un daži citi kustoņi daudz veiklāki nekā es, tad viņi nevarot iedomāties, kā es spējot sevi uzturēt, ja vien nepārtiekot no gliemežiem un dažādiem kukaiņiem, bet tomēr šis secinājums ar daudziem zinātniskiem argumentiem tika atzīts par neiespējamu. Vienam no šiem virtuoziem ienāca prātā, ka es esot vai nu embrijs, vai kāds priekšlaicīgi dzimušais. Bet šo uzskatu noraidīja pārējie divi zinātnieki, kas bija novērojuši, ka mani locekļi ir pilnīgi izveidoti un nevainojami un ka esmu dzīvojis vairākus gadus, kā to varēja secināt no manas bārdas, kuras matus viņš skaidri saskatīja caur palielināmo stiklu. Viņi nepieļāva domu, ka es būtu punduris, jo mans augums bija neiedomājami mazs, un karalienes mīļākais punduris, vismazākais, kāds bija redzēts šai karaļvalstī, bija gandrīz trīsdesmit pēdu garš. Pēc garām debatēm viņi vienbalsīgi atzina, ka es esot tikai relplams skelklass, kas burtiskā tulkojumā nozīmē lusus naturae (dabas rotaļa); šāds apzīmējums ir pilnīgi pieņemams Eiropas modernajai filozofijai, kuras profesori, atmezdami slēptos cēloņus, ar kuru palīdzību Aristoteļa sekotāji veltīgi pūlēj ās aizsegt savu nezināšanu, izdomājuši šo brīnišķīgo visu grūtību atrisinājumu, kas liecina par cilvēku zināšanu neizsakāmu progresu.

Pēc šā noteiktā slēdziena es lūdzu, lai man atļauj sacīt dažus vārdus. Es pavērsos pret karali un apliecināju viņa majestātei, ka esmu ieradies no tādas zemes, kuru apdzīvo vairāki miljoni abu dzimumu cilvēku manā lielumā, un tāpēc es tur esmu spēj īgs sevi aizstāvēt un iegūt barību, kā to šeit var darīt ikviens viņa majestātes pavalstnieks; un šos vārdus es uzskatīju par pilnīgu atbildi uz šo džentlmeņu argumentiem. Bet viņi atbildēja tikai ar nicīgu smaidu, sacīdami, ka zemnieks esot man labi iemācījis manu lomu. Karalis, būdams daudz saprātīgāks, atlaida savus zinātniekus un lika ataicināt zemkopi, kas, par laimi, vēl nebija atstājis pilsētu. Vispirms iztaujājis viņu divatā un tad konfrontējis mani un jauno meiteni, viņa majestāte sāka domāt, ka varbūt mūsu stāsts ir patiess. Viņš izteica vēlēšanos, lai karaliene pavēlētu par mani sevišķi rūpēties, un viņam šķita, ka būtu labi, ja joprojām mani apkalpotu Glamdalkliča, jo viņš bija ievērojis mūsu lielās simpātijas vienam pret otru. Viņai tika pilī ierādīta piemērota istaba, dota guvernante, kas rūpētos par viņas izglītību, istabene, kas viņu apģērba, un vēl divas kalpones vienkāršākiem darbiem; bet par mani bija jārūpējas vienīgi Glamdalkličai.

Karaliene pavēlēja savam galma galdniekam izgatavot kasti, kas varētu man noderēt par guļamistabu, pēc tāda parauga, kāds patiktu man un Glamdalkličai. Šis cilvēks bija izcils meistars un saskaņā ar maniem norādījumiem trijās nedēļās izveidoja man koka istabu - sešpadsmit pēdas garu, sešpadsmit pēdas platu un divpadsmit pēdas augstu ar atveramiem logiem, durvīm un diviem sienas skapjiem, kādus Londonā mēdz ierīkot guļamistabās.

Griestu dēlis bija nolaižams un paceļams ar divām virām, lai varētu guļamistabā novietot gultu, ko bija izgatavojis viņas majestātes mēbeļu meistars. Šo gultu Glamdalkliča katru dienu iznesa laukā izvēdināt, pati ar savām rokām to sakārtoja un vakaros, nolikusi to atpakaļ, nolaida pār mani griestus. Kāds cits amatnieks, kas bija slavens ar prasmi darināt retas miniatūras lietiņas, pagatavoja man no ziloņkaulam līdzīga materiāla divus krēslus ar atzveltnēm un roku balstiem, divus galdus un kumodi manu mantu novietošanai. Visas sienas, kā arī grīda un griesti bija popēti, lai novērstu nelaimes gadījumus, ja nesēji būtu neuzmanīgi, un lai mazāk kratītu, braucot ekipāžā. Es palūdzu izgatavot manām durvīm slēdzeni, lai žurkas un peles nevarētu iekļūt manā mītnē. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem atslēdznieks pagatavoja man vismazāko slēdzeni, kāda bija šai zemē redzēta, bet lielāku par to esmu vērojis tikai reiz kāda džentlmeņa mājas vārtos Anglijā. Atslēgu es centos nēsāt vienmēr savā kabatā, baidīdamies, ka Glamdalkliča to varētu nozaudēt. Karaliene pavēlēja izgatavot man arī drēbes no vissmalkākā zīda, kāds vien bija dabūjams, kas tomēr izrādījās mazliet biezāks par angļu gultas segām, un es šajās drēbēs jutos ļoti neērti, līdz pie tām pieradu. Mans tērps bija darināts pēc vietējās modes: daļēji līdzinājās persiešu, daaļēji ķīniešu tērpiem un bija ļoti vienkāršs un pieklājīgs

Karaliene tā iemīļoja manu sabiedrību, ka pat pusdienas nekad neēda bez manis. Uz galda, pie kura ēda viņas majestāte, tika nolikts mans galds, tieši pie viņas elkoņa, un krēsls, uz kura varēju sēdēt. Glamdalkliča stāvēja uz ķeblīša man līdzās, lai palīdzētu man un uzmanītu mani. Manā rīcībā bija sudraba bļodu, šķīvju un citu trauku servīze, un, salīdzinot ar karalienes traukiem, tā nebija daudz lielāka par leļļu servīzi, ko biju redzējis Londonas rotaļlietu veikalos: šo servīzi mana mazā aukle nēsāja sudraba kastē savā kabatā un pusdienas laikā, kad tā bija vajadzīga, nolika man priekšā un pati vēlāk traukus nomazgāja. Ar karalieni kopā pusdienoja tikai abas karaliskās princeses, no kurām vecākajai bija sešpadsmit gadu, bet jaunākajai šai laikā tikai trīspadsmit gadu un viens mēnesis. Viņas majestāte nolika man uz šķīvja gaļas gabalus, ko es pats sagriezu, un viņa uzjautrinājās, redzot mani ēdam tik sīkus kumosus, jo karaliene (kurai patiesi bija vāja gremošana) ielika sev mutē uzreiz tādu kumosu, kas varēja noderēt pusdienām divpadsmit angļu fermeriem, un ilgu laiku šis skats man bija gaužām pretīgs. Viņas zobi sagrauza cīruļa spārnu ar visiem kauliem, kaut gan tas bija deviņreiz lielāks par izauguša tītara

spārnu, un viņa lika sev mutē maizes gabalu, kas bija tik liels kā divi mūsu maizes klaipi par divpadsmit penijiem. Viņa ar vienu malku iztukšoja zelta kausu mucas apjomā. Viņas naži bija divreiz lielāki nekā mūsu izkapts, ja to atliektu taisnu uz kāta. Karotes, dakšiņas un citi galda piederumi bija attiecīgā lielumā. Atceros, kad Glamdalkliča iznesa mani, lai es ziņkāres pēc apskatītu dažus galma ēdamgaldus, uz kuriem desmit vai divpadsmit šādu nažu un dakšiņu bija saslieti kopā, - man likās, ka nekad neesmu redzējis tik briesmīgu skatu.

Katru trešdienu (kas, kā jau teicu, ir viņu svētdiena) karalis un karaliene kopā ar saviem abu dzimumu karaliskajiem pēcnācējiem mēdza pusdienot viņa majestātes ēdamistabā; karalim biju kļuvis liels favorīts; šādās reizēs manu mazo krēslu un galdiņu nolika viņam pie kreisās rokas, blakus vienai no sālnīcām. Valdniekam labpatika ar mani sarunāties un iztaujāt par eiropiešu tikumiem, reliģiju, likumiem, valdības formām un zinātni, un es tam devu pēc iespējas sīkus paskaidrojumus. Viņa prāts bija ļoti skaidrs un spriedumi noteikti, un viņš izteica ļoti gudras pārdomas un piezīmes par visu, ko viņam stāstīju Bet, jāatzīstas, kad es pārāk plaši izteicos par savu mīļoto dzimteni, par mūsu tirdzniecību un kariem uz jūras un sauszemes, par mūsu ticības šķelšanos un politiskajām partijām valstī, viņam ieaudzinātie aizspriedumi bija tik spēcīgi, ka tie izlauzās uz āru, un, paņēmis mani labajā rokā un ar kreiso roku maigi noglaudījis, viņš, skaļi smiedamies, jautāja, vai es esot vigs vai torijs. Tad, pavērsies pret savu premjerministru, kas stāvēja aiz viņa, turēdams rokā baltu zizli, gandrīz tikpat lielu kā angļu kuģa «Karaliskais valdnieks» grotmasts, karalis piezīmēja, cik nožēlojams gan esot cilvēka diženums, ja pat tik sīks kukainis kā es to varot atdarināt.

«Un tomēr,» viņš teica, «es varu derēt, ka šiem radījumiem ir savi tituli un goda zīmes, tie izveido mazas ligzdiņas un alas, ko tie sauc par namiem un pilsētām, tie lepojas ar tērpiem un izbraucieniem, tie mīl, tie cīnās, tie strīdas, tie viļ un krāpj.» Viņš tādā garā turpināja, bet es vairākkārt aiz sašutuma nosarku, dzirdot viņu tik nicīgi izsakāmies par cēlo dzimteni - visu mākslu un ieroču valdnieci, Francijas rīksti, Eiropas šķīrējtiesnesi, tikumības, ticības, goda un patiesības krātuvi, ko visa pasaule uzlūko ar lepnumu un skaudību.

Bet, tā kā mans stāvoklis man neatļāva dusmoties par apvainojumiem, tad, prātīgi apdomājies, es sāku šaubīties, vai tik esmu apvainots. Vairāku mēnešu laikā biju jau pieradis pie šo ļaužu izskata un valodas un ievēroju, ka visi priekšmeti, kurus te redzēju, bija proporcionāli viņu lielumam, un šausmas, ko man pirmajā laikā iedvesa viņu apmēri un izskats, jau bija tiktāl izgaisušas, it kā es atrastos svētku drēbēs tērptu angļu lordu un lēdiju sabiedrībā, kur tie attiecīgi izpildīja savas lomas: visai cienīgi soļodami, klanīdamies un pļāpādami, un, patiesību sakot, man radās liela vēlēšanās pasmieties par tiem, tāpat kā karalis un viņa augstmaņi smējās par mani. Un, patiesi, es nevarēju atturēties, nepasmaidījis par sevi, kad karaliene uzlika mani uz savas rokas, stāvēdama pie spoguļa, kurā mēs abi bijām redzami visā augumā; nekas nevarēja būt smieklīgāks par šo salīdzinājumu, es patiešām sāku iedomāties, ka mans augums ir sarucis un kļuvis daudzkārt mazāks.

Neviens mani tā nekaitināja un neapvainoja kā karalienes punduris, kas, būdams vismazākā būtne šajā zemē (manuprāt, viņa garums nesasniedza pat trīsdesmit pēdas), kļuva tik nekaunīgs, redzēdams daudz mazāku radījumu par sevi, ka vienmēr uzpūtās un skatīj ās uz mani no augšas, kad gāja man garām karalienes priekšistabā, kur stāvēju uz kāda galda, sarunādamies ar galma kungiem un dāmām, un viņš gandrīz nekad neaizmirsa izmest dažus dzēlīgus vārdus par manu mazo augumu; es varēju atriebties, tikai nosaucot viņu par brāli un izaicinot viņu uz cīņu vai arī lietojot galma ākstu parastos izteicienus; kādreiz pusdienu laikā šis negantais, mazais kucēns no viena mana izteiciena jutās tā sadzelts, ka, pakāpies uz viņas majestātes krēsla, saķēra mani ap vidukli, kad es mierīgi sēdēju pie sava galdiņa, iesvieda mani lielajā sudraba krējumbļodā un pēc tam aizskrēja projām, cik ātri vien spēdams. Es iegrimu līdz ausīm krējumā un, ja neprastu labi peldēt, man būtu klājies ļoti ļauni, jo Glamdalkliča šai mirklī atradās telpas otrajā galā un karaliene bija tā izbijusies, ka neatguvās man palīdzēt. Bet mana mazā aukle atskrēja man palīgā un izvilka mani no krējuma, kad es biju to jau sarijies gandrīz vai veselu kvartu. Mani nolika gultā; bet man nekāds cits ļaunums nebija noticis kā vien pilnīgi sabojājies mans tērps, ko vajadzēja aizmest. Punduris tika krietni nopērts un turklāt par sodu dabūja izdzert krējuma bļodu, kurā viņš mani bija iesviedis, un nekad vairs neatguva karalienes labvēlību, jo viņa to drīz uzdāvināja kādai dižciltīgai dāmai. Es punduri nekad vairs neredzēju un biju par to ļoti apmierināts, jo nekad nevar zināt, kādās galējībās var novest šādu ļaunprātīgu palaidni viņa dusmas.

Viņš arī agrāk bija izspēlējis pret mani rupju joku, kas karalieni sasmīdināja, kaut gan viņa bija reizē arī sadusmota un būtu punduri tūlīt padzinuši, ja es par viņu neaizrunātu. Viņas majestāte bija nolikusi uz sava šķīvja smadzeņu kaulu un, izņēmusi no tā smadzenes, novietoja kaulu atkal atpakaļ stāvus uz šķīvja; punduris, redzēdams izdevīgu brīdi, kad Glamdalkliča bija aizgājusi pie bufetes, pakāpās uz ķeblīša, uz kura viņa mēdza stāvēt, lai pieraudzītu mani ēdienu reizēs, paņēma mani abās rokās, saspieda manas kājas kopā un iegrūda mani smadzeņu kaulā pāri viduklim, kur es tā iebāzts kādu laiku paliku un izskatījos visai smieklīgs. Pagāja gandrīz minūte, kamēr kāds ievēroja manu stāvokli, jo kliegt man šķita pazemojoši. Bet, tā kā valdnieki šeit reti ēd karstu gaļu, tad manas kājas netika noplaucētas, tikai zeķes un bikses bija ļoti bēdīgā stāvoklī. Es lūdzu, lai punduri nesodītu, un viņš dabūja tikai pamatīgu pērienu.

Karaliene bieži zobojās par manu bailīgumu un mēdza apjautāties, vai visi ļaudis manā dzimtenē esot tik lieli gļēvuļi kā es. Iemeslu karalienes zobgalībām deva šāds gadījums: karalistē vasarās sarodas ļoti daudz mušu, un šie nepanesamie kukaiņi, kas bija tik lieli kā Dansteblas cīruļi, pastāvīgi dūkdami un sīkdami ap manām ausīm, nedeva man pusdienās ne mirkli miera. Dažreiz mušas nosēdas uz maniem ēdieniem un atstāja uz tiem savus pretīgos mēslus un oliņas, kas man ļoti dūrās acīs, bet ko vietējie ļaudis neievēroja, jo viņu milzīgās acis nevarēja mazākus priekšmetus tik smalki saskatīt kā manējās. Dažreiz mušas uzlaidās man uz deguna vai pieres un sadzēla mani līdz asinīm, izplatīdamas pretīgu smaku, un es skaidri varēju saskatīt uz viņu kāj ām lipīgo vielu, kas, kā dabas zinātnieki apgalvo, palīdz šiem kukaiņiem rāpot pa griestiem ar muguru pret zemi. Es ar lielām pūlēm aizsargājos pret šiem derdzīgajiem radījumiem un ikreiz neviļus sarāvos, kad tie nosēdas man uz sejas. Punduris mēdza noķert vairākus šos kukaiņus saujā, kā to dara mūsu skolas zēni, un tad pēkšņi palaist pie mana deguna, lai izbiedētu mani un sasmīdinātu karalieni. Es glābos, sacirzdams mušas ar savu nazi, kad tās lidoja gaisā, un mana veiklība tika ļoti apbrīnota.

Atceros, ka kādu rītu Glamdalkliča bija mani kastē nolikusi uz palodzes, kā viņa jaukā laikā to mēdza darīt, lai es varētu ieelpot svaigu gaisu, jo es neatļāvu manu kasti pakārt naglā ārpus loga (kā mēs Anglijā izkaram putnu būrīšus). Es atvēru vienu no saviem logiem un apsēdos pie galda, lai apēstu brokastīs gabalu salda rauša, kad pēkšņi, smaržas vilinātas, telpā ielidoja divdesmit lapsenes, dūkdamas skaļāk nekā divdesmit dūdu plēšas. Dažas no tām sagrāba manu pīrāgu un to pa gabaliem aiznesa projām, dažas lidoja ap manu galvu un seju, apdullinādamas mani ar savu dūkšanu un ar saviem dzeloņiem iedvesdamas man vislielākās šausmas. Tomēr man pietika drosmes piecelties, izvilkt no maksts savu īso zobenu un uzbrukt tām gaisā. Es nogalināju četras lapsenes, bet pārējās aizbēga, un es tūlīt aizcirtu logu. Šie kukaiņi bija irbju lielumā; es izrāvu tiem dzeloņus, kas bija pusotras collas gari un tik asi kā adatas. Visas nogalinātās lapsenes rūpīgi saglabāju un pēc tam kopā ar citiem retumiem rādīju tās vairākās Eiropas valstīs; atgriezies Anglijā, trīs no tām atdevu Grešema koledžai,[13] bet ceturto paturēju pats.