Gulivera ceļojumi

Autora lielā dzimtenes mīlestība. Viņa saimnieka piezīmes par Anglijas konstitūciju un pārvaldes veidu sakarā ar autora stāstījumu, kā arī paralēles un salīdzinājumi. Viņa saimnieka novērojumi par cilvēka dabu.

Lai lasītājs nebrīnās par to, ka atļāvos tik brīvi attēlot sava paša sugu tādiem mirstīgajiem, kas bija spējīgi domāt visļaunāko par cilvēku dzimumu, vērodami manu pilnīgo līdzību jehūziem.

Bet man atklāti jāatzīstas, ka šo lielisko četrkājaino daudzie tikumi, vēroti pretstatā cilvēku netikumiem, bija tā atvēruši man acis un paplašinājuši manu prātu, ka sāku skatīt cilvēku darbības un kaislības gluži citādā gaismā un domāt, ka nav vērts aizstāvēt manas sugas godu, un tas man bija arī neiespējams, runājot ar tik dziļi saprātīgu būtni, kāds bija mans saimnieks, kas ik dienas atklāja manī tūkstošiem kļūdu, kuras es agrāk nemaz nebiju pamanījis un kuras manā zemē nekad nepieskaitītu pat pie cilvēciskām vājībām. Redzot viņa piemēru, biju pieradinājies just galīgu riebumu pret jebkuru viltību un izlikšanos, un patiesība man šķita tik patīkama, ka nolēmu tai upurēt visu.

Tomēr būšu pilnīgi atklāts pret lasītāju un atzīšos, ka man bija vēl svarīgāks iegansts, kad atļāvos tik brīvi attēlot visus mūsu apstākļus. Biju šai zemē nodzīvojis tikai nepilnu gadu, kad sāku just tādu mīlestību un cieņu pret iezemiešiem, ka stingri apņēmos nekad vairs neatgriezties pie cilvēku sugas, bet pavadīt savas dzīves atlikušo daļu pie šiem brīnišķīgajiem hoihnhnmiem, vērojot visus viņu tikumus un vingrinoties tajos, jo te man nebija netikumu paraugu, ne ļaunu pamudinājumu. Bet liktenis, mans mūžīgais ienaidnieks, bija lēmis, ka tik liela laime nevar būt mana daļa. Taču man ir zināms mierinājums, atceroties, ka visā, ko sacīju par saviem tautiešiem, es viņu kļūdas mīkstināju, cik vien varēju atļauties tāda stingra pārbaudītāja klātienē, un katrā jautājumā devu pēc iespējas labvēlīgu atsauksmi. Jo patiesi, kuru dzīvu cilvēku gan neietekmētu viņa slieksme pieķerties vietai, kur tas dzimis!

Es atstāstu saturu, kāds bija vairākām sarunām ar manu saimnieku tanī laikā, kad man bija gods atrasties viņa dienestā, bet, lai šīs sarunas neatstāstītu pārāk plaši, esmu atstājis tās vairāk neuzrakstītas nekā uzrakstītas.

Kad biju atbildējis uz visiem viņa jautājumiem un viņa zinātkāre, kā likās, bija apmierināta, viņš kādā rītā agri ataicināja mani pie sevis un pavēlēja nosēsties nelielā atstatumā (gods, ko viņš man nekad agrāk nebija parādījis). Viņš teica, ka esot nopietni pārdomājis visu, ko tam pastāstīju par sevi un savu zemi, ka mēs viņam liekoties dzīvnieku suga, kas nezināmas nejaušības dēļ ieguvusi nelielas prāta drumstalas, ar kuru palīdzību mēs tikai padziļinot savu dabisko samaitātību un iegūstot jaunus netikumus, kurus pati daba mums neesot piešķīrusi; ka mēs laupot sev paši tās nedaudzās spējas, ar kurām tā mūs apbalvojusi, ka esot sekmīgi pavairojuši mūsu sākotnējās vajadzības un, kā liekoties, pavadot visu savu dzīvi, veltīgi cenzdamies tās apmierināt ar mūsu pašu izgudrojumiem. Kas attiecoties uz mani, tad acīm redzams man nepiemītot vienkāršā jehūza spēks un veiklība, ka es staigājot nedroši uz savām pakaļkājām, esot atradis iespēju padarīt savus nagus nederīgus pašaizsardzībai un atbrīvojis savu sejas ādu no matiem, kas radīti kā aizsargs pret sauli un nejauku laiku. Un, visbeidzot, es nespējot ne tik ātri skriet, ne tik veikli uzrāpties kokos kā mani brāļi jeb, kā viņš tos dēvēja, «šīs zemes jehūzi».

Mūsu valsts un tiesu iestādes dibinās uz mūsu lielajām prāta un tātad arī tikumu nepilnībām, jo arī prāts viens pats varētu vadīt saprātīgu radījumu, bet, spriežot pēc tā, ko es stāstīju par saviem tautas brāļiem, šādu raksturu mēs nevarot sev piedēvēt; viņš skaidri samanījis, ka, tos saudzēdams, es noslēpis daudzus sīkumus un bieži teicis to, kā patiesībā nav. Viņa domas vēl vairāk apstiprinājušās, kad novērojis, ka es visās savās ķermeņa daļās līdzinoties jehūziem, bet nevarot ar tiem sacensties stiprumā,

ātrumā un veiklībā, man esot pārāk īsi nagi un piemītot vēl citas nepilnības, kuras gan neesot dabas radītas; no maniem stāstiem par manu tautiešu dzīvi, parašām un darbībām viņš secinot, ka arī viņu raksturs esot līdzīgs jehūzu raksturam. Viņš piebilda, ka jehūzi, cik zināms, ienīstot viens otru vairāk nekā jebkuru citu dzīvnieku sugu, un līdz šim šeit mēdzot domāt, ka iemesls tam esot viņu nejaukais izskats, ko ikviens no tiem ievērojot, uzskatīdams citus, bet neredzot pats sevi. Viņš tāpēc sācis domāt, ka esot diezgan prātīgi, ja mēs savu ķermeni apsedzot un ar šo izgudrojumu noslēpjot cits citam savu kroplīgumu, kas citādi būtu gandrīz neizturams. Bet tagad viņš sapratis, ka esot maldījies un ka šo viņa zemes rupjo dzīvnieku naidošanās ceļoties aiz tiem pašiem iemesliem kā mūsējo, ko es tam attēlojis. Viņš sacīja, ja pieciem jehūziem nosviežot barību, kas pietiktu piecdesmit jehūziem, tie nevis ēdot mierīgi, bet sākot viens otru plucināt aiz ausīm, katrs gribēdams sagrābt barību viens pats, tāpēc, ja tos baro laukā, kalpotājs katrreiz stāvot klāt un, mājās barojot, viņus piesienot attālāk vienu no otra; ja aiz vecuma vai negadījuma nobeidzas govs, tad, pirms kāds hoihnhnms to aiznes saviem jehūziem, tuvumā esošie jehūzi bariem atskrienot, lai govi sagrābtu, un tad izceļoties kauja, kādu es attēlojis, un ar saviem nagiem abas puses iecērtot viena otrai briesmīgas brūces, bet jehūzi reti nogalinot viens otru, jo tiem trūkstot tādu piemērotu nāves rīku, kādus esot izgudrojuši mēs. Citreiz tādas kaujas izcīnot jehūzi no dažādiem kaimiņu novadiem bez redzama iemesla, viena novada jehūzi vienmēr gaidot izdevīgu brīdi, lai uzbruktu blakus novada jehūziem, pirms tie paguvuši sagatavoties. Bet, kad viņu nodoms neizdodas, tie atgriežoties mājās un, ja trūkstot ienaidnieku, sākot savā starpā to, ko es saucot par pilsoņu karu. Dažos šās zemes laukos esot atrodami daudzkrāsaini, spoži akmeņi, kas jehūziem ārkārtīgi patīkot; un, ja gadās, ka daži šie akmeņi stingri iegrimuši zemē, tie ar saviem nagiem rakņājot zemi augām dienām, lai tos izceltu, tad aiznesot tos projām un kaudzēm noglabājot savos midzeņos, bet vienmēr uzmanīgi apkārtskatīdamies, jo baidoties, ka citi biedri varētu atrast viņu dārgumus. Mans saimnieks piebilda, ka nekad neesot varējis noskaidrot šās nedabiskās alkatības iemeslu, nedz to, kā šie akmeņi varētu noderēt jehūziem, bet tagad viņam liekoties, ka šī tieksme rodoties no tās pašas mantrausības, ko es piedēvējot cilvēkiem. Reiz viņš izmēģinājuma dēļ pats slepeni aiznesis šādu akmeņu kaudzi no vietas, kur viens no viņa jehūziem to bijis apracis; kad šis netīrais dzīvnieks ieraudzījis, ka viņa dārgumi pazuduši, tas sācis tik skaļi vaimanāt, ka tai vietā saskrējis viss bars; viņš izmisīgi kaucis, tad sācis kost un plosīt pārējos jehūzus, pēc tam iegrimis grūtsirdībā, ne ēdis, ne gulējis, ne strādājis, līdz viņš pavēlējis kādam kalpam slepeni nogādāt akmeņus tai pašā bedrē un tur noglabāt; tiklīdz viņa jehūzs tos atradis, tas tūlīt atžirdzis, kļuvis priecīgs, bet parūpējies akmeņus pārnest uz labāku slēptuvi un kopš tā laika bijis ļoti pakalpīgs kustonis.

Mans saimnieks apgalvoja, un arī es pats to vēlāk novēroju, ka laukos, kur atrodami mirdzošie akmeņi, visbiežāk notiek ļoti niknas kaujas, jo tur pastāvīgi iebrūk kaimiņu jehūzi.

Viņš teica, ka parasti, tiklīdz divi jehūzi atrodot laukā šādu akmeni un sākot cīnīties, lai to iegūtu, kāds trešais izmantojot iespēju un aiznesot akmeni projām. Mans saimnieks šādā rīcībā saskatīja līdzību ar mūsu tiesu prāvām, un es mūsu pašu goda dēļ necentos viņa domas apstrīdēt, tāpēc ka šāds viņa novērotais strīdu atrisinājums bija daudz taisnīgāks nekā daudzi mūsu tiesu spriedumi, jo sūdzētājs un apsūdzētais zaudē vienīgi akmeni, par kuru tie cīnījās, bet mūsu tiesas būtu izbeigušas procesu tikai tad, kad abām pusēm vairs nepaliktu nenieka.

Turpinādams savu runu, mans saimnieks teica, ka nekas nepadarot jehūzus tik pretīgus kā viņu rupjā alkatība, kura liekot tiem bez izvēles aprīt visu, kas gadās ceļā: augus, saknes: ogas, sapuvušu dzīvnieku gaļu vai arī visu kopā, un jehūzu dabai esot raksturīgi, ka viss, ko viņi nolaupot vai nozogot kādā attālākā vietā, tiem vairāk garšojot nekā daudz labāka barība, ko tie saņem mājās. Ja viņu laupījums liels, tie ēd, līdz gandrīz vai pārplīst, un dabas instinkts tiem liek meklēt sevišķu sakni, kas pamatīgi iztīra vēderu.

Esot vēl kāda cita ļoti sulīga sakne, bet tikai retāka un grūti atrodama, ko jehūzi ar lielu kāri meklējot un ar baudu sūkājot, jo tā iedarbojoties uz tiem tāpat kā uz mums vīns. Šīs saknes ietekmē viņi dažreiz glāstot, dažreiz plosot viens otru, kaucot, ņirdzot, vervelējot, straipelējot, klūpot un, dubļos pakrituši, aizmiegot.

Novēroju, ka šai zemē jehūzi bija vienīgie dzīvnieki, kas slimoja, bet viņu slimības bija daudz retākas nekā mūsu zirgu slimības, un to cēlonis nebija slikta kopšana, bet gan šo neķītro dzīvnieku

netīrība un rijīgums. Hoihnhnmu valodā ir tikai viens vispārīgs apzīmējums šām slimībām, kas radies no pašu dzīvnieku vārda, - knījehū jeb jehūzu slimība, un vienīgais ārstniecības līdzeklis ir viņu pašu mēslu un urīna maisījums, ko ar varu iegrūž jehūziem rīklēs. Esmu bieži redzējis, ka to izlieto ar panākumiem, un sabiedrības labā varu to ieteikt saviem tautiešiem kā apbrīnojamu līdzekli pret visām slimībām, kas rodas no pārēšanās.

Kas attiecas uz zinātni, valsts iekārtu, mākslu, rūpniecību un visu pārējo, tad mans saimnieks atzinās, ka viņš redzot tikai nelielu līdzību vai arī neatrodot nekādu līdzību starp savas un manas zemes jehūziem. Viņš gribējis novērot tikai tās īpašības, kas mūsu dabā esot vienādas. Viņš esot dzirdējis dažus vērīgākus hoihnhnmus stāstām, ka gandrīz visiem jehūzu bariem esot kāds valdošs jehūzs (tāpat kā mūsu zvēru parkos briežu bariem ir savs vadonis), kas vienmēr esot ar nejaukāku ārieni un niknāku raksturu nekā pārējie - šim vadonim parasti esot kāds mīlulis, izskatā viņam ļoti līdzīgs, un viņa nodarbe esot laizīt sava kunga kājas un dibenu un sadzīt jehūzietes viņa midzenī, par ko viņš šad tad tiekot atalgots ar gabalu ēzeļa gaļas. Šo mīluli ienīstot viss bars, un tāpēc, lai sevi aizsargātu, viņš vienmēr turoties sava kunga tuvumā. Viņš mēdzot izpildīt savu amatu tik ilgi, līdz rodoties kāds ļaunāks par viņu; tiklīdz viņu atlaiž, visi tā novada jehūzi - jauni un veci, tēviņi un mātītes - viss bars ar viņa pēcnācēju priekšgalā ierodoties un apslacot viņu no galvas līdz papēžiem ar saviem izkārnījumiem. Bet cik daudz to visu varot attiecināt uz mūsu galmiem, valdnieku mīluļiem un valsts ministriem, mans saimnieks atļāva nosacīt man pašam.

Neiedrošinājos neko piebilst pie šā dzēlīgā salīdzinājuma, kas cilvēku saprāta ziņā nostādīja zemāk par vienkāršu medību suni, kurš prot atšķirt barā gudrākā suņa rējienu un tam nekļūdīgi sekot.

Mans saimnieks man pastāstīja, ka jehūzos esot novērojamas vēl dažas citas īpašības, kuras es savā stāstījumā par cilvēkiem neesot pieminējis vai arī tikai pavirši tām pieskāries. Viņš sacīja, ka šiem dzīvniekiem, tāpat kā citiem zvēriem, mātītes esot kopīgas, bet atšķirībā no pārējiem zvēriem jehūzu mātītes pielaižot tēviņu sev klāt arī grūtniecības laikā un ka tēviņi strīdoties un plēšoties ar mātītēm tikpat neganti kā viens ar otru. Abi šie paradumi izpaužot tik nekrietnu zvēriskumu, kādu nav sasniegusi neviena cita dzīva būtne.

Viņu pārsteidzot arī jehūzu dīvainā tieksme uz netīrību un mēsliem, kamēr visiem citiem dzīvniekiem piemīt dabiska tīrības sajūta. Kas attiecas uz abiem pirmajiem apvainojumiem, tad uz tiem pacentos neatbildēt, jo man nebija ne vārda ko sacīt cilvēku sugas attaisnošanai, pretēj ā gadījumā es droši vien būtu runājis pats bez pamudinājuma. Bet es viegli būtu varējis attaisnot cilvēci pret apsūdzību pēdējā punktā, ja šai zemē būtu bijušas cūkas (bet par nelaimi viņu šeit nebija), jo tās ir gan varbūt piemīlīgāki četrkājainie nekā jehūzi, bet, taisnību sakot, kā man pazemīgi gribas domāt, tās nevar lielīties, ka ir tīrīgākas par tiem; un viņa gaišība man piekristu, ja redzētu, cik netīrīgi cūkas ēd un cik labprāt valstās un guļ dubļos.

Mans saimnieks pieminēja vēl vienu īpašību, kuru viņa kalpi bija novērojuši jehūzos un kuru viņš galīgi nesaprata. Viņš teica, ka dažreiz jehūzam uznākot tieksme ievilkties kādā kaktā, nogulties un kaukt un vaidēt un atgaiņāt visus, kas tam tuvojas, lai gan šāds jehūzs esot jauns un nobarojies un tam netrūkstot ne ēdiena, ne dzēriena, un kalpotājs nespējot izprast, kas tam varētu sāpēt. Un vienīgais līdzeklis pret šo kaiti esot smags darbs, kas nemainīgi liekot slimajam jehūzam atžirgt. Es klusēju aiz saudzības pret savu sugu, bet skaidri sapratu, no kurienes ieviesušies grūtsirdības dīgļi: tie apsēž vienīgi laiskos, baudkāros un bagātos, un es apņemtos tos izārstēt ar darba režīmu.

Viņa gaišība vēl piezīmēja, ka jehūzietes bieži nostājoties aiz kāda paugura vai krūma un, vērodamas garām ejošos jaunos tēviņus, parādoties tiem un atkal paslēpjoties ar daždažādām dīvainām kustībām un vaibstīšanos, un novērots, ka viņas šādos brīžos izplatot ļoti nepatīkamu smaku, un, ja kāds no tēviņiem tuvojoties, viņas lēnām atkāpjoties, bieži atskatīdamās, un tad ar mākslotām izbailēm aizskrejot uz kādu zināmu, piemērotu vietu, kur tēviņš viņām seko.

Ja kādreiz sveša jehūziete pieklīstot viņu baram, tad trīs vai četras viņas dzimuma pārstāves sapulcējoties ap to, skatoties uz viņu, acis nenolaizdamas, un pļāpājot un ņirdzot, un apošņājot viņu, un tad novēršoties ar kustībām, kas izpaužot nicināšanu un riebumu.

Varbūt mans saimnieks mazliet pārspīlēja savus secinājumus no visa, ko viņš pats bija novērojis vai ko viņam bija citi stāstījuši; tomēr man bija jāatzīst ar zināmu izbrīnu un dziļām skumjām, ka izvirtības, koķetērijas, netaisnu vērtējumu un mēlnesības iedīgļi dabiski piemīt visam sieviešu dzimumam.

Gaidīju, ka mans saimnieks jebkuru mirkli apvainos jehūzu abus dzimumus pretdabiskās tieksmēs, kas tik parastas pie mums. Bet daba, kā liekas, nav bijusi tik veikla skolotāja, un tikai māksla un prāts radījuši šīs smalkās baudas zemeslodes mūsu daļā.