Gulivera ceļojumi

Karalis un karaliene dodas ceļojumā līdz valsts robežām. Autors viņus pavada. Sīks apraksts par to, kādā veidā viņš atstāj šo zemi. Autors atgriežas Anglijā.

Dažādu bīstamu apstākļu sagadīšanās, no kuriem biju izkļuvis sveikā, manī radīja stipru nojautu, ka es kādreiz atgūšu brīvību, lai gan nevarēju iedomāties, ar kādiem līdzekļiem, ne arī izdomāt plānu, kas dotu kaut mazāko cerību, ka man tas varētu izdoties. Kuģis, kurā atbraucu, bija pirmais, kas parādījies pie šiem krastiem, un karalis izdeva stingru pavēli, ka gadījumā, ja parādītos vēl kāds cits kuģis, tas jāizvelk krastā un ar visu komandu un pasažieriem ratos jāatved uz Lorbralgradu. Viņš ļoti vēlēj ās pagādāt man sievieti manā augumā, lai es ar viņu varētu radīt bērnus, bet man šķiet, ka es drīzāk būtu nomiris nekā uzņēmies tādu negodu kā atstāt pēcnācējus, kurus turētu ieslēgtus būros līdzīgi kanārijputniem un kurus varbūt kā retumus pārdotu karalistes dižciltīgām personām. Pret mani izturējās patiesi ļoti laipni, es biju lielā karaļa un karalienes mīlulis un visa galma acuraugs, bet tas viss norisa tādā veidā, ka aizvainoja manu cilvēcisko pašcieņu. Es nekad nevarēju aizmirst savu atstāto ģimeni. Vēlējos būt starp cilvēkiem, ar kuriem varētu sarunāties kā ar līdzīgiem, un pastaigāties pa ielām un laukiem bez bailēm, ka mani samīs kā vardi vai jaunu kucēnu. Bet mana atbrīvošana nāca ātrāk, nekā biju gaidījis, un diezgan neparastā veidā. Visus šos notikumus un apstākļus es pēc labākās apziņas atstāstīšu.

Biju šajā zemē nodzīvojis jau divus gadus, un trešā gada sākumā Glamdalkliča un es pavadīj ām karali un karalieni ceļojumā uz karalistes dienvidu piekrasti. Mani, kā parasts, nesa līdz ceļojumu kastē, kas, kā jau aprakstīju, bija ļoti ērta, divpadsmit pēdu plata istaba. Es biju pavēlējis pie griestiem istabas četros stūros ar zīda virvēm piestiprināt guļamtīklu, lai atslābinātu grūdienu spēku, ja kāds kalpotājs, sēdēdams zirgam mugurā, mani turēja sev priekšā, kā es to dažreiz vēlējos. Un bieži ceļojuma laikā es šajā guļamtīklā iemigu. Biju pavēlējis galdniekam manas kastes jumtā izveidot caurumu vienas kvadrātpēdas apmērā, lai karstā laikā, man guļot, ieplūstu svaigs gaiss, un šo caurumu es pēc patikas varēju atkal aizvērt ar dēli, kas bīdāms uz priekšu un atpakaļ pa gropi.

Kad aizsniedzām ceļojuma mērķi, karalis nolēma pavadīt dažas dienas savā pilī netālu no Flenflesnikas pilsētas, astoņpadsmit angļu jūdžu attālumā no jūras krasta. Glamdalkliča un es jutāmies ļoti noguruši, man bija nelielas iesnas, bet nabaga meitene bija tik slima, ka tai vajadzēja palikt savā istabā. Ilgojos ieraudzīt okeānu, jo tikai tas varēja būt manas aizbēgšanas ceļš, ja vien jebkad šāda iespēja rastos. Izlikos slimāks, nekā patiesībā biju, un izteicu vēlēšanos doties ieelpot svaigo jūras gaisu kopā ar pāžu, kuru mīlēju un kuram mani dažreiz uzticēja. Nekad neaizmirsīšu, cik nelabprāt

Glamdalkliča deva savu piekrišanu un cik stingri viņa piekodināja pāžam mani uzmanīt, un kā viņa raudāja, it kā nojauzdama to, kam bija jānotiek.

Zēns mani nesa kastē kādu pusstundu līdz piekrastes klintīm. Pavēlēju viņam nolikt kasti zemē un, atvēris vienu no saviem logiem, skumjā grūtsirdībā raudzījos uz jūru. Jutos slikti un teicu pāžam, ka vēlos nosnausties savā guļamtīklā, jo ceru, ka miegs man darīs labu. Es nolikos, un zēns cieši aizvēra logu, lai pasargātu mani no aukstuma. Drīz iemigu un varu tikai nojaust, ka, man guļot, pāžs, domādams, ka nekas ļauns nevar notikt, aizgājis meklēt pa klintīm putnu olas, jo pa savu logu jau iepriekš biju novērojis, ka viņš tās meklē un vienu otru paceļ no klinšu spraugām. Lai nu būtu bijis kā būdams, bet pēkšņi atmodos no stipra grūdiena, it kā tiktu sagrābts riņķis, kas bija piestiprināts manas mītnes jumtam, lai kasti būtu ērtāk nest. Es jutu, ka mana kaste paceļas ļoti augstu gaisā un traucas uz priekšu drausmīgā ātrumā. Pirmais grūdiens bezmaz izsvieda mani no guļamtīkla, bet vēlāk kustība kļuva diezgan vienmērīga. s, cik iespējams skaļā balsī,

bet viss bija veltīgi. Paskatījos pa logu, bet neredzēju neko citu kā vienīgi mākoņus un debesi. Pāri savai galvai dzirdēju troksni it kā no spārnu vēzieniem un tad sāku saprast, kādā bīstamā stāvoklī biju nokļuvis: kāds ērglis bija satvēris manas kastes virvi savā knābī ar nolūku nosviest kasti uz klints kā bruņurupuci apvalkā un tad izvilkt manu ķermeni un aprīt, jo šā putna sapratīgums un labā oža ļauj tam samanīt lielā attālumā laupījumu, kas pat labāk noslēpts nekā es savā divu collu biezajā dēļu kastē.

Drīz ievēroju, ka troksnis pieaug, spārnu vēzieni paātrinās un mana kaste šūpojās augšup un lejup kā izkārtne vējainā dienā. Dzirdēju vairākus belzienus un sitienus, kas, manuprāt, bija vērsti pret ērgli (jo esmu pārliecināts, ka tikai tas turēja manas kastes virvi savā knābī). Un tad piepeši sajutu, ka krītu, stāvus lejup apmēram kādu minūti, bet tik neticamā ātrumā, ka man gandrīz aizrāvās elpa. Kritienu apturēja briesmīgs šļaksts, kas manās ausīs likās skaļāks nekā Niagāras ūdenskritums; kādu mirkli biju pilnīgā tumsā, un tad mana kaste pacēlās atkal tik augstu, ka ieraudzīju logu augšpusē gaismu. Tagad sapratu, ka esmu iekritis jūrā. Mana ķermeņa svars, dažādās istablietas un platās dzelzs plāksnes, ar ko bija izturīguma labad apkalti kastes augšējie un apakšējie četri stūri, iegremdēja kasti piecas pēdas dziļi ūdenī. Man toreiz šķita, un arī tagad es tā domāju, ka ērgli, kas aizlidoja ar manu kasti, vajāja divi vai trīs citi ērgļi un piespieda to palaist kasti vaļā, kamēr tas aizstāvējās pret pārējiem, kas cerēja dalīties laupījumā. Kastes apakšējai daļai piestiprinātās dzelzs plāksnes (jo tās bija smagākas) noturēja, kastei krītot, līdzsvaru un neļāva tai salūzt, atsitoties pret ūdens virsmu. Visi kastes savienojumi bija stingri iegropēti, un durvis nebija ar virām, bet augšup un lejup bīdāmas, tāpēc mana istaba bija tik cieši noslēgta, ka ūdens tajā iespiedās ļoti maz. Es ar lielām pūlēm izrāpos no guļamtīkla pēc tam, kad biju iedrošinājies pavilkt jumta bīdāmo dēli, kuru nupat pieminēju, lai ielaistu gaisu, jo bez tā biju gandrīz jau noslāpis.

Cik daudzkārt es tad vēlējos būt pie savas mīļās Glamdalkličas, no kuras vienas stundas laikā biju jau tik tālu šķirts! Varu patiesi teikt, ka savā nelaimē nevarēju neapraudāt nabaga aukli, viņas sāpes par manu pazušanu, viņas nokļūšanu karalienes nežēlastībā un visas viņas labklājības bojā eju. Diezin vai daudz ceļinieku būs pārdzīvojuši tik lielas grūtības un izmisumu kā es šai mirklī, kad ik bridi gaidīju, ka mana kaste sašķīdīs gabalos vai to apgāzīs pirmais stiprais vēja brāziens vai kāds augstāks vilnis. Ja būtu saplīsis kaut viens loga stikls, tas nozīmētu tūlītēju nāvi, bet šos logus aizsargāja tikai stipri režģi, kas bija pielikti ārpusē drošībai pret negadījumiem ceļojuma laikā. Redzēju, ka ūdens sāk iespiesties pa vairākām, kaut gan nelielām spraugām, un mēģināju tās, cik labi varēdams, noblīvēt. Nespēju pacelt savas kastes jumtu, ko katrā ziņā būtu darījis un nosēdies kastes virspusē, kur vismaz varētu noturēties dažas stundas ilgāk nekā ieslēgts, ja tā var izteikties, šai kravas telpā. Bet, ja arī būtu atvairījis šīs briesmas uz divi vai trim dienām, ko gan varēju sagaidīt citu kā vien nožēlojamu nāvi no bada un aukstuma? Šādos apstākļos pavadīju četras stundas, gaidīdams un pat vēlēdamies, ka jebkurš mirklis būs mans pēdējais.

Jau teicu lasītājiem, ka pie manas kastes bezlogu sienas bija piestiprināti divi stipri āķi, kuriem kalps, kas mani paņēma līdz izjājienā uz zirga, mēdza izvērt cauri ādas jostu un apsprādzēt to sev ap

vidukli. Šai bezizejas stāvoklī sadzirdēju vai vismaz man šķita, ka sadzirdu skrāpēšanos pie kastes sienas, kurā bija iestiprināti āķi, un drīz pēc tam man likās, ka kaste tiek vilkta tauvā pa jūru, jo šad tad sajutu it kā rāvienus, kas lika viļņiem uzšļāktļes līdz logu augšdaļai un iegremdēja mani tumsā. Man tāpēc radās vāja cerība izglābties, kaut gan nespēju iedomāties, kādā veidā tas varētu notikt. Iedrošinājos atskrūvēt vienu no maniem krēsliem, kas bija vienmēr piestiprināti grīdai, un, ar lielām pūlēm pieskrūvējis krēslu atkal pie grīdas tieši zem bīdāmā dēļa, ko nupat biju atvēris, uzkāpu uz krēsla un, pievirzījies ar muti pēc iespējas tuvāk atverei, saucu skaļā balsī visās man zināmās valodās pēc palīga. Tad piestiprināju savu kabatas lakatiņu pie spieķa, kuru vienmēr nēsāju līdz, un, izslējis to pa atveri, vairākkārt gaisā savicināju, lai gadījumā, ja tuvumā būtu kāda laiva vai kuģis, jūrnieki noprastu, ka šai kastē ieslēgts kāds nelaimīgs mirstīgais.

Visām šīm manām darbībām acīm redzot nebija nekādu seku, bet es skaidri sajutu, ka mana kaste kustēj ās uz priekšu, un pēc stundas vai mazliet vēlāk tā kastes siena, kurā bija āķi, bet nebija logu, atsitās pret kaut ko cietu. Baidījos, ka tā ir klints, un samanīju kasti šūpojamies straujāk nekā jebkad. Skaidri izdzirdēju troksni uz savas istabas jumta; likās, tika nosviesta tauva, tad tā nočīkstēja, it kā to izvilktu cauri riņķim. Tad jutu, ka tieku pamazām pacelts vismaz trīs pēdas augstāk, nekā atrados līdz šim. Tūlīt atkal izslēju savu spieķi ar kabatas lakatiņu, saukdams palīgā, līdz gandrīz aizsmaku. Atbildes vietā sadzirdēju skaļu, trīskārtēju saucienu, kas manī radīja tik ārkārtīgu prieku, ka to varētu saprast tikai tāds, kas pats to piedzīvojis. Tad dzirdēju soļu troksni virs savas galvas un kāds skaļi uzsauca man caur jumta lūku angļu valodā: «Ja kāds tur ir apakšā, lai runā.» Es atbildēju, ka esmu anglis, kuru ļauns liktenis iedzinis vislielākajā postā, kāds jebkad piemeklējis cilvēcisku būtni, un lūdzu visizjustākajos vārdos mani atbrīvot no sprosta. Balss atbildēja, ka es esot drošībā, jo kaste pietauvota viņu kuģim un tūlīt ieradīšoties namdaris, kas izzāģēšot jumtā caurumu, pietiekami lielu, lai mani izvilktu. Atbildēju, ka tas nav vajadzīgs, jo prasītu pārāk daudz laika; pietiktu vienam no komandas matrožiem iebāzt pirkstu kastes riņķī un izcelt kasti no jūras uz kuģa un tad ienest kapteiņa kajītē. Daži jūrnieki, dzirdēdami mani tik aplam runājam, domāja, ka esmu ārprātīgs, daži smēj ās, jo, patiesi, man nemaz neienāca prātā, ka esmu tagad starp cilvēkiem, kas augumā un spēkā ir man līdzīgi. Namdaris ieradās un dažās minūtēs izzāģēja jumtā caurumu četru kvadrātpēdu laukumā, tad nolaida īsas kāpnes, pa kurām uzkāpu, un pēc tam tiku uzņemts ļoti vārgā stāvoklī uz kuģa.

Jūrnieki bija visi izbrīnā un uzdeva man tūkstošiem jautājumu, uz kuriem nevēlējos atbildēt. Es biju pārsteigts, ieraugot tik daudz punduru, jo tādi man šie ļaudis šķita pēc tam, kad manas acis tik asi bija paradušas redzēt milzīgās būtnes, kuras biju atstājis. Bet kapteinis misters Tomass Vilkokss, godīgs un cienījams šropšīrietis, redzēdams, ka esmu tuvu ģībonim, ieveda mani savā kajītē, iedeva spēcinošas zāles un noguldīja savā gultā, ieteikdams man mazliet atpūsties, un tiešām atpūta man bija ļoti vajadzīga.

Pirms iemigu, pateicu kapteinim, ka manā kastē atrodas vērtīgas mēbeles, kuras būtu žēl zaudēt: labs guļamtīkls, glīta saliekamā gulta, divi krēsli, galds un kumode, ka mana istaba viscaur izklāta, labāk sakot, apvilkta, ar zīdu un katūnu; ja viņš pavēlētu kādam matrozim ienest manu kasti viņa kajītē, es to atvērtu viņa acu priekšā un parādītu savas mantas. Kapteinis, dzirdēdams mani runājam šādas aplamības, nodomāja, ka murgoju, tomēr (laikam, lai nomierinātu mani) viņš apsolījās dot manis pieprasīto rīkojumu un, izgājis uz klāja, pavēlēja dažiem matrožiem iekāpt manā kastē, no kuras (kā es vēlāk uzzināju) tie izvilka visas manas mantas un noplēsa sienu apklājus; bet krēslus, kumodi un gultu, kas bija pieskrūvēti pie grīdas, jūrnieki savā nemākulībā ļoti sabojāja, atraudami mēbeles no grīdas ar visu spēku. Tad viņi atlauza kastei dažus dēļus sava kuģa vajadzībām un, kad bija visu paņēmuši, kas tiem šķita noderīgs, iesvieda kastes atliekas jūrā un, tā kā grīdā un sienās bija radušās plaisas, kaste strauji nogrima. Patiešām, biju priecīgs, ka man nevajadzēja noskatīties šajos viņu postījumos, jo esmu pārliecināts, ka šāds skats būtu mani dziļi satraucis, atsaukdams atmiņā iepriekšējos notikumus, kurus vēlējos ātrāk aizmirst.

Nogulēju dažas stundas, bet mani nemitīgi mocīja sapņi par vietām, kuras biju atstājis, un par briesmām, no kurām biju izbēdzis. Tomēr atmodies jutos visai atspirdzis. Pulkstenis bija jau astoņi vakarā, un kapteinis pavēlēja tūlīt atnest vakariņas, jo tam šķita, ka esmu gavējis jau pārāk ilgi. Viņš pacienāja mani gaužām laipni, bet piezīmēja, ka mans skatiens esot neprātīgs un mana valoda nesakarīga, un, kad palikām divatā, lūdza pastāstīt par maniem ceļojumiem un vaicāja, kāda negadījuma dēļ es iesprostots briesmīgajā koka kastē un palaists vēja un viļņu varā. Viņš stāstīja, ka pulksten divpadsmitos dienā, kad raudzījies tālskatī, pamanījis šo kasti tālumā un nodomājis, ka tā ir bura, un nolēmis tai tuvoties, jo tā nebija tālu no viņa kursa, cerēdams, ka varēs iepirkties sausiņus, kuru krājumi uz kuģa bija stipri sarukuši. Piebraucis tuvāk un ieraudzījis savu kļūdu, viņš izsūtījis laivu, lai noskaidrotu, kas tas ir par priekšmetu; viņa matroži atgriezušies izbailēs, zvērēdami, ka tie redzējuši peldošu māju. Tad viņš pasmējies par tādu muļķību un iekāpis pats laivā, iepriekš pavēlējis, lai matroži paņemtu līdz stipru tauvu. Tā kā jūra bija mierīga, tad viņš apbraucis vairākas reizes ap manu kasti, ievērojis logus un dzelzs aizsargrežģus ap tiem. Vienā kastes sienā, kura bijusi veidota tikai no dēļiem un kurā nebijis nevienas atveres gaismai, viņš ievērojis divus āķus. Tad viņš pavēlējis matrožiem pieairēt laivu tajā pusē un, piestiprinājis tauvu vienam āķim, licis tiem vilkt tauvā šo manu tā saukto kasti uz kuģa pusi. Kad kaste bijusi pievilkta kuģim klāt, viņš pavēlējis piestiprināt otru tauvu pie jumta riņķa un pacelt kasti ar trīša palīdzību, bet visa komanda kopā nespējusi pacelt to augstāk par divām trim pēdām. Kapteinis teica, ka redzējis manu spieķi un kabatas lakatiņu iznirstam no atveres, un secinājis, ka šai kastē ieslēgts kāds nelaimīgs cilvēks. Es vaicāju, vai viņš un komanda neredzēja gaisā kādus milzīgus putnus, kad tie manu kasti saskatīja pirmoreiz. Viņš atbildēja, ka, pārrunājot visu šo notikumu ar saviem jūrniekiem, kamēr es gulējis, viens no viņiem teicis, ka ievērojis trīs ērgļus aizlidojam ziemeļu virzienā, bet nepamanījis, ka tie būtu lielāki, nekā parasts, manuprāt, - lielā augstuma dēļ, kurā tie lidoja; un kapteinis nenojauta, kāpēc uzdodu tam šādu jautājumu. Tad jautāju viņam, cik tālu, pēc viņa domām, atrodamies no cietzemes. Viņš atbildēja, ka pēc vissīkākiem aprēķiniem vismaz simt j ūras jūdžu attālumā. Es izteicos, ka viņš gandrīz par pusi atstatuma kļūdījies, jo, kad iekritu jūrā, bija pagājušas vairāk nekā divas stundas, kopš biju atstājis zemi, kurā atrados. To dzirdot, viņš atkal nodomāja, ka manas smadzenes nav kārtībā, un, attiecīgi par to izteicies, deva man padomu iet gulēt kajītē, ko viņš licis man sagatavot. Es apgalvoju, ka viņa gādībā un tīkamajā sabiedrībā esmu ļoti atspirdzis un mans prāts ir tik skaidrs kā vēl nekad manā mūžā. Kapteinis kļuva nopietns un atklāti man jautāja, vai varbūt manu prātu aptumšojusi apziņa, ka esmu pastrādājis briesmīgu noziegumu, par kuru sodīdams kāds valdnieks pavēlējis mani iesēdināt kastē, jo dažās zemēs lieli noziedznieki tiekot iesēdināti caurās laivās un bez barības izraidīti jūrā; lai gan viņš nožēlotu, ka uzņēmis uz kuģa tik ļaunu cilvēku, tomēr dodot savu vārdu, ka mani neaizskaršot un izsēdināšot pirmajā ostā, kurā mēs iebraukšot. Kapteinis piemetināja, ka viņa aizdomas vēl pastiprinājuši daži mani bezjēdzīgie izteicieni par manu istabu jeb kasti, kurus vispirms dzirdējuši matroži un vēlāk viņš pats, tāpat arī mani dīvainie skatieni un neparastā uzvedība vakariņu laikā.

Es lūdzu, lai viņš pacietīgi noklausītos manu stāstu, un vaļsirdīgi izstāstīju visus savus piedzīvojumus, sākot ar brīdi, kad pēdējo reizi atstāju Angliju, līdz tam brīdim, kad viņš mani ieraudzīja. Un, tā kā patiesība vienmēr atrod ceļu uz saprātīgām galvām, tad šis godīgais, cienījamais džentlmenis, kas bija ieguvis zināmu izglītību un kam bija attīstīts prāts, tūlīt bija pārliecināts par manu atklātību un patiesīgumu. Bet, lai apstiprinātu visu, ko biju pastāstījis, lūdzu viņu dot pavēli ienest manu kumodi, kuras atslēgas bija manā kabatā, jo kapteinis man jau bija pastāstījis to, kā jūrnieki rīkojušies ar manu istabu. Es atvēru kumodi viņa klātienē un parādīju tam nelielo retumu kolekciju, ko biju savācis tajā zemē, no kurienes tik dīvainā kārtā tiku aiznests. Tur bija ķemme, ko izgatavoju no karaļa bārdas rugājiem, un vēl otra no tā paša materiāla, bet tās zobi bija iestiprināti viņas majestātes naga drumslā, kas veidoja ķemmes mugurpusi. Tur bija arī adatu un spraudīšu kolekcija, kuru garums bija no vienas pēdas līdz pus jardam; četri lapseņu dzeloņi tik lieli kā galdnieka naglas, daži karalienes izsukātie mati, zelta gredzens, ko viņa kādā dienā man žēlīgi uzdāvināja, noņemdama to no sava mazā pirkstiņa un aplikdama man ap kaklu kā rotu. Es lūdzu, lai kapteinis pieņemtu šo gredzenu kā pateicību par viņa laipnību, bet viņš pilnīgi atteicās. Parādīju viņam varžaci, ko pats ar savām rokām biju nogriezis kādas galma dāmas kājas pirkstam, un tā bija pepiņābola lielumā un tik cieta, ka, atgriezies Anglijā, izgrebu no tās kausu un iekalu to sudrabā. Visbeidzot lūdzu viņu aplūkot no peles ādas darinātas bikses, kas man bija kājās.

Man izdevās kapteinim uzspiest tikai kāda sulaiņa zobu, jo pamanīju, ka viņš to vēro ar lielu ziņkāri un tas viņam iepaticies. Viņš to pieņēma ar tik lielu pateicību, kādu šis nieks nemaz nebija pelnījis. To kāds neveikls ķirurgs bija izrāvis vienam no Glamdalkličas sulaiņiem, kas mocīj ās ar zobu sāpēm, bet zobs izrādījās pilnīgi vesels. Es to nospodrināju, ieliku savā kumodē. Zobs bija apmēram pēdu garš un četras collas diametrā.

Kapteinis bija visnotaļ apmierināts ar manu patieso stāstījumu un izteica cerību, ka es pēc atgriešanās Anglijā, izdarīdams visai pasaulei pakalpojumu, to uzrakstīšu un publicēšu. Atbildēju, ka, manuprāt, tiekam pārplūdināti ar ceļojumu grāmatām, ka tagad piekrišanu gūst tikai kaut kas neparasts, un apšaubīju, vai daži autori šai ziņā rūpējas par patiesību, bet vairāk gan, šķiet, apmierina savu godkāri vai savtīgumu un cenšas izklaidēt vientiesīgos lasītājus; ka manā stāstā varētu būt tikai parasti notikumi, bet nevis dīvainu stādu, koku, putnu un dzīvnieku vai mežonīgu tautu barbarisko ierašu un elkdievības izpušķoti attēlojumi, ko tik bieži var sastapt rakstnieku darbos.

Tomēr pateicos viņam par labo padomu un apsolījos šo jautājumu paturēt prātā.

Kapteinis izteica lielu izbrīnu par to, ka es runājot tik skaļi, un vaicāja, vai zemē, kur es dzīvojis, karalis un karaliene esot bijuši pakurli. Atbildēju viņam, ka pēdējos divos gados esmu pieradis runāt skaļi un ka es savukārt brīnos par viņa paša un jūrnieku balsīm, kas man šķita tikai čuksti, kaut gan tās sadzirdēju pietiekami labi. Teicu, ka, sarunājoties milžu zemē, līdzinājos cilvēkam, kas ielā sarunājas ar kādu citu cilvēku, kurš raugās lejup no torņa gala, atskaitot tās reizes, kad mani nolika uz galda vai kāds mani paņēma savā rokā. Pastāstīju viņam arī to, ka, pirmoreiz uzkāpjot uz viņa kuģa, kad jūrnieki sapulcējās ap mani, tie man šķita visniecīgākie un nožēlojamākie radījumi, kādus jebkad biju redzējis. Jo, patiesi, kamēr atrados milzeņu valdnieka zemē, nevarēju nekad paskatīties spogulī pēc tam, kad manas acis bija pieradušas raudzīties uz milzīgiem priekšmetiem, jo salīdzinājums radīja manī nicināšanu pret mani pašu. Kapteinis sacīja, ka vakariņu laikā redzējis mani katru lietu vērojam ar zināmu izbrīnu un es bieži ar pūlēm apvaldījis smieklus, un viņš nezinājis, kā to izskaidrot, bet attiecinājis to uz manu smadzeņu satricinājumu. Es atbildēju, ka viņam taisnība, jo tiešām nezināju, kā lai apvaldos, kad ieraudzīju viņa traukus sudraba trīspensu lielumā, cūkas gurnu, kas bija tikai viens kumoss, un tasi rieksta čaumalas apmērā; un šādā veidā turpināju attēlot visus viņa mājas piederumus un ēdamvielas. Lai gan milžu karaliene bija likusi mani apgādāt ar visām man nepieciešamajām lietām, kamēr biju viņas dienestā, mani priekšstati pilnīgi atbilda visam, ko tur redzēju ap sevi, un es biju centies neievērot pats savu mazumu, gluži kā cilvēki cenšas neievērot savus trūkumus. Kapteinis labi saprata manu zobgalību un jautri atbildēja man ar veco angļu parunu, ka viņam manas acis liekoties lielākas par manu vēderu, jo viņš novērojis, ka man neesot labas ēstgribas, kaut gan es esot visu dienu gavējis; un tikpat jautri turpināja, ka labprāt būtu devis simt mārciņu, lai redzētu manu būdu šūpojamies ērgļa knābī un vēlāk no tik liela augstuma iekrītam jūrā; tas patiesi būtu bijis apbrīnojams skats, kura attēlojumu vērts atstāt nākošajiem laikmetiem. Līdzība ar Faetonu bija tik acīm redzama, ka viņš nenoturējās to neizteicis, lai gan mani sevišķi neapmierināja šāds salīdzinājums.

Atstājis Tonkinu, kapteinis bija pavēlējis kuģim doties uz Angliju, un atradāmies 44. ziemeļaustrumu platuma gradā un 173. garuma gradā. Bet divas dienas pēc tam, kad tiku uzņemts uz kuģa, sakās pasats, un mēs braucām ilgāku laiku uz dienvidiem, tad, pabraukuši gar Jauno Holandi, turējām kursu uz rietumdienvidrietumiem, pēc tam uz dienviddienvidrietumiem, līdz apbraucām ap Labās Cerības ragu. Mūsu ceļojums bija ļoti veiksmīgs, bet es neapgrūtināšu lasītāju ar tā attēlojumu. Kapteinis iebrauca vienā divās ostās un izsūtīja liellaivu pēc pārtikas un svaiga ūdens, bet es nenokāpu no kuģa, līdz iebraucām Daunsā, un tas bija 1706. gada trešajā jūnijā, apmēram deviņus mēnešus pēc manas atbrīvošanās. Es piedāvāju kapteinim visas savas mantas kā samaksu par manu pārvešanu, bet viņš atteicās pieņemt no manis pat fartingu. Mēs sirsnīgi atvadījāmies viens no otra, un es lūdzu viņu apsolīties mani apciemot manā mājā Redrifā. Noīrēju zirgu un pavadoni par pieciem šiliņiem, kurus aizņēmos no kapteiņa.

Ceļā novērodams māju, koku, lopu un cilvēku mazos apmērus, sāku domāt, ka atrodos Liliputijā. Man bija bailes, ka samīdīšu ikvienu gājēju, kas nāca man pretim, un bieži uzsaucu kādam, lai atiet sāņus, un šādas manas nekaunības dēļ man pāris reižu gandrīz sašķaidīja galvu.

Kad piebraucu pie savas mājas - biju spiests lūgt man parādīt ceļu uz turieni - un viens no maniem kalpotājiem atvēra man durvis, es pieliecos, lai ieietu iekšā (kā zoss lienot pa vārtu apakšu), baidīdamies, ka apdauzīšu galvu. Mana sieva piesteidzās, lai mani apskautu, bet es noliecos zemāk par viņas ceļgaliem, domādams, ka citādi viņa nevarēs aizsniegt manu seju. Mana meita nometās ceļos, izlūgdamās manu svētību, bet es nevarēju viņu saskatīt, līdz viņa atkal piecēlās, jo biju pārāk ilgi pieradis stāvēt ar izslietu galvu un skatīties vairāk nekā sešdesmit pēdu augstumā; tad piegāju viņai klāt, it kā gribēdams ar vienu roku apskaut viņas vidukli, lai viņu pieceltu. Noraudzījos uz saviem kalpotājiem un pāris draugiem, kas bija ieradušies manā mājā, it kā tie būtu punduri, bet es - milzis. Piezīmēju savai sievai, ka viņa bijusi pārāk taupīga, jo viņa pati un mana meita nobadojušās līdz pēdējam. Īsi sakot, es uzvedos tik neizprotami, ka visi nodomāja par mani to pašu ko kapteinis, kad viņš ieraudzīja mani pirmo reizi, un nolēma, ka esmu sajucis prātā. Es to pieminu šeit tikai tāpēc, lai parādītu, cik liels spēks ir pieradumam un aizspriedumam.

Pēc neilga laika es, mana ģimene un mani draugi visus pārpratumus noskaidrojām, un mana sieva svinīgi paziņoja, ka es nekad vairs nebraukšot jūrā, bet mans ļaunais liktenis iekārtoja tā, ka viņai nebija varas mani atturēt, kā to lasītājs redzēs vēlāk. Ar to es šeit nobeidzu savu nelaimīgo ceļojumu otro daļu.