Gulivera ceļojumi

Autors sniedz dažas ziņas par sevi, savu ģimeni un par pirmajiem pamudinājumiem doties ceļojumā. Kuģis iet bojā. Autors peld, lai glābtu savu dzīvību, izpeld krastā liliputu zemē, tiek saņemts gūstā un aizvests zemes vidienē.

skaits grāmatu; bet krastā es novēroju vietējo ļaužu parašas un tikumus un mācījos viņu valodu, kas padevās visai viegli, jo man bija laba atmiņa.

Mans pēdējais ceļojums nebija visai veiksmīgs, man apnika jūras braucieni, un es nolēmu palikt māj ās pie sievas un bērniem. Es pārcēlos no Olddžjūrijas uz Feterlēnu un no turienes uz Vopingu, cerēdams iegūt pacientus starp jūrniekiem, bet tas man neizdevās. Nogaidījis trīs gadus, vai apstākļi neuzlabosies, es pieņēmu kuģa «Antilope» īpašnieka kapteiņa Viljema Brīčarda izdevīgo priekšlikumu braukt ar viņu uz Dienvidjūru. Mēs uzvilkām buras Bristolē 1699. gada 4. maijā, un mūsu ceļojums sākumā bija ļoti veiksmīgs.

Dažu apstākļu dēļ nebūtu vēlams nogurdināt lasītāju ar sīkiem aprakstiem par to, ko piedzīvojām šajās jūrās; pietiks, ja pastāstīsim, ka mūsu braucienā uz Austrumindiju briesmīga vētra mūs aizdzina uz ziemeļrietumiem no Van Dīmena zemes. Pēc novērojumiem, mēs atradāmies 30 gradu 2 minūšu dienvidu platumā. Divdesmit cilvēku no mūsu komandas nomira aiz pārpūles un sliktas barības; pārējie bija ļoti novājināti. 5. novembrī, kad tur sākas vasara, laiks bija ļoti miglains, tāpēc jūrnieki tik pustauvas attālumā no kuģa ieraudzīja klinti; bet vējš bija tik stiprs, ka dzina kuģi tieši pret šo klinti, un tas acumirklī sašķīda. Seši komandas locekļi, starp kuriem atrados arī es, nolaidām ūdenī laivu, un mums izdevās atirties tālāk no kuģa un klints. Pēc mana aprēķina, bijām airējuši trīs jūdzes, līdz kļuvām pilnīgi bezspēcīgi, juzdamies jau noguruši no iepriekšējās piepūles uz kuģa. Tāpēc ļāvāmies viļņu varā, un pēc pusstundas spējš ziemeļu vēja grūdiens apgāza laivu. Kas notika ar maniem biedriem, kas bija laivā, un ar tiem, kas patvērās uz klints un palika uz kuģa, to nevaru pateikt, bet domāju, ka viņi visi gājuši bojā. Kas attiecas uz mani, tad es peldēju uz labu laimi, un mani dzina uz priekšu vējš un paisums. Es bieži nolaidu kājas, bet nevarēju sataustīt jūras dibenu, tikai, kad biju jau gluži nokusis un nespēju vairs ilgāk cīnīties, sajutu zem kājām zemi, un vētra šai laikā bija jau jūtami rimusi. Jūras dibens te bija tik nolaidens, ka man bija jāiet gandrīz vesela jūdze, līdz aizsniedzu krastu, un tas notika apmēram pulksten astoņos vakarā. Biju nogājis gandrīz jau pusjūdzi, bet nevarēju saskatīt nevienu pazīmi, ka te būtu kādas mītnes vai iedzīvotāji; vismaz biju kļuvis tik slābs, ka neko vairs neredzēju. Jutos ārkārtīgi saguris, un no šā noguruma un karstā laika un puspintes brendija, ko biju izdzēris, atstājot kuģi, kļuvu ļoti miegains. Es nogulos zālē, kas bija ļoti īsa un mīksta, un iemigu tik dziļi kā vēl nekad savā mūžā un nogulēju tā apmēram deviņas stundas, jo, kad atmodos, bija jau gaiša diena. Es mēģināju piecelties, bet nespēju pakustēties, jo, gulēdams uz muguras, sajutu, ka manas rokas un kājas bija abās pusēs stingri piesietas pie zemes un tāpat arī mani garie, biezie mati. Līdzīgā veidā viss mans ķermenis, sākot no padusēm līdz gurniem, bija apvīts ar tievām virvēm. Es varēju raudzīties tikai augšup; saule sāka dedzināt, un tās gaisma žilbināja man acis. Es dzirdēju ap sevi neskaidru troksni, bet stāvoklis, kādā gulēju, neatļāva man saskatīt kaut ko citu kā vienīgi debesis. Pēc īsa brīža sajutu, ka kaut kas dzīvs kustas pa manu kreiso kāju un, viegli pārslīdēdams krūtīm, apstājas gandrīz pie zoda; nolaidis acis, cik spēdams zemu, es ieraudzīju nepilnas sešas collas garu cilvēciņu ar loku un bultu rokās un ar bultu maku uz muguras. Reizē es sajutu, ka vismaz četrdesmit viņam līdzīgu radījumu (tā man šķita) seko šim pirmajam. Es biju ārkārtīgi izbrīnījies un tik skaļi iekliedzos, ka viņi visi izbailēs aizbēga atpakaļ un daži no tiem, kā vēlāk uzzināju, bija sasitušies, lēkdami no maniem sāniem lejup uz zemi. Tomēr viņi drīz atgriezās, un viens no tiem, kas iedrošinājās pienākt tik tuvu, ka varēja saskatīt visu manu seju, izbrīnā pacēla augšup rokas un acis un iesaucās smalkā, bet skaidrā balsī: «Hekinah degul!» - pārējie vairākkārt atkārtoja šos vārdus, bet toreiz es nezināju, ko tie nozīmē.

Es visu laiku gulēju, kā to lasītājs var saprast, ļoti neērtā stāvoklī; beidzot, kad mēģināju atbrīvoties, man palaimējās saplēst virves un izraut no zemes koka mietiņus, pie kuriem bija piesieta mana kreisā roka, jo, paceļot to pie sejas, es sapratu, kādā veidā viņi bija mani sasējuši, un reizē ar spēcīgu rāvienu, kas man sagādāja ārkārtīgas sāpes, mazliet atslābināju virves, ar kurām mani mati kreisajā pusē bija piesieti pie zemes, tā ka varēju pagriezt savu galvu par divām collām. Bet mazās būtnes aizbēga otrreiz, iekams es paguvu kādu no tām satvert; tad atskanēja ļoti spalgs brēciens, un, kad tas norima, es dzirdēju, ka viens cilvēciņš stiprā balsī iesaucās: «Tolgo fonak!» - un nākošajā mirklī sajutu, ka manā rokā ieurbās simtiem bultu, kas to sadurstīja kā adatas, pēc tam viņi raidīja gaisā vēl vienu bultu zalvi, daudz lielāku nekā pirmo, apmēram tā, kā mēs Eiropā mēdzam šaut no lielgabaliem, un, manuprāt, daudzas no šīm bultām nokrita uz mana ķermeņa (lai gan es tās nesajutu) un dažas uz manas sejas, ko aizsedzu ar kreiso roku. Kad bultu krusa norima, es ievaidējos niknumā un sāpēs un vēlreiz mēģināju atbrīvoties, bet tie izšāva vēl vienu zalvi, daudz lielāku nekā iepriekšējās, un daži no uzbrucējiem centās man sānos iedurt šķēpus, bet laimīgā kārtā es biju ģērbies bizonādas kamzolī, kuram tie nevarēja izurbties cauri. Man šķita visprātīgākais gulēt mierīgi līdz naktij, kad ar savu atraisīto kreiso roku es spētu viegli atbrīvoties, un, kas attiecās uz iezemiešiem, tad bija iemesls domāt, ka es varētu pieveikt vislielāko armiju, kādu tie raidītu pret mani, ja vien visi tās kareivji būtu tikpat sīki kā būtnes, kuras redzēju savā priekšā. Taču liktenis bija lēmis citādi. Šie ļautiņi, ievērojuši, ka guļu mierīgi, vairs nešāva, bet, spriežot pēc trokšņa, kuru dzirdēju, viņu skaits pieauga, un apmēram četru collu attālumā tieši pār manu labo ausi atskanēja klaudzieni, kas turpināj ās veselu stundu, it kā tur darbotos namdari; kad pavērsu galvu uz to pusi, cik nu mieti un virves man to atļāva, ieraudzīju koka tribīni pusotras collas augstumā, uz kuras novietojās kādi četri iezemieši, un redzēju tai pieslietas divas vai trīs kāpnes: no turienes viens no viņiem, kas šķita esam ievērojama persona, griezās pie manis ar garu runu, no kuras nesapratu nevienu vārdu. Bet man jāpiebilst, ka šis dižciltīgais vīrs, iekams sāka savu runu, trīsreiz iesaucās: «Langro dehul san!» (šos vārdus un iepriekšējos man vēlāk atkārtoja un izskaidroja). Tūlīt kādi piecdesmit iezemieši pienāca klāt un pārgrieza virves, kas saistīja manas galvas kreiso pusi, dodot man iespēju pavērst galvu uz labo pusi un redzēt pašu runātāju un viņa kustības. Tas šķita pusmūža gados un lielāks par pārējiem trim, kas viņu pavadīja; viens no tiem, mazliet lielāks par manu vidējo pirkstu, acīm redzot pāžs, turēja viņa tērpa vilci, bet pārējie divi stāvēja blakus kā pavadoņi. Viņš runāja kā īsts orators, es sadzirdēju viņa runā daudzkārt draudus, tad atkal solījumus, līdzjūtību un laipnību.

Es atbildēju nedaudzos vārdos, bet ļoti padevīgi, paceldams savu kreiso roku un abas acis pret sauli, it kā piesaucot to par liecinieci; un, tā kā jutos pagalam izsalcis, jo biju ēdis dažus kumosus tikai pirms vairākām stundām, iekams atstāju kuģi, tad manas dabiskās vajadzības kļuva tik spēcīgas, ka nevarēju apvaldīt savu nepacietību (varbūt rīkodamies pret pieklājības stingrajiem likumiem) un vairākkārt pieliku pirkstu sev pie lūpām, rādīdams, ka vēlos barību. Hurgo (tā viņi mēdz dēvēt dižu augstmani, kā to vēlāk uzzināju) mani saprata ļoti labi. Viņš nokāpa no tribīnes un pavēlēja nolikt pie maniem sāniem dažas kāpnes, pa kurām uzkāpa vairāk nekā simts iedzimto un tuvojās manai mutei, nesdami grozus, piekrautus ar gaļu, kas bija apgādāta un atsūtīta šurp uz valdnieka pavēli, tiklīdz viņš bija saņēmis pirmās ziņas par mani. Es samanīju, ka tā bija vairāku dzīvnieku gaļa, bet kāda - to nevarēju pēc garšas noteikt. Tur bija krūšu gabali, stilbi un gurni, kādi mēdz būt jēriem, ļoti labi sagatavoti, bet mazāki par cīruļa spārnu. Es tos noēdu pa divi trim reizē un piekodu trīs maizes klaipus, kas bija musketes lodes lielumā. Iezemieši mani apkalpoja, cik ātri spēdami, un tūkstoš veidos izrādīja savu izbrīnu un pārsteigumu par manu augumu un ēstgribu.

Tad es ar zīmēm rādīju, ka gribu dzert. Viņi secināja no manas ēšanas, ka ar mazu daudzumu man nepietiks, un, būdami ļoti atjautīgi ļaudis, tie varen veikli uzvilka augšā vienu no savām lielākajām mucām, pieritināja to pie manas rokas un izsita tai dibenu; es bez grūtībām izdzēru mucas saturu vienā malkā, jo dzēriena tajā nebija vairāk kā puse pintes. Tas garšoja kā Burgundijas vīns, bet bija tikai daudz tīkamāks. Viņi man atnesa otru mucu, kuru izdzēru tāpat kā iepriekšējo un ar zīmēm liku saprast, lai man dod vēl, bet tiem vairāk mucu nebija. Kad es šos brīnumus biju paveicis, mazie cilvēciņi ar prieka saucieniem dejoja uz manām krūtīm, vairākkārt atkārtodami savu pirmo izsaucienu: «Hekinah degul!» Viņi man ar zīmēm rādīja, lai es nosviežot lejā abas mucas, bet iepriekš brīdināja apakšā stāvošos, lai tie atvirzītos, skaļi saukdami: «Borah mevolah!» - un, kad cilvēciņi ieraudzīja mucas uzlidojam gaisā, atskanēja vispārējs sauciens: «Hekinah degul!» Jāatzīstas, ka man bieži uznāca kārdinājums, kad tie pastaigāj ās uz priekšu un atpakaļ pa manu ķermeni, sagrābt vistuvākos četrdesmit vai piecdesmit cilvēciņus un nosviest tos zemē. Bet atcerējos savus nepatīkamos pārdzīvojumus, kas varbūt nebija paši ļaunākie, kādus tie varēja man sagādāt, un arī savu svinīgo solījumu, ko viņiem biju devis, - jo šādā veidā iztulkoju savu padevīgo izturēšanos, - un tā izkliedēju šīs iedomas. Turklāt man šķita, ka mani saista viesmīlības likumi pret šiem ļaudīm, kas mani tik devīgi un lieliski bija pacienājuši. Tomēr savā prātā nevarēju vien beigt brīnīties par šo sīko mirstīgo radījumu drosmi, kuri iedrošinājās uzkāpt uz mana auguma un pastaigāties pa to, kad viena mana roka bija svabada, nedrebot bailēs no tāda neredzēta briesmoņa, kāds es viņiem varēju likties. Pēc īsa laika, kad viņi redzēja, ka neprasu vairāk gaļas, manā priekšā parādījās pašas ķeizariskās augstības sūtīta augstas kārtas persona. Viņa gaišība, pakāpies uz manas labās kājas stilba, tuvojās manai sejai kādu divpadsmit cilvēku pavadībā, parādīja savus dokumentus ar ķeizara zīmogu, pieliekot tos tuvu manām acīm, runāja apmēram desmit minūtes, neizpauzdams nekādas dusmas, bet ar noteiktu apņēmību, bieži norādīdams ar roku uz priekšu, kā es vēlāk noskaidroju, galvaspilsētas virzienā, kas atradās apmēram pusjūdzes attālumā; uz turieni saskaņā ar viņa majestātes un valsts padomes lēmumu mani bija jāpārved. Es atbildēju nedaudz vārdos, bet paliku nesaprasts, tad ar savu svabado roku norādīju uz saistīto roku (izdarīdams šo kustību pāri viņa gaišības galvai, jo baidījos aizskart viņu vai viņa pavadoņus), pēc tam uz manu galvu un ķermeni, likdams saprast, ka vēlos tikt atbrīvots.

Acīm redzot viņš mani labi saprata, jo pakratīja noraidoši galvu un ar roku kustībām parādīja, ka mani jāaizved kā gūstekni. Bet viņš izdarīja arī citas kustības, lai es saprastu, ka man būs pietiekami daudz gaļas un dzeramā un ar mani apiesies ļoti labi. Tad man atkal radās vēlēšanās pamēģināt, vai nevarēšu saraut savas važas, bet, juzdams uz sejas un rokām tulznas un sāpes no liliputu bultām, kas joprojām daudzas bija iestrēgušas manā miesā, un redzēdams, ka manu ienaidnieku skaits aizvien vēl pieaug, es liku tiem saprast, ka viņi var ar mani darīt, ko vēlas. Pēc tam hurgo un viņa pavadoņi, pieklājīgi atvadījušies, aizgāja līksmām sejām. Drīz pēc tam dzirdēju vispārējus prieka saucienus, kuros bieži atkārtojās vārdi «Peplom selan!» - un sajutu, ka liels ļaužu bars manā kreisajā pusē tā atslābina virves, ka kļuvu spēj īgs pagriezties uz labo pusi un nolaist ūdeni, ko izšļācu visai daudz par lielu izbrīnu cilvēciņiem, un viņi, noģizdami no manām kustībām, ko gribu darīt, tūlīt atkāpās pa labi un pa kreisi, lai izvairītos no straumes, kas ar lielu troksni un spēku gāzās no manis. Bet iepriekš tie bija jau manu seju un rokas notriepuši ar kādu ļoti patīkami smaržojošu ziedi, kas dažās minūtēs izkliedēja viņu bultu radītās sāpes. Šis apstāklis kā piedevas atspirdzinājumam, kuru biju guvis no viņu ļoti sātīgajiem ēdieniem un dzērieniem, radīja manī vēlēšanos iemigt. Es nogulēju, kā man vēlāk teica, astoņas stundas, un tas nebija nekāds brīnums, jo ārsti, klausīdami imperatora pavēlei, bija vīnam mucās piejaukuši miega zāles.

Šķiet, iezemieši, mani atraduši guļam krastā, kur biju izpeldējis, nekavējoties izsūtījuši ziņnesi pie imperatora; valsts padome nolēmusi, ka mani jāsasien iepriekš attēlotajā veidā (tas tika izdarīts naktī, kamēr es gulēju), ka man jāatsūta daudz gaļas un dzēriena un jāsagatavo rati, lai aizvestu mani uz galvaspilsētu. Šis lēmums var likties ļoti pārdrošs un bīstams, un esmu pārliecināts, ka līdzīgā gadījumā neviens valdnieks Eiropā tā nebūtu rīkojies. Bet, manuprāt, šis lēmums bija gaužām saprātīgs un arī augstsirdīgs, jo, patiešām, ja šie ļaudis būtu mēģinājuši mani nogalināt ar saviem šķēpiem un bultām, kamēr es gulēju, - sāpju sajūta mani tūlīt atmodinātu, izraisot manī tādas dusmas un spēku, ka es būtu sarāvis virves, ar kurām biju sasaistīts; pēc tam viņi vairs nevarētu man pretoties, nedz gaidīt žēlastību.

Šie ļaudis ir izcili matemātiķi un guvuši lielus panākumus mehānikā, jo viņus skubina un atbalsta valdnieks, kas ir slavens zinātņu aizbildnis. Šim valdniekam ir daudz mašīnu uz riteņiem baļķu un smagu kravu pārvadāšanai. Viņš bieži būvē milzīgus kara kuģus, dažus pat deviņas pēdas garus, tādos mežos, kur aug labi būvkoki, un ar šīm mašīnām kuģus aizved trīssimt vai četrsimt jardu līdz jūrai. Pieci simti namdariem un inženieriem tika nekavējoties pavēlēts sagatavot vislielāko mašīnu, kāda bija viņu rīcībā. Tā bija koka platforma apmēram trīs collu augstumā no zemes, septiņas pēdas gara un četras pēdas plata, ar divdesmit diviem riteņiem. Manis dzirdētie saucieni sveica šo ratu ierašanos, kuri tika izsūtīti pie manis apmēram četras stundas pēc tam, kad biju izkāpis krastā. Rati apstājās līdztekus manam guļošajam augumam. Bet vislielākās grūtības bija mani pacelt un ielikt šajos ratos. Tādam nolūkam tika zemē iedzīti astoņdesmit stabi, katrs vienas pēdas augstumā, un ļoti stipras virves iesaiņojumu auklas resnumā tika ar āķiem piestiprinātas pie daudzajiem apsējiem, ar kuriem strādnieki bija apvijuši manu kaklu, rokas, manu ķermeni un kājas. Deviņi simti stiprāko vīru sāka vilkt šīs virves ar trīšiem, kas bija piestiprināti pie stabiem; un tā nepilnās trijās stundās es tiku pacelts, ielikts ratos un tur stingri sasiets. Visu to man vēlāk pastāstīja, jo šīs darbības laikā es gulēju dziļā miegā, kurā mani bija iegremdējušas dzērienam piejauktās miega zāles. Tūkstoš pieci simti lielāko zirgu, kas piederēja imperatoram, katrs četrarpus collas augsts, bija vajadzīgi, lai mani aizvilktu līdz galvaspilsētai, kas, kā jau teicu, atradās pusjūdzes attālumā.

Mēs bijām ceļā jau četras stundas, kad mani pamodināja ļoti smieklīgs atgadījums; kad rati uz brīdi apstāj ās, jo bija jāizlabo kāds mazs bojājums, divi vai trīs iezemiešu jaunieši aiz ziņkāres gribēja redzēt, kāds es izskatos aizmidzis; tie iekāpa ratos un klusiņām pielavījās pie manas sejas; viens no tiem, kāds gvardes virsnieks, iebāza man kreisajā nāsī sava īsā pīķa smaili, kas kutināja manu degunu kā salmiņš, un es skaļi nošķaudījos; viņi tūlīt aizzagās, manis nepamanīti, un tikai pēc trim nedēļām es uzzināju, kāpēc biju tik pēkšņi pamodies. Atlikušo dienas daļu turpināj ās mūsu garais brauciens, bet naktī atpūtāmies, un man katrā pusē bija nostādīti piecsimt sargi, puse ar lāpām un puse ar lokiem un bultām, gatavi šaut uz mani, tiklīdz es mēģinātu pakustēties. Nākošajā rītā, saulei lecot, mēs turpinājām braucienu un ap pusdienas laiku atradāmies ap divsimt jardu no pilsētas vārtiem. Imperators un viss viņa galms iznāca mums pretim, bet augstākie virsnieki nepiekrita, ka viņa majestāte apdraudētu savu personu, uzkāpjot uz mana ķermeņa.

Laukumā, kur apstāj ās rati, atradās sens templis, kuru uzskatīja par lielāko visā impērijā; šis templis pirms dažiem gadiem bija apgānīts ar zvērisku slepkavību, un kopš tā laika ticīgā tauta to uzskatīja par nesvētu vietu un izlietoja to sabiedriskām vajadzībām, bet visi izgreznojumi un iekārta bija aiznesti projām. Bija nolemts, ka es apmetīšos šai celtnē. Lielās durvis ziemeļpusē bija četras pēdas augstas un gandrīz divas pēdas platas, tā ka caur tām es varēju diezgan svabadi ielīst. Abās pusēs durvīm apmēram sešas collas virs zemes bija mazs lodziņš, caur kreisās puses lodziņu imperatora kalējs ievilka deviņdesmit vienu smalku ķēdīti, kas līdzināj ās tām, kuras Eiropā mūsu dāmas valkā pie pulksteņiem, un bija gandrīz tikpat garas, un ar trīsdesmit sešām atslēgām tās tika piestiprinātas pie manas kreisās kājas. Iepretim šim templim, pāri lielceļam, divdesmit pēdu atstatumā bija piecas pēdas augsts tornis. Šai tornī uzkāpa imperators ar sava galma augstmaņiem, lai varētu mani aplūkot, kā to man vēlāk pastāstīja, jo es nevarēju viņus redzēt. Pēc aprēķiniem, vairāk nekā simttūkstoš iedzīvotāju bija iznākuši no pilsētas šai pašā nolūkā, un, par spīti manai sardzei, man šķita, ka ik brīdi vairāk nekā desmittūkstoš cilvēciņu pa kāpnēm uzrāpās uz mana ķermeņa. Bet drīz tika izsludināta pavēle, kas viņiem aizliedza to darīt, piedraudot ar nāves sodu. Kad strādnieki pārbaudīja, ka man nav iespējams atbrīvoties, tie pārgrieza visas virves, ar kurām biju saistīts; tad es piecēlos stāvus tik drūmā noskaņā, kādā nebiju vēl bijis savā mūžā. Bet ļaužu saceltais troksnis un viņu izbrīns, redzot mani pieceļamies, un staigājam, bija neaprakstāms. Ķēdītes, kas saistīja manu kreiso kāju, bija apmēram divus jardus garas un atļāva man ne vien puslokā staigāt uz priekšu un atpakaļ, bet, piestiprinātas četru collu attālumā no durvīm, deva man arī iespēju ielīst templī un tur visā augumā izstiepties.