Gulivera ceļojumi

Autors dodas savā trešajā ceļojumā. Viņu sagūsta pirāti. Kāda holandieša ļaunprātība. Autors ierodas kādā salā. Viņu pieņem Laputā.

Mājās biju nodzīvojis apmēram desmit dienas, kad pie manis ieradās kapteinis Viljems Robinsons no Kornuelsas, branga trīssimttonnīga kuģa «Laba cerība» komandieris. Kādreiz biju strādājis par ķirurgu uz kuģa, kura ceturtā daļa piederēja šim kapteinim, un viņa vadībā braucis līdz Levantai. Viņš allaž bija izturējies pret mani vairāk kā pret brāli nekā pret apakšnieku; padzirdējis par manu atbraukšanu, viņš ieradās mani apraudzīt, manuprāt, vienīgi draudzības dēļ, kā tas mēdz būt pēc ilgas šķiršanās. Bet, apciemojis mani vairākkārt, izteikdams savu prieku par manu labo veselību, viņš reiz apjautājās, vai esmu nolēmis tagad vienmēr dzīvot mājās, un piebilda, ka esot nodomājis pēc diviem mēnešiem doties ceļojumā uz Austrumindiju, un visbeidzot atklāti uzaicināja mani, gan daždažādi atvainodamies, braukt uz viņa kuģa par ķirurgu; man būšot palīgā vēl viens ķirurgs un divi feldšeri, maksāšot divreiz lielāku algu, nekā parasts; viņš esot pieredzē pārliecinājies, ka manas zināšanas kuģniecībā neesot vāj ākas par viņa paša zināšanām, tāpēc varot solīties, ka ņemšot vērā manus padomus, itin kā es būtu otrs kapteinis.

Viņš piemetināja vēl daudzus citus laipnus vārdus, un es pazinu viņu kā godīgu cilvēku, tāpēc nevarēju noraidīt viņa priekšlikumu; par spīti manis pārciestajām nelaimēm, alkas redzēt pasauli bija tikpat spēcīgas kā agrāk. Bija tikai viens šķērslis - vajadzēja pierunāt manu sievu; tomēr galu galā dabūju viņas piekrišanu, ņemot vērā labās izredzes, ko šis ceļojums solīja mūsu bērniem.

Mēs devāmies jūrā 1706. gada 5. augustā un iebraucām Senžorža fortā 1707. gada 11. aprīlī. Palikām tur trīs nedēļas, lai papildinātu savu komandu, jo daudzi mūsu jūrnieki bija slimi. No turienes devāmies uz Tonkinu, kur kapteinis nolēma kādu laiku uzkavēties, jo vairākas preces, kuras gribēja

iepirkt, nebija vēl gatavas un varēja tikt piegādātas tikai pēc dažiem mēnešiem. Cerēdams mazliet segt zaudējumus, ko radīja šī uzkavēšanās, viņš nopirka vienmasta burinieku, piekrāva to ar dažādām precēm, kādas tonkinieši mēdz iztirgot kaimiņu salās, nozīmēja buriniekam četrpadsmit vīru lielu komandu, no kuriem trīs bija iezemieši, un iecēla mani par šās komandas kapteini, piešķirot man pilnvaras tirgoties ar iekrautajām precēm, kamēr viņš pats kārtos savus darījumus Tonkinā.

Bijām braukuši kādas trīs dienas, kad sacēlās liela vētra, kas mūs piecas dienas dzina uz ziemelziemeļaustrumiem un tad uz austrumiem, pēc tam iestāj ās labs laiks, bet vēl joprojām pūta diezgan stiprs rietumu vējš. Desmitajā dienā mūs sāka vajāt divi pirātu kuģi, kas drīz mūs panāca, jo mans vienmastnieks bija tik smagi piekrauts, ka peldēja gaužām lēni un mēs nespējām sevi aizstāvēt. Mums uzbruka reizē abu kuģu pirāti, kuru kapteiņi ar saviem vīriem nikni ielauzās uz mūsu kuģa klāja; bet, atraduši mūs visus pakritušus uz vaiga (tā es biju pavēlējis), viņi mūs sasēja ar stiprām virvēm un, atstājuši pie mums sardzi, devās pārmeklēt kuģi.

Ievēroju starp viņiem kādu holandieti, kam acīm redzot bija zināma autoritāte, lai gan viņš nekomandēja nevienu no abiem kuģiem. Pēc mūsu ārienes viņš noprata, ka esam angļi, un lauzītā angļu valodā zvērēja, ka mums muguras vienam ar otru salikšot kopā, sasiešot un tad mūs iemetīšot jūrā. Es diezgan labi runāju holandiski, paskaidroju viņam, kas mēs tādi esam, un lūdzu viņu, ņemot vērā, ka esam kristieši un protestanti un no tuvas, draudzīgas kaimiņu valsts, iebilst kādu vārdu mūsu labā abiem kapteiņiem, lai tie mazliet par mums iežēlotos. Šie vārdi holandieti saniknoja; viņš atkārtoja savus draudus un, pagriezies pret saviem biedriem, ļoti sparīgi kaut ko runāja japāņu valodā un, kā man likās, bieži minēja vārdu kristieši.

Lielākā pirātu kuģa kapteinis bija japānis, kas runāja mazliet holandiski, gan ļoti vāji. Viņš pienāca man klāt un, uzdevis man dažus jautājumus, uz kuriem atbildēju lielā pazemībā, teica, ka mūs nenogalināšot. Es dziļi paklanījos kapteinim un, pagriezies pret holandieti, sacīju, ka man ir sāpīgi atrast pagānā vairāk līdzcietības nekā savā brālī kristietī. Bet neapdomātie vārdi man bija drīz jānožēlo, jo šis ļaunprātīgais nelietis, veltīgi nopūlējies pierunāt abus kapteiņus, lai mani iesviestu jūrā (ko tie nevēlēj ās darīt pēc tam, kad bija devuši solījumu, ka mani nenogalinās), tomēr panāca to, ka man piesprieda sodu, kas varēja likties briesmīgāks par pašu nāvi. Manus jūrniekus vienādā skaitā novietoja abos pirātu kuģos, un uz mana burinieka uzkāpa jauna komanda.

Kas attiecas uz mani, tad tika nolemts, ka mani palaidīs jūrā mazā laiviņā ar irkļiem, buru un pārtiku četrām dienām; šo pārtiku japāņu kapteinis laipni divkāršoja pats no saviem krājumiem un neatļāva nevienam mani pārmeklēt. Kamēr es iekāpu laivā, holandietis, stāvēdams uz klāja, apbēra mani ar visiem lāstiem un lamām, kādi vien zināmi viņa valodā.

Apmēram stundu pirms mūsu sastapšanās ar pirātiem biju aprēķinājis, ka atrodamies 46. ziemeļu platuma un 183. garuma gradā. Kad biju diezgan tālu aizbraucis no pirātu kuģiem, ar kabatas tālskati ieraudzīju dienvidaustrumos dažas salas un uzvilku buru, lai ar labu ceļa vēju aizsniegtu tuvāko no šīm salām, kas man pēc trim stundām arī izdevās. Šī sala bija klinšaina, tomēr atradu tur daudz putnu olu un, izšķīlis uguni, aizdedzināju viršu un sausu jūras zāļu ugunskuru, kurā izcepu olas. Citu neko vakariņās neēdu, jo biju nolēmis pēc iespējas taupīt savus pārtikas krājumus. Nakti pavadīju kādas klints aizvējā, pakaisījis zem sevis viršus, un gulēju diezgan labi. Nākošajā dienā aizbraucu līdz citai salai un no tās līdz trešai un ceturtai, dažreiz lietodams savu buru, dažreiz irkļus. Bet negribu apgrūtināt lasītāju ar savu likstu sīku attēlojumu; pietiks, ja teikšu, ka piektajā dienā ierados pēdējā no šīm manis saskatītajām salām, kas atradās dienviddienvidaustrumos no iepriekšējās.

Šī sala bija daudz tālāk, nekā man sākumā likās, un es to aizsniedzu tikai pēc piecām stundām. Apbraucu tai gandrīz visapkārt, līdz atradu piemērotu vietu, kur piestāt: tas bija mazs līcītis, trīsreiz platāks par manu laivu. Visa sala bija klinšaina, šur tur vīdēja pareti zāles laukumiņi un saldi smaržojoši augi. Izņēmu savus trūcīgos pārtikas krājumus un iestiprinājies noglabāju pārpalikumu kādā alā, kuru šeit bija ļoti daudz; klintīs savācu daudz olu un sanesu izžuvušus jūras augus un sakaltušu zāli, lai rītu to aizdedzinātu un kaut kā izceptu olas, jo man bija līdz krams, šķiltavas, deglis un lēca. Pavadīju cauru nakti alā, kur biju novietojis visu savu pārtiku. Mana gulta bija tā pati sausā zāle un jūras augi, kurus biju sameklējis ugunskuram. Gulēju ļoti maz, jo mans dvēseles nemiers bija stiprāks par nogurumu un neļāva man aizmigt. Apsvēru, cik neiespējami man bija saglabāt dzīvību tik vientuļā vietā un cik nožēlojams būs mans gals, tomēr jutos tik paguris un izmisis, ka nebija spēka piecelties, un, kad saņēmos, lai izlīstu no savas alas, bija jau gaiša diena. Kādu brīdi pastaigājos starp klintīm, debess bija pilnīgi skaidra, un saule tā dedzināja, ka man bija jānovērš seja; pēkšņi saule aptumšojās, bet, kā man šķita, gluži citādi, nekā tas mēdz notikt, mākonim pārslīdot. Es pavērsos atpakaļ un ieraudzīju milzīgu, necaurspīdīgu ķermeni starp sevi un sauli, kas kustēj ās salas virzienā; tas šķita atrodamies divu jūdžu augstumā un aizklāja sauli sešas vai septiņas minūtes, taču nevarēja manīt, ka gaiss kļūtu aukstāks vai debess tumšāka kā tad, ja es stāvētu kalna ēnā. Ķermenis slīdēja tuvāk tai vietai, kur es stāvēju, un šķita veidots no cietas vielas, ar līdzenu, gludu apakšu, kas ļoti spoži lāsmoja, atspulgojot jūras vizumu. Stāvēju uz augstienes ap divsimt jardu attālumā no krasta un redzēju, ka šis lielais ķermenis nolaižas gandrīz vienā līmenī ar mani nepilnas angļu jūdzes attālumā. Izņēmu savu kabatas tālskati un skaidri ieraudzīju daudz cilvēku kustamies augšup un lejup pa ķermeņa sāniem, kas izskatīj ās slīpi, bet, ko šie ļaudis darīja, to nevarēju saredzēt.

* * *

Dabiskā mīlestība pret dzīvi izraisīja manī iekšēja prieka vilni un pamodās cerība, ka šis piedzīvojums šādā vai tādā veidā palīdzēs man izkļūt no vientuļās vietas un stāvokļa, kādā atrados. Taču lasītājam būs grūti iedomāties manu izbrīnu, kad ieraudzīju gaisā salu, kuru apdzīvo cilvēki, kas (kā man likās) prata šo salu pacelt augstāk, nolaist zemāk un virzīt uz priekšu pēc savas patikas. Bet, nespēdams tobrīd par šo parādību filozofēt, es centos novērot, kādā virzienā sala kustēsies, jo likās, it kā vienu brīdi tā apstātos. Bet drīz tā man tuvojās, un es varēju saskatīt ap tās sāniem vairākstāvu galerijas, kuras pēc zināmiem posmiem savienoja kāpnes. Apakšējā galerijā ieraudzīju dažus cilvēkus, kas makšķerēja, turēdami rokās garus makšķeru kātus, un citi uz viņiem noraudzījās. Es savicināju savu naktsmici (jo mana cepure jau sen bija novalkāta) un kabatas lakatu pret salu un, kad tā virzīj ās vēl tuvāk, kliedzu un saucu, cik skaļi spēdams; un tad, ielūkojies vērīgāk, redzēju, ka salas pusē, kas man bija tuvāk, sapulcējas ļaužu bars. Spriežot pēc tā, ka viņi rādīja ar rokām uz mani un cits uz citu, tie bija mani ieraudzījuši, lai gan neatbildēja uz maniem saucieniem. Bet redzēju, ka četri vai pieci vīri lielā steigā skrēja augšup pa kāpnēm uz salas augšieni, kur tie pazuda. Es pareizi secināju, ka šie ļaudis tika sūtīti pie kādas svarīgas personas pēc rīkojumiem, ko šajā gadījumā darīt.

Ļaužu bars pieauga, un nepilnā pusstundā sala tika iekustināta un pacelta tādā veidā, ka zemākā galerija atradās apmēram simt jardu attālumā un vienādā līmenī ar augstieni, uz kuras es stāvēju. Nostājos visaizkustinošākā lūdzēja pozā un runāju vispazemīgākajā balsī, bet atbildi nesaņēmu. Ļaudis, kas stāvēja man vistuvāk, spriežot pēc viņu tērpiem, bija dižciltīgas personas. Tie nopietni apspriedās cits ar citu, bieži skatīdamies uz mani. Beidzot viens no tiem kaut ko iesaucās skaidrā, daiļskanīgā un plūstošā valodā, kas līdzinājās itāliešu valodai, tāpēc atbildēju viņam itāliski, cerēdams, ka vismaz šīs valodas skaņa būs viņa ausīm patīkamāka. Lai gan mēs viens otru nesapratām, manu vārdu saturu varēja viegli nojaust, jo šie ļaudis redzēja, kādā nelaimē es atrodos.

Viņi ar zīmēm rādīja, lai nokāpju no klints un nāku tuvāk krastam, ko es arī izdarīju; un, kad lidojošā sala pacēlās piemērotā augstumā, ar vienu savu malu tieši pāri manai galvai, no zemākās galerijas tika nolaista ķēde, kuras galā bija piestiprināts sēdeklis; tajā es iesēdos un tiku uzvilkts ar trīšiem augšup.