Gulivera ceļojumi

Tālākais Glabdabdribas attēlojums. Senās un jaunlaiku vēstures labojumi.

Vēlēdamies ieraudzīt tos senatnes vīrus, kas kļuvuši visslavenāki ar savu prātu un zināšanām, es šim nolūkam veltīju veselu dienu. Lūdzu izsaukt Homēru un Aristoteli ar visiem viņu komentatoriem, bet to bija tik daudz, ka dažiem simtiem vajadzēja gaidīt pagalmā un pils priekštelpās. Abus varoņus tūlīt pazinu un varēju atšķirt tos ne tikai no pārējā bara, bet arī vienu no otra. Homērs bija lielāks un skaistāks nekā Aristotelis, un, par spīti gadiem, viņa gaita bija stingra un acis visdzirkstīgākās, visvērīgākās, kādas jebkad esmu redzējis. Aristotelis bija ļoti salīcis un atbalstījās uz spieķa. Viņa seja bija kalsna, mati taisni un plāni, balss dobja. Drīz ievēroju, ka abi bija pilnīgi sveši pārējiem un nekad tos nebija redzējuši, ne par tiem dzirdējuši, un kāds gars, kura vārdu nenosaukšu, man iečukstēja, ka šie komentatori viņpasaulē vienmēr turoties pēc iespējas attālu no saviem principāliem aiz kauna un vainas apziņas, tāpēc ka tie tik briesmīgi izkropļojuši šo autoru domas pēcnācējiem. Iepazīstināju Homēru ar Didimu un Eistatiju un pierunāju viņu izturēties pret tiem labāk, nekā tie pelnījuši, jo viņš drīz atklāja, ka abiem trūkst prāta spēju, lai tie varētu izprast dzejnieka garu. Bet Aristotelis zaudēja pacietību, kad iepazīstinot pastāstīju viņam par Skotu un Ramu, un viņš vaicāja tiem, vai atlikušais bars esot tikpat lieli muļķi kā viņi.

Tad palūdzu valdnieku izsaukt Dekartu un Gasendi, kurus pierunāju izskaidrot Aristotelim savas filozofiskās sistēmas. Šis lielais grieķu filozofs atklāti atzina savas kļūdas dabas filozofijā, jo viņš daudzus spriedumus bija pamatojis tikai uz minējumiem, kā to spiesti darīt visi cilvēki, un izteicās, ka Gasendi, kas Epikūra mācību izstrādājis mums saprotami, un Dekarts ar savu viesuļu teoriju arī vēlāk tikšot atmesti. To pašu likteni viņš pareģoja pievilkšanas teorijai, kuru tik dedzīgi aizstāv tagadnes zinātnieki. Viņš izteicās, ka visas jaunās dabas filozofijas sistēmas esot tikai jauna mode, kas mainās katrā laikmetā, un pat tie, kas mēģinot sistēmas pierādīt ar matemātikas principiem, gūstot tikai īslaicīgus panākumus, un tās novecojoties, kad pienāk nolemtais laiks.

Pavadīju piecas dienas, sarunādamies ar daudziem citiem pagātnes prātniekiem. Redzēju gandrīz visus pirmos Romas ķeizarus. Izlūdzos valdniekam, lai tas izsauktu Heliogabala[21] pavārus un pavēlētu tiem pagatavot mums pusdienas, bet tie nevarēja mums daudz parādīt savu māku, jo trūka izejvielu. Kāds Agesilaja helots pagatavoja mums spartiešu virumu, bet, to nogaršojis, nevarēju vairs izstrēbt otru karoti.

Abiem džentlmeņiem, kas pavadīja mani uz salas, savu privātu darīšanu dēļ bija uz trim dienām jāaizbrauc, un šo laiku izmantoju, lai sastaptos ar jaunlaiku mirušajiem, kas bija kļuvuši slaveni divos vai trijos pēdējos gadsimtos manā dzimtenē un citās Eiropas zemēs; un, vienmēr būdams senu, slavenu dzimtu cienītājs, lūdzu, lai valdnieks izsauc vienu vai divus dučus karaļu ar viņu priekštečiem no astoņām vai deviņām paaudzēm. Bet man bija jāpiedzīvo bēdīga un negaidīta vilšanās. Es cerēju redzēt lielu virkni dižciltīgu personu ar karaļu kroņiem, bet to vietā vienā dinastijā ieraudzīju divus vijolniekus, trīs veiklus galminiekus un vienu itāliešu prelātu. Otrajā - bārddzini, abatu un divus kardinālus. Es pārāk cienu kronētas galvas, lai vēl ilgāk pakavētos pie tik kutelīga jautājuma. Bet, kas attiecas uz grāfiem,

Vislielāko riebumu manī izraisīja jaunlaiku vēsture. Kad biju stingri pārbaudījis tās personas, kuras pēdējos simt gados bija visslavenākās valdnieku galmos, noskaidroju, ka pasauli visnotaļ maldinājuši pērkami rakstnieki, kas vislielākos varoņdarbus karā piedēvē gļēvuļiem, visgudrākos padomus - muļķiem, patiesīgumu - glaimotājiem, romiešu cildenumu - dzimtenes nodevējiem, dievbijību - ateistiem, tiklību - sodomiešiem un taisnīgumu - nodevējiem. Tik daudzi nevainīgi un krietni cilvēki tikuši notiesāti uz nāvi vai izsūtīšanu tāpēc, ka lieli ministri uzpirkuši tiesnešus un arī partijas rikojušās ļaunprātīgi, tik daudzi nelieši iecelti visaugstākajos amatos, kur ieguvuši uzticību, varu, godu un ienākumus, tik liela līdzdalība galma, valsts, padomju un senātu rīcībās un notikumos bijusi savedējiem, ielasmeitām, starpniekiem, liekēžiem un ākstiem. Cik zemu sāku vērtēt cilvēku gudrību un godīgumu, kad man pareizi atklāja pasaules lielāko notikumu un revolūciju īstos dzinējspēkus un motīvus un to, cik bieži par panākumiem jāpateicas nožēlojamām nejaušībām!

Te es atklāju to cilvēku nekrietnību un nezināšanu, kam ir tieksme rakstīt anekdotes vai slepenus memuārus,40 kas ar indes kausu iedzen kapā tik daudz karaļu, stāsta valdnieka un ministru prezidenta sarunu, kurai nav neviena liecinieka, atklāj sūtņu un valsts sekretāru domas un atver viņu kabinetus, bet nelaimīgā kārtā vienmēr kļūdās. Es tur noskaidroju īstos cēloņus, kādi bijuši daudziem lieliem notikumiem, kas pārsteiguši pasauli; redzēju, kā pērkamas sievietes valda pār aizkulisēm, kā šādas aizkulises ietekmē padomi un padome senātu. Kāds ģenerālis manā klātienē atzinās, ka viņš ieguvis uzvaru tikai savas gļēvulības un sliktās komandēšanas dēļ, kāds admirālis pastāstīja, ka, nebūdams pienācīgi informēts, viņš sakāvis ienaidnieku, kuram bija nolemts nodot floti. Trīs karaļi man svinīgi apliecināja, ka visas savas valdīšanas laikā viņi nekad nav iecēluši valsts amatā kādu vērtīgu cilvēku, un, ja tas noticis, tad tikai kļūdas vai šķietami uzticama ministra nodevības dēļ, un to viņi nedarītu arī, ja tiem būtu vēlreiz jādzīvo, un tie ar lielu pārliecības spēku pierādīja, ka valdnieka troni nevar noturēt bez korupcijas, jo labais, uzticamais, neatlaidīgais raksturs, ko tikumība dod cilvēkam, ir pastāvīgs šķērslis sabiedriskā darbā.

Ziņkāres mudināts, apvaicājos sevišķi sīki par to, kādā veidā tik daudz ļaužu ieguvuši augstus goda titulus un milzīgas bagātības, un aprobežojos savos pētījumos tikai ar ļoti neseno pagātni, nepieskardamies mūslaiku apstākļiem, jo nevēlējos aizvainot pat svešzemniekus; es ceru, ka man nav vajadzības lasītājam pasacīt, ka visu šeit teikto es nebūt neattiecinu uz savu tēviju. Tika izsauktas ļoti daudzas personas un, tikai pavirši tās iztaujājot, atklāj ās tāda negoda aina, ka, domājot par to, kļūstu nopietns. Zvēresta laušana, varmācība, kukuļošana, krāpšana, noziedzīga savedināšana un citas līdzīgas nekrietnības ir vēl mazākie ļaunumi, ko tie minēja. Un, saprātīgi apsverot, viņus sevišķi par to nenosodīju. Bet, kad daži atzinās, ka savu augsto stāvokli un bagātību tie ieguvuši ar sodomiju vai asinsgrēku, daži ar to, ka pārdevuši savu sievu un meitu godu, vēl citi ar to, ka nodevuši dzimteni vai savu valdnieku, daži ar to, ka lietojuši indi, un lielākā daļa ar to, ka ļaunprātīgi izmantojuši tiesu, lai pazudinātu nevainīgus cilvēkus, tad es ceru, ka man piedos, ja šie atklājumi mani pamudināja mazliet apvaldīt tās dziļās cieņas jūtas, ko es pēc savas dabas tiecos izrādīt augstām personām, pret kurām mums, zemāk stāvošajiem, jāizturas ar vislielāko godbijību, kāda pienākas viņu dižajam cildenumam.

Biju bieži lasījis par lieliem pakalpojumiem, kas izdarīti valdniekiem un valstīm, un vēlējos redzēt personas, kuras tos bija veikušas. Kad apvaicājos, man paskaidroja, ka viņu vārdi nav atrodami nevienā sarakstā, atskaitot dažus, kurus vēsture parādījusi kā viszemiskākos neliešus un nodevējus. Bet par pārējiem es nekad neko nebiju dzirdējis. Viņi visi parādījās bēdīgā izskatā un gaužām vienkāršos tērpos, un vairāki no tiem man teica, ka esot nomiruši trūkumā un nežēlastībā, pārējie uz ešafota vai karātavās.

Viņu vidū bija kāds vīrs, kura liktenis man šķita diezgan neparasts. Viņam blakus stāvēja astoņpadsmit gadu vecs jauneklis. Šis vīrs man pastāstīja, ka vairākus gadus bijis kuģa komandieris un j ūras kaujā pie Akcijas viņam palaimējies izlauzties cauri ienaidnieka kaujas līnijai, nogremdēt trīs lielākos kuģus un sagūstīt ceturto kuģi, un šie viņa panākumi bijuši vienīgais iemesls Antonija bēgšanai un pēc tam iegūtajai uzvarai, un ka jauneklis, kas stāvēja tam blakus, viņa vienīgais dēls, ticis kaujā nogalināts. Viņš piebilda, ka, apzinādamies savus nopelnus, ieradies pēc kara Romā Augusta galmā un lūdzis pārcelt viņu uz lielāka kuģa, kura komandieris bija kritis, bet, viņa lūgumu neievērojot, par komandieri ticis iecelts kāds zēns, kas nekad nebija redzējis jūru, brīvlaistās dēls, kura bijusi kalpone kādai ķeizara mīļākai. Kad kapteinis atgriezies uz sava kuģa, viņu apvainojuši par pienākumu neizpildīšanu un kuģis ticis nodots viceadmirāļa Publikolas iemīļotam pāžam, pēc tam viņš aizbraucis uz nabadzīgu zemnieku māju tālu no Romas un tur nobeidzis savu dzīvi. Man tā gribējās pārbaudīt šā stāsta patiesīgumu, ka lūdzu izsaukt Agripu, kas šajā kaujā bija admirālis. Viņš parādīj ās un apstiprināja visu stāstīto, tikai vēl vairāk cildināja kapteini, kas savā kautrībā bija samazinājis un noklusējis lielāko daļu savu nopelnu.

Biju pārsteigts, cik ātri un cik stipri pagrimums bija pārņēmis šo impēriju, un tas noticis pārmērīgās greznības dēļ, kas valstī pēdēj ā laikā bija ieviesusies; tāpēc mazāk izbrīnījos par līdzīgiem notikumiem citās zemēs, kur daždažādi netikumi bija valdījuši daudz ilgāk un kur visa slava un viss laupījums pieder galvenajam virspavēlniekam, kam varbūt vismazāk tiesību kā uz vienu, tā uz otru.

Ikviena izsauktā persona bija saglabājusi tieši tādu izskatu, kāds tai bija šai pasaulē, tāpēc man uzmācās grūtsirdīgas domas, redzot, cik ļoti cilvēku dzimums bija deģenerējies pēdējā gadsimtā, kā sifiliss ar visām savām sekām un dažādiem izpausmes veidiem bija izmainījis angļu sejas vaibstus, samazinājis augumu, novājinājis nervus, atslābinājis dzīslas un muskuļus, radījis sejas bālumu un padarījis miesu gļēvu un nevarīgu. Nonācu tiktāl, ka lūdzu izsaukt dažus veclaiku angļu brīvzemniekus, kas kādreiz bija slaveni ar sava dzīves veida, ēdiena un apģērba vienkāršību, ar taisnīgumu tirdzniecības darījumos, īstu brīvības garu, drosmi un tēvijas mīlestību. Salīdzinājis dzīvos ar mirušajiem, nevarēju palikt aukstasinīgs, kad redzēju, ka šos tīros tautas tikumus par naudas gabalu iztirgo mazbērni, kas, pārdodami savas balsis vēlēšanu laikā, ieguvuši visus galmam piemītošos netikumus un samaitātību.