Gulivera ceļojumi

Autors ļoti neparastā veidā uzjautrina imperatoru un viņa galma dāmas un kungus. Liliputu galma izpriecu attēlojums. Autoram ar zināmiem nosacījumiem tiek dāvināta brīvība.

Mana laipnība un labā uzvešanās tik ļoti patika imperatoram, viņa galmam, armijai un pat visai tautai, ka man sāka rasties cerība drīzā laikā atgūt savu brīvību. Es visādi centos pastiprināt šo labvēlīgo noskaņojumu. Iezemieši mazpamazām pierada un no manis vairs nebaidījās. Dažreiz es nogulos zemē

un atļāvu pieciem vai sešiem liliputiem dejot uz manas rokas, un beidzot zēni un meitenes iedrošinājās spēlēt slēpšanos manos matos. Es tagad biju labi iemācījies saprast un runāt liliputu valodu. Imperators bija nodomājis kādu dienu mani izklaidēt ar dažādiem vietējiem akrobātiskiem priekšnesumiem, kuros liliputi ar savu veiklību un lieliskumu pārspēj visas tautas, kādas pazīstu.

Visvairāk mani iepriecināja virves dejotāji, kas dejoja uz divas pēdas gara, balta diega divpadsmit collu augstumā virs zemes. Es lūgšu pacietīgo lasītāju man atļaut par šiem priekšnesumiem izteikties mazliet plašāk.

Šais izpriecās bieži atgadās liktenīgas kļūmes, un par daudzām no tām saglabājušies nostāsti. Es pats esmu redzējis, kā divi vai trīs kandidāti salauza savus locekļus. Bet briesmas ir daudz lielākas, kad pat ministriem liek rādīt savu veiklību. Jo, cenzdamies pārspēt paši sevi un sacensoņus, viņi tik loti nopūlas, ka reti kāds no viņiem nav vismaz vienreiz nogāzies un daži pat divas vai trīs reizes. Man apgalvoja, ka gadu vai divus gadus pirms manas ierašanās Flimneps būtu katrā ziņā lauzis sev kaklu, ja viens no valdnieka spilveniem, kas nejauši bija nosviests zemē, neatslābinātu viņa kritiena spēku.[10]

Ir vēl viens priekšnesums, kuru sevišķos gadījumos noskatās tikai ķeizars, ķeizariene un premjerministrs. Imperators noliek uz galda trīs smalkus zīda diegus sešu collu garumā: vienu zilu, otru sarkanu, trešo zaļu. Šie diegi paredzēti kā godalgas tām personām, kuras imperators grib pagodināt ar kādu sevišķu savas labvēlības zīmi.

Ceremonija norisinās viņa majestātes lielajā troņa zālē, kur kandidātiem jāiztur veiklības pārbaude, kas ļoti atšķiras no iepriekšēj ās un kam līdzīgu neesmu novērojis nevienā citā zemē, ne Vecajā, ne Jaunajā pasaulē. Imperators mēdz turēt rokās spieķi horizontālā stāvoklī, un kandidāti, tuvodamies cits pēc cita, dažreiz lec spieķim pāri, dažreiz vairākkārt lien zem tā šurp un turp, skatoties pēc tā, vai nu spieķis tiek pacelts augstāk vai nolaists zemāk. Dažreiz imperators satver spieķa vienu galu un premjerministrs otru galu, dažreiz spieķi tur tikai premjerministrs. Kas šos vingrinājumus izdara visveiklāk un visilgāk iztur lēkšanu un līšanu, tiek apbalvots ar zilo diegu, sarkano saņem otrais veiklībā, zaļo piešķir trešajam, un šos diegus tie valkā divkārt apjoztus ap vidukli; galmā reti sastopami augstmaņi, kas nav izgreznoti ar šādu jostu.

Armijas un ķeizara zirgi, kurus ik dienas vadāja man garām, vairs nebija tramīgi un tuvojās manām kāj ām neraustīdamies. Jātnieki lika tiem lēkt pār manu roku, kad es to piespiedu pie zemes; un viens no ķeizara medniekiem lielā zirgā pārlēca pār manu zābakā apauto kāju, un tas bija patiesi apbrīnojams lēciens. Kādu dienu man palaimējās imperatoru uzjautrināt visai neparastā veidā. Es palūdzu atnest man vairākas nūjas divu pēdu garumā un parastā spieķa resnumā; viņa majestāte pavēlēja savam galma mežzinim dot attiecīgus rīkojumus; un nākošajā rītā ieradās seši mežsargi ar sešiem ratiem, kur katros bija iejūgti astoņi zirgi. Es paņēmu deviņas šīs nūjas un stingri iespraudu tās zemē kvadrāta formā, kuram katra mala bija divarpus pēdas gara, tad paņēmu vēl četras nūjas un tās sasēju stūros divu pēdu augstumā virs zemes, līdztekus katrai kvadrāta malai, tad piestiprināju pie deviņām izslietajām nūjām savu mutautiņu un izpletu to tik stingri kā bungu ādu; un četras horizontālās nūjas, paceldamās pāri lakatam apmēram piecu collu augstumā, izveidoja tam katrā malā kaut ko līdzīgu margām. Paveicis šo darbu, es lūdzu imperatoru atļaut divdesmit četriem viņa labākajiem zirgiem vingrināties uz šā laukuma. Viņa majestāte manu priekšlikumu pieņēma, un es pacēlu ar savām rokām vienu pēc otra zirgus ar visiem jātniekiem pilnā apbruņojumā un sagatavotus apmācībām. Nostājušies kaujas gatavībā, jātnieki sadalījās divās grupās un uzsāka šķietamas sadursmes, izšāva trulas bultas, izrāva zobenus no makstīm, bēga un vajāja, uzbruka un atkāpās, īsi sakot, parādīja vislabāko militāro disciplīnu, kādu esmu jebkad redzējis. Paralēlās nūjas neatļāva jātniekiem un zirgiem nokrist no laukuma, un imperators bija tik sajūsmināts, ka pavēlēja atkārtot šo priekšnesumu vairākas dienas, un vienreiz viņam labpatikās tikt pašam uzceltam uz laukuma un komandēt manevrus. Ar lielām pūlēm viņam izdevās pierunāt ķeizarieni, lai tā atļautu man viņu paturēt rokā ar visu viņas slēgto krēslu divu jardu attālumā no skatuves, un tā viņa varēja labi pārskatīt visu uzvedumu. Man palaimējās, ka šie priekšnesumi norisa bez negadījumiem; tikai kāds straujš zirgs, kas piederēja vienam no virsniekiem, ar pakavu izplēsa caurumu manā nēzdogā un, kājai paslīdot, pakrita un nogāza savu jātnieku, bet es nekavējoties abus pacēlu un, aizsedzis caurumu ar vienu roku, ar otru roku noliku zemē visus jātniekus, tāpat kā tos biju pacēlis. Pakritušais zirgs bija izmežģījis kreiso kāju, bet jātnieks palicis neskarts. Es izlaboju savu lakatiņu, cik vien prazdams, bet nevarēju vairs paļauties uz tā izturību šādos bīstamos vingrinājumos.

Divas vai trīs dienas pirms manas atbrīvošanas, kamēr es izklaidēju galmu ar šādām izdomām, ieradās ziņnesis pavēstīt viņa majestātei, ka daži no viņa pavalstniekiem, jādami gar to vietu, kur tiku pirmoreiz atrasts, ieraudzījuši zemē guļam lielu, melnu priekšmetu, ļoti savādi veidotu, ar platām malām, kura lielums līdzinoties viņa majestātes guļamistabai un vidusdaļa esot cilvēka augstumā; tas neesot dzīvs radījums, kā sākumā atradēji ar bažām domājuši, jo gulējis zālē nekustīgi, un tie vairākkārt apgājuši tam apkārt; tad, uzkāpjot cits citam uz pleciem, sasnieguši tā augšējo virsmu, kas esot lēzena un gluda, un, tai piesitot ar kājām, tie pārliecinājušies, ka priekšmets iekšpusē esot izdobts; atradēji iedrošinoties domāt, ka tas varētu piederēt Cilvēkam Kalnam, un, ja viņa majestātei labpatiktos, viņi varētu to ar pieciem zirgiem atvest. Es tūlīt sapratu, par ko viņi runāja, un no sirds priecājos par šo ziņu. Acīm redzot, pēc kuģa bojā ejas aizsniedzis krastu un iedams līdz tai vietai, kur pavadīju nakti, savā apjukumā neesmu pamanījis, ka mana cepure, ko biju piesējis sev pie galvas, kad airēju laivā, un kas bija stingri uzvilkta galvā, kamēr peldēju, ir nokritusi, kad iznācu malā; šķiet, nebiju pamanījis, ka aukla nejauši pārtrūkusi, un domāju, ka savu cepuri esmu pazaudējis jūrā. Es lūdzu viņa ķeizarisko majestāti dot pavēli, lai man šo priekšmetu atgādātu pēc iespējas ātri, un izskaidroju viņam tā lietošanu un nozīmi: nākošajā dienā važoņi to man atveda, bet ne visai labā stāvoklī. Tie bija izurbuši apmalē pusotras collas attālumā no cepures malas divus caurumus un tajos ielikuši divus āķus, tos ar garu virvi piesējuši pajūgam un tā vilkuši manu cepuri vairāk nekā pusjūdzi, bet, tā kā šai valstī zeme ir ļoti gluda un līdzena, tad cepure bija cietusi mazāk, nekā to varēja sagaidīt.

Divas dienas pēc šā piedzīvojuma imperators deva pavēli armijai, kas atradās galvaspilsētā un tās apkārtnē, būt kaujas gatavībā un izdomāja sev ļoti savādu izpriecu. Viņš vēlējās, lai es stāvētu kā koloss ar iespējami plaši izplestām kājām. Tad viņš pavēlēja ģenerālim (vecam, pieredzējušam karavadonim un manam lielam labvēlim) nostādīt karavīrus slēgtā ierindā un likt tiem maršēt starp manām kājām, kājniekiem pa divdesmit četri rindā, j ātniekiem pa sešpadsmit, bungām rībot, ar plīvojošiem karogiem un paceltiem pīķiem. Pulks sastāvēja no tristūkstoš kājniekiem un tūkstoš jātniekiem. Viņa majestāte izdeva pavēli, piedraudot ar nāves sodu, ka katram kareivim maršējot jāizrāda vislielākā pieklājība pret manu personu, bet tas tomēr neatturēja dažus jaunākos virsniekus, kad tie soļoja zem manis, pacelt acis uz augšu, un, jāsaka patiesība, manas bikses šai laikā bija tik sliktā stāvoklī, ka deva zināmu iemeslu smiekliem un izbrīnai.

Es biju iesūtījis tik daudz lūgumu un atgādinājumu par manu atbrīvošanu, ka viņa majestāte beidzot ierunājās par šo jautājumu, vispirms kabinetā un tad pilnā padomes sēdē, kur pret šo lūgumu neiebilda neviens, atskaitot Skairešu Bolgolemu, kam bez jebkāda iemesla labpatikās būt manam visniknākajam ienaidniekam. Bet padomē ar balsu vairākumu, pret viņa balsi, mans lūgums tika izlemts labvēlīgi, un imperators to apstiprināja. Bolgolems bija galbets jeb ķeizara flotes admirālis, sava valdnieka uzticības persona un savā nozarē liels lietpratējs, bet aukstas un īgnas dabas cilvēks. Tomēr admirāli beidzot pierunāja dot piekrišanu, bet viņš pieprasīja, lai viņam atļautu uzrakstīt manas atbrīvošanas aktu un noteikumus, kurus izpildīt man bija jāapsolās ar zvērestu. Šos noteikumus Skairešs Bolgolems man atnesa personiski, divu apakšsekretāru un dažu augstmaņu pavadīts. Kad noteikumi bija nolasīti, viņi pieprasīja, lai dodu zvērestu, ka tos izpildīšu; vispirms lai es zvērot pēc savas zemes paraduma un vēlāk tā, kā to nosaka liliputu likumi, saskaņā ar kuriem man vajadzēja savu labo kāju turēt kreisajā rokā un uzlikt labās rokas vidējo pirkstu uz galvas virsas un īkšķi uz labās auss augšējās daļas. Bet varbūt lasītājam interesētu iegūt kādu priekšstatu par šīs tautas stilu un izteiksmes veidu un iepazīties ar manas atbrīvošanas noteikumiem, tāpēc es iztulkoju visu rakstu, vārds vārdā, iespējami tuvu oriģinālam, un to tagad šeit nododu atklātībai.

«Golbasto Momarems Evlems Gurdilo Šefins Mullijs Ullijs Gjū,13 visvarenais Liliputijas imperators, visuma prieks un šausmas, kura valsts piecu tūkstošu blastregu14 (ap divpadsmit jūdžu apkārtmērā)15 apjomā izplešas līdz zemeslodes galējām robežām, visu valdnieku valdnieks, lielāks par visiem cilvēku bērniem, kura kājas atbalstās uz zemes centra un kura galva aizsniedz sauli, un kura viens vienīgs rokas mājiens liek trīcēt visu pasaules valdnieku ceļgaliem, jauks kā pavasaris, iepriecinošs kā vasara, bagāts kā rudens, bargs kā ziema. Viņa visaugstākā majestāte uzstāda Cilvēkam Kalnam,16 kas nesen ieradās viņa debesu valstībā, sekojošus noteikumus, kurus tam ar svinīgu zvērestu jāapsolās izpildīt:

1. Cilvēks Kalns nedrīkst atstāt mūsu valsti bez mūsu ar lielo zīmogu apzīmogotas atļaujas.

2. Viņš neiedrošināsies ienākt mūsu galvaspilsētā bez mūsu sevišķas atļaujas, un iedzīvotāji jābrīdina divas stundas iepriekš, lai tie paliktu savās mītnēs.

3. Tā sauktais Cilvēks Kalns pastaigāsies tikai pa galvenajiem lielceļiem, bet nestaigās un nenogulsies pļavās vai druvās.

4. Pastaigājoties pa minētajiem lielceļiem, viņš ļoti piesargāsies uzmīt uz mūsu mīļoto pavalstnieku ķermeņiem, viņu zirgiem vai ratiem un neņems nevienu mūsu pavalstnieku rokās bez viņu pašu piekrišanas.

5. Ja būtu ārkārtīga vajadzība aizsūtīt steidzamu vēsti, tad Cilvēks Kalns apsolās vienreiz mēnesī aiznest savā kabatā vēstnesi un viņa zirgu sešu dienu ceļojuma attālumā un atkal atgādāt minēto vēstnesi neskartu atpakaļ (ja tas būtu vajadzīgs) pie mūsu ķeizariskās personas.

6. Viņš būs mūsu sabiedrotais pret mūsu ienaidniekiem Blefusku salā17 un darīs visu iespējamo, lai iznīcinātu viņu floti, kas gatavojas mums uzbrukt.

7. Minētais Cilvēks Kalns apņemas savā brīvajā laikā palīdzēt mūsu strādniekiem pacelt dažus lielus akmeņus, izbūvējot galvenā parka sētas mūrus un citas mūsu ķeizariskās celtnes.

8. Minētajam Cilvēkam Kalnam divu mēnešu laikā sīki jānosaka mūsu valsts apkārtmērs, izskaitot savus soļus gar piekrasti.

Visbeidzot, kad Cilvēks Kalns būs devis svinīgu zvērestu, ka ievēros šos minētos noteikumus, viņš katru dienu saņems gaļu un dzērienu tādā daudzumā, kas pietiktu 1724 mūsu pavalstnieku uzturam18 , viņam būs brīva pieeja pie mūsu ķeizariskās personas, un viņš saņems vēl citas mūsu labvēlības zīmes. Rakstīts mūsu pilī Belfaborakā,19 mūsu valdīšanas deviņdesmit pirmā mēneša divpadsmitajā dienā.»

Es ar vislielāko prieku un apmierinātību devu zvērestu un parakstīju šos noteikumus, lai gan daži no tiem nebija tik goda pilni, kā es to būtu vēlējies; par to vainojama tikai lieladmirāļa Skaireša Bolgolema ļaunprātība; pēc tam man tūlīt noņēma važas un es atguvu pilnīgu brīvību. Pats imperators personiski mani pagodināja šajā ceremonijā ar savu klātieni. Pateicībā es nokritu pie viņa majestātes kājām, bet valdnieks pavēlēja man piecelties un pēc daudziem labvēlīgiem vārdiem, kurus negribu atkārtot, lai neizpelnītos lielībnieka slavu, viņš piebilda, ka cerot manī atrast noderīgu kalpu, kas būtu pelnījis visu to labvēlību, ko viņš man jau esot izrādījis un vēl izrādīšot nākotnē.

Lai lasītājs ir tik laipns un iegaumē, ka manas atbrīvošanas noteikumu pēdējā punktā imperators nosaka, lai man izsniegtu gaļu un dzērienu tādā daudzumā, kas pietiktu 1724 liliputu uzturam. Kad vēlāk kādam draugam galmā vaicāju, kāpēc tie minējuši tik noteiktu skaitli, viņš atbildēja, ka viņa majestātes matemātiķi izmērījuši ar kvadrantu mana ķermeņa garumu un atraduši, ka tas pārsniedz viņu garumu samērā divpadsmit pret vienu, tie nosprieduši, ka mana ķermeņa apjoms atbilst vismaz 1724 liliputu apjomam, un secinājuši, ka man vajadzīgs tikpat daudz barības kā šim skaitam liliputu. No tā lasītājs var gūt priekšstatu par šīs tautas saprātīgumu un par tās lielā valdnieka gudro un stingro taupību.