Gulivera ceļojumi

Pielikums Laputai. Balade par Dienvidjuras plānu

Šī balāde rakstīta, lai nosodītu biržas darījumu un spekulāciju māniju, kas izplatījās 1720. gadā, un paskaidrotu dažus plānus, kuri izsmieti Lagado akadēmijas aprakstā.

Kas naudas vērtību tā ceļ?

Vai gudrie prātnieki to sacīs?

Vai to no Dienvidjūras smeļ,

Jeb burvji pūš mums miglu acīs?

- Tik naudu ieguldiet! - tie sauc.

- Presto! Lai iet! Tā atkal rodas!

Lai lēdijas un lordi trauc -

To desmitkāršotu tiem dodam!

Lūk, bļodā tiek viens šiliņš sviests,

Līdz malām trauku lejiet pilnu.

Un netiek velti ūdens šķiests, -

Šķiet, smagais metāls peld pa viļņiem.

Tas pieaug, aizvien lielāks kļūst,

Kā pienā maizi redz to briestam,

Vai šķidrums maldināt var jūs?

Kāpj augšā šiliņš, traukā sviestais.

- Trīs simti tūkstoš mārciņu

Man dos! Es tikšu kunga godā!

Vēl lielu muižu dabūšu

Un sešjūgu - viss pasniegts bļodā!

Tā apkrāptais nu murgos brēc,

Kas palīdzēt gan var šim aklam!

Viņš Dienvidjūras viļņos lec

Un iegrimst parādos līdz kaklam.

Tā, parādības maldināts,

Redz kuģinieks, kas mulsā skatās,

Ka okeāns ir kokiem klāts,

Ka lekni zaļo pļavas platās.

Viņš karsti vēlas paklejot

Šai burvju zemē. Dienas svelmē

Tur birzis paēnu var dot.

Viņš lec un - tūlīt nogrimst dzelmē.

Piecsimti ratu - varu teikt -

Šais viļņos aprakti jau tapa,

Un zirgi noslīka, un šeit

Sev īpašnieki atrod kapu.

Kā faraons, ko vadīt steidz

Šie direktori, kuri glābās.

Bet jūra kara ratus veic,

Un pats viņš garu izlaiž slābans.

Kā cerība uz spārniem nes!

Jauns dēkainis pār dzīlēm laižas,

Kā ērglis meklē augstienes,

Par mērenajiem lepni skaišas.

Ar papīrspārniem lido nasks,

Ar vasku tēvs tos kopā sējis.

Bet augstumos drīz izkūst vasks,

Un lepnais zēns krīt lejup spēji.

Un morālists var pastāstīt,

Kāpēc nav Krētas zēnam veiksmes,

Kāpēc viņš jūras dzelmē krīt, -

Var patiesību smelt no teiksmas.

Šos spārnus - tēva renti sauc,

Šo vasku kausē katra liesma!

Un kredīts trūkst, nav naudas daudz,

Zēns Dienvidjūrā krīt - ak, briesmas!

Kāpēc - vai varat paskaidrot -

Šai dzelmē, tūkstoši kur krita,

Tik muļķi labi peldēt prot,

Bet gudrie nogrimst tur bez mitas?

Severnā krastā skatījos:

Liels zosu bars tur ielec spēji.

Kur gulbim būtu nāves posts,

Tās gluži sausas izpeldēja.

Vai melīgs apgalvojums šāds! Zin direktori, ko tie dara. Valsts kredīts mums ir iedragāts, Viens nelietis krāpj nelgu baru.

Pat muļķim spēlē laimējas Gūt otra muļķa naudas sieku, Bet gudrais nāk - grābj visu tas Un galdā neatstāj nenieka.

Mēdz zivis viena otru ēst Un lielās aprij mazās naigi, Tā direktori steidzas plēst Kā valzivis daudz zivju baigi.

Kāpj akcijas, tie tūlīt nāk Ar starpniekiem, kas viltus lomā, Un neredzami pazust māk Ar miljoniem, ko aiznes somā.

Reiz mēnesnīcā ēzelis Pie upes kāri dzēsa slāpes, Bet mēnesi kāds mākonis Tad aptumšoja, augšup kāpis.

- Nu pastardiena pienāks drīz! - Sauc pūlī gudrinieks, to redzot,

- Lops mēnesi ir aprijis! - Bet mēnesi tik mākuls sedza.

Ikkatrs jūras akcijnieks Vairs neizpeld, ja dzelmē veļas. Bet direktoriem krist ir prieks, Jo krītot viņi augstāk ceļas.

No ūdens zivis izlecot Ar slapjām spurām gaisā šaujas, Kad apžūst, valgmē atkrītot, Tās atkal augšup lido straujas.

To gūt, kas spēlē pazaudēts, Trauc bariem sievietes šai vietā - Lapzemes raganas tā brēc, Kad brāž pār viļņiem, sēžot sietā.

Pat Venera pie jūras nāk - Redz dzejnieki. Ko viņa meklē? Vai mīlas dieviete šī māk Rast koraļļus un pērles seklē?

- Ir jūrai devums bagātāks Kā zemei! - teica vecmāmiņa. To mazdēls tagad saprast sāks, Bij Dienvidjūra prātā viņai.

Un direktori saka mums:

- Jel skatiet, džentlmeņi, skatiet, Tīrs zelts būs jūsu ieguvums, No jūras smiltīm jūs to kratiet!

Jums palīdzēsim mēs ik brīd Un atbalstīsim jūsu zodus! - Diemžēl, bet viss nav zelts, kas spīd, Un tūkstoši tā nogrimt dodas.

Jā, patrioti, dzelmē jūs Sev rokas mazgājat bez viltus, Kā Paktolai tad tiešām kļūs Par zeltu mums šīs jūras smiltis.

Tik šiliņu tur iemetiet, Būs sudrabs cēlu spozmi guvis, Šis ūdens brīnumdaris šķiet: Par gineju ir šiliņš kļuvis!

Bet vērtība tai nepieaugs Pat ne par grasi - tirgū skati! Pat lēcā vērojot to, draugs, Būs gineja vienmēr tā pati.

Tu Dienvidjūrā iesvied to, Caur akciju to pētī klusi, Caur tūkstoš brillēm aplūko, Bet gineja nav pieaugusi.

Kāds muļķis strautā lūkojas Un pēkšņi salecas ar joni: Šķiet zvaigžņu spulgi ginejas, Un sintija tam liekas krona.

Viņš ilgāk nedomādams skrien Un straumē iebrāžas līdz kaklam. Tad ķepurojas, ārā lien, Ar dūņām un ar dubļiem apklāts.

Ja ūdenī tu maizi grūd, Pēc dažām dienām vēl to rastu, Bet okeānā zelts tavs zūd,

Grimst dziļi, lai to neatrastu.

Ir dzelme, kurā iegāžas Daudz tūkstošu, kas akli traucas, Īss vārds, bet dziļš kā pekle tas - Par Biržas Aleju tā saucas.

Nāk paisums - bēgums deviņkārt, Bet tas, kas nav vēl dzelmē grimis, Bez loča tomēr neatskārst, Kad paisums nāk un kad tas rimis.

Peld akcionāri tūkstošiem Un grūstās, velk viens otru lejā. Ja laivas sadragātas tiem - Rod tie sev galu zelta zvejā.

Te dziļumā tos jūra rauj, Un te līdz debesīm tos šūpo. Tos grūž un spiež, un kopā kļauj, Un prāti viņiem reibst kā žūpām.

Bet Geravejas kraujās sēd Un, laivām grimstot, nejūt bailes Tie mežoņi, kas dzīvos ēd Un slīkoņus steidz izģērbt kailus.

Bet tie ir meli, teiksiet jūs - Ļauns torijs tos ir sadomājis, Jo direktoriem balvas būs Un holandiešiem miljons krājies.

Ja blēži lordam tīklu auž, Tad vinnēt derības tam sokas, Kas varbūt visu nenojauš, Bet tomēr pasniedz blēžiem rokas.

Mēdz daži gaisa pilis celt, Bet direktori ceļ tās jūrā. Redz vientiesīgie: mirgo zelts, Jo prāts nav viņiem iedots pūrā.

Var kuģinieki parādīt - Tā Kentas ļaudis dažreiz stāsta - Godvina pilis dzelmē spīd, Ar jumtiem, torņiem lejup gāztas.

Lai viltnieki jums neuzkrīt, Kad pārāk tuvu krastam iesiet. Jo briesmoņi šie dzelmē mīt Un sagrābs jūs, pirms projām skriesiet.

Kā Nīlas suņi sargieties, Ikviens lai kļūtu nenotverams! Kad krokodilis nogulies, Tad bēdziet, ja to redzat dzeram.

Sev burvja spēku Antejs smeļ, Pie zemes krītot, klāt to spiezdams, Bet Alkids viņu augšup ceļ, Uz elli aiztriec, gaisā sviezdams.

Jo direktorus jūrā sviež,

Tur atgūst spēku tie un sparu, Bet gaisā vājumu tie viež Un, ja tos pakar, - izlaiž garu.

Jūs, direktori, pamācīt No savas pieredzes es spētu: Jums tāda likteņzvaigzne spīd, Ka noslīkt mūžam nevarētu.

Tik pārāk neizpletieties Un tālu neejiet no krasta, Jo varbūt jūra atkāpsies, Un tad jūs sausumā mēs rastu.

Jums tuklums bojā eja kļūs, Jau jūsu ienaidnieki gaida - Kā vecu kuģi sašķels jūs, Lai krastā nepaliek ne skaida.

Ja valzivs tā pēc paisuma Guļ palikusi krastā sausā, Vairs ļaudis nejūt baisuma, Tās miesu cērt un taukus kausē.

Vai rietumvētra aizslaucīs No mums šo siseņpostu sūro, Šo direktoru mēri dzīs No Dienvidjūras Sarkanjūrā?

Tu, dabas spēku valdītāj, Cel nabagos un lepnos gremdē, Liec, lai reiz jūrā vētra stāj, Un pūļa trakošanu remdē.

Jo apsēdušas ir kā posts Šīs cūkas rijīgās mums salu, Lai velni atstāj apsēstos Un ūdenī sev meklē galu.

Kas lai mums zaudējumu dzēš? Par vēlu atziņa nāks sūra, Ka solījumi bija vējš Un burbulis liels - Dienvidjūra.

Dienvidjūras balade

jeb Jautras piezīmes par Biržas Alejas burbuļiem jaunā meldijā ar nosaukumu «Lielais eleksīrs» jeb «Atrastais gudrības akmens»

Stāv Londonā kāds slavens stabs,

Tam Aleja ir blakus,

Tur pūlis trauc, kas apmāts taps

Ar naudas alku traku.

Vai skumjš vai priecīgs, zems vai augsts

Ikviens lūdz laimes balvas.

Ja smaida tā - smaids sejās plaukst,

Ja viebjas - nolīkst galvas.

Daudz ordeņu šeit tērpus sedz Un lordi staigā cēli. Te pērk un pārdod, dzird un redz Un pļāpā jūdu dēli.

Bet galminiekiem gudrāks prāts Kā tiem, kas laimi gaida; Tie skaidri zin: top maldināts Dažs labs, kas cerot smaida.

Un dižas lēdijas liek stāt Šeit karietēm ik dienas, Nāk dārgakmeņus ieķīlāt, Līdz nepaliek neviena. No Dņūrilēnas netikles Uz biržu ratos dodas Prom nopelnīto naudu mest, Ko ieguva bez goda.

Var lielām galvām ilgs būt mūžs, Jo nedzer tās un domā. Bet muļķu galvās vēji pūš, Tās dzer un neapdomā. Daudz blēžu it kā suņu bars Lēkt Dienvidjūrā steidzas, Tiem zelta vardes meklēt spars - Vienalga, kā viss beidzas.

Par alķīmiķiem stāstīts tiek: Spēj pārvērst vara traukus Un svina mucas zeltā tie, Dot metālu tik jauku! Ir tagad atļauts Alej ā Nest lietas mazas, lielas, Jo Dienvidjūrā no nekā Spēj radīt visas vielas.

Ko varam gūt mēs Indijā Vai tirgojot ar valstīm? Mums likumi ir kārtībā, Mūs bagātība balstīs. No Dienvidjūras kuģi brauc Ar zelta kravām koši - Tie mākoņos tās paslēpt trauc, Lai noglabātu droši.

Ak, britu zeme svētītā Zeļ laimē kā neviena. Tik bagāta un liela tā, Kopš burbuļi ir cienā. Ir vējagrābšļiem lepns gars, Par miljoniem tie domā. Un traucas ielasmeitu bars Uz biržu jautrā omā.

Tik nedaudziem prāts novēršas No Dienvidjūras ēsmas, Bet jauniem muļķiem cerības Pa galvu pūš kā vēsmas. Kliedz tagad nelgas - liels un mazs - Kliedz vecais, kas ir snaudis: Mēs bagāti! Bet pabrīnās Par viņiem gudri ļaudis.

Un ļaužu baru, kas nesen Vēl cieta postu grūtu, Nu biržas spēle augšup dzen, Lai tie mums kungi būtu.

Drīz Dienvidjūras Bābelei Būs gals. Irs spēle smalkā! Lai niknie zaudētāji skrej Tad ūdenī vai valgā!

Piecsimti miljoni - tik daudz Par akcijām dot jaudā. Kur segums tām, lai vaicāt ļauts: Vai zemē, mantā, naudā? Lai mūsu tirdzniecība drūp, Mums sapņos pieder viss kas! Un bagātība, kas mums rūp, Ir tikai papīrdriskas!

Briesmīga sazverestiba, ko atklajis Arlekins, Ročesteras bīskapa franču suns

Viga un torija dialogs

Es vigam jautāju, vai šis

To zin, kas dumpi atklājis.

Viņš teica: suns tas esot bijis,

Kas ministram to pavēstījis.

Es sacīju, ka suņi vien

Man visi spiegi šķiet arvien

Un tam, kas nodod draugu savu,

Var piedēvēt šā vārda slavu.

Ka Porters, Prendergasts un Ots -

Ikviens šā suņa apvainots -

Vēl daudzus nodevis šis tips.

Vigs. Bet, ser, tie teic, ka suns ir klibs.

Torijs. Šāds iebildums man spēcīgs šķiet.

Klibs liecinieks! Nu - turpiniet,

Šim klibam sunim esot palīgs.

Vigs. Ser, redzu pārpratums te galīgs,

Īsts suns šoreiz ir centies tā,

Kas kauc un rej, bet nerunā.

Torijs. Kurš suns gan bijis ir tik grīns?

Vai plušķis Plankets, krancis Skīns,

Vai suga angļu tam vai īru,

Vai skaitās netīra vai tīra?

Vai kuce Mēsena ir tā,

No visiem tagad pamestā?

Gan katrs ievērot to spēja:

Bij troksnis viens - tie visi rēja.

Tiem maksā labi, sajūt suns,

Ka putras katls verd uz guns.

Un ļaudis sacīt mēdz bez zaima:

Ir katram sunim suņa laime.

Suns Volpols alus kausu dzer,

Tam sivēni un suņi der.

Bet, kopš ko gribējis, viņš guvis,

Šķiet, ka tam nelabi ir kļuvis.

Viņš atskries - ticiet vārdiem šiem -

Drīz vien pie saviem vēmekļiem.

Vigs. Bet atrasts plāns visbaigais šis

Pie Neino, kas bij noslīcis.

Torijs. Vai paruna tā kļūdītos:

Jūs beigtu suni mācāt kost.

Vigs. Kā gan lai pārliecināt varu

Es jakobīta trulo garu?

Jums, ser, šie vārdi gaismu sniegs:

Īsts suns ir mūsu liecinieks,

Tas atjautīgs, ar četrām kāj ām

Un divām ausīm ļenganajām.

Par Arlekinu viņu sauc,

Viņš sazvērnieku plānus jauc

Un britu tautu izglābt nācis,

Kaut Francijā ir dzīvi sācis.

Un vēstules, ko raksta tas,

Ir atšifrētas, tulkotas.

Un tiešām bija jauka stāja

Tam komitejā slepenajā.

Kad riedams atzinies tas bija,

Ar priekškāju vēl parakstījās.

Torijs. Man tomēr izlikās nudien,

Ka suns šis bijis maska vien.

Bet valstsvīri jau neatzītu,

Ka te kāds suņa jokus dzītu.

Un, ja šis suns ir bijis īsts,

Bet nevis ādā ievīstīts,

Par ziņojumu paldies teicu

Un to kā galma suni sveicu.

Vigs. Un labu vietu gūs viņš sev

Par cepešgrozi karaļvirtuvē.

To, ser, jums tagad paskaidroju,

Mēs sazvērību sākām nojust -

Tas suns uz domām veda mūs,

Ka arī bīskaps iejaukts būs.

Torijs. Šis plāns ir tiešām briesmīgs bijis,

To suņa prāts ir pierādījis.

Bet nenoskaidrot pat ar guni,

Kas vieno bīskapu un suni.

Sev jaunu sugu radāt jūs,

Lai arī bīskaps suns jums kļūst.

*