Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Trīspadsmitā nodaļa

— Es iepazinu šo vietu senos aizlaikos, vēl bērns būdams, — pūķis uzsāka stāstu.

— Pūķa mazulis, — izlaboja mednieks.

— Nesen piedzimis, — piebilda elfs.

— Tie bija laiki, kad man vēl bija vārds. Tagad tas no manas atmiņas ir izslīdējis, jo jau daudzus gadsimtus neviens, itin neviens nav to pār lūpām dvesis. Es atkļuvu līdz šai vietai, jo teitan vis­dārgākie pasaules dārgumi glabājas, — turpināja pūķis.

— Tiešām? — ieinteresēti iejautājās Monsers. — Dārgumi? Kur tad tie ir?

— Te visrinkī.

Mednieks aplaida skatienu visapkārt un redzēja tikai stalaktī­tus un tīmekļus.

— Vai otrās rūnu dinastijas laiku zirnekļi tiek uzskatīti par lielu vērtību?— viņš vīlies noprasīja.

— Paveries nu! — teica pūķis. Viņš pievilka pilnus vaigus un maigi uzpūta. Gadsimtiem krājušies putekļi un zirnekļu tīkli aizli­doja, atklājot skatienam miljoniem grāmatu. — Šī bija otrās rūnu dinastijas lielā bibliotēka. Šis bija gudrības templis. Un te uzvedās, kā templī pieklājas — klusi un nespļaudoties. Un pirms ienāk­šanas katrs tīri mazgāja rokas un notrauca pīšļus no apaviem. Un, lai visi patiesi uzvestos kā pieklājas, kārtību te vienmēr uzraudzīja pūķi. Tādēļ ari tas uzraksts par pūķiem. Te glabājās vislielākais zinību sakopojums. Bet tad cilvēki zaudēja rakstību. Aizmirsa, kā burti kopā vārdos sasaucami. Barbariskums pārplūdināja zemi. Izdzisa pat atmiņas par šo vietu. Daudzi vairs neticēja, ka šāda gudrības svētnīca pastāvējusi, bet es paļāvos uz saviem spārniem un visbeidzot to atradu. Kad nonācu šeit, liels bija mans prieks. Visas pasaules grāmatas tika man vienam. Vēl tagad asaras kāpj man acīs, to atceroties.

— Kad jutu, ka vecums tuvojas un manus spēkus sagrauž, — pūķis turpināja, — kad mana uguns vairs neaizsvilās un spārni nepletās, un pat savu vārdu vairs nespēju atminēties, es te ierīko­jos uz dzīvi. Biju pārāk vecs un noguris, lai lidotu.

Pūķis nopūtās un stāstīja tālāk: — Kā glābiņš no bada man bija vien saujiņa zelta pupu, kas bija aizķērušās manas tarbas pašā dibenā. Tās es biju salasījis tālā novadā, kur saule silda karsti un lietus līst aumaļām. Un sapratu, ka dzīvs palikšu vienīgi tad, ja audzēšu pupas, bet pupām siltuma un ūdens vajag krietni vairāk, nekā atrodams šai kalngalā. Bet kalns šis ir vulkāns. Es pabīdīju sāņus lielo akmeni, lai tīkams siltums un tīkami tvaiki sildītu ma­nus kaulus un manas pupas, jo tā mani vecie kauli nesmeldz un pupas aug griezdamās.

Pūķis atkal nopūtās. — Jau pašā sākumā man radās aizdomas, ka tvaiki, kas kāpj gaisā, aiztumšo debesis un padara Zemi aukstu, tomēr pārāk grūti bija aizdarīt krāteri, lai lemtu sevi nāvei no auk­stuma un bada. Jo nebūtu man tad vairs ko likt uz zoba un sasaltu es gluži stīvs.

— Bet tevis dēļ taču izcēlās posts un bads! — sašutis izsaucās mazais elfs, kamēr mednieks centās viņu pavilkt nostāk no pūķa nāsīm.

Pūķis atkal iešņukstējās. Bet tagad viņa raudas skanēja klusi. Stalaktīti neiedrebējās.

— Nu saki man, viens cilvēk, kāpēc visi, ko mēs satiekam, nemi­tīgi pinkšķ? — jautāja Monsers.

— Ne jau visi, — līksmi atbildēja sieviete. — Pinkšķ tikai tie, kuri negrib mūs pakārt.

— Vai tu vari to lielo akmeni atlikt atpakaļ vietā? — pieklājīgi, tomēr stingri vaicāja mazais elfs.

— Lai pēc tam nomirtu no aukstuma, skumjām un pupu neražas?

— Nē, — vēl noteiktāk un apņēmīgāk, vēl izlēmīgāk un mierī­gāk atbildēja mazulis. — Es tev neļaušu nomirt. Zvēru, ka vienmēr palikšu kopā ar tevi. Barošu tevi. Piesildīšu tavu mājokli, dedzi­not zarus. Iešu uz mežu pēc zariem un kritalām. Ja pupas vairs ne­augs, es iestādīšu kukurūzu. Tev nebūs jācieš bads. Tev nebūs jācieš aukstums. Zvēru pie elfa goda.

Ilgi valdīja klusums. Jorškrunskvarkljolnerstrinks bija mierīgs un nopietns. Pat likās, viņš pastiepies augumā.

Pūķis ierunājās pirmais: — Vecs es esmu un gaudens tapis. Vairs nespēju debesīs laisties un dedzināt. Neko nejaudāšu darīt, ja tu mani ar viltu pievilsi. Tad saltumā un salkumā man būs jāmirst.

Viņš izstiepās guļus un nolaida lielo purnu uz zemes.

Aizvēra acis.

Atkal valdīja klusums.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks piegāja pie pūķa un nolaida plaukstu viņam uz pieres. Elfa pirksti slīdēja pār grumbaino, zvī- ņaino ādu. Bezgalīgs nogurums. Mazais elfs juta, kā šis nogurums caur pirkstgaliem ieplūst viņa prātā. Neizmērojams un bezcerīgs nogurums.

— Es tevi no visa sargāšu, — teica elfs. — Bet tagad noliec ak­meni vietā.

Pūķis piekrītoši pamāja. Viņš atspieda purnu pret milzīgo klints- bluķi un stūma no visa spēka.

Akmens virzījās uz priekšu lēnām, pa mazam gabaliņam, pa plaukstas tiesai, taču pirms vakara krāteris jau bija aizvērts.

Arī mednieks un mazais elfs pielika savu roku pie stumšanas. Bet sieviete uzcepa pupas un kukurūzas vālītes. Visu klints iekšieni piepildīja siltas un gardas smaržas. Suns bija nogūlies uz pupu lapu klājiena, kas bija mīksts kā samts, un mierīgi snauduļoja.

Joršs ierunājās. Pirmo reizi mūžā viņš jutās stiprs. Viņš zināja, ko darīt, kāpēc darīt un kā darīt.

— Es palikšu pie tevis un gādāšu tev ēdamo, — viņš apsolīja pūķim. — Vai tev garšo kukurūzas vālītes? Jā? Tas labi. Man dažas vēl ir. Kamēr pupas vēl nav izbeigušās, iesēsim dzeltenos graudus no vālītēm. Un mums tepat durvju priekšā būs kukurūzas lauks. Vālītēm nevajag daudz karstuma un tvaiku. Tās aug tāpat. Un vēl mēs lasīsim grāmatas. Tis būs skaisti, tu redzēsi.

Pēc mirkļa viņš turpināja: — Es domāju, tieši šo loku mums bija jāpārlauž: ūdens kļūst par tvaikiem, tvaiki kļūst par māko­ņiem, mākoņi par lietu, lietus par ūdeni. Tagad loks ir pārlauzts. Un es palikšu pie tevis un neļaušu tev nomirt badā.

Pūķis klausījās kā apburts.

Viņš laimīgi pamāja ar galvu.

Un palūdza, lai viņam vēlreiz parāda kukurūzas vālītes un pa­stāsta, kā tās audzējamas. Tīd viņš vēl mazliet apraudājās, bet šoreiz no priekiem. Un beigu beigās ņēmās stāstīt gluži neticamas lietas. Viņš teica, ka arī tas otrs elfs, tas, kurš bijis garāka auguma un iegriezies te pirms laba laika, esot viņam teicis, ka krāteris jātur ciet, jo arī šis elfs domājis, ka tvaiki ir par iemeslu tumsai un lie­tavām. Un arī šis elfs piedāvājis viņam savu palīdzību un solījis vinu barot. Tā nu krāteri vini aizvēruši. Taču kādu dienu elfs devies prom, jo viņam bijušas nez kādas darīšanas. Elfs pametis šo vietu līksms un smaidīgs un pirms promiešanas pateicis, ka krā­teri viņš, ja vien gribot, mierīgi varot turēt vaļā. Tas nākšot par labu pupām. Turklāt tvaiku stabs debesīs būšot noderīgs un kalpo­šot par ceļazīmi viņa dēlam, kurš ari te agrāk vai vēlāk ieradīšo­ties, lai piepildītu savu likteni. Un viņš, nabaga pūķis, šim elfam noticējis. Atkal atvēris krāteri, un tvaiks plūdis mutuļiem vien. Bet, kad svešinieku trijotne klauvējusi pie durvīm, viņš visu atcerejies, viņam sameties bail, ka viņu apsūdzēs lietavu izrai­sīšanā un… nu tā…

Klusums, kas sekoja šim stāstam, bija stindzinošs.

Vienīgā skaņa bija suņa astes vēzieni, kas plakšķēja pret kādu stalagmītu, — suns bija tik laimīgs, ka beidzot ticis siltumā uz mīkstā lapu paklāja, ka nebeidza vien kulstīt asti, saceļot sīkus putekļu un tīmekļu mākonīšus.

Mazais elfs nespēja pat paelpot.

Viņa tēvs ir bijis te.

Viņa tēvs te ir bijis, varējis darīt galu tumsai, pārtraukt lieta­vas un atdot pasaulei saules siltumu, apturēt badu un neražu, iz­glābt ļaudis no posta, tomēr nebija to darījis.

Tas bija tik briesmīgi, tik baismīgi, tik neģēlīgi, tik atbaidoši, tik neiedomājami, tik neticami…

— Drausmīgi, — noteica sieviete.

— Šaušalīgi, — piekrita vīrietis.

Un mazo elfu pārņēma viena no vispretīgākajām un mokošā­kajām izjūtām, kādas viens iespējamas šai pasaulē: kauns par sa­viem senčiem.

Viņš sabruka.

Viņa acis aizvērās, sirdi piepildīja mokošas sāpes, un tajās noslīka visa maģija. Šai brīdī viņš nespētu atdzīvināt pat vismazāko knislīti.

— Kāpēc? — jautāja sieviete.

— Vai tad tādā pasaulē, kur spīd saule, varētu par trim zelta gabaliem pārdot laimības katlus? Elfi taču vienmēr ir bijuši veikli tirgoņi, vai ne? — atbildēja mednieks. Stindzinoši ledainas dusmas bija saklausāmas viņa balsī un saredzamas sejā. Viņš lie­liem soļiem sāka staigāt šurpu turpu pa alu. Tad iespēra pavarda ugunij, aizlidinādams uz visām pusēm pupas un kukurūzas vālītes. Suns pārtrauca luncināt asti un bailīgi iesmilkstējās.

— Nebeidzami posta gadi. Gadiem ilgi bads, tumsa, izmisums. Un pie visa vainīgs kāds stulbs pūķis un elfs, kurš… kurš… — mednieks dusmās nespēja atrast pietiekami rupju un aizvainojošu izteicienu. Tomēr pateica visļaunāko: — Elfs, kurš izturas kā jau īsts elfs.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks klusi ievaidējās, taču šoreiz viņu mierināt piesteidzās tikai suns.

— Vai ir kāds ceļš, pa kuru var tikt projām no šejienes? — aiz­kaitinātā un nogurušā balsī vīrietis jautāja pūķim. — Es domāju, tāds ceļš, kuru varētu izmantot arī radījumi bez spārniem un kas neparedzētu nošļūcienu pa ūdenskritumu, — viņš piebilda.

Ceļš bija. No pretējās puses. Jo tiem otrās rūnu dinastijas ļaudīm, kas nomazgājuši rokas, notraukuši pīšļus no apaviem un nozvērējuši nespļaut ne uz grīdas, ne vēl jo vairāk uz pergamentiem, nāca šurp lasīt gudrības grāmatas, kaut kā taču vajadzēja uzkļūt kalnā. Kaln- gales pļavas viņā malā, apslēpts skatieniem un neiezīmēts nevienā kartē, aizsākās senais ceļš, kas līkumu līkumiem vijās cauri Tumša- jiem kalniem uz dienvidu pusi, attālinājās no upes un ūdenskri­tuma un visbeidzot nozuda Tumšo kalnu ziemeļgala biezajos mežos.

Kad cilvēki izgāja no alas, jau bija pienākusi nakts, taču tā, neskaitāmu zvaigžņu un spoža mēness piestarota, bija tik gaiša, ka viņi nolēma doties prom, lieki nekavējoties.

Patiešām, kalngales pretējā pusē aizsākās ceļš. Staltu ciedru aizsegts, tas bija grūti pamanāms. Un, kaut arī uz tā bija saaugušas sīku ziediņu skupsnas, vēl varēja nojaust, ka agrāk tas bijis izlikts gludām akmens plāksnēm, kuru atliekas vēl bija saredzamas.

Plāksnītes bija nelielas un sešstūrainas, savienotas cita ar citu gluži kā šūnas bišu kārēs. Margrietiņu puduros slēpās arī nelielas kolonniņas, kas savulaik droši vien bija balstījušas margas, kur ceļiniekiem pieturēties nogurdinošajos kāpienos augšup un lejup. Vietumis ceļš kļuva platāks un veidoja nelielas terases, kur kāpēji varēja piesēst un atvilkt elpu. Drīz ciedru priedes palika aiz mu­guras, un ceļu ieskāva lapegles. Bet vēl zemāk ceļmalās auga kas­taņas un retumis arī ozoli.

Nakts bija tik gaiša, ka Sajra palaikam apstājās un lasīja saldos kastaņus. Sačamdījusi durstīgos bumbuļus, viņa tos citu pēc cita meta savā tarbā, pūlēdamās nesavainot rokas uz adatām. Taču par spīti piesardzībai viņas pirksti un plaukstas drīz vien bija sadurstī­tas līdz asinīm. Sajra sāka raudāt.

— Labāk sadurtas rokas nekā karātavu virve ap kaklu! — no­rūca mednieks.

Sajra neraudāja ilgi. Jau pēc brīža viņa piecēlās un pagriezās pret kalnu.

— Es iešu atpakaļ pie mazuļa, — viņa apņēmīgi teica. Maigi, mierīgi, tomēr apņēmīgi. — Viņš taču nav vainīgs, — Sajra tur­pināja. — Viņš taču neko ļaunu nav nodarījis. Tieši otrādi. Viņš ir gatavs upurēties un pavadīt visu mūžu kopā ar pūķi, lai atkal atgrieztos saule. Viņš glābj pasauli. Bet mēs viņam pat paldies ne­pateicām! Var jau būt, ka viņa tēvs bijis nelietis. Bet nu un tad? Mazulis tik un tā ir brašs un drosmīgs. Turklāt ne jau viņa tēvs iz­raisīja dubļu plūdus. Viņš tikai tos neapturēja. Tas ir pavisam kas cits. Viņš negribēja ziedot savu dzīvi un palikt pie pūķa. Varbūt viņš to nemaz nevarēja. Varbūt viņš bija slims. Varbūt viņam bija kas cits svarīgs darāms. Vajadzēja atgriezties pie sava dēla, mēģi­nāt viņu par kaut ko brīdināt? Kā lai mēs to zinām? Kā mēs vispār uzdrošināmies viņu tiesāt? Visi mūždien vaino elfus visās nelai­mēs, un mēs, ne mirkli nevilcinoties, darām tāpat. Bet elfs taču neizraisīja tumsu. Viņš tikai mūs no tās neizglāba…

Mednieks klusēdams sekoja sievietei. Palaikam viņš īgni ieņur­dējās, tā izrādīdams, ka nepiekrīt Sajras vārdiem, tomēr soļus nepa­lēnināja, — tieši otrādi, par spīti nogurumam, kas smags kā svins bija ielijis kājās, arī viņš steidzās jo ātrāk nokļūt atpakaļ kalna vir­sotnē. Kad viņi sasniedza ciedru audzi, mēness jau rietēja, parādījās mākoņi un aizsedza zvaigznes, un tumsa kļuva necaurredzama. Vairs nebija iespējams turpināt ceļu. Uz vienas no terasēm, kas bija kalpojušas par atelpas vietu senlaiku gājējiem, abi nosēdās zemē, sakļāva muguras kopā un tā pavadīja atlikušo nakts daļu.

Tikko atspīdēja pirmie rītausmas stari, viņi steidzās tālāk, kā steidzas tie, kuri apjēguši, ka pastrādājuši netaisnību, nav apval­dījuši dusmas un ir nodarījuši pāri nevainīgajam, nodarījuši pāri bērnam, mazulim, tādam, kas nesen piedzimis.

Kad viņi beidzot sasniedza bibliotēku, saule jau mirdzēja visā spožumā un tālumā virs ūdenskrituma viskošākajās krāsās laistī­jās varavīksne. Alas durvis bija vaļā. Pūķis gulēja savā midzenī, zeltainas gaismas apstarots. No plauktiem bija noslaucīti putekļi, senie rokraksti tajos rindojās tīri un kārtīgi.

Mazais elfs sēdēja kādā no dziļākajām telpām. Visapkārt bija neskaitāmas pergamenta lapas, ko klāja neizprotamās un sudra­bainās elfu rakstu zīmes. Uz lapām bija redzami ari savādi bumbu un gredzenu zīmējumi. Mazais elfs izskatījās laimīgs kā ērglēns, kurš tikko iemācījies lidot. Gaisā ap viņu griezās un riņķoja lodes: pašā vidū bija viena lielāka, kas griezās ap savu asi, bet tai apkārt nevienādos, apaļos un iegarenos lokos riņķoja citas bumbas.

— To man uzrakstīja tētis, — priecīgi teica elfs, norādot uz lapām un zīmējumiem. — Bet šīs uztaisīju es pats! — viņš sajūs­mināti piebilda, rādot uz gaisā riņķojošajām bumbām. — Es iz­mantoju vecas pūķa ādas. Vai jūs zinājāt, ka pūķi met ādu tāpat kā čūskas? No ādas es uztaisīju lodes, kas tagad attēlo planētu kustību. Ja priekšmets ir pietiekami mazs un rotē ap savu asi, tad tas spēj noturēties gaisā un pārvarēt smaguma spēku.

Sekoja gari un piņķerīgi skaidrojumi.

Atklājies, ka dziļākajās kalna sāntelpās glabājas milzums per­gamentu, kuros aprakstīta zvaigžņu kustība. Taču pūķis tos nekad nebija lasījis. Ailas starp kambariem bija pārāk mazas, lai milze­nis varētu tām izspraukties cauri. Tā nu pūķim bija pieejama tikai tā gudrība, kas glabājās centrālajā zālē. Pūķis zvaigžņu kustību nebija varējis izstudēt, bet elfa tēvs gan to bija darījis. Viņš, Tis, kurš atrod ceļu un parāda to citiem, Gornonbenmaijergulds, bija visu izlasījis un sapratis. Un bija uzrakstījis tik kodolīgus paskaid­rojumus, ka Joršs visu bija varējis apjēgt vienas nakts laikā!

Secinājums bija vienkāršs un bezgala svarīgs: neviens nav vaino­jams klimata izmaiņās. Tās bija notikušas pašas no sevis. Un tieši tāpat tagad viss atkal vēršas uz labu, un arī tas nav neviena nopelns. Vienkārši atkal ir pienācis laiks pārmaiņām. Vulkānam ar to visu nav nekāda sakara. Tas nav pietiekami spēcīgs, lai ar savu tvaiku mākuļiem varētu pārvērst dubļu jūrās plašas zemienes! Mazais elfs runājot lietoja daudz nesaprotamu un bezjēdzīgu vārdu, piemēram, meteorīti un zemes ass nobīde, atkal piesauca smaguma spēku, lai gan šoreiz nekas lejup nekrita un nevienam nedraudēja pakāršana.

Vēl no garajiem skaidrojumiem izrietēja, ka ilgie lietus un dubļu gadi sākušies nejauši — tāpēc, ka pa debesīm garām zemei lidojis milzīgs akmens, kuru neviens gan neesot varējis saskatīt. Bet tagad lietus un dubļi atkāpjas, jo arī lielais debesu akmens lidojot prom, un tāpēc zemes ass iegriežoties leņķī, kas nodrošinot lieliskus laika apstākļus. Vai vismaz ne pārāk riebīgus laika apstākļus. Tādus kā parasti, kā agrāk. Mazliet saules, mazliet lietus un reizēm kādu jauku dienu, kad pūš viegls vējiņš un var laist pūķus vai sēt labību.

Neko daudz mednieks un sieviete no tā visa nesaprata. Taču viņi nepārtrauca elfu, pat lai pajautātu, ko nozīmē planētas vai gravitācija. Mazais elfs arī apgalvoja, ka zeme esot apaļa un nevis saule riņķojot tai apkārt, bet tieši otrādi, un no visām blēņām, ko viņš sarunāja, šis apgalvojums bija vissmieklīgākais: pietiek taču paskatīties debesīs, lai saprastu, ka kustas saule, nevis zeme, tomēr, lai arī cik lielas muļķības elfs runātu, abi cilvēki bija pieklājīgi un neko neiebilda.

Tomēr viņi nevarēja noliegt, ka kopš aizpagājušajiem mēness griežiem laiks bija sācis uzlaboties. Un nekas tāds nebija novērots jau daudzus gadus. Palaikam bija parādījušās zilas plaisas mākoņos, saule, zvaigznes. Saulrieta atspīdumi. Un pirmo reizi pēc daudziem gadiem cauri lietiem un mākoņiem paretam izlauzās arī rītausmas sārtums.

Daudz saprotamāks par astronomiskajiem skaidrojumiem cilvē­kiem izklausījās tas, ko elfs teica par seno pareģojumu. Otrās rūnu dinastijas valoda bija skaidra un precīza, tomēr vienu vārdu elfs bija pārpratis. Pareģojums vēstīja:

Kad pēdējais pūķis un pēdējais elfs pārlauzīs loku, pagātne un nākotne satiksies, un jaunas vasaras saule iemirdzēsies debesīs.

Kad otrās rūnu dinastijas valodā izteica arī vienlaicību, tas no­zīmēja vienlaikus, tai pašā laikā. Tātad pēdējās rindas neizrietēja no pirmajām kā sekas: ne jau tāpēc jaunas vasaras saule iemirdzē­sies debesīs, ka pēdējais pūķis un pēdējais elfs būs satikušies. Šie notikumi vienkārši notiks vienā laikā. Taču ne kā cēlonis un sekas. Un mazajam elfam un vecajam pūķim nebija jāpārlauž ūdens cikls, kurā pa loku mijās ūdens, tvaiki, mākoņi, lietus un atkal ūdens. Pārlaužams bija cits loks, — tas, kurā tevi ieslēdz apvārsnis un kura iekšienē atrodies vienīgi tu pats. Vientulības loks. Un maza­jam elfam bija jāatrod pēdējais pūķis, lai sakausētu kopā pagātni un nākotni: viņam jāpārņem zinības, kas saglabājušās no spožās cilvēku pagātnes, no tiem laikiem, kad dzīvi piepildīja viedums un zinātne. Viņa uzdevums būs nodot šīs gudrības nākotnei. Viss izrādījies tik vienkārši… un tik skaisti… un viņa tētis bija visu sapratis un tāpēc bija iezīmējis viņam ceļu, atstājis pēdas, kas mir­dzēja kā sīki olīši mēness gaismā…

— Un kā tad tas laimības katls? — jautāja mednieks.

— Tā ir visparastākā zivju kūpinātava. Vispirms lietavas sāka pierimt Tumšo kalnu piekājē, jo turienes zemes ir vairāk pasargā­tas no rietumu vējiem. Mans tēvs paredzēja, kas notiks tālāk.

— Taču cilvēku valodā tādu darījumu, kad zivju kūpināmo trauku pārdod par trim zelta gabaliem, sauc par krāpšanu, — no­rūca mednieks un atkal par mata tiesu izvairījās no spēriena, ko pret viņa stilbiem raidīja Sajra.

->— Savukārt elfu valodā to sauc par talantu un atjautību, — līksmi atbildēja mazais elfs. — Tādā veidā tēvs man sagādāja naudu, lai es varētu atkļūt līdz kalniem. Turklāt, pārdodams kūpinātavu tik dārgi, viņš nodrošināja ciemā saticību. Ciema iemītnieki pārtrauca mūžīgos ķīviņus, noticējuši dižai burvestībai, kas sniedz ne vien labus laika apstākļus, bet arī pārticību un saticību. Un saticība ir daudz vērtī­gāka par zeltu. Viens no svarīgākajiem tirgošanās likumiem apgalvo, ka, dārgi maksājot par to, kam cenas nemaz nav, tiek noslēgts labs darījums. Domāju, ka šo gudrību ļoti labi zināja arī tā ciema vecākais!

Brīdi valdīja klusums, tad vīrietis sāka smieties. Tie bija ilgi smiekli, kas aizdzina visas dusmu un aizdomu paliekas. Bet sieviete sāka raudāt un cieši apskāva mazo elfu. Viņa ilgi neizlaida mazuli no skavām, lai pēcāk varētu labāk atcerēties šo apskāvienu.

— Varbūt mēs vēl satiksimies, — teica mazais elfs, cerēdams to no visas sirds. Varbūt viņi patiešām vēl kādreiz satiksies, taču tagad viņiem bija jāšķiras. Cilvēkiem bija jādzīvo sava dzīve: jā­apstrādā tīrumi, jāpļauj siens, jāaudzē aitas, varbūt jāaudzina arī bērni. Bet ne jau jākopj grāmatas un zeltainas pupas. Mazais elfs bija zvērējis palikt kopā ar pūķi. Viņš nevarēja iet prom. Skumjas piepildīja visu viņa būtni, un lodes, kas bija virpuļojušas gaisā, lēni nolaidās zemē. Suns kādu no tām sāka valstīt ar ķepu.

— Gan jau satiksimies, — teica sieviete.

Viņi ilgi stāvēja apskāvušies, bet saule kāpa arvien augstāk un bibliotēkā ieplūda arvien vairāk dzintarainās gaismas. Zelta pupas mirdzēja kā īsti dārgakmeņi starp senajiem grāmatu plauktiem.

— Es gribētu dot vārdu sunim, — teica Jorškrunskvarkljolner­strinks.

Sajra apskāva viņu vēl ciešāk.

— Protams, tu to vari.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks bija satraukts un aizkustināts. Viņš lepni izrieza krūtis un triumfējoši paziņoja: — draugs.

— Draugs? — pārjautāja mednieks. — Draugs? Suņus sauc par Ilkni, Ķepu vai Kampēju, vai vienkārši par suni. Draugs ir vien­kārši smieklīgs vārds. Kurš gan tā sauc suni? Tas taču…

Viņš nepaguva pabeigt, jo ierastais, labi tēmētais spēriens trā­pīja pa viņa stilbiem un aprāva sakāmo.

— Tas ir ļoti skaists vārds, — teica Sajra. — Tas derēs.

Viņi stāvēja apskāvušies vēl mazliet, un tad vēl mazliet, un vēl mazlietiņ.

Tad atrāvās cits no cita. Pēdējo reizi saskatījās un atsveicinājās uz visiem laikiem. Ari pūķis tostarp bija pamodies. Savu pusduci reižu nožāvājies, viņš uzzināja, ka atkal drīkst vērt vaļā vulkānu un pēc sirds patikas sildīt savus vecos kaulus un audzēt zelta pupas. Pūķa prieks bija tik nevaldāms, ka viņš sāka luncināt asti un ne­viļus notrieca zemē trīs stalagmītus un vienu grāmatplauktu. Turklāt lielais prieks kā pamatīga pavārnīca krietni samaisīja un izkustināja viņa atmiņu, un šādas tādas domas uzpeldēja virspusē. Savu vārdu viņš neatcerējās, nē, tas bija nozaudēts uz mūžīgiem laikiem. Taču viņš atcerējās ko citu: līdzās durvīm esot lāde, kurā glabājoties kas līdzīgs zeltainajām pupām. Spožas jau tās ripiņas esot, bet, tās graužot, varot tikai izlauzt zobus. Nu, kā nu tās sauca? No tās pašas vielas esot pieņemts darināt kroņus un valdnieku zižļus. Nu, viņi taču zinot, ko viņš domā, vai ne? Nekas daudz jau tai lādē neesot: labi ja simt gabalu. Vai cilvēki zina, ko ar to mantu iesākt? Labi, lai tad ņemot līdzi, jo te tādi krāmi tikai maisoties pa kājām.

Cilvēki devās prom pa seno ceļu, un suns viņiem sekoja. Stāvā­kajās vietās mednieks sniedza Sajrai roku, lai viņa nejauši nepa- kluptu. Bet vēlāk turēja viņu aiz rokas arī tad, kad nebija jāpārvar ne stāvumi, ne bedres. Sajra savu roku neatrāva. Suns, ar dzīvi visnotaļ apmierināts, tecēja nopakaļ.

— Ja tu vēlies, par to zeltu, ko mums iedeva pūķis, mēs varētu nopirkt zemes gabalu un dzīvot tur laimīgi, — piedāvāja vīrietis.

Sieviete neatbildēja.

— Mums būtu vīnadārzs un kāds labības lauks. Un arī vālītes varētu audzēt.

Sieviete apstājās.

— Un dažas vistiņas, — viņa ierosināja.

Vīrietis laimīgi pasmaidīja un saspieda viņas plaukstu.

Klusēdami viņi gāja tālāk.

Viņi jau gandrīz bija sasnieguši kalna pakāji, kad vīrietis atkal ierunājās.

— Zini, šorīt, kad uzausa gaisma un apspīdēja tevi, es… nu, ē… gribēju tev teikt… lūgt tev… nu, ka es… tu… tas ir, hmmm, mēs… mēs varētu… vienkārši es domāju… Tu taču zini, cik skaisti ir, kad debesis rītausmā kļūst sārtas… es gribēju teikt, ja mums piedzimst meita, mēs varam viņu saukt par Rītausmu.

Arī tagad sieviete neatrāva roku.

— Tas ir skaists vārds, — viņa, bikli smaidot, piekrita. Tad brīdi apdomājās un izlaboja: — Ja mums piedzimtu meita, mēs varētu viņu nosaukt par Rītausmu.

Viņa veikli izvairījās no viegla spēriena pa stilbiem un iesmēj ās.

Tad viņi apskāvās. Un ilgi stāvēja viens otra skavās. Sajuz­dami otra auguma siltumu. Sajuzdami otra matus uz savas sejas.

Debesu gaisma plūda pār viņiem, un viņi tā stāvēja ilgi, jo jau kopš pirmā brīža, kad bija viens otru ieraudzījuši, bija gribējuši tā sakļauties apskāvienā.