Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Trešā nodaļa

Rite ielavījās Bāreņu nama vienīgajā un kopīgajā guļamtelpā. Kādreiz šī šķībā un greizā ēka bija kalpojusi par aitu kūti. Pa šķir­bām dēļu sienās iespiedās rīta gaisma, — logu te nebija, bet durvju ailā bija iekārta veca aitāda. Telpā valdīja nelāgs un sasmacis gaiss, kurā jaucās pelējuma dvaka, nemazgātas cilvēkbērnu miesas smārds un mazliet godīgas un sastāvējušās aitu smakas, un jāat­zīst, ka tieši aitu smaka šajā izgarojumu jūklī bija vispieklājīgākā. Zemi sedza vienmērīgs siena klājums, un tas vienīgais šķīra aizmi­gušo bērnu augumus no saltā klona. Austošās saules staros virpu­ļoja putekļi. Rite aizkļuva līdz savai vietai starp Jomiru un ziemeļu sienu, kas bija mazliet mitrāka un mazliet vairāk satrunējusi nekā citas. Viņa apsedzās ar apmetni, kas naktīs aizstāja segu, pārslidi- nāja pirkstus apaļumiņam, kur jakas audumu izspīlēja otrā irbes oliņa, un laimīga aizvēra plakstiņus. Tūdaļ acu priekšā atausa aina ar princi un pūķi, taču šoreiz viņa šos tēlus nepadzina, ilgi vēroja un ļāva, lai tie piepilda prātu un sirdi.

Iztēles aina bija tik valdzinoša, ka rīta modinātājzvana skaņas, kaut arī gaidītas un iepriekš paredzētas, lika viņai nodrebēt. Bet ne jau viņa vienīgā nodrebēja, iedimdoties zvanam. No nemierī­gajiem sapņiem uztrūkās vairums bērnu. Jau pēc mirkļa visi gulē­tāji bija pielēkuši kājās. Cerības uz brokastīm, lai arī cik trūcīgas tās būtu, un apziņa, ka Hiēnas neizrādīs sajūsmu par kavēšanos, darīja visus ātrus un steidzīgus. Apmetņi tika veikli salocīti un nolikti uz klona grīdas stingri noteiktā secībā, — tāpat rīta sasauk- smes laikā bija jāsastājas arī pašiem bērniem. Siens jau bija aši savelts un saslaucīts kaktos, un bērni nostājās rindās. Viss nori­tēja zibenīgi, nepārmijot ne vārda, baidoties nepagūt. Aitāda, kas karājās priekšā durvīm, paslīdēja sāņus, un guļamtelpā ienāca Hiē­nas, — pēdējie un lēnīgākie no bērniem grūstīdamies steidzās uz savām vietām, bailēm aizžņaudzot elpu. Dragarna smaidīja kā vien­mēr. Viņa bija skaista. Vai varbūt pareizāk būtu teikt, ka viņa bijusi patiešām skaista pirms daudziem gadiem, taču saglabājusi skais­tumu kā paradumu un izturējās kā skaistule, lai gan patiesi skaista vairs nemaz nebija. Viņa bija maza auguma, ovālu seju. Mati bija sapīti neskaitāmās sīkās bizītēs, savīti krustu šķērsu un saņemti kopā uz pakauša, kur šo sarežģīto frizūru kopā saturēja sudraba sprādzes ar zaļiem akmeņiem. Šodien Dragarnai mugurā bija gaiši rožaina jaka ar tumšāk sārtiem izšuvumiem, kas mijās ar stikla pēr­līšu rakstiem. Svārki bija mazliet tumšāki par jaku, un to piesātinā­tais sārtums sakrita ar izšuvumu toni. Ap kaklu gluži kā bangojošu viļņu putas mirdzēja baltas mežģīnes. Strumacis bija daudz vecāks par sievu. Var jau būt, ka pagātnē viņam bijusi gudra cilvēka seja, varbūt viņš kādreiz pateicis vai izdarījis ko gudru, taču tagad aiz­mirstībā bija nogrimusi pat agrākās iespējamās gudrības ēna. Viņš vienkārši izskatījās pēc resna krupja, kurš nesakošļātu norijis mil­zīgu meloni un tagad jūtas gaužām apmierināts, ka spējis to pa­veikt. Strumača sejā pārmaiņus bija redzamas tikai divas izteiksmes: bezgalīga pašapmierinātība un absolūta un bezdibenīga garlaicība.

— Labrīt, mīļie bērni, — sveicināja Dragarna. Strumacis tikai viegli pamāja ar galvu.

— Labs rīts jums, godātā Dragarnas kundze un cienītais Stru­mača kungs, — korī atbildēja bērni.

Viens no mazākajiem sveicinātājiem frāzi nepabeidza kā nākas, jo sakāmo aprāva klepus lēkme. Dragarna uz mirkli bargi sarauca pieri, un klepus mocītais neveiksminieks tūdaļ centās savaldīties.

— Jau atkal uzaususi jauna, brīnišķīga diena, kad varēsiet iepa­zīt sava labdara krietnumu, žēlsirdību, cēlumu, dāsnumu un iecie­tību. Varēsiet izjust, cik dižens ir jūsu labdaris. Mūsu labdaris. Mūsu visu vadonis un paraugs. Mūsu aizstāvis un sargs. Mēs visi mīlam…

— …Daligaras un tai tuvējo novadu Valdītāju un Tiesnesi, — atkal vienā balsī atbildēja bērni. Bet kāds no mazajiem arī šoreiz nespēja pabeigt sakāmo un ieklepojās. Klepus skanēja Ritei aiz muguras, bet viņa neuzdrošinājās atskatīties, lai noskaidrotu, kurš klepojis. Garajā sarakstā, kurā Dragarna bija uzskaitījusi visus iespē­jamos pārkāpumus, grozīšanās un atskatīšanās sasauksmes laikā bija atzīta par bez)

— Mēs visi esam… — atsāka Dragarna.

— Pateicīgi… — turpināja bērni.

— Mūsu mīļotajam…

— Tiesnesim un Valdītājam, kurš gādā par Daligaru, mūsu mīļo grāfisti, vienīgo pasaules dārgumu, kura dēļ vērts dzīvot un mirt…

Galvenokārt mirt, — tas noteikti ir daudz vieglāk izdarāms un drīzāk iespējams. Bet dzīvošana Daligaras grāfistē bija kļuvusi par īstu pārbaudījumu, un no dienas dienā vajadzēja arvien vairāk veik­lības un tīras veiksmes, lai varētu kaut vai vienkārši izdzīvot.

Klepus atkal pārtrauca sasauksim. Tagad Rite bija pārliecināta: klepo tieši Jomira.

— Bez mūsu Valdītāja un Tiesneša jūs būtu… — aizkaitināta tur­pināja Dragarna.

Rites prātā atkal drūzmējās domas par mammu un tēti: bez Da­ligaras un tai tuvējo novadu Valdītāja un Tiesneša viņi abi tagad vēl būtu dzīvi, bet Rite pati gulētu savās mājās zem siltas vilnas segas un piecēlusies brokastīs dzertu pienu, ēstu maizi, ābolus, mazliet medus un reizēm pat mazliet siera.

— Izmisuši un nelaimīgi, — atbildēja koris, — nožēlojamu ve­cāku bērni.

Mēs būtu laimīgi un pilniem vēderiem, nodomāja Rite. Lai­mīga un paēdusi būtu gan viņa, gan Jomira, gan visi pārējie, kuru vecāki bija miruši trūkumā. Iekams Daligaras un tai tuvējo novadu Valdītājs un Tiesnesis bija sācis pārveidot visu ļaužu dzīvi, pakļau­jot to dīvainiem paša radītiem Taisnīguma un Mīlestības pret grāfisti likumiem, neviens nemaz nevarēja ciest badu, jo kā gan tas būtu iespējams zemē, kur augļu dārzos koki līkst no ražas smaguma, sakņu dārzi mijas ar vīnogulāju rindām, bet puķu pilnās pļavās ganās govju ganāmpulki. Pat Lielo Lietavu laikā, drūmajos tumsas gados bads un neraža nebija skāruši grāfisti. Tagad bads un trūkums bija ikdiena, nonna, dabiskais stāvoklis. Neskaitāmi smagi piekrauti vezumi ar labību un augļiem ik vasaru un rudeni pameta laukus un ripoja uz Daligaras pilsētu, kur varbūt ar šiem labumiem bruģēja ielas, jo tādu daudzumu pārtikas pilsētnieki noteikti apēst nespēja.

Bez Tiesneša viņi nebūtu arī bāreņi. Ja nebūtu Tiesneša, viņi aiz­vien vēl dzīvotu pasaulē, kur ļaudis par lielāko dārgumu, kura dēļ vērts dzīvot un mirt, uzskatīja savus bērnus.

— Vai vēl ļaunāk, — teica Dragarna.

Tagad koris klusēja.

— Egoistisku vecāku bērni, — viena pati turpināja Jomiras balss, bet jau atkal pēdējās zilbes sašķobīja klepus.

Rite ievilka elpu, bija pienākusi kārta viņas sakāmajam. — Vai nelaimīgi bērni, kuru vecāki ir egoisti un elfu aizstāvji, — viņa steigšus nobēra, cerēdama, ka šis būs viens no tiem rītiem, kad viss ātri beidzas. Cerība izrādījās velta. Šis tomēr bija viens no tiem rītiem, kad viss tika pastiepts garumā un papildināts ar sīkām detaļām. Dragarna pienāca tuvāk Ritei, un viņas smaids kļuva vēl maigāks.

- Tieši tā, — viņa smaidot teica. — Tavi vecāki bija…

— Egoisti, — nopurpināja Rite, uzskatīdama par labāku pieminēt rikai mazāk smago noziegumu, jo pat doma, ka viņas vecāki būtu va­rējuši palīdzēt kādam elfam, iedvesa neizsakāmas šausmas un riebumu.

— Skaļāk, mīļā! Skaļāk!

— E-go-is-ti! — noskandēja Rite.

— Un ko tas nozīmē?

— To, ka viņi bija pieķērušies savām bagātībām, — atbildēja Rite un domāja par kādreizējo bagātību: mammas kaltētajiem āboliem, tēta nomedītajām pīlēm, augļu dārzu aiz mājas. Tētis un mamma ik dienas ķērās pie darba, pirms bija uzaususi gaisma, bet mieru meta tikai tumšā naktī. Un tikai šo nebeidzamo pūliņu dēļ viņu pieliekamais bija pilns, bet dārzā apaļos sānus gozēja resnas kāpostgalvas. Bet tad ieradās karavīri.

— Pareizi, mīļie bērni, — skaidroja Dragarna, bet Strumacis gar­laikots tikai pamāja ar galvu. — Tas ir briesmīgs noziegums, at­baidoša nekrietnība. At-bai-do-ša. Neviens nedrīkst tā pieķerties savām bagātībām un negribēt dalīties tajās ar citiem.

Dragarna aizkaitināta aprāvās, pamanījusi, ka Rites skatiens ir pievērsies viņas violetajām samta kurpēm, kas izrakstītas ar zelta pavedieniem un rotātas sīkām pērlītēm. Patiesībā bija ļoti grūti stāvēt nodurtu skatienu un neredzēt šos apavus, bet to vienīgo reizi, kad Rite bija uzdrošinājusies runāt ar Dragarnu, skatīdamās viņai sejā, meitene vēl nebija aizmirsusi.

— Zeltainās kurpes nemaz nepieder man, — ledainā balsī no­šņāca Dragarna. — Tās pieder Daligaras grāfistes amatpersonai. Es tikai pildu šī amata pienākumus un pazemīgi nēsāju arī amata goda zīmes, — viņa skaidroja, uzsverot katru zilbi, it kā sarunātos ar pēdīgajiem stulbeņiem.

Dragarna nopūtās un nopētīja bērnus. Arī Rite pameta neuz­krītošu skatienu sāņus: nekāds skaistais skats jau tas nebija. Viņi visi bija basām kājām, tērpti dubļu krāsas džutas drānās, netīriem un neķemmētiem matiem, kas šķipsnām krita pār kalsnajām un nosmulētajām sejām. Reiz Rite bija sapinusi Jomirai bizes, taču tā tika atzīta par vieglprātīgu un vīzdegunīgu rīcību, kuras dēļ abas pa­lika bez vakariņām un strādāja vienu stundu ilgāk.

Jomira atkal ieklepojās, un Dragarna skumji vēroja meiteni, it kā viņu sāpinātu tik bezkaunīga nepateicības izpausme.

— Šodien tu mūs daudzreiz pārtrauci, Jomira, — viņa maigi teica, pieiedama tuvāk vainīgajai.

Jomira pūlējās apvaldīt klepus lēkmi un gandrīz palika bez elpas.

— Iztiksi bez brokastīm, — piebilda Dragarna, ar skumju no­pūtu apliecinādama, kādu vilšanos tikko piedzīvojusi.

Tad viņa pagriezās un pavēlēja, lai abi lielākie puikas, Kresks un Morons, izdala brokastis: katram pa ābolam un šļācienam kukurūzas putras. Bet Jomiras tiesu lai abi sadalot uz pusēm. Kresks un Morons pārmija triumfējošus skatienus. Vēl Dragarna piebilda, lai pēc bro­kastīm abi puikas vedot visu baru uz pļavu, kur jāsagrābj pēdējais siens, bet pēc tam lai visi ķeroties pie malkas vākšanas. Jomirai iz­devās apspiest raudas un iešņukstēties tikai tad, kad Hiēnas izgāja no guļamtelpas. Arī bērni steidzās laukā un stājās rindā, vienīgi Rite palika līdzās Jomirai, kura raudāja, ierāvusies tumšākajā kaktā.

Rite domāja par irbes oliņu, ko jau bija apēdusi. Šai dienā viņu izsalkums vairs nemocīs.

Viņa palūkojās uz Jomiru, kas sīka un izmisusi ar kārnajām plaukstiņām bija aizspiedusi seju.

Pārliecinājusies, ka visi pārējie jau izgājuši ārā, Rite no sle­penās kabatas izvilka paslēpto irbes olu, notīrīja no tās zemes un ieslidināja mazākās meitenes plaukstā. — Tikai nepārstāj uzreiz raudāt! — Rite čukstus piekodināja. — Un apēd arī čaumalu, lai neviens neko nepamanītu.

Tad viņa izsteidzās pie pārējiem un nostājās rindā pēc ābola un putras. Viņai tika mazs, sakrunkojies un drusku iepuvis ābolītis, un arī putras bija mazāk nekā parasti, bet to ēzdama viņa dzirdēja, ka Jomiras raudāšana izklausās arvien priecīgāka un neīstāka. Šī patiešām būs laba diena.