Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Sestā nodaļa

Viņus aizveda uz vietu, ko sauca par cietumu.

Tā patiešām bija brīnišķīga vieta.

Visas sienas bija mūrētas no pamatīgiem akmeņiem, griesti bija augsti un velvēti, un tos balstīja spēcīgas kolonnas. Šī noteikti bija rūnu laikmeta trešās dinastijas būve, tas bija noprotams pēc arhitektūras stila: arkas nebija nedz zemas un apaļīgas, kādas rak­sturīgas pirmajai rūnu dinastijai, nedz izstiepti ovālas kā otrās dinastijas sākumposmā, — šeit redzamās itin kā veidoja divi pus­loki, kas savienojās šaurā leņķī.

Gulēšanai uz grīdas bija pasviesti īsti salmi. Un arī tas bija brīniš­ķīgi. Un katram no viņiem iedeva pa bļodai kukurūzas graudu un zirņu. Ēdamais bija neizsakāmi gards, turklāt tā bija gana daudz. Elfs dažus dzeltenos graudiņus un dažus zirņus atdāvināja piemīlīgajām, resnajām žurkām, kas, melnos kažokus mirdzinādams, veseliem ba­riem bija izlīdušas no kaktiem, tikko telpu piepildīja ēdiena smarža.

Šī vieta patiesi bija īsta paradīze.

Un arī lietus te nelija, vienīgi pār sievietes seju visu laiku plūda slapjums, taču ar debesu nokrišņiem tam nebija nekā kopīga.

— Kāpēc tu lāso? — mazais elfs jautāja sievietei.

— Tās sauc par asarām, — atbildēja vīrietis. — Kad raudam mēs, cilvēki, mums tek asaras.

— Tiešām? Un tas, kas pil no deguna un ko viņa ik pa brīdim noslauka piedurknē?

— Ari tas piederas pie raudāšanas.

— Mēs, kad esam bēdīgi, vaimanājam un kunkstam, tad citi dzird, cik ļoti esam noskumuši, un dara kaut ko, lai mūsu bēdas mazinātu, — teica mazulis, pat necenzdamies apslēpt pārākuma izteiksmi. — Taču sēdēt zemē, pilināt slapjumu no acīm un de­guna ir jocīgi. Acis aizpampst, deguns ir ciet, un jāelpo caur muti, it kā cilvēks sev tīšuprāt būtu sagādājis iesnas.

— Tā gan, — īsi attrauca vīrietis.

— Kāpēc tu raudi? — elfs jautāja sievietei.

Arī šoreiz atbildēja vīrietis.

— Tāpēc, ka rit no rīta mūs pakārs.

— Ak tā? Un ko tas nozīmē?

— Nevajag, — ierunājās sieviete. — Lūdzu, nevajag, citādi viņš atkal sāks raudāt, bet es negribu dzirdēt viņa vaimanas.

— Nu, vispār mēs varam pateikties tikai viņam…

— Nevajag, — atkārtoja sieviete. — Es viņa raudāšanu ne­spēju izturēt.

— Labi, ja tu tā gribi… Klausies, mazais. Rīt mūs pakārs, un tas būs brīnišķīgi. Mūs pakabinās augstu, augstu, un mēs no augšas varēsim redzēt visu ļaužu pūli un māju jumtus. It kā mēs būtu pār­vērtušies par putniem un lidotu.

— Aaaaaaah. Tiešām? Tad kāpēc viņa pilina slapjumu no acīm?

— Viņa raud tāpēc, ka viņu nomoka galvas reiboņi. Viņa ne­panes augstumu. Tur viņai kļūst slikti un uzmācas nelaba dūša. Viņai rītdiena būs briesmīgs pārbaudījums. īsts murgs.

— Aaaaaaah. Tiešām? — Mazais elfs uz brīdi zaudēja valodu. Kādas neiedomājamas lietas gadās uzzināt. — Tīd mums tas ne­der. Nē, nē, nē, nē, nē un nē. Ja viņai jāmokās, tad nebūs nekā­das pakāršanas, — mazulis apņēmīgi paziņoja. Lidināšanās virs jumtiem noteikti būtu brīnumjauka, taču to nevar darīt, ja kā­dam tas sagādā ciešanas.

— Nekādas pakāršanas?

-— Nekādas.

— Kā tad mēs no tā izvairīsimies? Šejienieši ir stingri nolē­muši mūs pakārt.

— Mēs varētu iet projām.

— Lieliska doma! — Likās, mednieku šis ierosinājums ir iespai­dojis. — Patiesi lieliska doma! Tev galviņa strādā. Bet varbūt tu vari arī izdomāt, kā dabūt vaļā slēdzenes?

— Mēs tās atslēgsim! — aizrautīgi skaidroja mazulis.

— Protams, atslēgsim! Vienkārši satriecoši. Un kur mēs ņem­sim atslēgas?

— Atslēgas ir tie puļķīši ar robainiem galiem, ko iebāž slēdzenē un pagriež, tad atskan klald, un durvis atveras?

— Tieši tā. Tie puļķīši ar robainiem galiem, ko iebāž slēdzenē un pagriež, tad atskan klakš, un durvis atveras.

— Tie karājas astoņu soļu attālumā no šejienes, aiz tā stūra, ko var redzēt, ja pieliecies pie pašām restēm.

Mednieks, kurš visu sarunas laiku bija gulšņājis salmos, tagad strauji uzrāvās sēdus.

Arī sieviete, kas bija tupējusi kaktā, sarāvusies kamolā un ro­kām apskāvusi ceļgalus, noslaucīja seju un piecēlās.

— Kā tu to zini?

— Tas viņām ir galvā, — atbildēja mazulis, norādot uz žurkām. — Viņas katru dienu neskaitāmas reizes staigā tām atslēgām ga­rām. Viņas nezina, kas ir atslēgas, taču to tēls ir viņu prātā.

— Vai tu tās atslēgas vari dabūt? Nu, es nezinu… Panākt, lai tās atlido šurp?

— Nē taču! Protams, nevaru. Nekas tāds nav iespējams! Sma­guma spēks ir nepārvarams.

— Kāds spēks?

— Dabas likums, kura dēļ it viss krīt lejup, — paskaidroja ma­zais elfs. — Skaties! — Viņš ļāva noripot no plaukstas pēdējiem diviem zirņiem, un žurkas tūdaļ metās tos sakampt.

Vīrietis un sieviete atkal apsēdās.

— Tas ir tas pats dabas likums, kura dēļ mūsu ķermenis rīt nostiepsies lejup, bet kakls paliks augšā, aizžņaugts ar virvi, — nočukstēja sieviete un atkal ieraudājās.

— Es pēc atslēgām varu aizsūtīt šos piemīlīgos dzīvnieciņus. Tur, kur karājas atslēgas, pie sienas stāv sols, un mazajiem dzīv­nieciņiem nebūs grūti tās aizsniegt.

Vīrietis un sieviete no jauna pielēca kājās.

— Tiešām?

— Protams, — rāmi apliecināja mazais. — Tas taču nav sarež­ģīti. Un dzīvnieciņi tagad ir mūsu draugi, — viņš piebilda, priecīgi norādot uz žurkām. — Ja es spēcīgi domāju par mazu, piemīlīgu dzīvnieciņu, kas paņem atslēgas un atnes tās šurp, tad šī doma kļūst par tēlu, kas no manas galvas iekšienes nonāk mazā, pie­mīlīgā dzīvnieciņa galvā, un dzīvnieciņš to arī izdara.

Mazais elfs pietupās, un viņa smalkie pirksteļi brīdi glāstīja žurku pakaušus. Nākamajā mirklī pulks līksmu žurku izsteidzās cauri viņu kameras restēm, tad atskanēja paskaļš būkšķis, tam sekoja sīkāka metāliska džinkstēšana un klinkstēšana, un visbeidzot žurkas parādījās, vilkdamas atslēgu saišķi. Mazais elfs tās paņēma, izvēlējās vienu, un — klaks — smagās restes atsprāga vaļā.

— Gatavs ir, — noteica elfs.

Vīrietis un sieviete izsteidzās no kameras.

— Uz kuru pusi tagad?

— Uz šo. Viss ir redzams mazo piemīlīgo dzīvnieciņu galvā. Desmit soļu pa kreisi, tad vēlreiz pa kreisi, un tad būs kāpnes. Atkal aizrestotas durvis, — teica mazulis un pirmajā piegājienā izvēlē­jās no saišķa pareizo atslēgu. — Atkal kāpnes, vēl vienas restes, šurp, tagad uz leju, kāpnes, restes, atslēga, klald, gatavs, tagad iesim pa pazemi, un tad būs upe. Cik skaisti, paskatieties, šīs ir pusaplo- ces arkas, pirmā rūnu laikmeta dinastija.

— Tiešām skaisti. Atgriezīsimies te kādu citu reizi un visu mierīgi apskatīsim. Bet tagad iesim tālāk! Zini, viņi var apvaino­ties par to, ka atteicāmies no pakāršanas.

— Ooooooh! Skatieties!

— Uz tiem ķeburiem?

— Tie nav ķeburi, tie ir burti.

— Nē taču, tas ir tikai ornaments.

— Nē. Tie ir burti. Pirmās dinastijas rūnas. Es protu tās lasīt. Man iemācīja vecāmāte. Viņa prata daudz ko. Šī… eja… ir… uz… bū… vē… ta… Šī eja ir uzbūvēta zem upes gultnes… Labi, ka izla­sīju. Tagad zinām, kur esam. Mums jākāpj augšā un jāpagriežas. Redzat, pēdējās restes, pēdējā slēdzene, pēdējā atslēga, un mēs būsim ārā virszemē. Klakš. Cik jauka skaņa. Vai tie ir saniņi, nē,

zvanini? >

— Tur džinkst karavīru bruņas. Domāju, ka viņi ir briesmīgi noskaitušies. Ļoti apvainojušies.

— Skat, kāds portiks! Šīs ir iegarenās smailloka arkas, rūnu laikmeta otrā dinastija. Es pirmo reizi redzu smailloka arkas.

— Iespaidīgi. Bet varbūt mēs varētu pasteigties? Tie zvaniņi… Kareivji mūs tūlīt panāks.

— Un šīs ir otrās dinastijas rūnas… No citos laikos rakstītajām tās atšķiras ar tām spirālveida cilpiņām burtu augšdaļā.

— Satriecoši interesanti. Bet vai tiešām tu nevarētu iet ātrāk?

— Šāda veida spirāles simbolizē bezgalību… Nē, laiku, kas savijas gredzenā. Paga, šeit ir rakstīts pareģojums!

— Es no aizkustinājuma tūlīt apraudāšos. Gribi, paņemšu tevi rokās un nesīšu? Tā mēs ātrāk tiksim uz priekšu.

— K… ad… ū… d… ens… pār… plū… di… nās… Kad ūdens pār­plūdinās zemi…

— Tagad skriešiem! Mums dzenas pakaļ. Viņi tiešām ir apvai­nojušies. Nāc, es tevi nesīšu. Es skriešu, bet tev būs ērtāk lasīt.

— Pagaidi! Tur rakstīts par elfiem! Kad ūdens pārplūdinās zemi, saule izdzisīs, nāks tumsa un sals. Kad pēdējais pūķis un pēdējais elfs pārlauzīs loku, pagātne un nākotne satiksies un jaunas vasa­ras saule iemirdzēsies debesīs… Pagaidi, neskrien tik ātri! Tur bija rakstīts vēl kaut kas, bet es nepaspēju izlasīt. Tur bija rakstīts par kādu dižu un… spēcīgu… par to, kā dižais un spēcīgais apprecēs… ka viņam jāapprec meitene, kuras vārdā ir austoša gaisma un kura redz tumsā un ir meita… es nepaspēju izlasīt, kā meita viņa ir…

— Kas mums par to daļas, — no skriešanas aizelsies, izsēca vīrietis. — Ne jau par mūsu meitu tur rakstīts. Gan jau tā ir kāda karaļa vai burvja atvase. Par tādiem vienkāršiem ļaudīm kā mēs pareģojumus uz sienām neraksta.

Nu viņi bija izkļuvuši no pils. Mednieks skrēja, nesdams elfu rokās, un sieviete no viņa neatpalika. Ielas bija šauras un līkumo­tas. Par laimi, tajās gandrīz nebija gājēju, un klusumā skanēja vien viņu un vajātāju soļi.

Kareivji laikam no tiesas bija ņēmuši pie sirds viņu atteikšanos tikt pakārtiem un sāka viņus apšaudīt ar smalkajām nūjiņām, kam viens gals smails un dzeldīgs. Tas nu gan nebija labi, nē, nē, nē, nē un nē, jo ar tām nūjiņām tak kādu varēja ievainot.

Mazais elfs sāka zaudēt pacietību. Šejienieši patiesi bija pārlieku viegli aizkaitināmi. Kāpēc tā dusmoties par niekiem: viņu tri­jotne taču nebija nodarījusi neko ļaunu un tikai nevēlējās izbau­dīt pakāršanu!

Piepeši viņiem priekšā nostājās kareivis ar draudīgi nosprie­gotu loku rokās.

Mazais elfs sakopoja domas un, cik jaudas, vēlējās, kaut nekas tāds nenotiktu. Viņa prātā dzima tēls un aiztraucās arī pie tiem, kas reiz bija bijuši ar viņu viens vesels. Trusis, kas tobrīd lēkšoja pa niedrāju, apjukumā apstājās. Vista, kas tupēja ligzdā uz ak­mens palodzes tieši kareivim virs galvas, piecēlās no perēkļa sal­miem un, ieguldīdama lidojumā visus savu spārnu spēkus, ieplanēja kareivim taisni sejā. Kareivis sagrīļojās un paklupa, ceļš bija brīvs.

Laukuma galā bija sprosti ar saimniekiem atņemtajiem dzīv­niekiem. Sievietes suns rēja, vai bez elpas palikdams. Par laimi, sprosti nebija aizslēgti, un sieviete ātri atkabināja vaļā krampīti, ar kuru bija aizdarītas durvis.

Tad vēl viena iela, stūris, pagrieziens, nākamā iela, nocietinā­jumu mūri un paceļamais tilts, bet aiz tā — glābiņš.

Taču līdz glābiņam vēl bija jātiek, jo tiltu kareivji uzrāva stā­vus viņiem deguna priekšā. Nu vīrietis, neizlaizdams no rokām mazo elfu, metās pie kāpnēm, kas veda augšā uz nocietinājumu sienu. Suns steidzās pirmais un notrieca no kājām karavīru, kas centās viņiem aizšķērsot augšupceļu. Mūra augšienē vīrietis, ar vienu roku joprojām cieši turēdams elfu, ar otru satvēra sievietes delmu, pārkāpa pār parapetu un metās lejup upes ledainajos ūde­ņos. Suns viņiem sekoja.

— Varbūt maza pakāršana nebūtu nemaz tik slikta! — mēģi­nāja iebilst elfs, taču bija jau par vēlu.

Smaguma spēks bija nepielūdzams.

Viņi visi ieplunkšķēja tumšajā upē.

Mazais elfs ieprātojās, vai Smaguma spēks būtu sunim piemē­rots vārds. Laikam jau nebūtu vis: tas nebija pietiekami īss, tur­klāt neietvēra domu par kaut ko mīkstu, kas prot rotaļāties.