Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Ceturtā nodaļa

Pūķis pieprasīja, lai Joršs vēlreiz lasa no sākuma pasaku par pupiņu princesi. Nu jau pat pūķis šo pasaku droši vien zināja no galvas vārds vārdā. Princese, būdama vēl zīdaiņa vecumā, bija pa­zaudēta pupiņu laukā, kur viņu atrada ļauna zemniece un izaudzi­nāja kā savu meitu. Tāpēc princese, paaugusies un satikusi savu māti karalieni, viņu nepazina. Kad stāstījums bija ticis līdz šai vietai, vajadzēja apklust un ļaut pūķim no sirds izraudāties. Kad asaras izsīka, varēja turpināt tālāk. Nākamā raudāšanas pauze bija gaidāma tai vietā, kur princese, kura, protams, aizvien vēl uzskata sevi par nabaga zemnieku meitu, saka ļaunajam princim, ka šis varot paturēt visas bagātības. Tagad pūķa asaras caurcaurēm iz­mērcēja sārto ziedlapiņu paklāju, kas sedza grīdu. Bet visnevaldā­mākie asaru plūdi gāzās pasakas beigās, kad karaliene māte pazina savu pupiņu laukā pazaudēto meitu un abas metās viena otras apskāvienos, — nu izmērcētas tika ne vien sārtās ziedlapiņas, bet arī tauriņi. Viss, pasakas beigas. Klusums.

Lielās raudāšanas un satricinošo pārdzīvojumu nogurdināts, pūķis aizmiga. Viņa rāmie krācieni šūpināja ziedlapiņas un tauri­ņus kā lēnīgi jūras viļņi.

Pūķiem ir simt piecdesmit seši mugurkaula skriemeli, divdesmit četri pāri ribu, četras plaušas, divas sirdis. Starp ūku un vairogdziedzeri atrodas liesmrades dziedzeri, kas satur glil

Turpmākās pamācības pārmērīgu ugunsizvirdumu apslāpēšanai bija sagrauzis pelējums, un tās bija sadrupušas, atlīmējot lappusi no lappuses. Taču Joršam šīs medicīniskās gudrības nešķita īpaši sva­rīgas. Viņa pūķis nekad nebija izspļāvis pat vissīkāko dzirkstelīti: varbūt arī liesmu spļaušana no rīkles bija likums, kam tomēr iespē­jami izņēmumi.

Piparmētru novārījuma inhalācijas var ievērojami uzlabot pūķa elpas aromātu.

Kur viņš varētu iestādīt piparmētras? Vienu vai divas kārtīgas dobes, nē, labāk trīs.

Arī pūķu gars ir tīra uguns, vēstīja tālāk senais apcerējums. Drosmes ziņā tiem nav līdzīgu, neviens nevar sacensties ar tiem dās­numā, pūķu viedums ir nepārredzami plašs un dziļš kā jūra, gudrība sniedzas augstāk par debesīm, un ar viņu neizmērojamo prāta asumu ir salīdzināma tikai viņu brīvības mīlestība un lidotprastne.

Lasot šos vārdus, Jorškrunskvarkljolnerstrinks apjuka tik ļoti, ka vēlreiz aplūkoja senā rokraksta nosaukumu: jā, šis apcerējums patiešām vēstīja par pūķiem. Joršam šķita, ka paniskas bailes no caurvēja īsti nesader ar apbrīnojamu drosmi. Bet asaru straumes, kas tika lietas par nozaudētu princesīšu likteni, diez vai liecināja par viedumu, kas dziļuma un plašuma ziņā līdzīgs jūrai. Nemaz nepieminot to, ka viņa pūķis bija aizmirsis pat savu vārdu.

Patiesi, nav neviena likuma, kam nebūtu izņēmumu.

Ir tikai viens vārds, ar kuru iespējams aprakstīt pūķi: DIŽENUMS.

Labi, labi, viedokļi var būt dažādi. Varbūt šī sacerējuma autors bijis žēlabainu gaudu cienītājs un īpaši skaļas vēdera burkšķē- šanas apbrīnotājs. Vai varbūt viss, kas sarakstīts šajā drakonoloģi- jas rokasgrāmatā, ir pilnīgi pareizs un attiecināms uz visiem pūķu rases pārstāvjiem, izņemot viņa pūķi.

Iespējams, ka pārējos drakonoloģijas darbus, kas agrāk glabā­jušies bibliotēkā, pūķis bija iznīcinājis tieši tāpēc, ka tie pārlieku uzskatāmi atklāja viņa, tā sakot, citādību. Varbūt jau tolaik, kad pūķis vēl bija pavisam sīks mazulis, citi pūķulēni viņu izsmēja par to, ka šim pasakas par pazudušām princesēm patīk daudz labāk nekā skriešanās apkārt vulkāniem un paslēpju spēlēšana mākoņos.

Elfa sirds atmaiga. Droši vien bija briesmīgi būt ņerkstīgam, lempīgam un vārgulīgam pinkšķim dzimtā, kur visi pārējie ir diženi stiprinieki un prāta spīdekļi.

Joršs atlipināja nākamo lappusi, taču šoreiz tas neizdevās tik veiksmīgi un vairākās vietās teksts tā arī nebija salasāms.

Visi pūķi sava mūza beigās izdēj vienu olu.

Trešās rūnu dinastijas valoda nebija Jorša stiprā puse. Viņš pārlasīja šo teikumu vēl trīs reizes, lai pārliecinātos, ka sapratis pareizi. Visi pūķi sava mūža beigās izdēj vienu olu. Visi? Bet vai pūķi arī ir sieviešu un vīriešu dzimuma? Un kāda dzimuma ir viņa pūķis? Joršs vienmēr bija uzskatījis par pašsaprotamu, ka viņa pūķis ir tēviņš.

Līdzīgi kā dažas jūras zivis, pūķi nāk pasaulē kā tēviņi, bet vēlāk kļūst par mātēm.

Interesanti. Žēl gan, ka te nebija minēti ne šo savādo zivju sugu vispārpieņemtie, ne zinātniskie nosaukumi. Šai ziņā grāmata bija nepilnīga.

Perēšana ilgst trīspadsmit gadus, trīs mēnešus un astoņas vai rei­zēm deviruis dienas.

Jāperē trīspadsmit gadus? Un vēl trīs mēnešus un astoņarpus dienas?

Perēšanas laikā pūķis zaudē liesmrades spējas, visu savu drosmi, vēlēšanos lidot un būt brīvam. Visas agrākās vēlmes un paradumus aizstāj drudžaina nepieciešamība pēc silta un mierīga patvēruma.

Tāpat neesamībā pagaist visas pūka zināšanas: vispirms viņš zaudē matemātikas gudrības, tad pakāpeniski aizmirst ģeometriju, astrono­miju, astroloģiju, alķīmiju, vēsturi, bioloģiju un tauriņu tvarstīšanas prasmi, — to visu aprij nebūtība. Kā priekšpēdējā no mākām pazūd apjēga par sakarīgu valodu, un pūķis runā daudz, tukši un dīvaini, līdzīgi kā tie, kas spēcīgi sasituši galvu, un tikpat nesakarīgas top arī pūlca domas. Pēdējos trīspadsmit gadus pūķis neatminas pat savu vārdu, bet vārds ir augstākā no zināšanām, tā ir pati pūka dvēsele, jo vārdu pūķi sev izvēlas paši, ķad sasnieguši spēku pilnbriedu, ja vien piemērotu vārdu tiem jau nav izraudzījies audzinātājs.

Joršs norija siekalas. Viņš jutās kā ievēlies ledainā ūdenī.

Perēšanai nepieciešams liels siltums. Senajos laikos, kad pūķu pa­saulē bija tik daudz kā mūsu dienās dunduru vai siseņu, katrs pūķis, gatavodamies perēšanai, sarunāja sev palīgos citu pūķi, kurš apņēmās stāstīt viņam dažādus nostāstus. Tie allaž bija spēcīgu pārdzīvojumu un jūtu pilni stāsti, jo vienīgi ar to palīdzību pūķis spēj paaugstināt un noturēt sava ķermeņa temperatūru, lai perēšana noritētu veiksmīgi. Pūķim, kurš apņēmies būt par palīgu perētājam, ir vēl kāds, daudz no­pietnāks un cēlāks uzdevums: tam ne vien ilgus gadus jāuztur perētāja temperatūra ar stāstiem par pazaudētiem bērniem un nolaupītām princesēm, bet arī jāuzaudzina jaundzimušais mazulis. Jo pūķis pats mirst dažu stundu lail<ā pēc mazuļa izšķilšanās, — tarn atliek laiks vienīgi pēdējam lidojumam, kas ļauj vēl reizi izbaudīt vēja spēku spār­nos un pietiekami attālināties no perēšarias vietas, lai viņa tikko no olas izkāpušais pēcnācējs neredzētu sava radītāja bojāeju.

Bojāeju? Nāvi? Viņa pūķis drīz mirs? Sāpes kā ass duncis ietrie­cās elfa sirdī.

Tieši Šī iemesla dēļ perējošs pūķis ir īpaši raudulīgs, garlaicīgs, vien­aldzīgs un neciešams. Tādējādi tas cenšas pārbaudīt, vai viņa palīgs, kam nāksies uzņemties rūpes par jaundzimušu, ir pietiekami pacietīgs. Jo til

Kāpēc viņš Joršam neko nebija teicis? Kāpēc viņš visu šo laiku bija to slēpis?

Varbūt arī visas grāmatas par drakonoloģiju pūķis bija iznīci­nājis, lai viņš neko neuzzinātu.

Perējošs pūķis baidās no visa un visiem.

Tātad pūķis slēpis no viņa patiesību, jo baidījies. Baidījies, ka Joršs viņu pametīs? Pametīs gan viņu, gan dārgo olu?

Mūsu laikos, kad pūķu dzimta iet nīkumā, pūķim, kurš gatavojas perēt, ir arvien grūtāk atrast siltu un mierīgu vietu, kur netrūktu ēdamā, jo perējošs pūķis pat uz brīdi nedrīkst pamest olu, jo citādi tā atdziest un iet bojā. Turklāt pūķim ir nepieciešami aizkustinoši stāsti, kas noturētu vēlami augstu un perēšanai piemērotu ķermeņa temperatūru. Bet arī tad, ja pasaku stāstītājs ir sagādāts, vajadzīgs kāds, kurš uz­ņemtos gādību par jaundzimušo bāreni, un tieši tāpēc pūķu ir arvien mazāk un vēl mazāk to būs nākamajos laikos. Perējošs pūķis apzinās, ka tam par l

Kas un kāpēc, nebija lemts uzzināt, jo visu tālāko bija saēdis pelējums.

Elfa pakrūti sažņaudza šausmas un aizkustinājums. Un vainas sa­jūta. Vai tad viņš nevarēja izturēties pret pūķi laipnāk? Protams, pū­ķis bija dumjš, gaudulīgs, kundzisks un neciešams, bet viņš taču perēja!

Un šis darbs bija tik grūts, tik neizturami ilgs un mokošs, ka iznīcināja visu pūķa gudrību, notrulināja prātu, izdzēsa drosmi. Tas bija pēdējais darbs pūķa mūžā. Pēc tam būs tikai nāve. Nave.

Pergaments izslīdēja Joršam no rokām un piezemējās ar klusu būkšķi. Viņš pat nepaguva vīstokli pacelt, jo tūdaļ atskanēja bais­mīga dārdoņa, kas sadrebināja alas sienas.

Nākamajā mirklī Joršs izdzirda dīvainus plīkšķus, likās, zemē krīt milzīgas pergamenta lapas. Vai varbūt gaisu šķeļ milzīgi spārni.

Un tad alā atbalsojās neciešami spalgs un apdullinoši skaļš brē­ciens, kas saspridzināja druskās vismaz pusi dzintara logu rūšu.

Elfs skriešiem metās uz galveno zāli. Tās pašā vidū gulēja mil­zīga ola, uz kuras čaulas smaragdzaļas un zeltainas vijas veidoja tos pašus rakstus, kādus uz pūķa (pūķienes?) muguras iezīmēja sārtās un gaiši pelēkās zvīņas. Viens čaulas sāns bija pārsprādzis, un pa šo šķēlumu galvu ārā bija izbāzusi zaļa un stipri samazināta perētāja (vai perētājas?) kopija. Pūķulēns bija smaragdzaļš un zeltains tāpat kā olas čaumala, vienīgi virs acīm vīdēja tumšāk zaļš cekuls, kas atgādināja rāmu, dziļu un dzidru jūras ūdeņu krāsu. Mazā pūķa acis bija lielas, apaļas, ieplestas un izmisuma pilnas. Visas grāmatas, kas bija glabājušās plauktos pie ziemeļu sienas — astoņsimt četrdes­mit seši analītiskās ģeometrijas sējumi un visas pamācības par melleņu un saldo piparu konservēšanu — bija pārvērtušās pelnos. Acīmredzot spalgo brēcienu bija pavadījis arī liesmu spļāviens. Jorš- krunskvarkljolnerstrinks apstulbis nodomāja, ka tomēr nav prātīgi glabāt vienā plauktā visas grāmatas par kādu noteiktu tēmu. Tagad ģeometrija bija izsvītrota no galveno zinātņu saraksta, zudušas bija pat visvienkāršākās planimetrijas gudrības, un cilvēcei vaja­dzēs krietni nopūlēties, līdz izdosies visu atklāt vēlreiz. Ja nu vienīgi Joršs pats atradīs mazliet laika — kādus piecdesmit vai sešdemit gadus — lai sadedzinātās zinības vai vismaz pašus to pamatus pierakstītu no jauna… Arī timiāna mērcē marinētu melleņu un piparu želeja un citas tamlīdzīgas receptes bija zaudētas uz visiem laikiem, un atlika vien cerēt, ka neviens tās nekad vairs neatklās.

Pirms brīža dzirdētā dārdoņa, kas bija sadrebinājusi sienas, acīm­redzot bija atskanējusi, atraujot lielās zāles durvis. Abas milzīgās vērtnes stāvēja līdz galam vaļā, un jūras vējš brāzās iekšā, plivinot ziedlapiņas un tauriņus un sagriežot virpuļos pelnus, kas bija atli­kuši no daudzu gadsimtu ģeometrijas pētījumiem.

Debesīs virs jūras platos spārnus plandīja vecais pūķis. Visas debesis bija viņa lidojuma pilnas. Augstu uzkāpušās saules stari spīdēja cauri pūķa rakstainajiem spārniem. Viņa zeltainās un elfu puikas zilās acis sastapās. Pūķa skatienā bija viss pasaules mai­gums un viss pasaules lepnums, visa iespējamā mīlestība un spēks, cēlums un augstprātība.

Viss diženums.

Diženums.

Diženums.

Diženums.

Diženums.

Diženums.

Diženums.

Diženums.

Diženums.

— Erbrovs! — iekliedzās pūķis, un uguns svēdra izšāvās viņam no rīkles un pāršķēla debesis, iekrāsojot tās iesārti zeltainos toņos.

Joršs saprata, ka tas ir pūķa vārds. Viņš pamāja ar galvu, tad dziļi paklanījās.

Uguns svītra vēl stiepās pāri debesjumam, sadalot to uz pusēm, bet pūķa spārni laidās arvien zemāk, arvien tuvāk apvārsnim, kur vēja sakultie viļņi satikās ar mākoņiem.

Jūra pašķīrās un lēnām pieņēma lielos spārnus, kas vēl brīdi rēgojās pie pašas apvāršņa līnijas zem satraukto kaiju pulkiem.

Tad viļņi sakļāvās, un pūķis bija nozudis uz mūžīgiem laikiem.

Joršs cieši raudzījās turp, kur pūķa spārni pēdējo reizi bija iemirdzējušies saulē.

Zēnu pārskaloja sāpju viļņi. Sāpes ietriecās viņa sirdi kā asi asmeņi un sastapa tur priekšā citas, senākas sāpes, kas tur bija mājojušas jau kopš sākta gala: mamma, kura bija devusies uz vietu, no kuras vairs neatgriežas, kad viņš pats vēl bija pārāk mazs, lai spētu atcerēties, un vecāmāte, kura bija palikusi sēžam, kad ūdens kāpa arvien augstāk un augstāk, bet viņš bija pārāk liels, lai kādreiz spētu to aizmirst.

Sirdi sažņaudza skumjas un nožēla. Joršs vēlējās, kaut lielais, vecais pūķis vēl būtu tepat, tad viņš varētu tam pēdējo reizi nola­sīt pasaku par zirņu vai pupiņu princesi. Joršs izmisīgi vēlējās, kaut vēl reizi varētu paklausīties pūķa īgnajās žēlabās, dzirdēt, kā viņš to saukā par nekrietneli vienīgi tāpēc, ka Joršs uzrāpies ozolā alas priekšā, bet durvis atstājis pusvirus. Joršs būtu ar mieru vēl un vēlreiz noklausīties ausu iekaisuma mokošāko izpausmju aprakstu un tikpat labi būtu gatavs klausīties arī par mokām, ko sagādā gastrīts, deguna blakusdobumu iekaisums, nātrene, kā arī spazmas trīsdesmit otrajā, sešpadsmitajā vai četrdesmitajā astes skriemelī.

Tad Joršam aiz muguras atskanēja nākamais spalgais brēciens.

Pūķulēns atkal raudāja.

Arī fizika visā pilnībā bija pārvērtusies pelnu vērpetēs, kas grie­zās pa bibliotēkas grīdu. Cilvēcei vajadzēs no jauna atklāt gan ter­modinamiku, gan sviru izmantošanas likumus. Labākajā gadījumā būs vajadzīgi daži gadu tūkstoši!

Kamēr Joršs izmisis prātoja, ko un kā darīt, prātā iešāvās viens no sakāmvārdiem, ko savulaik bija radījis Ardvins, Gaismas Kungs, Daligaras Dibinātājs: "Kad nelaimes nāk cita pēc citas, ne­vienam nav laika skumt un bēdāties, tāpēc izmisums un skumjas pagaist pašas no sevis."

Vispirms vajadzēja dabūt pūķēnu ārā no olas. Čaumala bija trīs collu biezumā. Joršs pūlējās to sadauzīt, taču tikpat labi viņš varētu mēģināt kailām rokām sašķelt klinti. Viņš piesardzīgi pastiepa plauk­stu, cenzdamies, lai kustība būtu lēnāka par lēnu un pūķēns neizbītos.

Kustība nebija pietiekami lēna.

Atskanēja pakluss brēciens un pašķīda liesmas. Par laimi starp sēņu ēdienu recepšu krājumiem un grāmatām, kurās bija apkopo­tas pamācības par to, kā būvēt lidojamās mašīnas, glabājās arī padomi apdegumu ārstēšanai.

Joršs mēģināja vēlreiz, — tagad ar kreiso roku, jo labā stipri atgādināja kādu no baravikām grāmatā Kā vislabāk cept sēnes uz kvēbšārn oglēm, kura glabājās trešās zāles dienvidu sienas cetur­tajā plauktā. Viņš kustējās vēl lēnāk par lēnu, negribēdams, lai paša seja kļūst nevajadzīgi līdzīga kādai no ilustrācijām grāmatā Kā nesadedzināt sēnes, cepot tās uz kvēlošām oglēm, kura glabājās trešās zāles dienvidu sienas trešajā plauktā.

Šoreiz kustība bija lēna diezgan.

Šoreiz Joršam izdevās nolaist plaukstu uz mazuļa galvas. Sīk- sīku smaragdzaļu zvīņu līkloči mijās ar samtaini mīkstām joslām, kur auga tumšzaļa pūka ar zeltainu mirdzumu. Pūķulēns bija silts, gluds un mīksts, taču pieskaroties elfs sajuta arī izmisīgās mazuļa bailes. Tās bija neizmērojamas un pāri malām kūsājošas drausmas, kādas var izjust tikai jaundzimis mazulis, kura prātā vēl nav itin nekā cita, tāpēc bailes var piepildīt visu. Pūķulēna galvā mutu­ļoja neizmērojamas šausmas, — tās bija bailes no kaut kā, kas ir daudz sāpīgāks par badu un baismīgāks par tumsu.

Šo aklo un bezdibenīgo šausmu vilnis gandrīz notrieca elfu no kājām, un viņš atcerējās, kā pats bija juties, kad gluži viens bija gājis pa bezgalīgo dubļu un lietus lauku, bet vientulība bija snie- gusies līdz pašam apvārsnim.

Bailes no vientulības.

Bailes, ka neviens tevi nemīl un nemīlēs.

Joršs saprata, kas darāms. Viņš, cik spēka, iztēlojās sevi kopā ar pūķulēnu. Viņš iztēlojās, kā abi iekārtojušies sīku margrietiņu pilnā pļavā un pūķa mazulis noguldījis galvu viņam klēpī. Pēc tam iztēlojās, kā ahi apskauj viens otru. Nākamajā iztēles ainā elfs un pūķēns cienāja viens otru ar saldajām mandelēm un pupām. Un tad atkal nāca margrietiņu lauks, kur mazais pūķis bija nogul­dījis galvu elfam klēpī.

Mazulis nomierinājās, purniņš vairs neizskatījās izmisuma pilns, un skatiens kļuva gaišāks.

— Ir jau labi, mazullt. Viss ir labi.

Lai gan par mazulīti šo radījumu varēja saukt visai nosacīti. Neliels kalns, prāvs pauguriņš. Taču labāku apzīmējumu Joršs ne­spēja izdomāt. Pūķulēns taču bija mazs. Viņa acis bija lielas, val­gas un zeltaini zaļas kā kalnu ezers, kurā iespīdējusi saule.

"Ir jau labi, mazullt" bija iedarbojies. Pūķa zaļo acu skatiens pievērsās elfa zilajām.

— Manu mazulīt, manu smukulīt. Tu esi mans mīlulītis, mans dūkulītis. Mans mazais dūkulītis, labulītis. Mans mazais pūķulītis. Dūkulītis smukulītis.

Pūķēns atplauka. Pirmo reizi mūžā viņš pasmaidīja.

Viņa purniņš nebija tik stūrains un ass kā pieaugušam pūķim, un mīlīgais smaids bija gandrīz bezzobains, — vēl nebija manāmi ne priekšējie, ne vidējie, ne aizmugurējie ilkņi, ne augšējie vai apakšējie priekšdzerokļi un dzerokļi, redzami bija tikai sīciņi priekš­zobu aizmetņi.

Pirmo reizi mūžā mazulis paluncināja asti, un milzīgā čaumala sašķīda drusku druskās. Tad redz, kā mazie pūķi izkļūst no olas! Grāmatā nekas tamlīdzīgs nebija pieminēts, Joršam nāksies šo apcerējumu papildināt. Smaragdzaļās un zeltainās lauskas šķīda uz visām pusēm kā uguņošanas raķešu dzirkstis.

Erbrovs! Lūk, kā sauks mazo pūķi! — Erbrovs! —Joršs trium­fējoši atkārtoja.

Mazulis, šo vārdu padzirdējis, no sajūsmas burtiski vibrēja. Viņš laimīgs sāka lēkāt un turpināja kulstīt asti. Iespaidīgs astes zvēliens sagrāva vienu no senākajiem stalaktītiem, un no griestiem no­vēlās daži akmens bluķi. Lēcieniem sekoja priekpilns brēciens, un Joršs tik tikko paguva pieliekties, lai paglābtu no liesmām seju. Matu lielākā daļa gan, pārvērtusies pelnos, aizvirpuļoja pa grīdu kopā ar pelēkajām plēksnēm, kas vēl pirms brīža bija Meridiānu noteikšanas māksla. Tātad nākamajos gadsimtos cilvēce nepratīs aprēķināt pareizu laiku. Nebūs viegli pat izskaitļot visparastāko komētu tuvošanos vai saules aptumsumu sākumu.

Joršs apsēdās uz grīdas. Pūķēns atkal pasmaidīja. Viņa bezzo­bainais smaids pauda bezgalīgu prieku, un lielās acis mirdzēja vēl spožāk. Mazulis noguldīja galvu Joršam klēpī un pārguris tūliņ aizmiga.

Miers.

Jorša labā roka bija apdedzināta un neciešami smeldza. Arī pieri bija skārušas liesmas.

Viņš mēģināja labi ātri saplānot vissteidzamākos darbus: visas grāmatas un pergamenta ruļļi pēc iespējas drīzāk jānoglabā tālā­kajās telpās, kur tie būtu pasargāti gan no pūķēna, gan no vēja un lietus. Nākamais steidzīgākais darbs būtu sagādāt kalnu arniku, baltās kurpītes un purpura uzpirkstītes, kā arī panākt, lai mazulis ieelpo to novārījuma garaiņus un kļūst kaut nedaudz rāmāks un, ja tā drīkst teikt, nekaitīgāks. Un, re, kāda sagadīšanās: kalnu arnika noderēs arī apdegumu ārstēšanai. Būtu vajadzējis nostādīt ar šiem augiem visu tuvāko apkaimi. Kustēdamies pavisam lēnām, lai nepamodināu mazuli, kurš aizvien vēl turēja galvu viņam klēpī, Joršs atlaidās guļus uz alas grīdas, ko sedza sīku margrietiņu pa­klājs, un, izstiepies cik vien varēdams, tomēr sasniedza savu dra- konoloģijas apcerējumu, kas tagad bija kļuvis par vērtīgāko grā­matu visā bibliotēkā.

Margrietiņas? Patiešām, alas grīda bija pārvērtusies par mar­grietiņu pilnu pļavu.

Šai drakonoloģijas rokasgrāmatā trūka daudzu vērtīgu ziņu.

Tur nebija minēts ari tas, ka laimīga un aizmiguša pūķa mazuļa prāts padara īstu sapnī redzēto.

Bet varbūt šīs ziņas gan bijušas iekļautas pētījumā, taču zudu­šas kopā ar citām, ko saēdis pelējums.