Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Astotā nodaļa

Tagad galvenais bija saprast, kā.

Pūķēns laimīgs gulēja, divkārt aptinis sev asti un iekārtojies šais gredzenos kā putniņš ligzdā. Laukā gaudoja vējš, un, taisnību sakot, tas gaudoja arī iekšienē, jo jaundzimušā Erbrova brēcieni citu pēc citas bija sadrumstalojuši visas dzintara logu rūtis, bet Joršam nebija ne jausmas, kā tās varētu salabot. Tomēr alas iekšienē vējš gaudoja mazāk nekā laukā, turklāt telpu sildīja arī vulkāna garaiņi. Temperatūra bija ļoti tālu no pilnības, tomēr visā visumā paciešama, un katrā ziņā šādos apstākļos puskailam elfam nedrau­dēja nosalšana.

Notupies uz kāda stalaktīta gluži kā ūpis zarā, Joršs mēģināja tikt skaidrībā, kas darāms turpmāk.

Kā sagādāt apģērbu? Viņš taču nevarēja staigāt puspliks. Ziema jau bija durvju priekšā. Pagaidām sniegs sedza tikai augstākās vir­sotnes, taču kuru katru brīdi sāksies lielie puteņi un visa pasaule pazudīs zem saltā baltuma. Turklāt cilvēkiem nepatīk elfi. Bet pus­pliks elfs viņiem droši vien patiks vēl mazāk. Un šāda pusplika radījuma piederību elfu ciltij viņi pamanīs daudz ātrāk. Zem ap­metņa kapuces varētu noslēpt gaišos matus un smailās ausis, kapuce viņu sargātu arī no saaukstēšanās un mīkstinātu akmeņu trie­cienus, kad kāds iedomāsies viņu ar tiem apmētāt.

Kā iemācīt pūķēnam lasīt un rakstīt? Joršs mēģināja atcerēties, kā vecāmāte šīs gudrības bija mācījusi viņam, taču atmiņas nesniedzās tik tālu un laiks, kad rakstu zīmes viņam vēl bija sve­šas, pilnībā bija pagaisis no apziņas. Bet vai tāds laiks kādreiz maz bijis? Varbūt jaundzimušie uzreiz prot lasīt? Laikam gan ne. Bērns ierodas pasaulē, itin neko nemācēdams. Vispirms iemācās runāt un, tikai runāt iemācījies, iemācās arī lasīt. Jā, secība noteikti bija tāda. Vispirms runāt, pēc tam lasīt. Re, Monsers un Sajra lasīt nemācēja, bet vismaz runāt prata. Viņu runasveids gan bija visai vienkāršs un parupjš, un reizēm viņi vārdos ietērpa gluži nesaka­rīgas domas, tomēr visā visumā viņu valoda bija saprotama.

Kā sastapties ar cilvēkiem tā, lai tie viņu nenomētā akmeņiem un/vai nenodīrā viņam ādu, un/vai viņu nepakar, un/vai nesade­dzina dzīvu vai varbūt mirušu pēc tam, kad viņš jau būs nogalināts kādā no augstāk uzskaitītajiem veidiem? Atbilde bija samērā vien­kārša: vispirms vajadzēja atrast Sajru un Monseru. Tie viņu pie­ņems un sargās, tie viņam palīdzēs un dos padomus. Tātad problēmu tagad varēja izteikt citiem vārdiem: kā atrast Monseru un Sajru? Viņš varētu kādam apjautāties. Taču daudzus, daudzus gadus Joršs nebija sarunājies ne ar vienu dzīvu būtni, kas nebūtu pūķis. Tāpēc vajadzētu patrenēties un sakāmo sagatavot jau iepriekš.

Atvainojiet, ekselence… vai nejēga? Kura bija pareizā uzrunas forma? Tāpat kā mazotnē, Joršs tās aizvien vēl jauca.

Nē, jāsāk vēlreiz no sākuma. Runa jāsagatavo nevainojami. Ja viņš kļūdīsies, lidos akmeņi, un tas nebūt nebūs patīkami.

Atvainojiet, godātais kungs (godātā kundze), vai jums zināms, kur dzīvo Sajra un Monsers, kas abi ir cilvēku dzimuma?

Nē, tos vārdus par cilvēku dzimumu labāk atmest. Citādi sarun- biedram uzreiz radīsies šaubas par taujātāja paša piederību šai cil­tij, un lidos akmeņi.

Atvainojiet, godātais kungs (godātā kundze), vai jums zināms, kur dzīvo sieviete vārdā Sajra un vīrietis vārdā Monsers?

Izklausījās pieņemami. Ja labi paveiksies, paies tikai daži gadi, nu, varbūt daži gadu desmiti, un viņš tos atradīs.

Bet ko iesākt ar pūķēnu? Pamest viņu tepat šķita pārlieku ne­žēlīgi. Varbūt ņemt viņu līdzi?

Kā gan iespējams neuzkrītoši vadāt sev līdzi koši zaļu pūķi, kurš sver jau divtūkstoš mārciņu un kura svars līdz mēneša beigām būs dubultojies? Tas tomēr nav iespējams. Vajadzēs vien pūķi pamest. Bet ne jau tik nožēlojamā stāvoklī kā pašlaik, — nomaldījušos neziņas tuksnesī, kur nav ne runāta, ne rakstīta vārda. Vispirms viņš iemācīs pūķim runāt un lasīt. Un, kad Erbrovs jau būs apgu­vis zinību pamatus, tas tālāk varēs izglītoties pats saviem spēkiem. Kaut arī daudz grāmatu bija sadegušas un sagrauztas, bibliotēkā to vēl bija milzums, un pūķis rakstīta vārda sabiedrībā varēs pavadīt ilgu laiku, neciezdams no skumjām un vientulības.

Tad Joršs bez bažām varēs atstāt pūķi bibliotēkā visus tos gadus, kas būs vajadzīgi, lai sameklētu Monseru un Sajru, atrastu sev līgavu, izvairītos no pakāršanas, sadedzināšanas sārtā un nomētāšanas akmeņiem un mierīgi atgrieztos atpakaļ.

Tam nevajadzēs vairāk par desmit, divdesmit gadiem.

Viņa sieva no cilvēku cilts noteikti priecāsies par iespēju pa­vadīt mūžu nepieejama kalna virsotnē kopā ar pūķi, jo galu galā ne jau visiem laimējas tādu satikt. Turklāt pūķis ir noderīgs arī sadzīvē, — tas viens un divi var izspļaut ugunis un izcept pupiņas, bet cilvēkiem, kam ar uguns iekuršanu allaž ir grūtības, šādas spē­jas vajadzētu vērtēt ļoti augsti. Un kas gan var būt brīnišķīgāks par dzīvi bibliotēkā, kurā sakopotas visas cilvēces zināšanas vai, pareizāk, cilvēces zināšanu atlikusī daļa, kas tomēr ir iespaidīga? Viņi audzinās bērnus, mācīs tiem lasīt un rakstītprasmi, astronomiju, ģeometriju, zooloģiju un dejas mākslu, baros tos ar zeltainajām pupām un sārtajiem greipfrūtiem, un varbūt, nekad nedabūjuši nogaršot beigtu trusi, tie neizaugs tik neaptēsti kā viņu māte un varbūt pat nesmirdēs tik briesmīgi, kā parasti smird cilvēki.

Plāns bija lielisks. Tagad tikai vajadzēja saprast, kā to īstenot.

Joršs mēģināja norāpties no sava stalaktīta. Basām kājām tas nebija viegli izdarāms, bet viņa pītās doņu kurpes Erbrovs bija sa­grauzis jau pirms pāris nedēļām. Tas notika dažas dienas pēc izšķil­šanās, kad pūķim dīga vidējie ilkņi un briesmīgi niezēja smaganas. Turklāt alas grīdu vairs nesedza ziedlapiņu un dzeltenu tauriņu paklājs. Tagad to bija pārklājis biezs putnu mēslu slānis.

Joršs nebija vienīgais, kurš saprata, ka alas iekšienē ir krietni siltāks nekā laukā, un, kopš dzintara rūtis bija sadrupušas, ikviens lidonis varēja te atrast patvērumu. Putni bija iekārtojušies teju vai visu stalagmītu galos. Te bija gan žubītes, gan daži melnie strazdi, bet visvairāk bija žagatu, kuras, kā Joršs bija paguvis pārliecināties, neapšaubāmi bija visskaļākie, visbļaustīgākie un visķildīgākie putni, turklāt arī ķēzījās vairāk par citiem.

Klibodams un uzmanīgi lēkdams no vienas tīrākas vietas uz citu, Joršs sasniedza vīteņus ar zeltainajām pupām. Tepat alas stūrī ža­gatas mazulis medīja pēdējos šausmu pārņemtos tauriņus, kuri beidzamiem spēkiem turējās pretī iznīcībai. Noķēris tauriņu, put­nēns apmierināts iežadzinājās, un tai pašā brīdī viņu sakampa milzīgs ūpis.

Zagatēns nepaspēja pat iebrēkties, uz visām pusēm pašķīda spal­vas un asinis, sārtie pilieni notašķīja zelta pupas, grīdu un jaunā elfa krūtis. Joršs juta, kā pakrūtē uz mirkli atkal sažņaudzas izmi­suma un šausmu kamols, bet nu jau viņš pie šādām izjūtām bija pieradis.

Troksnis pamodināja pūķi. Tis atvēra acis un pacēla galvu no astes gredzeniem. Lēkādams pāri putnu mēslu kaudzēm, spalvām un tīri noskrubinātiem kauliņiem, kas bija palikuši pāri no plēsēj- putnu maltītēm, Joršs steidzās pie viņa.

Iepriekšējā dienā pēc brīnišķīgā lidojuma virs jūras viņi bija atgriezušies bibliotēkā. Kaut arī nebija pagājis ilgs laiks, kopš viņi alu bija pametuši, tā jau bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Vie­nīgi visdziļākā lielā istaba bija tīra, kārtīga un pasargāta no pos­tījumiem, tur droši bija noglabātas visas atlikušās grāmatas, bet tieši tāpēc šai telpā nevarētu iespraukties pat kanārijputniņš, kur nu vēl elfs UN pūķis.

Joršs rāmi sagatavojās pirmajai mācību stundai. Pūķis, samie­gojies, tomēr uzmanīgs, viņu vēroja. Joršs uzsmaidīja: jārūpējas, lai mācības audzēknim sagādātu prieku.

Neviena no bibliotēkas grāmatām nebija paredzēta maziem bēr­niem, taču dažos filosofijas apcerējumos bija runāts arī par mācību paņēmieniem. Divas trešdaļas tekstu ieteica nūjas sitienus pa audzēkņa pirkstiem, — tas veicinot zinību apgūšanu. Turpretī trešā trešdaļa piesauca rotaļas kā labāko paņēmienu audzēkņa uzma­nības piesaistīšanai. Pūķiem pirkstu nav, turklāt nebūtu prāta darbs audzinošos nolūkos ar nūju iekaustīt radījumu, kas sver divus tūkstošus mārciņu. Ko niekus, Joršs nemūžam nespētu nodarīt Erbrovam sāpes! Tāpēc atlika izvēlēties maigos mācību paņēmie­nus. Visam bija jānotiek kā rotaļājoties.

Joršs nolika zemē pupiņas: vispirms vienu, tad divas blakus, tālāk trīs, nākamajā kaudzītē četras, pēc tam piecas un visbeidzot sešas. Varbūt valodu un matemātiku tomēr var mācīt reizē?

— pupa, — Joršs teica, norādot uz vientuļo pupiņu. Tad pa­smaidīja un saplaukšķināja rokas, skandējot pa zilbēm: — Pu-pa! Pu-pa!

Vēl viens smaids, palēciens, un plaukšķiens pie katras zilbes.

Erbrovs pacēla galvu un apjucis vēroja viņu. Apjucis, taču ieinteresēts. Tātad paņēmiens darbojās!

— Pu-pa! Pē-U-pE-a! — atkārtoja Joršs. — Pu-pa! Viena pupa, divas pupas. Pupa, pupas. Viens, divi. Divas pupas. Daudz pupu. — Viens palēciens, divi palēcieni, daudz palēcienu. Līksma roku plaukšķināšana, kluss smiekliņš.

Pūķis nenovērsa acis. Viņš izskatījās arvien vairāk apjucis un arī arvien lielākas intereses pārņemts. Jā, šis noteikti bija parei­zais paņēmiens.

— Pupa, pupas. Viens, divi. Viena pupa, divas pupas. PE-U-PĒ-a!

Joršs veltīja pūķim platu un starojošu smaidu.

— Saki man, jaunekli, vai tu šonakt esi izkūkojis prātu, vai arī īsti gudrs nebiji jau iepriekš un tikai es nebiju to ievērojis? — pieklājīgi apvaicājās pūķis. — Un vēl saki man, vai te būtu kāda ēdmaņa, kas pat attāli neatgādinātu zeltainās pupas un sārtos mandarīnus? Jo gribu tevi brīdināt: ja vēl piedāvāsi man to šķe- bīgo zaļbarību, es varu apvemties, bet grīda šai alā jau tāpat ir no­ķēzīta mēsliem.