Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Piektā nodaļa

Viņus pamodināja āvām bruņojušies kareivji.

Tā bija patruļa.

Ne tikai pašā Daligarā, bet arī tās apkaimē bija aizliegts uzturē­ties ikvienam, kas nebija pastāvīgais iedzīvotājs, pastāvīgā iedzīvo­tāja radinieks, pastāvīgā iedzīvotāja viesis vai vismaz pastāvīgajiem iedzīvotājiem tīkama persona, bet viņu trijotne noteikti nebija piederīga nevienai no minētajām kategorijām.

Patruļa apvaicājās par ieklīdeņu īpašumiem, kustamu un ne­kustamu mantu un gribēja zināt, kā tie nodrošina sev iztiku, un saņemtā atbilde, proti, — "nekas mums nepieder, izņemot drē­bes, kas mugurā, un trīs dālderus," — nebūt nepadarīja kareivjus laipnākus.

Pēc tam ieklīdeņi sīki un smalki tika pratināti par veselības stāvokli. Vai viņiem ir utis, blusas, ērces? Vai bijuši kontakti ar spitālīgajiem, mēra un holēras slimniekiem, kašķainajiem un krau­painajiem, ar vājiniekiem, ko nomoka vemšana, caureja, drudzis, jebkāda veida un krāsas izsitumi vai augoņi, čūlas, pūžņojošas acis vai vēdera tārpi? Labi, ka tā, jo, lai izvairītos no infekcijas pārnē­sāšanas, ieklīdeņi tiktu nogalināti uz līdzenas vietas, ja šāda saskar­sme būtu notikusi. Un viņu bērns arī ir vesels? Ja jau viņš ir vesels, tad kāpēc māte viņu satītu lakatā auklē pa rokām? Tikai tāpēc, ka viņš ir mazs, noguris un raudulīgs? Nē, mazi, noguruši un raudu­līgi bērni nav aizliegti.

Nu pienāca kārta ieročiem. Vai viņiem ir duramie ieroči, cēr­tamie ieroči, šaujamie ieroči, metamie ieroči, sitamie ieroči, rīki, kas piemēroti aizdedzināšanai, ievainošanai vai nogalināšanai, rīki, kas izmantojami medībās, ieroči, kas paredzēti lietošanai kāj­nieku sadursmēs, jātnieku sadursmēs, kaujās, kas notiek jāšus uz zirgēzeļiem, kā arī cīnoties stāvus, tupus, rāpus, divkaujās, tuvcīņās, lielos pulkos, ierakumos, aplenkumos, aplenkumu atvairīšanā, tre­nējoties mērķī šaušanā vai spēkojoties izklaides nolūkos? Ak ir? Loks, duncis, cirvis, neliels kaplis un nazis maizes griešanai. Viss tiek konfiscēts. Arī abas dzelzs lodes ogļu pārnēsāšanai tiek konfiscē­tas, jo atzīstamas par aizdedzināšanai piemērotiem rīkiem.

Vai tos lielos zarus, kas pieder Daligaras grāfistei, nocirtuši viņi? Un kurš, gribēdams izklāt guļvietu, ir izrāvis četras grāfistei pie­derošas papardes? Šis nodarījums tiek klasificēts kā pārkāpums pret valsts īpašumu, un tam paredzēts attiecīgs sods. Un vai viņi varētu pieturēt suni, kamēr tas tiek iesprostots būrī? Aizliegti ir visu veidu dzīvnieki — gan mežonīgie, gan piejaucētie, un viņu zvērs neapšaubāmi ietilpst abās kategorijās.

Tagad beidzot varēja doties uz pilsētu.

Viņi iegāja Daligarā kareivju pavadībā. Tik dīvaina un neiedo­mājama vieta mazajam elfam nebija rādījusies pat sapņos. Te it visur bija cilvēki: lieli un mazi, vīriešu un sieviešu dzimuma, bru­ņoti un bez ieročiem, ģērbušies visdažādāko krāsu drēbēs.

Un vēl te skanēja balsis. Likās, visi pārdod visu. Plāceņus, kuku­rūzas vālītes, lielus ābolus, katlus ēdiena vārīšanai, malku pavarda kurināšanai un lietaskokus krēslu darināšanai. Ļaudīm pa kājām maisījās savādi putni. Tie bija smieklīgi, lieli un resni, maziem spārniņiem, kas nespēja pacelt treknās miesas lidojumā. Putni izdvesa jokainas skaņas, kas izklausījās pēc nemitīgi atkārtota kč'ko'ko.

Āvām bruņotie kareivji viņus aizvadīja līdz laukumam, kura vidū slējās sarkana un zeltīta auduma baldahīns, kas nezin kāpēc atgādināja milzīgu šūpuli. Un šai šūpulī bija iekārtojies kāds vīrs garā, baltā, izšuvumiem rotātā paltrakā. Baltais ģērbs sedza arī vīrieša galvvirsu, un varbūt tieši tāpēc viņš atgādināja nedabiski lielu zīdaini.

Milzu zīdainis paziņoja, ka viņu saucot daligarasuntaitu- vējonovaduvaldītājsuntiesnesis. Šis dīvainais vārds, protams, nebija tik skaists kā Jorškrunskvarkljolnerstrinks, tomēr visā visumā tam nebija ne vainas.

Daligaras un tai tuvējo novadu valdītājs un tiesnesis taujāja pēc atvesto vārdiem, vecuma, nodarbošanās un, galvenais, gribēja zināt, kāpēc tie ieradušies Daligarā, nebūdami ne pastāvīgie iedzīvotāji, ne pastāvīgo iedzīvotāju radinieki, pastāvīgo iedzīvo­tāju viesi vai vismaz pastāvīgajiem iedzīvotājiem tīkamas personas.

Mednieks atbildēja, ka viņiem neesot nekādas daļas par Dali- garu un tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem, pastāvīgo iedzīvotāju radiniekiem, pastāvīgo iedzīvotāju viesiem un tiem tīkamajām personām, viņi gribot tikai pēc iespējas drīzāk pamest šo pilsētu un tai tuvējos novadus un mierīgi turpināt savu ceļu.

Šķita, ka Daligarasuntaituvējonovaduvaldītā]uuntiesnesi šī atbilde sāpina. Viņa seja sadrūma, un arī apkārt sanākušais pūlis neapmierināti iemurdējās. Nav pieklājīgi kādam paziņot, ka tev par viņa dzīvesvietu nav nekādas daļas: tik vienkāršas gudrības vecāmāte bija iemācījusi pat mazajam elfam.

DaligarasuntaituvējonovaduvaldItājsuntiesnesis aizrādīja, ka cilvēki, kuri nemīl Daligaru, tās pastāvīgos iedzīvo­tājus, kā arī to radiniekus, viesus un tīkamās personas, labāk būtu varējuši palikt paši savās mājās, lai arī kur tās atrodas, tā vietā lai apgrūtinātu kareivjus ar nepieciešamību viņus atrast, izjautāt un apcietināt, bet viņam, DalIGARASUNTAITUVĒJONOVADUVALDĪTĀ- jamuntiesnesim, tie savukārt nebūtu uzvēluši pienākumu viņus pieņemt, nopratināt, notiesāt un izdzīt no Daligaras un tai tuvē­jiem novadiem. Turklāt, palikuši mājās, viņi nemaz nebūt varējuši pastrādāt pārkāpumu pret valsts īpašumu, proti, savā barbarismā nebūtu nocirtuši divus lapotos zarus un izrāvuši četras papardes, tā nodarot lielus zaudējumus pastāvīgo iedzīvotāju kopienai.

Pūli pāršalca piekrītoša murdoņa. Šai brīdī atsākās lietus, kas noskaņojumu nevienam neuzlaboja.

Viņiem piesprieda sodu trīs dālderu apmērā, un (re, kāda saga­dīšanās!) tieši tik daudz naudas, par laimi, viņiem piederēja. Tāpat tika nolemts, ka ieroči un ogļu lodes pāriet Daligaras īpašumā. Suni gan viņi drīkstēja paturēt.

— Nu, galu galā viss varēja izvērsties vēl sliktāk, — nočukstēja sieviete, kad viņi jau pagriezās uz promiešanu.

— Kā tad? — jautāja mednieks.

Tieši šai brīdī DaLIGARASUNTAITUVĒJONOVADUVALDĪTĀJSUN- TIESNESIS sāka izskatīt nākamo iztiesājamo lietu.

Taisnības prasītāja bija kāda sieviete, kas žēlojās, ka zem smaga vezuma riteņiem tikko galu ņēmis viens no viņas kladzinošajiem putniem, kurus, kā izrādījās, cilvēku valodā sauca par vistām. Sie­viete turēja beigto vistu rokās, un bija skaidri redzams, ka tai ir lauzts kakls. Kad sievietei garām gāja Sajra, no pelēkā vilnas lakata apakšas pastiepās sīka roķele, kas bija ietērpta nepārprotami dzel­tenā piedurknē, un smalks pirkstiņš nolaidās uz vistas kakla spal­vām līdzās lūzuma vietai un īsu brīsniņu tur pakavējās. Putna kakls tūdaļ iztaisnojās un acis lēnām atvērās.

Nākamajā mirklī sākās briesmīga jezga: vista bēga, pūlim pāri atbalsojās šausmās izbrēkts vārds elfs, visi kliedza un grūstījās, bet ieklīdeņu trijotni no visām pusēm ielenca kareivji, kas pielika āvu asmeņus viņiem tieši pie rīkles.

— Tā, — teica sieviete, — tagad viss ir izvērties daudz sliktāk.

Pēc vistas augšāmcelšanās gaisotne pilsētā bija kļuvusi bīstami nokaitēta.

Tagad Daligarasuntaituvējonovaduvaldītājsuntiesnesis izskatījās noskaities uz Jorškrunskvarkljolnerstrinku, kuram pilsē­tas valdnieks tomēr aizvien šķita visai labsirdīgs un simpātisks, jo galu galā tam bija tik skaists, garš vārds. Mednieks iepriekš bija runājis pārāk nelaipni. Nevienam taču neies pie sirds, ja teiksi, ka viņa dzimtā puse nav nekas īpašs un tev nepatīk. Tas nav pie­klājīgi. Tā nedrīkst.

— Tu esi elfs, — bargi noteica Tiesnesis.

Vārdi izskanēja gausi. Intonācija bija svinīga un nopietna. Vārdu elfs Tiesnesis izrunāja ar sevišķu uzsvaru un pastiepjot ga­rāku: e-l-f-s. Skaņa aiz skaņas krita pār pieklusušo pūli.

— Vēl pavisam sīkaļa, — teica mednieks.

— Bērns, — teica sieviete.

— Nesen piedzimis, — līksmi piebalsoja mazulis. Nu viņš gri­bēja darīt zināmu, ka arī viņa vārds ir gana skaists. — Jorškruns­kvarkljolnerstrinks, — viņš stādījās priekšā un viegli paklanījās.

— Ir aizliegts atraugāties tiesas priekšā, — drūmi aizrādīja Tiesnesis. — Un es, Daligaras un tai tuvējo novadu valdītājs un tiesnesis, tev aizliedzu arī melot. — Bilstot pēdējos vārdus, Ties­nesis bija piecēlies kājās un nu izskatījās vēl svinīgāk.

Mazulis apjuka. Elfi nespēj pateikt neko, kas atšķirtos no domām viņu prātā. Protams, dažas pieklājības frāzes allaž var atšķirties no patiesības, — piemēram, kad tu, klausoties nejēdzīgā runāšanā, apgalvo, ka esi visu sapratis, jo izturēties pret muļķiem kā pret muļķiem būtu nepieklājīgi. Taču tā ir vienīgā iespējamā mānīša­nās. Kas prātā, tas arī uz mēles. Mazā elfa apjukumu nomainīja vilšanās sajūta. Kaut arī šim cilvēkam bija skaists vārds, viņš ne­bija gudrāks par pārējiem.

— Un es pieprasu, lai tu mani uzrunā, izrādot pienācīgo cieņu, piebilda Tiesnesis.

Kā gan skanēja cilvēku valodas pieklājības forma? Mazais elfs satraukti centās atcerēties.

— Nejēga!

Nē, tas laikam nebija pareizais vārds.

— Ekselentāte! Nē, majestence! — Nu, kura bija pareizā uzrunas forma?

— Klusumu! — iebrēcās Tiesnesis, apsaukdams zvaigājošo pūli. — Uzrunā mani par DaLIGARASUNTAITUVĒJONOVADUVALDĪTĀJU- UNTIESNESI, — viņš pavēlēja elfam.

— Protams! Protams! —jūsmīgi atsaucās elfs, un viņa sejā parā­dījās plats smaids. — DaligarasuntaituvējonovaduvaldītAjs- untiesnesis ir ļoti skaists vārds. Mēs tā varētu nosaukt arī mūsu suni!

Nu ļaudis smējās, vēderus turēdami. Kāds vecāks vīrs irgāda- mies aizrijās un palika gluži bez elpas, bet kādam kareivim, lokoties smieklos, no rokām izkrita āva. Šie starpgadījumi tikai vairoja vispārējo jautrību. Arī mazais elfs iesmējās: smejoši cilvēki patie­šām izskatījās skaisti.

Vienīgi Tiesnesis saglabāja nopietnību. — Atbildi man! — viņš atkal uzrunāja elfu. — Vai tu pazīsti šo vīrieti un šo sievieti ?

— Jā, — pārliecināti atbildēja mazulis.

— Šie cilvēki ir apgānījušies ar smagu noziegumu, vadādami sev līdzi elfu, bet vēl smagāku vainu tie sev uzvēluši, ar viltu ievez- dami elfu mūsu mīļotajā pilsētā. Vai tu vari pateikt, ko vēl viņi pastrādājuši?

— Jā. Vīrietis ēd līķus. Droši vien ar rozmarīnu. Un naudu viņš pelna, pārdodams līķu mizas. Bet sieviete ir pārdevusi savu mammu un vecākos brāļus, nē, jaunākos… mmm… es īsti neatceros, lai­kam tiešām jaunākos.

Laukumā atkal uz brīdi valdīja pilnīgs klusums. Tad troksnis un jezga atsākās ar jaunu sparu.

— Es taču teicu, ka nepatikšanās iekūlos, tās īpaši nemeklē­dama, — sieviete sacīja medniekam. — Kāpēc tu negāji savu ceļu?

— Droši vien iepriekšējā dzīvē esmu pārdevis savu tēvu, — viņš atbildēja.

Kad viņus veda projām no laukuma, mazais elfs vēlreiz ierau­dzīja vistu. Tā tupēja uz kāda loga akmens palodzes, kur salmu perēklī gulēja divas olas. Elfs un vista saskatījās un sasveicinājās, jo galu galā kādu brīdi viņi bija bijuši viens vesels un tas viņus saistīja uz mūžīgiem laikiem.

Mazais elfs klusībā prātoja, vai Vista būtu labs vārds sunim. Pēc formas šie dzīvnieki bija ļoti atšķirīgi, taču vistas astes spal­vas pēc krāsas līdzinājās suņa pakaļkājām un astes galam. Tīd elfs iedomājās, ka suns nedēj olas, bet vista nemēdz pieiet noskumu­šajam un nolaizīt tam seju. Tātad arī šis vārds nederēja.