Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Divpadsmitā nodaļa

Pūķis izskatījās stipri neapmierināts.

Tas hija ļoti vecs, un nav viegli saprast pūķu sejas izteiksmes — sevišķi, ja pūķis ir ļoti vecs un turklāt tas ir pirmais pūķis, ko gadījies sastapt, tomēr bija acīm redzams, ka šis pūķis ir stipri ne­apmierināts.

Durvju vērtnes bija milzīgas — kā savs pusducis troļļu, kas sakāpuši cits citam uz pleciem. Tās bija pavērušās ar griezīgu čerkstoņu, atklājot aiz sevis iespaidīgu apmēru zāli, kur stalaktītu un stalagmītu saišķi un ķekari stiepās cits citam pretī, satikās un savienojās, radot nepārskatāmus gaismu un ēnu režģus. Pūķis tu­pēja zāles pašā vidū. Gaisma krita no augšienes, tā sūcās iekšā pa neskaitāmiem maziem lodziņiem ar plānām dzintara rūtīm, kas visam piešķīra silti zeltainu mirdzumu.

— Kāda liga jūs ķērusi, ak netīkamie svešļaudis, ka līdz manām namdurvīm ceļu mērojuši, par traucēkli man uzklupuši un šo kaln- gaļu rāmo mieru iztraucējuši esat?

Atskanot pūķa balsij, viņi pārsteigumā un izbīlī nodrebēja. Tad, atjēgusies no pirmā mirkļa apstulbuma, saskatījās, kā pūlē­damies saprast, kuram no trijotnes pienāktos atbildēt kalna vir­sotnes saimniekam.

Pirmais drosmi saņēma Monsers: — Redziet, godātais kungs, es esmu cilvēks, un viņš ir elfs…

— Neviens zem saules nav pilnīgs, — cēlsirdīgi atteica pūķis, kuru šis paziņojums itin nemaz nebija iespaidojis. — Ne jau visām dzīvajām būtnēm tiek laime piedzimt par pūķi, kas ir labākā no dabas formām… — viņš iecietīgi piebilda.

Pūķa pārtraukts, Monsers mirkli apjucis klusēja, tad norija sie­kalas, dziļi ievilka elpu un turpināja: — Viņu, es domāju mazo elfu, sauc Jorškrunskvarkljolnerstrinks.

Arī šī vēsts pūķi neieinteresēja.

— Lūgtum jo stingri ievērot noliegumu kraukāties un spļau­dīties, — viņš aizrādīja.

— Es nekraukājos. Tas bija viņa vārds. Bet viņa tēvu sauca Gornonbenmaijergulds.

— Katram ir savs vārds, — vēl vienaldzīgāk atteica pūķis.

Iestājās mulss klusums. Te un tagad taču bija jāpiepildās likte­nim, taču tas laikam bija noklīdis pa ceļam uz šo vietu.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks mēģināja vēlreiz uzsākt sarunu: — Mēs izlasījām pareģojumu, kurā bija runāts arī par jums, nej… nē, ekselence.

— Kurš to pravietojumu dvesis pār lūpām?

— Otrās rūnu dinastijas cilvēki Daligaras pilsētā.

— Grūtāka par grūtu ir nākamības pareģošanas māksla, un man nav gadījies dzirdēt, ka cilvēkiem šai mākslā jel kad būtu sekmējies. Vienmēr par ģeķi ticis saukts tas, kurš akmens sienā kaltus ķeburus par ticības vērtiem atzinis. Tāpēc, kungi, esiet tik laipnīgi un no savas klātienes mani atbrīvojiet, un jo ātrāki šo vietu pametiet, — savu sakāmo nobeidza pūķis.

Durvis aizcirtās. Troksnis bija apdullinošs, un no stāvās klints pat novēlās daži satricinājuma izkustināti akmeņi, un trijotnei vaja­dzēja palēkt sāņus. Tīd atkal iestājās klusums.

— Kā viņš runā? Ko viņš vispār teica?— noprasīja Monsers.

— Viņš teica, ka pareģojums ir tīrās blēņas un ka mums ir jāiet prom, — saprotamākā valodā iztulkoja mazais elfs. Likās, viņu atkal pievārējis bezgalīgs nogurums. Viņš smagi apsēdās uz liela akmens. Suns pienāca un nolaizīja viņam seju.

Arī vīrietis likās pārakmeņojies. Viņš nosēdās tāpat zemē. Sa­ķēris galvu rokās.

Tikai sieviete, domās iegrimusi, palika stāvam.

— Kā viņš varēja zināt, ka pareģojums ir iekalts akmens mūrī? — viņa beidzot jautāja. — Daudz ticamāka būtu iespēja, ka tas izla­sāms uz pergamenta, koka dēlīša, vairoga vai svētbildes. Uz tādām vietām taču raksta daudz biežāk.

Sieviete pieliecās, satvēra akmeni un no visa spēka trieca pret durvīm.

— Ei, tu! — viņa iesaucās pilnā rīklē. — Taisi vaļā durvis, ja negribi, lai mēs tās izgāžam no eņģēm!

— Tu esi traka? Tev apnicis dzīvot?

— Nē, taisni otrādi, es negribu mirt. Mēs esam uzrāpušies kalnā, kuru var sasniegt tikai pa upi, kas ir pārāk strauja, lai varētu do­ties atpakaļ pret tecējumu, bet pa straumei mūs sagaida nepār­varams ūdenskritums. Ja no šejienes projām ved vēl kāds ceļš, tad tas sākas tā mūdža midzenī, tāpēc ir vērts izmēģināt laimi. Citādi mēs te paliksim uz mūžīgiem laikiem, līdz mūsu līķus saknābās kraukļi. Ja jau esam nonākuši tik tālu, atkāpties vairs nevaram. Te nu mēs esam un tā vai citādi mēģināsim pūķi pieveikt.

— Pieveikt? Pietiks ar vienu viņa astes zvēlienu, lai no mums paliktu slapja vieta!

Bet sieviete mednieka vārdos neklausījās. Viņa tuvojās dur­vīm un šoreiz trieca pret tām elfa cirvi. Skaidas pašķīda uz visām pusēm. — Ei! — viņa atkal iesaucās. — Es runāju ar tevi!

Durvis pavērās, bet šoreiz tikai pāris plaukstu platā spraugā.

— Kā tu uzdrīksties… — pūķis uzsāka sakāmo, bet sieviete viņu pārtrauca.

— Tu par pareģojumu jau zināji, vai ne?

— Šis tas līdz manām ausīm bija nonācis, — pūķis izvairīgi atzina, — taču tam nav nekādas nozīmes.

— Vai tu baidies? — jautāja sieviete. — Mūsu ierašanās tevi ir izbiedējusi. Bet kā gan mēs varam tevi apdraudēt? Saki, kas tevi biedē? Mēs to nezinām. Man šķiet pārāk dīvaini, ka tu neizrādi ne drusku ziņkāri…

— Ne drusku ziņkāres, — automātiski izlaboja mazais elfs.

Sieviete uzmeta viņam iznīcinošu skatienu.

— Man šķiet pārāk dīvaini, ka tu neizrādi ne drusku ziņkāres. Kur tad leģendārā pūķu viesmīlība? Tu pat neuzaicināji mūs ienākt!

— Sirms vecums pienācis, — sāka taisnoties pūķis. — Un lauzējs iemeties manu pēdu kaulos…

— Nebaidies, — teica sieviete.

— Lai viņš nebaidās? — nosmīkņāja mednieks. — No kā gan? No mums? Pietiktu, ja viņš nošķaudītos, un no mums paliktu pāri vien pelnu čupiņa.

Brīdi valdīja klusums.

— Vai tad jūs nesaprotat? Viņš ir vecs, noguris, vientuļš un zau­dējis visas savas spējas. Viņš baidās no mums. Kā gan tas iespējams, ka jūs nekad neko nesaprotat? — Sieviete patiešām bija saniknota. — Nebaidies, — viņa vēlreiz mierinoši teica vecajam pūķim.

Atkal ilga pauze. Vienīgā dzirdamā skaņa bija ūdenskrituma šņākšana tālumā.

Tad pūķis sāka raudāt. Viņš ilgi un krampjaini šņukstēja, līdz šņuksti pārvērtās sabiedēta kucēna smilkstos.

— Es laikam sāku saprast, kāpēc pūķi ir izmiruši, — nomur­mināja Monsers un tik tikko izvairījās no Sajras raidīta spēriena, kas bija visai precīzi notēmēts pret viņa stilbiem. Visbeidzot dur­vis atvērās līdz galam.

Zāle bija milzīga. Starp stalaktītiem un stalagmītiem stiepās neskaitāmi pieputējuši zirnekļtīkli, kuros atspīdēja dzintaraina, no augšas krītoša gaisma, piešķirot telpai maģisku noskaņu. Gaisu pildīja biezi tvaiki. Kalna iekšienē valdīja smacīgs karstums, un visās malās auga zeltainas pupas, kas vijās ari augšup pa sienām. Dziļāk bija redzamas tukšas durvju ailas, pa kurām varēja nokļūt nākamajās zālēs, kas arīdzan bija mīkstu un putekļaini pūkainu zirnekļtīklu aizplīvurotas un kur tāpat gar zeltainām pupu pākstīm griezās tvaiku mutuļi.

— No kurienes nāk šie garaiņi? — apjautājās mazais elfs.

Pūķa žēlabainās elsas tūlīt pieņēmās skaļumā, un no spalgākajiem kaucieniem iedrebējās stalaktīti. Mednieks bažīgi sāka raudzīties ap­kārt, un arī sieviete pirmo reizi kopš ienākšanas alā izskatījās nobiju­sies. Visu par labu vērta suns: viņš piegāja pie pūķa, maigi iesmilk­stējās un nolaizīja tam purnu, kā jau suņi mēdz darīt, kad grib kādu mierināt. Pūķis pārstāja raudāt. Viņš lēnām pacēla galvu, un viņi ar suni ilgi skatījās viens uz otru. Suns luncināja asti. Pūķis pamazām no­mierinājās. Viņa elpa norima, elsas apklusa. Stalaktīti vairs nedrebēja.

Uzticamais draugs. Draugs, uz kuru var paļauties. Ikreiz, kad bija vajadzīga palīdzība, viņš bija līdzās. Draugs — labāku vārdu sunim neizdomāsi.

Mazais elfs devās apstaigāt un aplūkot klints iekšieni. Viss te iz­skatījās tik pārsteidzoši. Pats pūķis bija milzonīgs, viņa zvīņas veidoja greznus un sarežģītus sārtu un zeltainu līkloču rakstus. Taču daudzas ādas plēksnes bija noplēstas, citas kļuvušas pelēkas. Vēl citu vietā bija redzamas lielas un dziļas senu ievainojumu rētas. Nagi, kas reiz bijuši asi un draudīgi, tagad bija nodiluši un aplūzuši. Pūķis gulēja, atbalstījis galvu uz priekšķepām, bet, kad viņš to pacēla, tā vieg­lītēm trīcēja.

Viņš bija vecs.

Nelaimīgs, noguris radījums, kas zaudējis spēkus.

Sievietei bija taisnība.

Joršs turpināja riņķot starp stalaktītu stabiem un gāja arvien dziļāk kalna iekšienē.

Tis, ko viņš ieraudzīja zeltainās alas pašos dziļumos, lika aiz­rauties elpai. Grīdas vietā te vīdēja gigantisks krāteris, no kura mutuļu mutuļiem ārā vēlās tvaiks, kas strauji cēlās augšup, kur pašā kalna spicē bija redzama tikpat gigantiska atvere. Tātad šis bija vulkāns! Un tvaiku mutuļus viņi iztālēm bija noturējuši par dūmiem! Vecāmāte viņam taču bija stāstījusi par tvaika vulkāniem.

Mazais elfs atcerējās kādu pēcpusdienu, kad vecāmāte viņam bija stāstījusi par pasaules karsto sirdi, par vulkāniem, par zemes­trīcēm. Viņa zīmēja ar irbulīti uz zemes, jo pergamenta viņiem nebija jau sen. Un vēl vecāmāte bija nodemonstrējusi, kā pasau­les karstā sirds savu karstumu un spēku piešķir vulkāniem. Viņa līdz pusei piepildīja mazu blašķīti ar ūdeni, aizkorķēja to un sildīja virs sveces, līdz koka aizbāznis izsprāga ar klusu f)bp un gaisā no- virmoja garaiņu mākulītis. Mazais elfs, to redzot, smējās, vai gar zemi krizdams, un arī vecāmāte smējās un tad sameklēja trīs val­riekstus, kas bija noglabāti īpašam gadījumam, un teica, ka smiekli un jautrība vienmēr ir pietiekami īpašs gadījums. Un tā patiešām bija laba doma, jo, kaut ari riekstu pēc tam vairs nebija, arī īpašo gadījumu vairs nebija, vecāmāte vairs nesmējās ne reizi, un tātad vēlāk nemaz nebūtu bijis ko nosvinēt.

Mazulis uztrūkās no atmiņām un nopētīja garaiņu stabu.

Viņš zināja, ko ieraudzījis. Šī dziļā aka bija savienota ar pasau­les karsto sirdi, ar Zemes centru, kur vēl liesmo senā uguns, no kuras dzimusi dzīvība. Šis nebija no tiem vulkāniem, kas spļauj lavu un akmeņus. Šis bija tvaiku vulkāns. Senās pazemes upes savā te­cējumā sastop karstumu, to ūdens pārvēršas tvaikos un kāpj augšup tik ilgi, līdz izplūst virszemē. Lūk, kāpēc ap kalna smaili vienmēr biezē mākonis! To radījis pats kalns. Nē, pareizāk, to radījis Zemes kodols, un tvaiki tikai šķērso kalnu. Uzkāpuši debesīs, garaiņi izple­šas uz visām pusēm un aizsedz zvaigznes. Tie sablīvējas un veido mākoņus. Nebeidzamus mākoņu vālus. Kas jau gadiem ilgi aizsedz zvaigznes. Tikai mākoņi un atkal mākoņi. Lietus un atkal lietus.

— Šis ir vulkāns, vai ne? — Mazais elfs beidzot bija atguvis runas spējas. — Garaiņu vulkāns. Tvaiki kāpj augšup no Zemes centra, te izplūst ārā, kāpj vēl augstāk un aptumšo debesis, tad pār­vēršas par mākoņiem un nolīst lejā kā lietus.

Viņš uzlūkoja pārējos. Viņa seja staroja: tagad viņš zināja.

— Re, kāpēc ir tik tumšs un pārāk daudz līst! — viņš aizrautīgi skaidroja. — Pietiktu pabīdīt sāņus šo milzīgo akmens bluķi un aizsprostot ar to krāteri. Tad drīz viss atkal būtu tāpat kā agrāk. Pārmaiņus spīdētu saule un lītu lietus. Vairs nepludotu dubļi. Starp citu, šis akmens bluķis izskatās taisni kā radīts krāterim. Visi sānu iedobumi un izvirzījumi sakrīt ar krātera malām.

Mazais elfs apmeta vēl vienu līkumu ap klintsbluķi un krāteri.

— Jā, tiešām sakrīt! Pat akmens dzīslojums precīzi atbilst!

Tad elfs apklusa. Pētnieka interesi nomainīja sašutums.

— Agrāk krāteri sedza milzīgais klintsbluķis! Tieši tu izvilki šo korķi! — viņš teica pūķim. — Tu atvēri vulkānu! — Nu mazā elfa dusmas vairs nebija valdāmas. — Kā tu varēji rīkoties tik muļķīgi? Tevis dēļ daudzus gadus visi slīkst lietū un dubļos! Tevis dēļ jo­projām jāmokās lietū un dubļos!

— Vēl viens smalkjūtības iemiesojums, — nomurmināja Mon­sers. Un jau skaļāk piekodināja: — Paejiet nostāk no viņa rīkles! Vai tiešām nesaprotat, ka ar mums būs cauri, ja viņš sāks spļaut uguni?

Taču likās, ka pūķis nav noskaņots viņus iznīcināt. Droši vien tikai jaunībā pūķi ir briesmīgi, bet šis bija gaužām vecs pūķis. Gaužām vecs, pārguris un izmisis. Viņš atkal iegaudojās, iekaucās, iešņukstējās, no jauna sadrebinot stalaktītus. Suns, klusi smilk­stot, centās viņu mierināt.

Sieviete nezaudēja savaldību. Viņa piegāja pie pūķa un uzdro­šinājās pieskarties tā ķepai. — Tas nekas, nekas. Viss būs labi. Tūlīt mēs visu nokārtosim. Nebaidies. Labāk pastāsti mums, kas notika. Citādi mēs neko nesaprotam. Labāk stāsti no paša sākuma.

Kaucieni un šņuksti pamazām noklusa. Stalaktīti pārstāja dre­bēt. Pūķis vēl brītiņu klusi činkstēja un tad sāka stāstīt.