Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Otra nodaļa

Rītausma bija pelēka kā visas rītausmas. Gaismas stari kā plāni asmenīši iespiedās būdā pa baļķu spraugām, šķērsojot lēno dūmu grīstes, kas vēl cēlās no pavarda oglēm.

Mazais elfs pamodās, juzdamies pagalam dīvaini. Pagāja diez­gan ilgs brīdis, līdz viņš aptvēra, kāpēc jūtas tik savādi: viņš nebija pārsalis, nebija pārlieku izbadējies un viņa kāju pēdas nebija sa­stingušas kā divi ledus gabali.

Dzīve tomēr varēja būt brīnišķīga.

Un cilvēks viņu nebija aprijis.

Mazulis piecēlās līksmā omā.

Un atklāja, ka viņu sedz īstas vilnas lakats. Vilna bija pelēka un raupja, caurumu lakatā bija vairāk nekā veselu vietu, tomēr tā bija īsta vilna. Cilvēks viņu bija apsedzis.

Tad redz, kāpēc kājas nebija sastingušas. Elfs klusībā prātoja, kāpēc cilvēks viņu sasedzis. Varbūt elfs, kam piemeties klepus, nav pietiekami gards.

Arī cilvēks bija nomodā. Tas patlaban darbojās ar pavarda oglēm. Ar tādu kā mazu lāpstiņu grāba kvēlošās ogles un bēra dīvainā, caurumotā dzelzs lodē, kur jau bija salikti salmi un prāva, labi izkaltēta koka šķila.

Visa šī ņemšanās ar oglēm mazajam elfam šķita muļķīgāka par muļķīgu, proti, caur un caur cilvēciska.

Tomēr viņš savas domas skaļi neizpauda un klusēdams atdeva cilvēkam lakatu.

— Vari to paturēt, — cilvēks nomurmināja. — Tu šonakt drebēji.

Cilvēks uzkāra dūmojošo dzelzs lodi nūjas galā tā, lai to sar­gātu neliels, no ādām šūts jumtiņš, un lika nūju pār plecu.

— Es tagad iešu uz Daligaras grāfisti, — cilvēks drūmi pavēs­tīja. — Tā atrodas tur augstāk, plakankalnē. Runā, ka ūdens vienmēr tekot uz zemāku vietu, tāpat runā, ka Daligarā vēl esot neapplūduši dārzi un tīrumi.

Klusums. Mazais elfs pūlējās saprast, kā uztverams šis paziņojums.

Varbūt tā bija pieklājības izpausme, un tagad viņam par atbildi pienāktos pavēstīt, kāds ir viņa paša ceļamērķis.

Žēl vienīgi, ka viņam ceļamērķa nemaz nav. Viņš tikai gāja projām no vietas, kur bija dzīvojis agrāk, — vienkārši tāpēc, ka šī vieta nemaz vairs neeksistē, nē, pareizāk, eksistē gan, taču to sedz vismaz desmit pēdu dziļš ūdens, dubļu un satrūdējušu lapu slānis.

— Kas ir? Vai tev kaķis mēli nokodis?

— Te nav kaķis, ekselence, — teica mazulis. Beidzot viņam bija izdevies atminēties uzrunas formu, ko cilvēki lieto, gribēdami izrādīt cieņu. Galu galā viņa sastaptais šīs rases pārstāvis bija tra­kāks par traku. Tāpēc labāk izrādīt cieņu un būt piesardzīgam. — To sauc suns, ekselence… Un, ja suns nokož man mēli, tad tek asinis… — elfs pacietīgi un godbijīgi ņēmās skaidrot, taču cilvēks viņu pārtrauca.

— Labi, labi. Pietiks.

Cilvēks viņu vēroja un tad, galvu pašūpodams, smagi izpūta gaisu, un šī izelpa bija daudz ilgāka par citām. Varbūt cilvēku mo­cīja kāda slimība, kas traucē elpot.

— Varbūt gudrība un burvju spējas parādās tikai ar laiku. Tā­pat kā gudrības zobi.

— Kādi zobi, augstība? — pārvaicāja mazulis, zobu pieminējuma sabiedēts. Ak, kaut nu viņš zinātu, kura pieklājīgās uzrunas forma ir pareizāka!

— Aizmugurējie zobi, tie, kuri izaug paši pēdējie.

Un cilvēks parādīja viņam zobus. Tas nebija labi darīts. Mazu­lis atkal ieraudājās.

— Tu teica, ka mani neēd, majestāte, — viņš šņukstēja.

Cilvēks vēlreiz lēni un smagi izpūta elpu. Tā neapšaubāmi bija

kādas slimības pazīme.

— Taisnība, es tā teicu, — viņš priecīgi atzina. — Neko darīt, es tevi vairs nedrīkstu ēst.

Viņš pasita knipi sunim un devās uz durvīm. Mazo elfu pār­ņēma skumjas. Lai arī cik neaprēķināms un traks būdams, cilvēks tomēr bija dzīva būtne, un tas bija labāk nekā nekas, labāk nekā vientulība līdz pašam apvārsnim. Un, kas zina, varbūt cilvēkam bija vēl kāds kukurūzas vālītes gabals. Mazā elfa sirds atkal sa­žņaudzās, un viņš juta, kā it visu piepilda skumjas gluži tāpat, kā vēlā vakarā visu pārklāj nakts melnums.

Durvis bija smagas un biezas, sanaglotas no rupji apdarinātiem priedes dēļiem, toties turējās kārtīgās bronzas virās.

— Šī droši vien ir mednieku vai kažokādu tirgoņu, nevis pa­rastu ogļdeģu būda, — cilvēks teica.

Suns priecīgi metās laukā lietus smidzeklī.

Ticu cilvēks aizvien vēl stāvēja uz sliekšņa un pētīja mājeli. Pacēla skatienu un brīdi vēroja slānekļa plāksnīšu jumtu, kas šķita nesen pārjumts, tad uzlūkoja akmens pamatus, kuru spraugās kāds, vēlē­damies paglābties no caurvēja, bija sadzinis koka ķīļus un pūlējies tās aizsegt ar dēļiem. Tie bija sausi, neappelējuši, skabargainām malām.

— Šī būda nav pamesta, — cilvēks noteica. — Kuru katru brīdi var atgriezties saimnieki.

Mazais elfs pamazām aptvēra, ko cilvēks vēlas teikt.

— Vai vini ēd elfus?

— Katrā ziņā viņiem elfi nepatīk. Bet es tavā vietā te nepa­liktu, lai noskaidrotu, vai viņi tos arī ēd, — atbildēja cilvēks.

Mazais elfs izšāvās ārā no mājeles vēl ātrāk par suni.

Viņi devās ceļā.

— Vai tev ir vārds?

— Jā, — pārliecināti atbildēja mazulis.

Cilvēks atkal jocīgi izpūta elpu.

— Un kāds tad būtu šis vārds?

Mazajam elfam pamazām prātā atausa cilvēku valodas grama­tikas gudrības, ko bija mācījusi vecāmāte.

— Nav pareizi teikt būtu. Tā saka tikai par nedrošu, par neesošu, bet vārds ir drošs un nemainīgs. Katrs ir drošs par savu vārdu. Tāpēc tev vajag prasīt, nevis kāds būtu mans vārds, ekselence, bet kāds ir mans vārds…

— Nu, kāds ir tavs vārds? — nobļāvās sieviete. — Labi, labi, es vairs nekliegšu, apsolu. Tikai nesāc atkal raudāt. Es nekliegšu un tevi neēdīšu. Kā tevi sauc?

— Jorškrunskvarkljolnerstrinks.

— Vai vari to atkārtot? — cilvēks jautāja.

— Jā, protams, es var, — mazulis apmierināts apliecināja.

Cilvēks atkal nopūtās. Tiešām smagi slims.

— Atkārto, — tas teica.

— Jorškrunskvarkljolnerstrinks.

— Vai tev ir arī mazvārdiņš?

— Protams, ir.

Sieviete brīdi klusēja, tad vēlreiz jokaini izpūta elpu. Pareizi vecāmāte teica, ka saruna ar cilvēkiem allaž sagādā īstas mocības.

— Un kāds tad ir šis mazvārdiņš?

— Jorškrunskvarkhercljolnerstri.

— Nu kā gan citādi, — noteica cilvēks, kas piepeši izskatījās pārguris.

Patiesi, tas, bez šaubām, bija slims.

— Es to šķaudienu atkārtot nemācēšu, tāpēc saukšu tevi par Joršu, — cilvēks pavēstīja. Un atkal papurināja galvu. — Droši vien esmu kaut ko briesmīgu pastrādājusi iepriekšējā dzīvē un tagad izpērku savu vainu, — tas nomurmināja.

Šiem vārdiem vismaz bija jēga. Tad redz, kāpēc cilvēks bija tik dumjš un traks. Galu galā tam bija vajadzējis uzdot astoņus jautā­jumus, tikai lai noskaidrotu, kā viņu sauc. Tomēr palikt vienam šai dubļiem pārplūdušajā līdzenumā šķita pārlieku šausmīgi. Turklāt bija žēl zaudēt vilnas lakatu, kas pirms izmirkšanas tomēr bija pa­līdzējis saglabāt kādu nieku siltuma.

— Mani sauc Sajra, — sieviete teica.

Joršs, visnotaļ apmierināts ar šo iepazīšanos, steidzās viņai pakaļ.

— Un kā sauc suni? — viņš prasīja.

— Tim nav vārda, — sieviete atbildēja. — Viņu sauc suns, un viss. Tas skan pietiekami īsi, un man nav lieki jādzisina mute, lai viņu sasauktu.

Mazajam elfam šķita bezgala bēdīgi, ka dzīva un saprātīga būtne paliek bez sava vārda, apzīmēta ar parastu sugasvārdu kā koks vai krēsls, bet viņš jau zināja, cik viegli ir saniknot sievieti, tāpēc savus uzskatus paturēja pie sevis.

Katrā ziņā viņš šo radību bez vārda neatstās. Viņš tai dāvās vārdu klusībā, savā prātā. Tikai jābūt uzmanīgam, jo vārdu nedrīkst izvē­lēties nejauši. Vārds ir vārds. Milzīga atbildība.

Lietus aizvien vēl smircināja.

Viņi virzījās uz priekšu gaužām lēni, jo kājas stiga dubļos.

Sievietes stilbi bija krietni garāki, un Jorškrunskvarkljolner- strinkam bija jālaižas teciņus, lai neatpaliktu, un nogurums biju mokošs. No suņa viņš vairs nebaidījās, dažas reizes viņš pat bija uzdrošinājies tam pieskarties, atbalstīties pret tā spēcīgo muguru. Suns nebija izrādījis nepatiku.

— Vai tev vēl ir tas ar dzelteniem graudiem? — neuzbāzīgi apvaicājās elfs.

— Man vēl ir viena vālīte, bet es gribu to pataupīt vakaram.

— Ja mēs pirms vakara nomirst dubļos, kas ēd to vālīti?

— Tu esi izbadējies?

— Jā, es ir… nē, es esmu izbadējies.

— Pareizi, tev ir laba galva. Ja jau tu visu tik ātri iemācies, tad iegaumē vēl vienu gudrību. Ja mēs vālīti apēdīsim tagad, šovakar būs vēl briesmīgāk saprast, ka itin nekā ēdama vairs nav.

— Varbūt pasaule jau ir pagalam pirms vakara. Varbūt mēs ir pagalam pirms vakara.

Varbūt es būšu pagalam pirms vakara.

— Klusē un kusties uz priekšu. Taupi elpu un spēkus.

Es var, nē, es varu… varu darīt abas lietas reizē. Kustēt uz priekšu un runāt par vālīti. Ja mēs sarunājas, ir vieglāk kustēt uz priekšu.

— Klusu, — noteica sieviete. Viņas balss tonis bija mainījies.

— Bet…

— Klusu, — sieviete uzšņāca. Viņa nometās tupus līdzās elfam, lai nebūtu tik gara, tik viegli pamanāma. Suns ierūcās. Sievietes ska­tiens vērīgi slīdēja pār niedru audzēm un staignāju, kas ieskāva taku.

— Labi, labi, mēs ēd vakarā. Tikai tu nedusmojas…

— Skriešiem! — sieviete iesaucās un metās skriet. Viņa sa­grāba mazuli aiz rokas un rāva sev līdzi.

— Šurp! — viņa uzsauca sunim, un arī tas skrēja kopā ar viņiem. Mazais elfs paklupa, piecēlās, atkal klupa. Viņš ieraudājās.

— Tu nedusmojas, lūdzu, nedusmojas, mēs ēd vakarā.

— Mums dzenas pakaļ, — sieviete paskaidroja, ne mirkli neap­stādamās. Un aizelsusies turpināja: — Redzi to pakalnu tur tālumā? Man ir garākas kājas, un es skrienu ātrāk. Es mēģināšu aizvilināt vajātājus sev līdzi pa taku. Bet tu bēdz pa taisno cauri kazenājiem un izglāb uguni. Satiksimies pakalna galā.

Sieviete atdeva viņam nūju ar dzelzs lodi un metās prom. Skrie­not viņa brīkšķināja zarus un skaļi sēca. Mazais elfs ielīda dziļi kazenāju biezoknī un sarāvās čokurā. Traki joņojusī sirds pama­zām pierima.

Viņš prātoja, kas gan varētu būt vajātāji. Varbūt viņiem pakaļ dzenas būdas saimnieki. Varbūt tie ir apvainojušies par ielaušanos viņu mājoklī. Bet varbūt tiem ir rozmarīns un kārtīgai maltītei pietrūkst tikai kāda maza elfa.

Bailes sažņaudza kā spīlēs.

Viņš skatījās lietū, taču ne krūmājā, ne niedrēs neviena ne­manīja.

Bailes lēnām izkusa un pārvērtās skumjās.

Viņš atkal bija palicis viens. Jau atkal vientulība sniedzās līdz pašam apvārsnim.

Viņš atcerējās, kā vecāmāte bija viņu auklējusi klēpī, kamēr katliņā vārījās saldie kastaņi.

Skumjas piepildīja visu viņa būtni un palēnām pārtapa izmisumā.

Viņš domāja par cilvēku sievieti, kura viņu biedēja, tomēr bija iedevusi gabalu vālītes. Labāk tāda sabiedrība nekā nekāda. Labāk būt kopā ar cilvēku nekā atkal palikt vienam. Gluži vienam līdz pašam apvārsnim. Mazais elfs iešņukstējās, taču pavisam nedzir­dami, bez skaņas. Skumju elsas skanēja tikai viņa prātā, neskar­damas kluso lietus šalkoņu.

Viņš nodomāja, ka suni, ja vien viņš to vēl kādreiz sastaptu, varētu nosaukt par Kādu, kas elpo tev blakus, taču sieviete bija tei­kusi, ka sunim vajadzīgs īss vārds, bet šis noteikti tāds nebija.