Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Četrpadsmitā nodaļa

Bailes bija pārņēmušas pasauli. Šķita, visi zaudējuši prātu. Pūķis, kuram mugurā sēdējis elfs, bija parādījies Daligarā un noslaktējis it visas grāfistes vistas. Tūkstošu tūkstoši beigtu vistu gulēja kau­dzēs, izplatot neciešamu pūstošas maitas smaku un pievilinot zu- mošu mušu barus. Vismaz tādi nostāsti klīda no mutes mutē.

Rite nekad nebija redzējusi Daligaras pilsētu, jo viņas tētis un mamma vienmēr bija teikuši, ka no tās labāk turēties pa gabalu, taču Glams, viens no vecākajiem puikām, tur bija pabijis ne reizi vien un apgalvoja, ka Daligarā vistu vairs neesot jau krietni sen, jo Valdītājam un Tiesnesim neesot patikusi nekārtība, ko tās radīju­šas ielās. Ja arī kāda vista vēl esot paglābusies no Tiesneša rīkoju­miem, tad vienīgi pilsētas augstākajā daļā, kas esot visbīstamākā un šaubīgākā vieta visā grāfistē, kur pat kareivji cenšoties neieklīst bez īpašas vajadzības. Bet arī tur, augšpilsētā, esot tikai dažas vis­tas, katrā ziņā tās visas varētu saskaitīt uz viena bērna pirkstiem, tāpēc nekādas milzu kaudzes no tām nemaz nebūtu iespējams sa­kraut, — labi, ja varētu piepildīt nelielu maisu. Nelaime vienīgi tā, ka Glams, šis tumšmatainais, kalsnais gara auguma puika bija vislielākais melša, kāds jebkad redzēts. Viņa vecāki, apkārtceļo­joši krāmu tirgoņi, bija klīduši no vienas pilsētas laukuma uz citu, pārdodami dažādus niekus, līdz kādā bargākā ziemā sals un klepus bija abus pieveicis. Un Glams kā jau visi klaidoņi, kas daudz redzē­juši, tēloja viszini, turklāt uzskatīja, ka citi ir tādi muļķi, ka ticēs visam, ko viņš stāsta.

Glams melsa arī, ka Daligaras lejpilsētā esot vairs tikai viena vienīga vista, kurai neviens neuzdrošinoties apgriezt kaklu, jo tā esot īpaša un maģiska, — vienreiz jau bijusi beigta un atkal at­dzīvojusies.

Ļaudis, kuriem Glama stāstītās pasaciņas bija apnikušas, nereti viņu iekaustīja, un visbiežāk kāvienu viņš dabūja no Kreska un Morona, taču par spīti sitieniem puika ietiepīgi turpināja malt savu par Daligaras vistu, kura pabijusi mirušo valstībā, bet pēc tam atgriezusies atpakaļ. Daudz labākas nebija arī citas viņa gvelztās blēņas, piemēram, par to, ka Daligaras pilsētā esot koki un puķes, kas ziedot augu gadu. Vēl viņš melsa, ka Tumšajos kalnos reiz esot saticis trolli, kurš kopā ar diviem milžiem piekopis meža cirtēja amatu; šī trijotne esot palīdzējusi Glama tēvam salabot ratus. Glama tēvs tiem atlīdzībā par darbu esot iedevis prāvu šķiņķa gabalu, bet mežcirtēji gaļu vispirms ierakuši zemē, tad izrakuši un tikai pēc tam ķērušies pie ēšanas. Arī par šo stāstiņu Glama sāni bija zilināti ne reizi vien…

Lai gan Glama stāstītajiem pekstiņiem ticēt nevarēja, Rite sprieda, ka arī valodas par beigto vistu kalniem neizklausās diez ko ticami. Ja jau pūķis patiešām bija nobendējis tūkstošiem vistu, kāpēc daligarieši tās neapēda, bet krāva kaudzēs un pūdēja? Būtu kaut vai atsūtījuši tās vistas viņiem, — Bāreņu namā rās apēstu pat iepuvušas un ar visiem tārpiem. Tā vien šķita, ka stāsts par smirdošajām vistu līķu grēdām labi sader ar nostāstu par Jomiras aprīšanu.

Vēl runāja, ka pūķim pretī esot stājusies Tiesneša izlases gvarde un labākie no labākajiem kareivjiem esot varonīgi cīnījušies, līdz pūķis, nāvīgi ievainots un noplūdis asinīm, meties bēgt. Taču acīmredzot pusdzīvi pūķi no nāvējošiem ievainojumiem atlabst daudz ātrāk, nekā sadzīst tulznas uz bērnu rokām, jo jau tai pašā dienā šis milzenis, ātrs un varens, bija spējis pārlaisties pār Bāreņu namu un mierīgi nozust mākoņos.

Nostāsti klīda šurpu turpu, apaugdami arvien jaunām detaļām un piebriezdami arvien baisāki. Pilnīgi droši bija vienīgi tas, ka darba tagad bija vairāk, putras mazāk un, ja vien nebija jālasa āboli, ko sūtīt uz Daligaru, viņiem vajadzēja rakt grāvjus. Bija nolemts arī, ka jau rīt bērnu būdai tiks pierikotas kārtīgas durvis ar priekš­karamo atslēgu. Kopš nezvērs bija nolaupījis nabaga Jomiru, visiem bija jāstrādā pa pāriem. Ikvienam bija jāuzņemas atbildība par savu pārinieku un visu laiku jāturas ar to kopā. Par laimi Rite bija vienā pārī ar Kalu. No visiem briesmīgajiem darbiem, ko Ritei bija nācies darīt, grāvju rakšana dubļos bija pats briesmīgākais. Zeme bija piemirkusi. Ļumīgās grāvja malas atkal un atkal iebruka. Bet dubļos dzīvoja riebīgi tārpi un arī tādi spalvaini, resni kāpuri, kuri, nejauši saspiesti, dzēla, un to dzēlumu vietas sāpēja stundām ilgi.

To, ka jārok grāvji, ko smalkāk sauca par tranšejām, bija izdo­mājis Strumacis, kuram par militāro stratēģiju bija tikpat daudz saprašanas kā par astronomiju, proti, zināšanu vietā bija vien bez- dibenīgs tukšums. Un tikai pēdīgais muļķis, kurš gadu desmitiem izkopis pilnīgu atturēšanos no prāta piepūles, bija varējis izdo­māt, ka cīņā ar spārnotu būtni vislabāk var noderēt dubļos izkaš­ņāti grāvji.

Kad pūķis bija parādījies otro reizi, līksmi par uzvaru vīnakalnā aizstāja stindzinošas un absolūtas šausmas. Strumacim atšķirībā no citiem bija cīņas pieredze, jo viņš jau reiz bija stājies pretī briesmonim un atvairījis to ar ogu kurvja belzieniem, tāpēc tieši viņu iecēla par virsnieku, kam uzticēta tuvējo novadu aizsardzība no pūķa, un ar tuvējiem novadiem šai gadījumā bija saprotams viss, kas atradās ārpus Daligaras pilsētas mūriem. Šis pagodinājums un tituls izraisīja histēriskas rosības uzplūdus, kurus palaikam pār­trauca kārtējais stāsts par pūķa pieveikšanu vīnakalnā. Vispirms tika pavēlēts rakt tranšejas apkārt purvam, pēc tam viņi šo darbu pameta, lai kādu laiku raktu grāvi vīnakalna pakājē, tūlīt pēc tam tika uzsākta liela zemes vaļņa būve, kurš tā arī palika nepabeigts un pat īsti neiesākts, jo par labāko atkal bija atzīta pirmā doma — tranšejas ap purvu.

Rite uz mirkli apstājās. Vairs nebija spēka. Rokas sāpēja un plaukstas bija noberztas vienās tulznās. Turklāt mocīja izsalkums. Rokot grāvjus, neko nozagt nebija iespējams. Viņa bija pārguruši, šoreiz spēki patiešām bija galā.

Runāja, ka pūķis esot ievainots. Varbūt viņš jau bija pagalam. Varbūt viņš nekad neatgriezīsies. Varbūt viss bija zaudēts. Varbūt tas pūķis, ko viņa atkal un atkal redzēja, aizverot acis, bija tikai bez­jēdzīgs sapnis. Neviens nesteidzās pie viņas, neviens viņu nekad neizglābs. Ne viņu, ne pārējos. Nekas nemūžam nemainīsies.

Piepeši Rite ieraudzīja īstu brīnumu, kas joņoja pa dubļiem, modinot cerību un liekot aizmirst nogurumu: pa grāvi tikko bija aizskrējusi vislielākā žurka, kādu Rite jebkad bija redzējusi. Un ne jau viņa vienīgā bija pamanījusi skrējēju, — to bija redzējusi arī Kala. Meitenes saprotoši saskatījās: gaļa. Daudz gaļas. Vesela žurka, liela, trekna žurka.

Kad Rite bija ieradusies Bāreņu namā, viņai atņēma visu, kas bija nācis no mājām, — drēbes, apavus un biezo, mammas austo vilnas lakatu, taču viņai bija izdevies paglābt lingu. Šo ieroci viņai bija uztaisījis tētis. Linga bija šaura ādas sloksne, kam vidū bija paplatinājums, kurā varēja ielikt akmeni. Rite to ar salmiem bija piešuvusi savas džutas jakas iekšpusē un spējusi nosargāt no visām pārbaudēm un pārmeklēšanām.

Dragarna un Strumacis patlaban bija garā grāvja viņā galā, turklāt ne Rite, ne Kala šodien vēl nebija izmantojušas atļauju nokārtot ķermeniskās vajadzības, ko katram bērnam bija tiesības darīt reizi dienā. Abas meitenes metās pakaļ žurkai, kura par laimi bija iesprukusi vilkābeļu un kazenāju audzē, kas staigno lauku norobežoja no meža. Tikusi vilkābeļu krūmu aizsegā, Rite beidzot varēja izvilkt lingu un ievietot tajā akmeni. Tankš! Ātrs un precīzs trāpījums. Žurka palika guļam. Meitenes atkal steidzās atpakaļ uz savu vietu garajā grāvī, lai turpinātu rakšanu. Laiks lēns un nepie­lūdzams ritēja tālāk, tuvinot dienas vidu, kad bērni varēs sastāties rindā, lai saņemtu sešus kastaņus un pusābolu, ko tiem visžēlīgi piešķir Daligaras grāfistes Pārvalde.

Žurka būs kopīga maltīte vakarā. Vīnogas, kazenes, valrieks­tus, olas un ābolus ikviens varēja čiept pēc sirds patikas un klusi notiesāt, nevienam par savu veiksmi neatskaitoties. Taču ar žur­kām bija sarežģītāk: lai žurka būtu ēdama, tā vispirms jānodīrā un jāizcep, bet tāds darbs nebija paveicams vienatnē. Vajadzēja sadar­boties visiem viesmīlīgā Bāreņu nama iemītniekiem. Rite, ar lāpstu līkņādama grāvī, itin kā nejauši sasniedza Kresku un Moronu un klusi pavēstīja par veiksmīgajām medībām. Sirds sāpēja, stāstot viņiem par lielisko guvumu, — bija skaidrs, ka pusi žurkas pie­vāks viņi divi. Otru pusi varēs sadalīt visi pārējie, jo žurkas dīrā­šana un cepšana notiks guļamtelpā, kur bija arī neliels ogļu trauks. Sadalot pusi žurkas veselam pulkam bērnu, katram tiks tikai pa mazam kriksītim, taču mazs kriksītis ir daudz labāk nekā nekas, turklāt žurkas cepšana būs gandrīz vai svētki. Kad pienāca laiks izdalīt strādātājiem pusdienu tiesu, ierasto pienākumu pildīja Morons viens pats, bet Kresks kopā ar Riti un Kalu aizlavījās uz krūmāju pēc medījuma. Viņi bija paķēruši līdzi tukšu kastaņu maisu, kurā žurku varēs ērti paslēpt un aizgādāt līdz būdai. Žurkas nome- dīšana neskaitījās zādzība un sodīta netika, taču žurku viņiem tik un tā atņemtu, jo tā "atrāvusi viņus no darba", turklāt bija klajš apliecinājums viņu nepateicīgumam un mežonībai.

— Kā jūs varējāt? — ķērktu Dragarna. — Iedomāties ēst tādu draņķību, kad mūsu Bāreņu namā netrūkst laba un garda ēdiena!

— Viņi ir barbari! Mežoni! — sēktu Strumacis, uz brīdi izniris no ierastās apātijas. — Mežoņu bērni ar mežoņu paradumiem… labi gan, ka tagad viņi ir nonākuši mūsu gādībā… mēs esam izglī­toti cilvēki un varam viņus izmācīt…

Pļaviņā aiz vilkābelēm beigtās žurkas vairs nebija. Vai, parei­zāk sakot, žurka joprojām bija pļaviņā, taču vairs negulēja tur, kur meitenes to bija pametušas guļam zemē galīgi beigtu. Tagad žurka pavisam dzīva tupēja klēpī kādam tipam, kurš izskatījās pēc mākoņa ar spalvainām kājām, jo bija ģērbies neiedomājami netīrā līgavas kleitā, kuras apakšmalu bija sasējis mezglā pie vidukļa. Svešinieks bija ļoti jauns, pavisam puika, tikai nedaudz vecāks par viņiem. Rite klusībā prātoja, vai pļaviņā redzamais skats būtu mazāk smieklīgs, ja puiša drēbes nebūtu tik netīras. Bet visbries­mīgākā bija smirdoņa, — kodīga un nepārprotama putnu mēslu smaka, kas plūda no svešinieka netīrajām drēbēm. Pat viņiem, kas mitinājās vecā aitu kūtī un mazgājās vienīgi tad, kad gadījās strādāt lietū, šī mēslu dvaka šķita neizturama. Svešais turēja žurku klēpī, glaudīja to un klusi sarunājās kā ar mīļu draugu vai radinieku. Žurka svētlaimīgi blenza puisim sejā un vieglītēm kustināja asti. Droši vien Rite grauzēju bija rikai apdullinājusi, bet mēslu smaka tam bija nākusi par labu. Svešais un žurka veltīja viens otram vēl pēdējo maiguma pilno skatienu, tad dzīvnieks noslīdēja zemē un nesteidzīgi nozuda zem vilkābeļu saknēm. Neko tik muļķīgu Rite savu mūžu nebija redzējusi, kaut arī jau divus gadus bija nodzīvo­jusi līdzās Strumacim: netīrā līgavas kleitā saģērbies un putnu mēslos izvārtījies tips gluži kā mazu bērnu pa rokām auklē žurku.

Kala, šī absurdā skata sabiedēta, pakāpās soli atpakaļ, bet Rite mierinot paspieda mazākās meitenes roku, liekot saprast, ka neva­jag baidīties, kamēr blakus ir viņa.

Svešinieks pamanīja šo neuzkrītošo žestu un pasmaidīja.

Pirmais no apstulbuma atguvās Kresks: — Stulbā idiote, vai tiešām tu nemāki atšķirt beigtu žurku no dzīvas?! — viņš nicīgi nošņācās.

— Viņa bija beigta! — protestēja Rite, kuras pazemojums ne­bija mazāks par neticīgo izbrīnu.

— Bet tagad ir dzīva, — klusi noteica svešais.

Kala ieraudājās. Tik daudzas stundas viņa bija sapņojusi par žurkas cepeti, bija gaidījusi vakaru, kad beidzot varēs iekosties mazajā gaļas gabaliņā un klausīties, kā visi slavē viņu un Riti. Visi būtu tik priecīgi, teiktu, ka viņas ar Riti ir īstas mednieces, un žurkas skrimslīši tik gardi krakšķētu starp zobiem…

— Rite bija viņu kārtīgi nositusi, — Kala centās pārliecināt Kresku. — Tā būtu bijusi tik garšīga, — viņa izmisusi piebilda. Meitenes balss aizlūza, sapnis par brīnišķīgo mielastu bija sagru- vis. Rite klusēja.

— Nedrīkst ēst neko, kas iepriekš ir domājis, — Kalu maigi aprāja svešais.

Šis apgalvojums skanēja tik nejēdzīgi, ka, to izdzirdusi, Kala pārstāja raudāt.

Aizvien vēl smaidīdams, svešais piecēlās kājās. Viņš neapšau­bāmi bija visskaistākais puisis, kādu Rite jebkad bija redzējusi. Ja viņš vēl nebūtu tik drausmīgi stulbs un tik šausmīgi nesmirdētu! Un ja viņam būtu kas ēdams… Platais smaids puiša sejā bija bezgala vientiesīgs, un nav grūti atņem ēdamo cilvēkiem, kuri tā smaida.

— Vai tad žurkas domā? — Kresks apjucis noprasīja.

Rite atbildēja, tikai mēmi paraustot plecus: sak', ja jau pat Strumacis tiek uzskatīts par domājošu būtni…

— Ko tas vispār nozīmē? — atkal jautāja Kresks.

Rite atkal tikai paraustīja plecus.

— Kā tu domā, vai viņš ir elfs? — Kresks turpināja prašņāt, pie­klusinājis balsi. Svešajam no galvas bija noslīdējis plīvurs, atklā­jot skatieniem ļoti gaišus matus un smailas ausis.

— Nē, — Rite pārliecināti atbildēja.

— Kā tu to tik droši zini?

— Kaut arī elfi ir nelieši un slepkavas, viņi tomēr ir ļoti gudri, — čukstus atbildēja Rite.

Svešais viņus brīdi vēroja, pasmaidīja vēl platāk, paklanījās un teica: — Jorškrunskvarkljolnerstrinks.

— Uz veselību! — pieklājīgi atņēma Rite, jo tieši tā mamma viņai bija mācījusi atbildēt uz šķavām.

— Lai arī jums laba veselība! — atteica svešinieks. —Ja vēla­ties, varat saukt mani par Joršu. Es meklēju kādu, kas būtu no Arstridas ciema.

Kala un Kresks, stāvēdami Ritei katrs pie sava sāna, pastiepa rādītājpirkstu uz viņas pusi, — Kala rādīja ar kreiso, bet Kresks ar labo roku.

Svešinieka skatiens palika kā piekalts Kaļas sakropļotajai roci­ņai, kurai nebija īkšķa. Viņš brīdi to vēroja un tad kā pēdīgais muļ­ķis iesaucās: — Tev nav īkška! » >

Kala, aizvainota un pazemota, nodūra skatienu un paslēpa roku. Viņas apakšlūpa ietrīcējās un krūtis sadrebināja apvaldīti šņuksti. Rite uzlūkoja svešinieku neslēptā naidā: kaut nu viņa būtu lie­lāka un stiprāka, lai varētu šo nelieti iepļaukāt.

Svešinieks piegāja pie Kaļas, saņēma viņas kreiso roku plauk­stās un ilgi turēja, skatīdamies debesu tukšumā. Kala bija nobi­jusies, taču kā par brīnumu roku neatrāva. Viņa klusi stāvēja un raudzījās svešinieka zilajās acīs, kuru skatiens bija aizklīdis debesu zilumā. Svešinieks kļuva aizvien bālāks, drīz viņa seja jau bija kļuvusi balta kā krīts un viņš pats drebēja pie visām miesām. Rite iedomājās, vai tik svešais nesirgst ar kādu lipīgu slimību, un jau piesteidzās pie Kaļas, lai palīdzētu tai atbrīvoties. Taču Rites palī­dzība nebija vajadzīga: svešinieka smalkās plaukstas ar garajiem pirkstiem pavērās, un Kaļas netīrā, kroplā rociņa atkal bija brīva. Joršs, nespēdams vairs noturēties kājās, nometās ceļos un pateica nākamos, vēl muļķīgākos un vēl nežēlīgākos vārdus: — Tava roka atkal būs vesela. Pieaugušajiem vairs palīdzēt nevar, bet bēr­niem var.

Kala kā apburta jūsmīgi raudzījās svešajā, bet Rites niknums pie­ņēmās spēkā. Kaut viņa būtu pietiekami liela un stipra, lai varētu svešo kārtīgi iepļaukāt, iecirst viņam kārtīgu pliķi un vēl iespert!

Svešinieks, tupēdams uz ceļiem un smagi elsdams, atkal pavēr­sās pret Riti.

— Es zināju, ka te ir kāds bērns no Arstridas ciema, — viņš lai­mīgi pavēstīja. — Kāds bija iezīmējis ceļu ar sīkiem akmenti­ņiem, un tā rīkoties var tikai mazs bērns!

Mazs bērns? Kresks pašķielēja uz Rites pusi: tādus skatienus mēdz veltīt tikai bezcerīgiem idiotiem. Rite saprata, ka ienīst sve­šinieku no visas sirds.

— Pieņem manus cieņas apliecinājumus, godātā kundze, un saki jel, kāda nelaime piemeklējusi tavu plaukstošo ciemu, kāpēc tu tagad esi šeit un ko te dari!

Izdzirdoši vārdus godātā kundze, Rite strauji apsviedās riņķī, būdama pārliecināta, ka piepeši uzradusies Dragarna. Atklājusi, ka aiz muguras neviena nav, un apjēguši, ka svešinieks ar šādu uzrunu vēršas pie viņas, Rite zaudēja pēdējās pacietības paliekas. Šis neciešamais āksts, Joršs, vai kā nu viņu sauca, uzrodas te nez no kurienes, sagrauj cerības uz sātīgām vakariņām un vēl uzdro­šinās viņu ķircināt un izsmiet. Rite paķēra no zemes resnu zaru un parādīja to svešajam. — Es esmu mazāka par tevi, bet noteikti māku sist stiprāk nekā tu! — viņa draudīgi teica. — Un neuz­drošinies vairs viņu aiztikt! — viņa piebilda, ar galvu pamezdama uz Kaļas pusi.

Svešinieks saduga. Viņš joprojām drebēja un smagi elpoja, nespēdams noturēties kājās.

— Piedod man, kundze! Ja esmu tevi aizvainojis un pārkāpis šejienes tikumus, tad zini, ka tas noticis negribot!… Mmmm… eksel… nē… nejē… arī ne…

Rites seja savilkās vēl draudīgākā izteiksmē un rokas vēl ciešāk sažņaudza nūju. Svešinieka vaibsti nodrebēja, it kā viņš pēkšņi būtu ko atcerējies. Viņš atraisīja zilu, izšūtu samta somiņu, kuras lence stiepās viņam šķērsām pār krūtīm, un izvilka no tās koka laiviņu un lupatu lelli, kuras mati bija darināti no aitas vilnas un ar valriekstu zaļajiem apvalkiem nokrāsoti melni, lai būtu tikpat tumši un sprogoti kā Ritei.

— Tās ir tavas, vai ne? — teica svešais un pastiepa lelli un lai­viņu Ritei. — Es tās atradu Arstridā un atnesu tev!

Šoreiz Kreska skatiens jau gluži atklāti pauda izsmējīgu līdzjū­tību. Riti plosīja pretrunīgas izjūtas: no vienas puses viņa vēlējās, kaut svešais izgaistu, nogrimtu dubļos, ieveltos slīkšņā vai nokļūtu pūķa rīklē, bet no otras viņa mežonīgi ilgojās pieskarties savām vecajām rotaļlietām. Prātā atausa atmiņu ainas, viņa redzēja, kā tēvs no skābarža šķilas griež laivu, kā māte no saviem vecajiem brun­čiem šuj lelles kleitiņu. Nekas cits no vecākiem viņai nebija atlicis.

Viņa pastiepa roku un, ne vārda neteikdama, paņēma lelli un laivu.

— Kas notika Arstridā? — klusi jautāja svešais.

Rite kādu mirkli vēl neuzticīgi vēroja viņu, tad lēnām nolaida draudīgo zaru.

— Ciemu nopostīja, — atbildi viņa izgrūda vienā elpas vilcienā.

— Kāpēc?

Rite klusēja. Viņa negribēja atcerēties. Viņa negribēja par to runāt.

— Kāpēc? — atkārtoja svešais.

— E-go-isms, — nogurušā balsī teica Rite.

— Un ko tas nozīmē?

Rite klusēja.

— Viņi nemaksāja pietiekami daudz nodokļu, — paskaidroja Kresks, nospriedis, ka pienācis laiks iejaukties sarunā. — Viņi negribēja maksāt, — puika piebilda, īpaši uzsvērdams vārdu negribēja un atdarinādams Dragarnas runasveidu.

— Viņi nevarēja! — izmisusi protestēja Rite. — Nekādi ne­varēja!

Svešais domīgi pamāja ar galvu un atkal uzrunāja Riti: — Vai ciema iemītnieki vēl ir dzīvi?

Rite palocīja galvu.

— Kur viņi palika?

— Aizbēga aiz Tumšajiem kalniem, tālu projām aiz ūdenskri­tuma. Tagad viņi dzīvo jūras krastā. — Tas nebija nekāds noslē­pums. To zināja arī karavīri. Taču bēgļiem pakaļ nekad nedzinās, jo ūdenskritums bija pārlieku stāvs un biedējošs.

— Vai tu pazīsti vīrieti vārdā Monsers un sievieti vārdā Sajra? — jautāja svešinieks.

Klusums.

— Vai tu pazīsti vīrieti vārdā Monsers un sievieti vārdā Sajra? — svešinieks atkārtoja.

Klusums. Rite juta, kā lūpas iedrebas un acis pildās asarām. Viņa krampjaini piespieda pie krūtīm lelli un laiviņu. Pat Kresks bija kļuvis pārsteidzoši nopietns.

— Viņi bija mans tētis un mana mamma, — Rite klusi teica. Ja viņa elpos ļoti dziļi un runās pavisam lēnām, varbūt izdosies nesākt raudāt.

— Bija? — nelikās mierā svešais.

Nē, tomēr neizdosies, pat elpojot dziļi un runājot lēnām. Asa­ras sāka plūst pašas. Rite raudāja.

— Viņus pakāra, — teica Kresks.

Svešais kļuva pelnu pelēks.

— Kāpēc? — viņš neskanīgā balsī prasīja, kad atkal bija atgu­vis elpu. — Kāpēc?

Klusums.

— Egoisms, — caur šņukstiem izdvesa Rite, nekādi nespēdama nomierināties, — un… — turpināt viņa nespēja.

— Un… kas?— mudināja svešais.

— Un tas, ka viņi esot palīdzējuši elfam, bet es zinu, ka tā nav taisnība, tā nevar būt taisnība, jo…

Rite nespēja pabeigt teikumu.

— Nēēēēē! — iekliedzās Joršs. — Nē, nē, nē, nē! Viņi ir zaudē­juši dzīvību, viņi ir miruši, atstājuši tevi bāreņos, jo izglāba mani!

Svešais aizsedza seju plaukstām. Tupēdams ceļos, viņš sakņupa, sarāvās čokurā. Viņu gluži kā lapu ziemas vējā purināja arvien spēcīgāki drebuļi. Kresks triumfējoši pasmaidīja.

— Redzēji, ka viņš tomēr ir elfs!

Rite pārstāja raudāt. Viņa pacēla galvu un pievērsa skatienu pinkšķošajai būtnei, kas valstījās zemē viņai pie kājām. Vai tie­šām tas bija elfs? Pareizāk, pats Elfs, kura dēļ… Vai tiešām viņas vecāki bija miruši un pametuši viņu vienu, lai izglābtu šo radī­jumu? Lai izglābtu šo ķēmu? Vai tiešām viņa ir bārene šī smirdīgā āksta dēļ? Šī muļķa dēļ palikusi bez tēta un mammas? Viņa ir zau­dējusi kaltētos ābolus, ceptās irbītes, silto, mīksto gultu un karsto brokastu pienu ar medu, un pie visa vainīgs ir tikai šis nožēlojamais radījums, kurš pirms brīža izsmēja izbadējušos bērnus un meiteni ar kroplu rociņu? Tā nav taisnība, tā nevar būt taisnība. Beidzot, kad svešais bija nosaucis Arstridas vārdu, Rite pazina drausmīgi novārtītās un smakojošās drēbes, kas bija tam mugurā: tā bija ciema vecākā meitas kāzu kleita! Pat Rites mamma bija palīdzē­jusi izšūt grezno S burtu uz tās ņiebura! Dusmas pārspēja sāpes, Rites basā kāja raidīja naidīgu spērienu pa Jorša sāniem, taču viņš to nemaz nesajuta.

— Vācies prom! — Rite kliedza. — Tas, ko tu runā, nav tais­nība! Nekas nav taisnība! Vācies! — Viņa svešajam arī uzspļāva, taču tas nekustējās. Joršs bija zaudējis samaņu.

Rite nepaguva izdomāt, ko teikt vai darīt tālāk, jo aiz muguras atskanēja nikns Dragarnas ķērciens, paziņojot, ka pusdienu pār­traukums jau sen ir beidzies.

— Viņš ir elfs! — iesaucās Kresks, norādot uz stāvu, kas gulēja zemē viņiem pie kājām.

Šis vārds atkal skrēja no mutes mutē, atbalsojoties un daudz- kāršojoties, līdz sasniedza sardzes kareivjus. Daži tūdaļ raidīja bul­tas, un Rite, Kala un Kresks nometās guļus, piesegdami galvu ar rokām. Joršs vēl aizvien nekustējās, viņš tik tikko elpoja. Paugurs, kas bija samanāms aiz Bāreņu nama, piepeši salīgojās. Izrādījās, ka zālē visu laiku slēpies pūķis. Tas bija pavisam tuvu un neiedomā­jami milzīgs. Visi bēga, ko kājas nes. Tikai trīs bērni, kas gulēja zemē, paslēpuši galvu rokās, laikus nepamanīja briesmas. Skatienus viņi pacēla tikai tad, kad sajuta uzbrāzmojam karstu un nelabi dvako- jošu vēju. Ieraudzījuši pūķi pāris soļu attālumā, bērni saprata, ka vēja brāzma bijusi šī nezvēra elpa, kas plūda no pavērtās rīkles, kurā bija saredzami baismīgi ilkņi.

Par laimi pūķis uz bērnu pusi pat nepaskatījās. Tas pūlējās sau­dzīgi, bet pietiekami stingri satvert zobos noģībušo Joršu.

— Rite! — klusi pasauca Kala.

— Csst! Klusu.

— Rite, es apčurājos.

— Tas nekas. Vispār tu pareizi darīji, — mierinoši čukstēja Rite. — Nočurājusies tu nebūsi tik garšīga. Bet tagad klusu!

Pūķis nelikās par viņiem ne zinis. Tas joprojām mēģināja izdo­māt, kā aizgādāt projām Joršu. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģi­nājumiem kārtīgi satvert viņu zobos pūķis ar kreiso ķetnu sagrāba elfa potītes, ar labo — delmus, tad iepleta milzīgos, smaragdzaļos spārnus un lēnām pacēlās gaisā.

Kad pūķis jau bija augstu debesīs — bet patiešām augstu, augstu — tam pakaļ veltīgi traucās dažas strēlnieku raidītas bultas.

Rite aizvien vēl gulēja zemē, nezinādama, ko iesākt, līdz beidzot viņu stāvus uzrāva Dragarna.

— Tu… — niknumā smakdama, sēca Dragarna. — Tu… tu, sīkā neliete, draņķe, elfu draudzene… jā, elfu draudzene… tāpat kā tavs tēvs un tava māte… Lai slavēts Tiesnesis, kurš tiem lēma nāvi!… arī viņi bija nožēlojami nelieši… bet tevi es vienmēr paturēju acīs… es jau zināju, nojautu… tieši tu pievilināji visus tos ne­zvērus… tā ir tikai tava vaina!

Rite pat nemēģināja runāt pretī. Viņa zināja, ka jebkuri iebil­dumi tikai vairos Dragarnas dusmas un sitieni būs vēl sāpīgāki.

Meitene, kā vien varēdama, vairījās no Dragarnas pļaukām. Taču patiesībā viņa sitienu radītās sāpes gandrīz nejuta. Daudz moko­šākas bija domas. Viņas māte un tēvs bija upurējuši savas dzīvības un iegrūduši nelaimē savu meitu, palīdzēdami nožēlojamam muļ­ķim un ākstam. Kopš Rites ģimene un agrākā laimīgā dzīve bija iznīcināta, viņu visu laiku bija pavadījis un mierinājis sapnis par pūķi ar baltās drānās tērptu princi mugurā. Tagad bija izrādījies, ka princis patiesībā ir raudulīgs elfs, kurš nēsā līgavas kleitu, kas izvārtīta putnu mēslos un citos atkritumos. Un šis elfs bija uzra­dies, lai padarītu vēl smagāku viņas jau tāpat grūto dzīvi.

Kad Dragarna beidzot pierima, Riti no galvas līdz kājām klāja zilumi. Bija piesteidzies arī Strumacis un sprieda, kā rīkoties tālāk. Viņš pats došoties uz Daligaru pēc papildspēkiem, kas sīko raganu pēcāk varētu aizvest uz pilsētu.

— Jā, raganu! — viņš piebilda, pavērsies pret Riti. — Jo tu esi ragana. Tieši tā mēs saucam elfu draudzenes.

Kamēr sagādās papildspēkus, paies vismaz puse dienas, bet tas nekas. Strumacis taču nevarēja riskēt ar savu dzīvību, pats vez­dams raganu uz Daligaru: pūķis un elfs noteikti uzbruks vēl, lai savu draudzeni atbrīvotu…

Labi, rūgti domāja Rite: tūlīt viņa dosies uz Daligaru, kur viņu jau gaida cietuma kamera, bet arī tur viņa nepaliks ilgi, jo visti­camāk viņu pakārs, tikko viņa būs sasniegusi pakāršanai piemērotu vecumu. Bet, kas zina, varbūt viņu jau tūlīt atzīs par lielu diezgan. Tagad piepildīsies arī sapņa otrā daļa: pūķa un prinča dēļ viņa uz visiem laikiem pametīs Bāreņu namu.

Rit i aizveda līdz vienam no sargtorņiem, kur viņu saslēdza ķēdēs. Tika nolemts, ka divi kareivji viņu uzmanīs, līdz ieradīsies papild­spēki. Rite apsēdās un sarāvās čokurā, paslēpusi seju elkoņos un cieši sažņaugusi lelli un laiviņu. Tā viņa sēdēja, ļaudama, lai laiks plūst pāri kā ūdens. Bet pa galvu jaucās vienas un tās pašas drū­mās domas: tās riņķoja un riņķoja gluži kā traku kraukļu pulks.

Laiks gāja. Brīžam Rite nogurumā aizvēra acis, taču aiz slēgta­jiem plakstiņiem neveidojās nekādi tēli, — vienīgi reizēm uz īsu mirkli pazibēja maza plaukstiņa ar pieciem plaši ieplestiem pirk­stiem. Atgriezās Strumacis, un kopā ar viņu ieradās vesels kara­spēks. Kareivji bija ieradušies pēc Rites. Tie noņēma smagās ķēdes un saslēdza viņas rokas un kājas vieglākās, tālajam ceļam piemē­rotākās važās. Tad Riti uzsēdināja ēzeļa mugurā. Rite vēl nekad nebija jājusi ne ar ēzeli, ne zirgu, taču šobrīd bija pārlieku izmisusi, lai pamanītu, ka piedzīvo ko jaunu. Diena bija skumja un apdu- gusi, migla bija ietīstījusi pelēkumā visas rudens krāsas.

Pārējie Bāreņu nama iemītnieki klusēdami bija sastājušies pļa­viņā pie vecās aitu kūts. Kāda rociņa pastiepās gaisā sveicienam un spītīgi rādīja plati ieplestus piecus pirkstus. Dragarna kaut ko nikni uzrēja, taču roka ietiepīgi slējās gaisā, un beidzot Rite saprata, ka tā nemāj atvadu sveicienus: Kala viņai rādīja savu kreiso delnu, kam atkal bija visi pieci pirksti.

Arī īkšķis, kuru viņa bija nocirtuši pirms diviem gadiem.

Rite skatījās uz Kaļas rokām — tagad meitene jau māja ar abām — un juta, kā zūd elpa un aizmiglojas skatiens. Rite beidzot bija ap­jēguši, ka pavisam nesen viņai gadījies sastapt varenu un cēlu būtni, kuras labsirdība un spēks pārsniedz jebkuras iztēles robežas. Taču viņa, Rite, šai būtnei bija tikai iespērusi un nicīgi uzspļāvusi! Rite raudzījās uz Kaļas rociņu, līdz tā vairs nebija saskatāma. Ēzelis viņu nesa arvien tālāk un tālāk, un viņu pavadīja karaspēks, kurš droši varētu stāties pretī pat veselam baram troļļu.