Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Devītā nodaļa

Rītausma nāca sārta un zeltaina. Sārtums un zelts pārskaloja debesis, notrauca zvaigžņu mirdzu, kas izkusa pamazām augošajā gaismā. Debesis bija dzidras. Tālumā zaļi, saules apmirdzēti pakalni mijās ar nelielām ielejām, kurās vēl gulēja migla.

Dziedāja daži putni.

Pirmais pamodās trollis, bet tūlīt pēc tam mazais elfs, kurš, atvē­ris acis, uzreiz ņēmās cildināt troļļa skaistumu, spēku un milzīgumu.

Mazulis jūsmīgi izteicās par mēļi violetajiem ādas lēveriem, kas auga troļļa pakaklē, — uz tiem bija nolaidusies rasa, un tagad tie zibsnīja saulē. Pēc tam viņš apjūsmoja nagus, kas līdzinājās jauna mēness sirpim vasaras naktī, un apaļo, sarkano degunu, kas savukārt atgādināja pilnmēnesi pašā ziemas vidū. Gari un plaši mazais elfs izsacījās arī par abu milzonīgo cilvēku labsirdību un krietnajiem darbiem, jo viņi taču mirušus vai pusmirušus kokus pārvērš siltās liesmās, šūpuļos, galdos un rotaļlietās. Aizkustinā­juma asaras mirdzēja troļļa un meža cirtēju acīs.

Viens no milžiem paņēma savu tarbu, lai visai kompānijai pie­dāvātu brokastis.

Mednieks apstulbis blenza uz viņu ieplestām acīm, — likās, viņš piepeši ieraudzījis sava tēva rēgu. No milža tarbas iznira sešas kukurūzas vālītes, un tas bija astronomiski liels skaits, jo mazais elfs ātri aprēķināja, ka ikvienam tiks pa veselai vālītei. Vēl no tarbas parādījās kūpināta šķiņķa gabals.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks sāpjpilni uzlūkoja gaļas kluci un klusi iekunkstējās. Tas bija tīrais nieks, salīdzinot ar tām vaimanām un gaudām, kas bija skanējušas beigtā truša dēļ. Par kūpinātu šķiņķi pārvērstais dzīvnieks bija nogalēts krietni pasen, tāpēc tā sāpes un nāves bailes vairs tik skaidri nevarēja sajust.

— Mēs drīkstam to apēst? — cerību pilnā balsī ievaicājās mednieks.

— Nekādā gadījumā! — sašutis atsaucās mazulis. Viņš pievēr­sās trollim un milžiem: —Jūs taču negribat ēst radījumu, kas bijis dzīvs? Jūs? Jūs, kas esat tik skaisti un tik labi?

— Mmmmmm, kas — mēs?

— Mēs, nē, mēs negribam.

— Kas zina, kā tā gaļa ietikusi tarbā…

— Mēš i ļabš un škaišc, mēš neēd, ja tu negrib.

Mednieks joprojām blenza ieplestām acīm, likās, viņam šī sa­runa nez kāpēc šķiet dīvaina, lai gan elfs bija pārliecināts, ka pēc ilgajām absurda un nejēdzību dienām beidzot ir izdevies sarunā­ties pavisam normāli.

Kamēr dzeltenās vālītes cepās virs ugunskura liesmām, mazais elfs izkašāja bedrīti un apbedīja šķiņķi. Apbēris gaļas gabalu ar zemi un visu nolīdzinājis, mazulis izrotāja kapu ar sarkanu ogu ķekariņu, jo puķes nekur tuvumā nemanīja. Mednieks visu šo laiku neno­laida no šķiņķa ne acu un izskatījās tik sērīgs, it kā vērotu kāda tuva radinieka bēru ceremoniju. Varbūt viņš bija pazinis to cūku un tagad skuma, gremdēdamies atmiņās… Var jau būt, ka med­nieks nemaz nebija tik ļauns.

Cerība, ka ikvienam tiks pa veselai vālītei, izrādījās mānīga. Trollis apēda trīs, milži — katrs pa vienai, bet vīrietis, sieviete un elfs sadalīja sesto, taču arī šo nelielo gabaliņu varēja uzskatīt par īstu dzīru mielastu.

Visbeidzot, kad saule jau bija uzkāpusi augstu debesīs, — īsta saule, kas staroja īsti zilās debesīs, — abi pulciņi atvadījās un devās prom katrs uz savu pusi.

Vīrietis, sieviete, mazais elfs un suns gāja, mirguļojošās saules gaismas apspīdēti. Nelielā izcirtumā viņi ieraudzīja pie koka stum­bra pienaglotu pergamenta gabalu. Uz tā bija rakstīts, ka tuvā­kajā apkaimē mēdzot sirot divi ārkārtīgi bīstami laupītāji, kurus pavadot briesmīgākais un neglītākais no troļļiem, kāds jebkad redzēts. Par laupītāju un troļļa notveršanu tika solīta atlīdzība. Mazais elfs klusībā nosprieda, cik labi, ka viņi nav sastapuši šos briesmoņus! Taisni otrādi, — viņiem laimējies satikt divus meža cirtējus un visskaistāko no troļļiem. Interesanti, cik daudz troļļu klejo pa šo novadu.

— Vai kāds var man paskaidrot, kas īsti notika un kāpēc mēs joprojām esam dzīvi un pie labas veselības? — jautāja mednieks.

Sajras sejā parādījās rāms smaids. Tā smaida cilvēki, kas sapra­tuši patiesību. — Tas, kas ir mazuļa prātā, izkļūst arī ārpus tā un iekļūst visu klausītāju prātos, — viņa skaidroja. — Kad Joršs ir izmisis, mēs jūtamies neciešami slikti, kad viņš ir nobijies, mums uzmācas panika, tomēr saprašanu mēs pavisam nezaudējam. Taču vienkāršākus prātus… vienkāršākus un vieglāk iespaidojamus prā­tus viss, ko Joršs saka, pārplūdina gluži kā palu ūdeņi. Jorša sacī­tais viņus pārņem pilnībā. Joršs teica skaists un labi, bet viņi… viņi itin kā pielāgojās šiem apzīmējumiem.

— Vienkārši prāti? — pārjautāja Monsers.

— Vienkārši, — apstiprināja Sajra.

— Vienkārši prāti, — vēlreiz domīgi atkārtoja Monsers. Tad viņš apstājās, ieplaukšķināja sev pa pieri un iesaucās: — Mēs taču aizmirsām virvi. Tā palika iesieta koka zarā. Pagaidiet mani tepat. Es ātri aizjozīšu tai pakaļ.

Sieviete, mazais elfs un suns apsēdās piesaulītē kādā meža pļa­viņā. Saules stari bija brīnumjauki.

Mednieks skrēja ātri kā vējš. Viņš sasniedza iepriekšējās nakts nometnes vietu, taču šķiņķa kaps jau bija apgānīts, proti, atrakts un iztukšots. Pat vienkāršu prātu vienkāršībai ir robežas, — mednieks tomēr nebija vienīgais, kam bija radusies doma pievākt apglabāto gaļas gabalu.

Viņš noraisīja no zara auklu, saritināja to ritulī, ielika tarbā un griezās atpakaļ.

Pa ceļam viņam atmiņā atausa pagājušajā vakarā aprautā sa­runa. Kā gan īsti skanēja tas pareģojums?

Atgriezies meža pļavā pie gaidītājiem, viņš to pajautāja maza­jam elfam.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks brīdi apdomājās, atsauca noslēpu­mainos vārdus atmiņā un tad noskaitīja: — Kad ūdens pārplūdinās zemi, saule izdzisīs, nāks tumsa un sals. Kad pēdējais pūķis un pē­dējais elfs pārlauzīs loku… jaunas vasaras saule iemirdzēsies debesīs.

— Un ko tas nozīmē?

— Nezinu.

— Vai tava vecāmāte nekad nerunāja par lietu?

— Skaidrs, ka viņa runāja.

— Un ko viņa teica?

— Viņa mēdza teikt: "Šodien atkal līst." Vai arī: "Laukā līst, saģērbies siltāk." Un vēl: "Tāds lietus, ka segas sapelēs…" Un vienreiz viņa teica: "Jumts tek…" Un vēl vienu reizi viņa teica: "Drīz te dzīvos tikai vardes." Bet toreiz, kad man trešo reizi pie­metās iesnas… Vai es jums jau stāstīju par to, kā man trešo reizi bija iesnas? Par to reizi, kad deguns bija ciet un…

— Nē, nē, es gribēju prasīt, vai tava vecāmāte kādreiz runāja par to, kāpēc pēdējos gados kļuvis tik auksts un sākušās nebeidza­mas lietavas? Vai viņa kādreiz teica, kad aukstums un lietus beig­sies? Vai varbūt stāstīja, kas jādara, lai tas beigtos?

— Ak tā… Nē, neko tādu viņa neteica.

— Droši zini?

-Jā.

— Labi, — sarunā iesaistījās sieviete. — Un ko tu zini par pūķiem?

— Zinu, ka viņi ir lieli, viņiem ir spārni, viņi lido, viņiem ir smags raksturs, sevišķi kopš tiem laikiem, kad cilvēki sāka viņus izkaut. Vēl es zinu, ka viņi glabā senos pasaules noslēpumus un gudrības. Viņi gan prot lasīt rūnu rakstus atšķirībā no dažiem man pazīstamiem cilvēkiem, kurus es nesaukšu vārdā, bet kuri ir pārliecināti, ka rūnas ir tikai ķeburi…

— Mums jāatrod pēdējais pūķis un pēdējais… — Vīrietis spēji aprāvās, it kā viņam piepeši kaut kas būtu iešāvies prātā. Viņš palūkojās uz mazo elfu un neuzdrošinājās turpināt.

— Un pēdējais elfs, — viņa sakāmo pabeidza mazulis. — Na­badziņš! Pēdējais elfs. Droši vien ir briesmīgi būt pēdējam elfam. Vienmēr būt vienam pašam. Tas ir drausmīgi. drausmīgi. Man sirds sažņaudzas, iedomājoties vien. Ak, bet tātad es varēšu iepa­zīties ar citu elfu. Pagaidām es pazīstu tikai pats sevi un savu vecomāti. Un tad, kad es ar viņu iepazīšos, viņš vairs nebūs vien­tuļš un pēdējais, jo mēs būsim divi un tas būs tik skai… — Ma­zulis pieklusa. Pār viņa seju nolaidās ēna. — Ber, ja jau te esmu es, tad viņš nemaz nav pēdējais…

Kādu laiku valdīja klusums. Smags klusums.

— Es esmu pēdējais elfs.

Klusums. Ilgs klusums. Saule nozuda, un pacēlās migla. Neska­nīgi iekliedzās kāds putns. Sieviete pieliecās, apskāva mazo elfu un ilgi tā turēja. Nekad agrāk viņa tā nebija darījusi.

— Tas ir pareģojums. Mēs nemaz nezinām, uz kādu laiku tas attiecināms. Varbūt tas notiks pēc tūkstoš gadiem… Varbūt pare­ģojums nemaz nav pareizs. Ne jau visi pareģojumi piepildās, tieši otrādi…

Mazā elfa seja bija kļuvusi pelnu pelēka. Zilzaļās acis zaudēja spožumu.

— Varbūt pēc divtūkstoš gadiem… — piebilda vīrietis. — Var­būt tas vispār nekad nenotiks.

Arī viņš tagad bija notupies un apskāvis mazuli.

Tā viņi brīdi stāvēja. Kā miglā iegrimusi skumju gabana. Sāka smidzināt sīks lietutiņš. Bet viņi joprojām nekustējās.

Viņiem pienāca un piekļāvās suns, un nu viņi stāvēja lietū visi četri. Apskāvušies. Pirmā sakustējās sieviete.

— Mēs varētu patverties zem kokiem.

— Te netālu ir kāds tornis. Es dzirdu ūdens čaloņu, tas ir strauts. Upe ir palikusi mums aiz muguras, un Daligaras pilsēta nav pārāk tālu. Es zinu, kur mēs esam. Tepat netālu jābūt pamestam tornim, uz kura aug koks.

— Kā tu to zini?

— Es dzirdu, kā čalo strauts, un esmu redzējis zīmējumu. Es jau teicu. Es zinu, kur mēs esam.

— Kādu zīmējumu? Par ko tu runā?

— Vēlāk jums paskaidrošu. Tagad labāk iesim un sameklēsim naktsmājas. — Mazulis izskatījās pārguris. Viņa skatiens bija blāvs un nespodrs.

Ar lielām pūlēm viņi izlauzās cauri dzelkšņainiem kazeņu krū­miem. Strauts bija tepat. Tā ūdens bija dzidrs, un krastos auga zaļa, mīksta zāle. Netālu no vietas, kur viņi bija izkļuvuši no kazenā­jiem, pletās neliela pļaviņa, kurā slējās pussagruvis tornis. Torņa virsotnē auga prāvs ozols.

Viņi patvērās torņa iekšienē. Vidējā apakšstāva telpa nebija sabrukusi, un te pat bija kaudze gandrīz sausas malkas, kuru mazu­lis, kaut arī ar lielām pūlēm, tomēr spēja aizdedzināt.

Mednieks piepildīja savu blašķi ar strauta ūdeni, un visi pa­dzērās. Vēl pēc brīža viņam izdevās noķert nelielu foreli, un viņš paskaidroja mazajam elfam, ka nav izvēles: vai nu mirs zivtiņa, vai arī bada nāve piemeklēs viņu pašu, sievieti un suni.

Mazulis pamāja ar galvu. Suns gulēja viņam blakus, cieši pie­glaudies, silts un kluss.

Mazais elfs ļāva savam izmisumam izkliedēties, lai beidzot sa­meklētu sunim piemērotu vārdu. Uzticamais draugs būtu lielisks vārds. Tas, kurš tevi nekad nepieviļ, nekad nepamet, vienmēr ir tev līdzās un ir gatavs cīnīties par tevi. Varbūt vienīgi drusku par garu. Draugs… Vienkārši draugs. Beidzot īstais vārds bija rokā. draugs: uzticams, īsts draugs. Mans uzticamais draugs, mans biedrs, mans suns. Lielisks vārds.

Atradis sunim vārdu, mazais elfs atgriezās izmisuma plašumos. Viņš bija palicis viens pats. Vienīgais. Pārējie — izsmieti, vajāti, mocīti, izsūtīti trimdā, reizēm pakārti, bet daudz biežāk vienkārši nomērdēti badā — visi bija miruši, padzīti no dzīvo valstības. Vairs nebija neviena cita, tikai viņš. Pēdējais.