Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Desmitā nodaļa

Diena bija pelēcīgi blāva. Migla vērta pasauli dīvaini neno­teiktu un noslēpumainu. Lielo koku ēnas savādi tīņājās zem gaiša­jām lapotnēm.

Erbrovs apņēmīgi lidoja arvien augstāk un apvaicājās zēnam, kādi ir šīs dienas plāni. Jautājums bija vērtīgs, jo tā iespaidā Joršs tūdaļ bija spiests kādu plānu sacerēt.

Vajadzētu doties meklēt Monseru un Sajru, divus cilvēku cilts pārstāvjus, kas Joršu reiz bija atraduši, izglābuši, aizsargājuši un mie­rinājuši. Un vēl vajadzētu sameklēt drēbes… Nē, labāk to visu darīt otrādā secībā: vispirms sameklēt drēbes, pēc tam cilvēkus. Nebūtu labi piezemēties starp cilvēkiem plikam kā tauriņam. Paga, laikam tai izteicienā nebija pieminēts tauriņš. Varbūt plikam kā kāpuram…

— Kā tārpam, — izlaboja pūķis.

Pareizi, plikam kā tārpam. Tāpēc vispirms jāsagādā drēbes. Pēc tam Joršs apģērbies sameklēs sievieti un mednieku un ar viņu palī­dzību atradīs sev sievu. Sieva, protams, arī būs cilvēku dzimuma. Tā būs laimīga, ka varēs kopā ar viņu visu mūžu pavadīt alā, kas atrodas kalna galā, kur gaudo vēji un nokļūt iespējams tikai kāda spārnaina mugurā. Viņa mīļuprāt dosies Joršam līdzi, lai aizvadītu mūžu, kopā ar viņu un pūķi audzējot zeltainās pupas. Nē, protams, nē, viņam nav ne mazāko šaubu par to, vai meitene būs ar mieru doties viņam līdzi. Kāpēc lai viņš šaubītos? Lai sagādātu drēbes, visprātīgāk būtu doties uz Arstridas ciemu turpat kalnu piekājē.

To nebūs grūti atrast: vajag tikai pret straumi sekot upes līku­miem. Tā ciema iemītnieki bija laipni un neizjūta naidu pret elfiem. Ļoti iespējams, ka sieviete un mednieks ir apmetušies tieši Arstridā, jo tā patiesi bija dzīvošanai labi piemērota vieta. Tomēr apģērbu sagādāt nebūs viegli. Par apģērbu vajadzētu samaksāt, proti, kaut ko dot ciema ļaudīm pretī. Taču Joršam nekā nebija, turklāt būs grūti kaulēties par cenu, esot plikam kā kāpuram.

— Kā tārpam, — atkal izlaboja pūķis.

Nu sākās ilgs un sarežģīts strīds par to, kā labāk sagādāt jel kādu apģērba gabalu. Joršs ierosināja, ka apģērbu varētu iemainīt pret Džervāzija Zvaigžņvēra, trešās rūnu dinastijas ceturtā karaļa, sarak­stīto multiplās astronomijas traktātu. Galu galā bibliotēkā viņiem ir divi eksemplāri… nē, viņam nebija ienācis prātā, ka nožēloja­mie un analfabētiskie cilvēki Džervāzija Zvaigžņvēra multiplās astronomijas traktātu uzskatīs par visai apšaubāmu maiņas preci… bet viņi taču, arī lasīt nemācēdami, var skatīties attēlus… grāmatā ir patiešām izcilas gravīras… nē, viņam nebija ienācis prātā arī tas, ka radījumiem, kuriem mūždien jācīnās ar aukstumu un jāpriecā­jas, ja izsalkumu izdodas remdēt kaut ar saujiņu kaltētu kastaņu un bļodiņu kukurūzas putras, estētiskā uztvere notrulinās… par drēbju zagšanu lai Erbrovs labāk vairs nerunā, viņš tik un tā ne­kam tādam nepiekritīs… tad jau labāk arī turpmāk staigāt pa pasauli plikam kā sliekai… jā, jā, labi, kā tārpam, kāda gan atšķirība…

Beidzot migla zem viņiem pašķīrās un atklājās, ka tieši apakšā ir Arstridas ciems.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks ļoti satraucās, ka ciema ļaudis ierau­dzīs, kā viņš pliks kā tauriņš vai kāpurs, nu labi, tārps… riņķo pa debesīm, sēdēdams pūķa mugurā. Taču drīz vien viņš saprata, ka šādām bažām nav pamata: no Arstridas nekas daudz nebija atli­cis, un vienīgās dzīvās būtnes šeit bija kraukļi.

Māju bija vairāk nekā tolaik, kad viņš ciemu bija redzējis pir­moreiz, taču tagad tās visas bija ugunī nomelnējušas un iebrukušiem jumtiem. Nožēlojamas un bezjēdzīgas kādu durvju atliekas čīkstē­damas virinājās eņģēs. Tur, kur agrāk bija zaļojuši vīna dārzi, tagad slējās tikai pārogļojušies vīnogulāju balsti, pa kuriem vijās daži vārgulīgi stādi. Ābeles bija izcirstas. Krastmalas smiltīs līdzās pus- satrūdējušai govs maitai un kādu sīkāku lopu — kas to lai zina, aitu vai suņu — kauliņiem, apvelta uz mutes, gulēja laiva saskal­dītu dibenu.

Tur, kur kādreiz bija ciema galvenais laukums, zālē mētājās sati­cības un pārpilnības katls — iedauzīts, apdedzis, nelietojams.

Pūķis nolaidās zemē.

Joršs jutās tā, it kā viņam būtu nomiris draugs. Ilgajos alā pava­dītajos gados viņš nemitīgi bija fantazējis par savu atgriešanos pasaulē. Un, tā kā elfu pasaule pastāvēja vairs tikai vēstures grā­matās, atgriezties vajadzētu cilvēku pasaulē, bet cilvēku pasaule Jorša fantāzijās vienmēr sākās tieši šeit, Arstridā. Viņš ierastos šai ciemā un nopirktu drēbes, pretī dodams kādu senu grāmatu un dažas zelta pupas, tad apjautātos, kur meklējami Sajra un Monsers, un ciema ļaudis viņam parādītu ceļu uz viņu mājokli, kas no­teikti būtu turpat tuvumā. Arstridā bija visskaistākais ciems, kādu Joršs jebkad bija redzējis, turklāt tas atradās vistālāk no draudīga­jiem Daligaras kareivjiem, — skaidrs, ka viņa draugi būtu nolē­muši apmesties tieši te. Tā viņš satiktu Monseru un Sajru, un viņi teiktu: "Vai, cik tu esi skaists! Kā tu esi izaudzis! Kā mēs priecā­jamies tevi redzēt!" Bet viņš atbildētu: "Protams, arī es priecājos jūs redzēt. Es atnācu pateikt jums paldies par to, ka izglābāt man dzīvību, kad biju vēl mazs bērns." Un tad viņš atvērtu savu pleca somu un parādītu viņiem atnestās zelta pupas. Sajra un Monsers tās brīdi apbrīnotu, bet pēc tam viņi visi apkamptos…

Piepeši atskanējusī pūķa balss viņu iztrūcināja, — jau atkal viņš bija aizklīdis sapņos.

Savā mūžā Erbrovs bija redzējis tikai vienu alu, dažus kalnus, mežu un jūru, taču ar to bija gana, lai saprastu, ka vieta, kur viņi bija nonākuši pašlaik, bija īsta postaža. Pat vēl vairāk, šī vieta bija neizsakāmi drausmīga. No govs maitas plūda apdullinoša smir­doņa, bet tās iekšās kamoliem vien locījās trekni, balti tārpi. Virs galvas, skaļi kramšķinādami, riņķoja kraukļi. Migla klīda, viegla vējiņa izdzenāta. Aizcirzdamās nobūkšķēja kādas no pusizgāzta- jām durvīm. Bez miglas aizsega skats nebūt nebija labāks. Jaunais elfs stāvēja mironīgi bāls. Likās, apkārt redzamais posts aizžņaudz viņam elpu, likās, sāpes viņu piepilda, it kā līdzās mirtu kāds, kuru viņš ļoti mīl. Pūķis ielūkojās sava dzemdinātāja atmiņās un dzem­dinātāja dzemdinātāja atmiņās, lai noskaidrotu, kas darāms, lai kādu mierinātu šādās bēdās, taču nekā piemērota neatrada. Tad pūķis pūlējās izdomāt, kādi vārdi derētu par mierinājumu viņam pašam.

— Cilvēki, kas te agrāk dzīvoja, nav miruši, — viņš pārliecināti teica. Un norādīja visapkārt. — Redzi, tikai govs, aitas un suņa kauli. Neviena cilvēka līķa. Ne bērnu, ne pieaugušo. Viņi ir pame­tuši šo vietu. Vai kāds viņus no šejienes ir padzinis… Vai arī aiz­vedis projām ar varu… To es atceros: viens no cilvēku paradumiem ir uzmākties citiem un piespiest pārcelties uz citurieni. Un, ja kāds saka: "Paldies, nē, man labāk patīk tepat," tad tie uzmācīgie viņu pakabina kokā, savilkdami tam ap kaklu virvi, un elpošanai tādas izdarības par labu nenāk.

Vārdi iedarbojās. Jaunais elfs tūdaļ izrāvās no sastinguma. Li­kās, pat viņa izmisums sarucis.

— Taisnība! — viņš teica un skriešiem izmeta līkumu cauri visam nodedzinātajam ciemam.

— Te vairs neviena nav. Ne dzīva, ne miruša. Viņi droši vien ir pārcēlušies uz citurieni! Varbūt viņi ir aizbēguši. Bet varbūt viņus… kā bija tas vārds?… varbūt viņus deportēja. Tev taisnība, cilvēkiem ir paradums citus deportēt. Viņi tā izdarīja arī ar elfiem.

Viņi mūs deportēja uz briesmīgām vietām, ko sauca par Elfiem Paredzētām Vietām, un tur mēs cits pēc cita apmirām.

— No kā tad jūs mirāt?

— Laikam jau no bada. Un vēl mūs dzīvus apēda utis.

— Vai tad elfi nav apveltīti ar maģiskām spējām?

— Šādas tādas spējas mums piemīt. Kāpēc tu prasi?

— Vai tad jūs nevarējāt kaut ko darīt? Sadedzināt ienaidnie­kus? Satriekt viņus ar zibeņiem? Apžilbināt? Uzlaist viņiem mēri?

Vai vismaz kaški?

— Tas nav tik vienkārši. Ne jau visiem elfiem ir maģiskas spē­jas. Manam tēvam tādu nebija nemaz. Lielākā daļa no mums spēj tikai iekurt mazu uguntiņu un atdzīvināt knišļus.

— Atdzīvināt knišļus? Kas tad tā par maģiju?

— Viss atkarīgs no redzes punkta. Knislīšiem tas ir ļoti svarīgi. Un arī tu pats sajūti, cik tāds knislis ir laimīgs, ka atkal atdzīvojies, un jūties lieliski. Bet nerunāsim par knišļiem. Neviens elfs neprastu un nemūžam negribētu izraisīt kādu slimību. Pavisam reti mūsu ciltī gadījās tādi, kam piemita spējas, kuras būtu izmantojamas arī karojot, taču cilvēki baidījās, ka ar tādām prasmēm ir apveltīti visi elfi, tāpēc centās iznīcināt visus. Tā kā lielajam vairumam ne­kādu īpašu burvju spēju nebija, elfi neprata izvairīties no deportā­cijām, bet tad, kad viņi saprata, ka Elfiem Paredzētās Vietās viņus gaida tikai bada nāve, bija jau par vēlu: elfu bija atlicis maz, un tie paši bija izvārguši un skumju sagrauzti. Bet skumjās noslīkst visa maģija. Māte, kurai nomirst bērns, maģiskās spējas zaudē uz visiem laikiem.

— Bet jūs taču varējāt izmanto vecos ieročus: zobenus, lokus, āvas. Elfi kādreiz bija izcili karotāji, diženi strēlnieki!

Joršs iegrima domās. Viņš nezināja, ko atbildēt. Patiesi, elfi kādreiz bija bijuši izcili karotāji, taču tas bija tik senos laikos. Vēl pirms viņi bija iemācījušies sajust citu dzīvo būtņu sāpes un prieku. Ja tik milzīgs ir prieks, ko izjūt knislītis, kurš atgriežas dzīvē, tad cik gan lielas ir Šausmas, ko izjūt cilvēks, kuru grasies nogalināt? Droši vien šādas un līdzīgas domas elfiem bija laupījušas spēju ka­rot. Turklāt elfu bija atlicis maz, un tie paši nebija vienoti. Jau iepriekšējos gadsimtos bija notikušas vajāšanas. Vajāšanas un slak­tiņi. Pēdējā reizē viņus neslepkavoja, tikai deportēja uz citu dzī­vesvietu. Vismaz tāds iespaids bija radīts pašiem elfiem. Viņi pat drīkstēja ņemt līdzi savas grāmatas. Droši vien viņiem šķita, ka nekādas lielās briesmas nedraud. Un, kad viņi aptvēra, kas patie­sībā notiek un jau ir noticis, bija par vēlu, viņi jau bija tur iekšā… un no cīnīšanās vairs nebūtu nekādas jēgas, tā tikai vairotos cie­šanas… Un vēl kas… Jo vairāk Joršs par to domāja, jo svarīgāk tas šķita: visi gribēja, lai elfi mirst…

— Un tad jūs ņēmāt un nomirāt, lai iepriecinātu savus ienaid­niekus? Lai nesagādātu viņiem vilšanos? Tiešām apbrīnojama laip­nība, — pūķa balsī atkal ieskanējās sarkastiski toņi, taču šoreiz Joršs neapvainojās.

Viņš klusēja un domāja. Jo tagad, sarunājoties ar pūķi, domas galvā kļuva daudz skaidrākas. Tagad viņam izdevās daudz ko saprast. Arī kādu būtisku patiesību: maģija naidā noslīkst. Nē, pagaidi, pareizāk ir teikt, ka domas naidā noslīkst. Zūd vēlēšanās dzīvot, zūd vēlēšanās cīnīties… kad visi naidā rej pret tevi, visvieglākais ir padoties, ļauties, grimt lejup… nē, tas nav visvieglākais ceļš, tas ir vienīgais iespējamais… Mednieks un sieviete riskēja ar savu dzī­vību, lai izglābtu manējo… tas nozīmē, ka viņi… jā, ka viņi mani mīlēja, varbūt mīlēja mani par spīti tam, ka es esmu elfs, viņiem tas nebija svarīgi, viņi tik un tā uzskatīja, ka ir vērts riskēt ar dzī­vību, lai es paliktu dzīvs… Redzi, kad visi naidā rej pret tevi, pietiek, ja ir kaut viena dzīva būtne, kas par tevi cīnās, jo tad arī tu pats atgūsti spēkus un spēju cīnīties… Taču ja šī viena, kas tevi aizstāv, nav, tad tu esi pagalam, tu esi miris un visa tava cilts ir mirusi…

Zēns papurināja galvu. Tad nokāra to pār krūtīm. Vējš pieņēmās spēkā un atkal skaļi aizcirta pusizlauztās durvis. Elfs nodrebēja.

Pūķis atmaiga un teica: —Tikko tu būsi sagādājis drēbes, samek­lēsim šejieniešus.

Joršs atdzīvojās. Pacēla galvu. Pamāja.

— Te vairs neviena nav, — piebilda pūķis. — Varbūt tu vien­kārši vari paskatīties, vai tepat neatrodas kaut kas, ar ko tu varētu piesegt plikumu.

— Vai tā nebūtu zādzība?

— Nē, — pūķa balss tagad skanēja maigi. — Protams, nē. Tu tikai paņemtu lietas, kas nevienam vairs nav vajadzīgas.

Elfs vēlreiz izstaigāja ciemu, viss bija nopostīts un nodedzināts. Vienā no graustiem, kas agrāk droši vien bija bijusi lielākā no ciema mājām, viņš atrada rotaļu laiviņu un lupatu lellīti. Joršs tās paņēma, un sirdī atkal ietriecās jauni skumju dūrieni. Piepeši kaut kas gaišs iznira no miglas. Tas bija liels, ļoti vecs un kārns suns. Visu šo laiku suns bija slēpies niedrājā, droši vien milzīgā pūķa sabiedēts, taču tagad, kad Joršs bija pieskāries rotaļlietām, tas ar mokām bija pieslējies kājās un lēnām vilkās pie elfa. Suns vieglī­tēm luncināja asti. Viņa acis bija aizvilkusi balta akluma plēve, taču oža vēl pilnībā nebija zudusi.

— Draugs! — iesaucās Joršs. — Draugs, Draugs! Manu Drau­dziņ! Tas bija viņu suns! Sajras un Monsera suns. Draudziņ, manu Draudziņ!

Arī suns viņu bija pazinis. Joršs nometās ceļos un apvija rokas ap vecā drauga kaklu, ko sedza reta un pelēcīgi netīra spalva. Suns laizīja viņam seju. Joršs nolaida plaukstas uz suņa pieres, un viņa apziņā ieplūda juceklīgas atmiņas: kliedzieni, asas smakas, uguns, bailes. Suns atcerējās, kā ciems bija dedzis un viņam bija iespēris liesmu izbiedēts zirgs. Tad nāca citas atmiņas, citas sma­kas: izsalkums, vientulība, skumjas, dienas, kas aizvadītas, ar trek­najiem tārpiem cīnoties par lopu maitām, cerība, ka reiz tomēr kāds atgriezīsies. Tagad kāds bija atgriezies. Viņa darbs bija galā. Sargs varēja doties atpūtā. Joršs bija atgriezies, bija atradis ceļu uz mājām un gan jau savedīs visu kārtībā. Tad atkal atgriezīsies visas vecās smaržas — kaltētu ābolu smarža, kūpinātu irbīšu smarža, — visas labās smaržas, ko ap sevi rada cilvēki, kas dzīvo mierā un cits citu mīl. Vēl Joršs uz mirkli suņa atmiņās samanīja sievietes un mednieka stāvus un uz brīdi tur pazibēja arī kāda cita, mazāka ēna, — kāds, kurš bija rotaļājies ar lupatu lelli un mazo laiviņu.

Apskāviens bija ilgs. Joršs tupēja, apskāvis suni, un juta tā bez­galīgo nogurumu. Tagad, kad sargāšana bija galā, Draugs ilgojās tikai pēc atpūtas. Joršs juta, kā suņa elpa kļūst arvien lēnāka, līdz aprimst pavisam. Juta vārgu suņa sirds pukstu, tad vēl vienu vājāku, tad vēl vienu pavisam vāju un tad pašu pēdējo. Pēc tam vairs nebija nekā. Joršs vēl ilgi tā tupēja, turēdams suni savās skavās un juzdams, kā tā ķermeņa siltums pamazām aizplūst un muskuļi sāk sastingt. Viņš nebija darījis neko, lai Drauga dzīvību aizkavētu, bet tagad ilgi gaidīja, pirms atraisīja skavas. Nu vairs nebija nekādu šaubu: Monsers un Sajra bija dzīvojuši te, šajā ciemā, mājā, kur Joršs bija uzgājis rotaļlietas. Droši vien viņus piemeklējusi kāda briesmīga nelaime, — tagad vēl jo vairāk vajadzēja viņus sameklēt.

Joršs izlaida no rokām suni, vēl pēdējoreiz noglāstīja, pārlaiz­dams plaukstas viņa acīm, un tad apglabāja upmalā, kur Erbrovs ar vienu astes vēzienu ātri bija izracis kapa bedri. Atsākās dru­džaini apģērba meklējumi, jo tagad vajadzība doties cilvēku pa­saulē bija daudz steidzamāka.

Nospriedis, ka tomēr neko šeit neatradīs, Joršs jau grasījās mest mieru, kad piepeši uzspīdēja veiksme. Tālākajā no mājelēm viņš patrepē uzgāja vecu lādi, ko sabrukušo kāpņu akmens pakāpieni bija pasargājuši no liesmām. Tā bija skaista riesktkoka lāde, ko rotāja dzelzs stīpas ar gravējumiem, un, kaut arī tā bija aizslēgta, pūķa ķetna vāku nocēla pavisam viegli. Lādē bija gara un balta linu kleita, viscaur izšūta sīksīkiem ziediņiem. Droši vien kāds pava­dījis daudzus gadus, darinot ziediņu pēc ziediņa. Ap piedurkņu ga­liem un brunču malu bija citāda auduma joslas, kurās rakstus veidoja caurumiņi, un pūķis teica, ka šādu caurumotu audumu saucot par mežģīnēm. Ņiebura pašā priekšā bija izšūts S burts.

Daudzas plānāka un biezāka auduma kārtas klājās cita pār citu, un Joršs tajās sapinās, tomēr beidzot tērps bija viņam mugurā. Vismaz viena problēma bija atrisināta.

Pūķim gan prātā pazibēja neskaidras atmiņas, ka cilvēku cilts vīrieši nekad, nemūžam un itin nekādos apstākļos nevalkā šādus baltus, garus, ziediem izšūtus un plīvuru plīvuriem rotātus tērpus, un pat cilvēku cilts sievietes tādus nēsā tikai vienu dienu mūžā, proti, tai dienā, kad iziet pie vīra, tomēr pūķim šīs atmiņas ne­šķita pietiekami svarīgas un viņš nolēma neko neteikt. Pūķi pie­dzimst kaili un tādi paliek līdz pēdējai stundiņai. Zināšanas par sarežģītajiem cilvēku ģērbšanās paradumiem bija pārmantotas no senčiem, tomēr atmiņas apcirkņos glabājās tikai kā nevajadzīgs balasts, — katrā ziņā šie dīvainie un neskaidrie cilvēku paradumi nebija nekas tik svarīgs, lai to dēļ tagad uzsāktu strīdu.