Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Ceturtā nodaļa

Pirmā gaismiņa nebija tik pelēcīgi drūma kā citus rītus. Jau atkal līņāja, tomēr vietumis starp mākoņiem varēja redzēt bāli zilas plaisas.

Vīrietis piecēlās pirmais. Viņš izstaipījās, dziļi ieelpoja un no­domāja, ka gaiss jauki smaržo. Pēc salijušām lapām un sēnēm. Laba smarža. Viņš uzmeta skatienu sievietei un elfam, kas vēl gulēja. Tad savāca savas mantas, paņēma vamzi, ar kuru vakarā bija ap­sedzis elfu, uzkāra kaklā tarbas, lika pār plecu nūju ar iekura lodi un gāja prom. Kāpdams lejā pa nogāzi, viņš atskatījās un uzlūkoja sievieti un mazo elfu, kas kā divi vīstokļi gulēja līdzās ugunskura paliekām. Mazais elfs aukstumā nodrebinājās. To varēja saredzēt pat iztālēm. Vīrietis gāja atpakaļ, uzsedza ādas vamzi elfam un, sabik­stījis ogles, piemeta ugunskuram malku. Tad vēlreiz devās prom. Nokāpis līdz pusnogāzei, viņš atkal atskatījās un mirkli vēroja abus vīstokļus pie ugunskura. Nogājis vēl pusjūdzi, viņš vēlreiz pameta skatienu pār plecu. Ugunskura liesmu sārtums saplūda ar stariem, ko raidīja austošā saule, kas pēc daudziem mēnešiem pirmo reizi uz dažām minūtēm parādījās pie apvāršņa. Kaut arī vīrietis bija nogājis labu gabalu, gulētāji vēl aizvien bija saskatāmi. Vīrietis ilgi stāvēja un nolūkojās uz viņiem, tad lēnām, soli pa solim devās atpakaļ.

Atgriezies pakalna galā, viņš apsēdās uz akmens un gaidīja.

Pirmais pamodās mazais elfs.

Garš kliedziens traucās pāri purvam. Visu pasaules sāpju pilns kliedziens.

Mazais elfs kliedza ilgi, šausmās atgrūzdams drausmīgo apsegu, kas darināts no līķu mizām. Kliedziens stiepās garumā, tad izkusa nākamajā, kam sekoja vēl citi, kuri sajaucās ar iepriekšējo atbalsīm. Bet saule tostarp pazuda mākoņos, atkal parādījās, vēlreiz pazuda aiz mākoņu aizsega, pavīdēja vēl reizi, līdz beidzot atsākās lietus.

Viņi cēlās, lai turpinātu ceļu. Gaisā uzvirpuļoja viena no paipa­las spalvām, un elfs tūdaļ apjauta, ka tā izplūkta beigtam putnam, — nevienam nebija skaidrs, vai viņš to nopratis pēc smaržas vai var­būt pēc spalvas izstarotās noskaņas, bet katrā ziņā paipalas nāve t ika apraudāta ar žēlabainiem smilkstiem.

Bēdu pārņemts, mazulis nepamanīja izciļņu sakni un, aizķēries aiz tās, paklupa, un arī kritienam sekoja klusa činkstēšana, kas ne­norima līdz pāšai pēcpusdienai. Tad mednieks zaudēja pacietību un piedraudēja uzdurt elfu uz iesma, ja viņš tūlīt pat neapklusīs, un šie biedinājuma vārdi izraisīja virkni izmisīgu kaucienu. Elfs nebeidza klusi īdēt līdz vēlai pievakarei.

Krēsla vēl nebija sabiezējusi par īstu tumsu, kad mazais elfs ap­tvēra, ka ir briesmīgi izbadējies. Tas bija īpašs izsalkuma paveids, kas sakņojās vēdera dziļumos un sniedzās līdz galvai, aptverdams arī pārsalušās kāju pēdas un nezin kāpēc arī ledainās ausis. Nu elfs ņēmās gari un plaši aprakstīt šo sajūtu, nespēdams tikt skaid­rībā, vai tā precīzāk apzīmējama kā tukšums, kaut kā trūkums vai negatīva esamības forma.

Vēl pēc brīža viņa runas plūdi pievērsās ciešanām plašākā no­zīmē, jo arī par tām nebija īsti skaidrs, vai tās būtu uzskatāmas par īpašu negatīvu esamības formu vai vienkārši par prieka trūkumu, vai varbūt tikai par labsajūtas trūkumu, nē, tomēr tos divus pēdē­jos nevar likt blakus, jo patiesībā labsajūtas trūkums sagādā lie­lākas ciešanas par prieka trūkumu, turklāt prieka trūkums var būt arī ilgstošs stāvoklis, ko reizēm pat var uzskatīt par normālu. Bet tas tikai tā, vispārīgi runājot. Savukārt, runājot par ciešanām kā par konkrētu un patstāvīgu esamības formu, vai viņš jau ir stāstījis par to reizi, kad zem naga bija ierāvis skabargu? Zem labās kājas īkšķa naga. Vai tomēr tas bija kreisais īkšķis? Nē, tomēr labais, jā, ja kārtīgi padomā, viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka tā bija labā kāja. Tātad viņam zem naga bija padūries ērkšķis, un vecāmāte to izvilka ar adatu. Ar adatu. Iedomājoties vien, pārņem šausmas, tīras šausmas. Un vēl briesmīgāka bija tā reize, kad viņš pakrita un pārsita elkoni. No pušuma ārā tecēja asinis un visu notašķīja. Tas bija drausmīgi, drausmīgi. Tā pārsist kreiso elkoni. Kreiso. Bet ērk­šķis bija padzīts zem labās kājas naga. Nu viņš vairs nešaubījās: tas bija kreisais elkonis un labais īkšķis. Pat rēta palika. Ne jau no ērkšķa, no pušuma uz elkoņa. Vai viņi grib to apskatīt? Rētu, pro­tams. Tiešām negrib?

Kad mazais elfs gari un plaši aprakstīja trešo reizi", kad viņu bija piemeklējušas iesnas, un visos sīkumos apcerēja, kas, kādos dau­dzumos un kādā krāsā bija tecējis no viņa deguna dažādajos sli­mības attīstības posmos, viņiem ceļā pagadījās zaļi ceri, kurus gan sieviete, gan mednieks nešaubīgi atzina par brīnišķīgiem rozma­rīna krūmiem. Tai pašā mirklī mazulis apklusa un pirmo reizi kopš pašas rītausmas ilgāku laiku neizdvesa ne skaņas.

Viņi gāja cauri lapegļu un kastaņu mežam, kas zaļoja kāda pau­gura nokalnē, un pēc straujāka takas līkuma negaidīti ieraudzīja Daligaru. Tā bija izvietojusies nelielas ielejas dziļumā, iekārtoju­sies šauras, bet ūdeņiem bagātas upes abos krastos. Likās, viņi no­raugās pasaku ainā. Tur bija neskaitāmas mājas, cieši cita pie citas, un visām logos dega ugunis, kas bija tik spožas, ka izgaismoja pat asos, smailos koka pīķus, kas vainagoja nocietinājumu mūrus. Logu ugunis spoguļojās tumšajos upes ūdeņos, un, it kā ar šo spožumu vien nepietiktu, pilsētnieki bija iedegusi vēl citas — ikvienā no torņiem, kuri ik pa gabalam papildināja nocietinājumu sienas un kuros stāvēja strēlnieki ar lokiem. Un arī uz mūriem dega lāpas — pa vienai ik pēc sešiem soļiem, un tikpat cieši uz nocietinājumu sie­nas bija izvietojušies kareivji ar āvām. Visas šīs plandošās liesmas atspīdēja arī aizsarggrāvja ūdeņos. Paceļamais tilts bija uzvilkts augšā, un tas tāpat kā torņi un mūru augšmala bija aprīkots ar asiem pīķiem, kuru dēļ visa pilsēta atgādināja milzonīgu dzeloņcūku.

Mednieks labu brīdi raudzījās klusēdams.

— Viņi neizskatās īpaši draudzīgi, — viņš novilka.

— Izskatās gan! — iebilda mazais elfs. — Ļaudis iededz gaismas, kad gaida ciemos draugus. Tur, kur ir tik daudz sveču, noteikti atrodamas arī dzeltengraudu vālītes. Tur noteikti būs skaisti. Uz galdiem būs saliktas vālītes un saldie kastaņi! Un vēl sveces! Var­būt viņiem ir pat šķīvji. Un kāda īsta gulta. Lieli pavardi. Iesim?

— Nē, tagad gulēsim, bet rīt no rīta laidīsimies projām, apme- tot pilsētai pamatīgu līkumu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņu draudzīgais paceļamais tilts, kas izgaismots kā svinību vieta, ir aizdarīts ciešāk par gliemežvāku. Un tāpēc, ka šī izskatās esam viena no tām vietām, kur grūti iekļūt, bet vēl grūtāk izkļūt ārā.

— Kas ir gliemežvāks?

— Tā ir tāda lieta, kas atrodama jūrā, lielajā ūdenī, kas plešas otrpus tumšajiem kalniem.

— Vai to var ēst?

— Protams, ne! Gliemežvākos dzīvo gliemenes, un tās ir dzī­vas. Tās dzimst, mirst, domā un droši vien sacer arī dzejoļus. Bet, pat ja paceļamais tilts un tie pīķi neizskatītos tik draudīgi, nekas nemainītos, jo tu tik un tā esi elfs. Bet elfi drīkst uzturēties tikai Elfiem Paredzētā Vietā, un šī noteikti tāda nav. Ja mēs tur iera­dīsimies kopā ar tevi, tad jau pirms rītausmas karāsimies pie viena no tiem torņiem. Bet par to, kāds liktenis tur sagaidītu tevi, es pat nevēlos domāt. Tavi sugasbrāļi, ko pieķer ārpus Elfiem Paredzētas Vietas, ņem nelabu galu. Patiešām nelabu.

Viņi nolika zemē saiņus un savāca malku un čiekurus uguns­kuram. Mednieks nocirta divus lielus lapotus zarus un atslēja tos tā, lai izveidotos kas līdzīgs teltij, midzenim, kas naktī sniegtu jel kādu aizsegu. Sieviete saplūca sūnas, papardes un sausu zāli un iz­klāja migu, lai gulēšana būtu mīkstāka.

— Starp citu, — sieviete ierunājās, — visus elfus jau neatmi­namos laikos nometināja Elfiem Paredzētās Vietās. Un, manu­prāt, jūsējiem, kas uzdrošinās iziet ārpusē, ir paredzēti visai bries­mīgi sodi. Tad kāpēc tu klīsti pa pasauli?

— Tā Elfiem Paredzētā Vieta, kur es dzīvoju, noslīka, — atbil­dēja mazulis. Atmiņas sažņaudza sirdi. Viņa seja atkal sadrūma, acis skumjās itin kā izdzisa, to zilais mirdzums pārvērtās neskaidrā pelēkumā, līdzīgi kā debesu krāsa izšķīst peļķē.

— Applūda, vai? Visur bija ūdens?

— Jā, viss bija zem ūdens. Un tad vecāmāte teica, lai es eju prom.

— Uz kurieni?

— Nezinu. Vienkārši lai eju prom.

— Vai tad tava vecāmāte neprata burties? Piemēram, uzkarsēt ūdeni tā, lai tas pazustu tāpat, kā vasaras karstumā pazūd peļķes? Vai izdarīt ko tamlīdzīgu?

— Tas iespējams tikai ar mazu ūdeni. Ar nelielu bļodiņu ūdens. Bet ne jau tad, kad ūdens ir tik daudz, ka tas noslīcina pasauli. Un arī mamma bija aizgājusi uz to vietu, no kuras vairs neatgrie­žas. Man viņa bija mana mamma, bet vecaimātei viņa bija meita. Tāpēc vecāmāte vairs nespēja burties. Ja kādā ir pārāk daudz bēdu, tad visa maģija noslīkst bēdīgumā tāpat, kā cilvēks noslīkst ūdenī. Vecāmāte mācēja daudz ko. Viņa zināja, ka tas, par ko stipri domā, piepildās un kļūst īsts. Taču, ja tevī ir tikai skumjas, tad arī no tevis izplūst vienas vienīgas skumjas. Tad tu esi tik bēdīgs, ka nevari pat aizdedzināt uguni. Mums uguns bija, jo tā pavardā dega vien­mēr. Taču, ja tā būtu izdzisusi, mēs būtu palikuši bešā, jo vecai­mātei vairs nebija spēka, bet es biju pārāk mazs. Tad nāca lielais ūdens un nodzisa arī pavarda uguns, pēc tam nāca vēl lielāks ūdens un tad vēl lielāks, un vecāmāte man teica: "Ej projām."

— "Uz kurieni lai es eju?" es viņai jautāju. "Uz jebkuru vietu, kas nebūtu šejiene," viņa atbildēja. "Ūdens ir aizskalojis ari sarg­posteņus. Tevi neviens neaizturēs. Ej prom. Es esmu pārāk veca, bet tu vari izglābties. Ej prom un neskaties atpakaļ." Un es gāju. Soli pēc soļa. Pa dubļiem un ūdeni. Taču es atskatījos. Elfiem Pa­redzētajās Vietās būdām nav ne durvju, ne logu, ir tikai neaizsegti caurumi. Tā nu es redzēju, ka vecāmāte sēdēja uz krēsla un ūdens kāpa augstāk, viņa sēdēja, un ūdens kāpa, bet pēc tam es redzēju vairs tikai ūdeni.

Mazais elfs atkal ieraudājās. Klusie smilksti bija gandrīz nesa­dzirdami.

Ar oglēm, kas gailēja dzelzs lodē, vīrietis un sieviete iekūra uguns­kuru. Tīd, izčamdījuši zāli, viņi atrada krietnu sauju saldo kastaņu. Kad kastaņi bija izcepušies, viņi gandrīz visus atdeva elfam, jo paši dīvainā kārtā pēkšņi saprata, ka nemaz nav izsalkuši.

Mazais elfs ēda lēnām, likdams mutē drupatiņu pēc drupatiņas, un skumjas pamazām pagaisa kastaņu baltajā mīkstumā.

Pirms miega viņš vēl mirkli domāja par vārdu sunim, kas bija tikpat brūns kā kastaņi, taču prata skriet un riet, atšķirībā no kas­taņiem, kas gulēja klusi un mierīgi un nekad neiedomājās pienākt tev klāt un nolaizīt seju, un arī asti luncināt kastaņi neprata. Tātad arī Kastanis nebija piemērots vārds. Vajadzēja izdomāt ko labāku. Taču labāka doma vēl nebija ataususi, kad elfs aizmiga līdzās ugunskuram, apgūlies starp abiem cilvēkiem un ietinies sievietes dotajā vilnas lakatā.