Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Divpadsmitā nodaļa

Lai nenosmērētu tērpa apakšmalu, Joršs to bija saņēmis uz augšu un pie vidukļa sasējis mezglā. Tik neērtas drēbes viņš vēl nekad nebija nēsājis. Pat drausmīgās, dzeltenās kaņepāju drānas, kādas ar likumu bija noteikts nēsāt visiem elfiem un kādas ari viņš pats bija valkājis bērnībā, — tās asās, raupjās un smagās lupatas tomēr bija ērtākas par šo plandošo baltā linaudekla mākoni. Katrā ziņā Joršs no visas sirds centās to nesaplēst un nenosmērēt, — viņš pat bija gulējis uz palodzes, iekārtojies zem vienas no nedaudzajām nesadrupušajām dzintara rūtīm. Un palodzi viņš pirms tam bija rūpīgi noslaucījis, izmantodams šai vajadzībai no žagatu astes spal­vām meistarotu slotiņu, — neskaitāmas žagatas zem senajām vel­vēm jau bija iekārtojušās uz pastāvīgu dzīvi.

No rīta pamodies, Joršs alkatīgi kampa gaisu, — sirdi žņaudza mokošs nemiers, un visu nakti bija rādījušies šausmīgi murgi: viņš bija redzējis degošu ciemu un dzirdējis, kā tumsā veltīgi skan izmisīgi palīgā saucieni. Vajadzēja doties ceļā tūlīt pat, nevilcino­ties ne mirkli. Viņa brīnišķīgais tērps nakts laikā gandrīz nebija notraipījies, — jā, varēja doties ceļā. Pūķi viņš sastapa ārpus alas un pavēstīja viņam par savu ciešo nodomu tūliņ doties meklēt sievieti un mednieku. Bet pēc tam — jau bez steigas un ar viņu abu palīdzību — varēs sameklēt sievu. Jā, viņš vēl ir jauns, tiesa, bet elfiem ir pieņemts pēc piemērotas līgavas sākt lūkoties jau ļoti agri, kaut arī līdz kāzām vēl jāgaida daudzus gadus. Un elfiem mūža laikā ir tikai viena mīlestība. Vienmēr tikai viena. Jo elfi uzskata, ka mīlestība ir kaut kas tik liels un skaists, ka tai jāveltī visa dzīve. Elfu vēsturē ļoti bieži ir bijuši gadījumi, kad bērns spē­lējas ar rotaļlietu, kura bērnībā bijusi kopīga viņa vecākiem. Re, kaut vai viņa paša gaišzilais vilciņš: kad Jorša tētis vēl bija pavi­sam mazs, viņš to uzdāvināja Jorša mammai, un pēc tam tā kļuva par Jorša rotaļlietu.

Tomēr Joršu māca šaubas. Arī par savu tērpu. Viņš pat jautāja pūķim, vai viņa drānas ir piemērotas līgavas meklējumiem, un pūķis viņu mierināja, teikdams, ka ikviena sieviešu dzimuma būtne, kas viņu pieņems un pacietīs šādā ietērpā, noteikti būs īsts iecie­tības iemiesojums un brīva no nevajadzīgiem aizspriedumiem.

Tad pūķis nolaida skatienu un atsāka skrubināt cepta putna spārniņus.

— Ko tu dari? — elfs apjucis jautāja.

— Ēdu brokastis, — līksmi atbildēja pūķis. Un nodemonstrēja iespaidīgu izmēru pašdarinātu iesmu, uz kura vēl bija aplūkojams vismaz ducis ceptu putnu — žagatu, ūpju un medņu. — Arī es tev palīdzu nokārtot laulības dzīvi. Atbrīvoju no ķēzītājiem mājokli, kurā tu grasies ievest sievu. Puse darba jau būs padarīta, un tev atliks tikai izslaucīt mēslus.

Joršs skatījās uz viņu apstulbis, satriekts, šausmu pārņemts. Er­brovs bija aprijis žagatas! Un arī ūpjus! Brīnišķīgos šķietami lem­pīgos ūpjus ar līkajiem knābjiem un skaistās melnraibās žagatas! Jā, tās neciešami trokšņoja un baismīgi ķēzījās. Taisnība, taču tāpēc vien tās nebija pelnījušas nonākt pūķa rīklē.

— Kā tu varēji? — elfs aizlūstošā balsī jautāja.

— Ar rozmarīnu, — rāmi atbildēja pūķis. — Tepat blakus alas durvīm aug paliels krūms.

Pūķis nožāvājās un sāka tīrīt zobu spraugas, par bakstāmo iz­mantodams nograuztu medņa stilbakaulu.

— Labi, — viņš teica. — Kad dosimies ceļā?

— Mēs? — apjucis pārvaicāja Joršs.

— Mēs, — mierīgi apstiprināja pūķis.

To nu Joršs nebija gaidījis. Lai nu ko, tikai ne to! Viņš taču nevar doties uz cilvēku pasauli, ņemot sev līdzi pūķi. Kā gan tas iespē­jams? Erbrovs taču ir… — …Uzkrītošs, — viņš samulsis izstostīja. — Saproti, tu esi ļoti uzkrītošs. Ļoti skaists, neapšaubāmi skaists un, es pat teiktu, brīnišķīgs. Bet man cilvēku pasaulē jāizturas ne­uzkrītoši. Cilvēki pārbīsies pat tad, ja uzzinās, ka es esmu elfs. Kas gan notiks, ja viņi ieraudzīs pūķi?

Tomēr Joršs negribēja būt nepieklājīgs un pūķi aizvainot. Tāpēc viņš tam veltīja starojošu smaidu un teica: —Tu taču tagad proti lidot un vari doties… kā tu pats iepriekš izsacījies?… pētīt universu un ar savu klātbūtni uzlabot pasauli.

— Vienatnē pētīt universu nav pārāk jautri, — nesatricināmi atbildēja pūķis. — Mēs būsim piesardzīgi. Lidosim tikai naktīs, bet pa dienu es slēpšos aizās un meža biezokņos. Neuztraucies, neviens mani nepamanīs. Bet, ja pamanīs, mēs uzlidosim virs mākoņiem. Un vai tu esi aizmirsis, ka lavīnas ir aizbērušas gan kāpnes, gan seno ceļu? Mēs taču no augšas to redzējām. Un galu galā es esmu pūķis. Tici man, pūķa klātbūtne ievērojami samazinās to cilvēku skaitu, kas mēģinās tevi pakārt vai kā citādi nodarīt tev ļaunu.

Daligarā bija atrodams senais pareģojums, kas vēstīja par pēdējo elfu. Arī tāpēc Daligara būs laba vieta, no kuras sākt meklējumus.

Pareģojums bija marmorā iekalts Jorša liktenis. Tis rādīja viņam ceļu. Ne tēva, ne mātes Joršam nebija. Visa viņa ģimene bi ja tikai zils koka vilciņš un atmiņas par vecomāti, kura teica, lai viņš iet prom un neatskatās. Taču sensenos laikos ir dzīvojis kāds, kurš jau zinājis par Joršu, nosapņojis viņu, meklēdams nākotnes zīmes tālu zvaigznāju riņķojumā.

Kāds senatnē bija iecirtis marmorā burtus un uzrakstījis, ka Joršs vienlaikus būs un nebūs pēdējais. Viņam būs sieva. Varbūt. Vismaz tā pareģojums bija saglabājies atmiņā. Par pirmajām rin­dām nebija šaubu:

Kad ūdens pārplūdinās zemi, saule izdzisīs, nāks tumsa un sals. Kad pēdējais pūķis un pēdējais elfs pārlauzis loku,

pagātne un nākotne satiksies, un jaunas vasaras saule iemirdzēsies debesīs.

Šie vārdi viņu lēma lepnai vientulībai. Tāds bija viņa liktenis. Pēdējais ir pēdējais. Tas, kurš palicis vienīgais.

Taču pareģojuma turpinājums deva cerības.

Par turpinājumu Joršs nebija tik drošs. Iespējams, ka tur bija rakstīts, ka viņam jāapprec meitene, kurai ir rīta gaismas vārds un kura redz tumsā, meitene, kura ir…

…meita vīrietim un sievietei, kuri…

Kuri?… Ko?

Un vēl bija tā dīvainā drakonoloģijas rokasgrāmata, kurā bija rakstīts kaut kas par cilvēku un elfu pēcnācējiem, kuri sacerot pasakas par nozaudētām princesēm. Varbūt elfi un cilvēki patie­šām var savienoties laulībā. Droši vien agrāk tā jau noticis ne reizi vien un tieši šādās ģimenēs dzimušie sacerēja mīlas romānus, kuri tik ļoti gāja pie sirds perējošiem pūķiem. Varbūt tas, ka viņš ir pēdējais elfs, nemaz nenozīmē to, ka viņam lemts mūžs vien­tulībā.

Varbūt viņam bija savs ceļš, kas neaprausies tumšā aizā.

Viņa ceļš ir iekalts Daligaras akmeņos.

Kādu bridi viņi abi ar pūķi apspriedās, uz kuru pusi jādodas, lai atrastu Daligaru. Gan Erbrova dzemdinātājs, gan dzemdinātāja dzemdinātājs šai pilsētā bija uzturējušies, taču perēšanas laikā pēc­nācējam visos sīkumos tiek nodots vēsturiskais vēstījums un kon­krēti fakti, taču orientēšanās māka un izpratne par virzieniem pazūd. Erbrovs spētu uzskaitīt visus akmeņkaļus, kas piedalījušies Daligaras nocietinājumu būvēšanā, viņš varētu nosaukt katra vārdu, palamu, tēva vārdu un bērnu skaitu, taču, kur atrodas pati Daligaras pilsēta, viņam nebija zināms. Joršam bija karte, taču tā bija pārlieku vienkāršota un drīzāk līdzinājās parastam zīmējumam: no kartes varēja izsecināt vienīgi to, ka Daligara atrodas dienvi­dos, bet ar šādām ziņām bija krietni par maz.

Beigu beigās viņi nolēma lidot virs upes, kura agrāk vai vēlāk viņus aizvadīs līdz pilsētai.

Upes ūdens vizuļoja mēness gaismā, un arī naktī tās vijumi pie­tiekami skaidri rādīja ceļu. Pamanījuši kādu cilvēku mājokli ar gaismu logos, viņi drošības pēc nolaidās zemāk un lidoja starp lap­egļu galotnēm. Tumsa bija dažāda melnuma un biezuma: melnās debesis visapkārt un vēl melnākie meži zem viņiem, bet, kad viņi nolaidās lejā starp koku stumbriem, meža tumsa bija daudz tum­šāka par debesīm, kur tomēr vizuļoja zvaigznes, bet vismelnākā bija zeme, pret kuras piķa tumšumu izcēlās sudraboti mirgojošie upes loki.

Ja Erbrovs lidoja augstu, viņiem nebija jāseko līdzi visām upes mestajām cilpām un ceļš kļuva daudz īsāks. Joršs atcerējās ilgo un nogurdinošo gājienu pretējā virzienā. Viņš gan nevarēja žēloties, ka ceļš bijis mokošs, jo Monsers viņu nesa rokās vienmēr, kad Joršs bija noguris. Taču ilgs šis gājiens bija nenoliedzami. Tagad viņi sasniedza Daligaru jau pirms rītausmas. Maigajā rīta gaismā upes ūdens laistījās zeltains, un tajā krita melnas ēnas no drūmajām, augstajām nocietinājumu sienām, kuru augšmalā cits pie cita gluži kā milzu dzeloņcūku adatas rēgojās asi piķi. Likās, pa šiem ga­diem torņu, dzeguļu un šaujamlūku skaits tikai pieaudzis.

Erbrovs lēni noplanēja pļavā, kuru no visām pusēm ieslēpa kastaņu birze. Pareģojums bija meklējams pilsētas dienvidu daļā, turpretī vienīgā ieeja pilsētā — lielie vārti ar paceļamo tiltu — atradās ziemeļos. Plāns bija vienkāršs: pūķis paliks guļam zaļajā zālē, noslēpies ēnā, kur rīta nedrošajā gaismā nebūs pārlieku uzkrī­tošs, turpretī Joršs vispirms, nepievēršot sev uzmanību, paies garām sargiem, kas stāv pirms paceļamā tilta, pēc tam paies garām sargiem uz paceļamā tilta, tiks garām arī tiem, kas stāv sardzē aiz paceļamā tilta, tad iejuks pūlī un veiksmīgi izvairīsies arī no tiem kareivjiem, kuri patrulē ielās. Tā viņš aizies līdz pilsētas dienvidu mūriem, kas saglabājušies no senās Taisnīguma pils, un izlasīs pareģojumu.

Savilcis vienaldzīgu seju, Joršs tuvojās paceļamajam tiltam. Ar vienu no sarežģītā, baltā tērpa plīvuriem viņš kā ar kapuci bija nosedzis galvu, apslēpdams smailās ausis un pārlieku gaišos matus. Sirds nevaldāmi sitās. Daudzus gadus viņš bija nodzīvojis biblio­tēkā nesasniedzama kalna virsotnē, kur vienīgā sabiedrība viņam bija pūķis. Tagad milzīgais visapkārt redzamo cilvēku daudzums viņu satrauca. Satraukumam pievienojās bailes no vardarbības, cerības atrast sava likteņa zīmes, atmiņas par Monseru un Sajru, kā arī skumjas ilgas, ko šīs atmiņas allaž modināja. Viņš bija no­nācis dažu soļu attālumā no vārtiem, kad ļaudis neizskaidrojamā veidā sazīmēja viņa citādību. Visi pārtrauca savu darāmo: tie, kas bija pļāpājuši, apklusa, tie, kas gāja pār tiltu, apstājās, kāpostu un ābolu pārdevēji pārstāja lielīt savu preci un pievērsa viņam pētī- gus skatienus. Taču vārdu elfs nekur nedzirdēja. Visi gluži vien­kārši sāka nevaldāmi smieties. Nez no kurienes uzradās bariņš noskrandušu puišeļu un sava barveža — lielāka puikas ar neiedo­mājami atlekušām ausīm — pamudināti, sāka viņu mēdīt un ap­saukāt. Puikas klaigāja visi reizē, un Joršam neizdevās neko saprast, taču viņš bija pārliecināts, ka arī tagad nav izskanējis elfa vārds. Kāpēc tad tie uzvedas tik dīvaini?

Daži raidīja pret viņu akmeņus, taču tie nesasniedza mērķi, — sakoncentrējies uz lidojuma trajektoriju, Joršs spēja novirzīt tos sāņus. Pirmajā mirklī viņu bija pārņēmušas bailes, taču drīz viņam spēle ar akmeņu atvairīšanu gandrīz vai iepatikās. Vienam no vārtu sargiem šīs izpriecas apnika, un viņš, skaļā balsī uzrēcis puikām, panāca, lai akmeņi vairs nelido un troksnis uz bridi pieklust. Tas bija gara auguma kalsns vīrs ar kuplu pelēcīgu bārdu. Viņš pavēr­sās pret Joršu un pamāja, dodams zīmi sekot. Droši vien sargs gri­bēja apspriesties ar kādu virsnieku. Paklausīgi sekodams sargam, Joršs iegāja pilsētā, un sarga klātbūtne viņu pasargāja no jauniem uzbrukumiem. Daudzus gadus viņš bija pavadījis bibliotēkā, un tagad Daligara viņam šķita milzīga. Tāpat kā bērnībā pilsēta viņu apreibināja. Te bija neskaitāmas lielas ēkas, senas kolonnas un arkas, kas, savienojoties un krustojoties, iezīmēja dīvainus rakstus pret debesīm. Daudzas no arkām bija apdrupušas, velves iebrukušas. Dažās no greznajām pilīm tagad bija nabagu patversmes un slim­nīcas, bet lieveņu priekšā bija iekārtots tirgus, kur pie nožēloja­mām letēm stāvēja rātnas pircēju rindas, lai iegādātos kādu ābolu vai kāpostu. Gaiss pilsētā bija smacējošs, — gar apdrupušajiem mūriem vijās ložņājošie jasmīni, kuru apdullinoši saldā smarža jau­cās ar netīrības smakām. Joršs neizpratnē prātoja, kā gan iespē­jams, ka pašās rudens beigās jasmīni vēl ir pilnos ziedos.

Viņš atkal redzēja jau bērnībā skatīto bruģi, pasteļtoņos krāso­tās ēku fasādes, smailos jumtus, zaļi un tumšsārti svītrainos slēģus. Taču tagad viss bija apdrupis un noplucis, un uz palodzēm vairs nemanīja ģerāniju podiņus. Viņi gāja garām strūklakai, ko rotāja pakaļkājās saslējies koka lācis, — skulptūrai vairs nebija galvas, bet reiz dzirkstošo strūklu vietā tagad suloja vien nelabi smako­joša čurksle. Viņi bija nonākuši pie milzīgas tēstu akmeņu un ķie­ģeļu sienas, kas bija noaugusi sīkām papardītēm un sārtiem ziediņiem. Tā bija Tiesneša pils, kurai līdzās atradās arī tiesas ēka, bet zem tās — cietums. Varbūt šī būs vispareizākā vieta, kur ievākt ziņas par Sajras un Monsera ģimeni.

Pils bija liela un slējās pār pilsētu. Tās pamatni veidoja asimet­risks daudzstūris, un, no malas raugoties, nebija iespējams noteikt, cik stūru ir ēkai. Torņu pilij nebija, — vienkārši viens gals bija daudz augstāks par otru, radot savādu nestabilitātes un nepastā­vības iespaidu un liekot domāt, ka pils vēl nav līdz galam uzcelta vai arī jau sākusi brukt.

Daligarā, kas bija saglabājusies Jorša atmiņās, visur kladzināja vistas, taču tagad šos putnus pilsētas ielās nemanīja. Piepeši viena vista tomēr parādījās, tā iznāca uz ielas pa apdrupušiem vārtiem. Vista bija ļoti veca un ar mokām cilāja kājas, taču apņēmīgi vir­zījās uz Jorša pusi. Un Joršs viņu pazina. Viņš to bija atdzīvinājis pirms trīspadsmit gadiem. Acīmredzot dīvainais liktenis un mirušo valstībā pabijušās slava bija paglābuši vistu no iesma un katla, bet saikne, kas bija izveidojusies starp viņu un elfu, nebija ļāvusi nomirt. Tagad vistai vairs nebija spēka dzīvot. Viņa bija sajutusi Joršu: reiz viņas un zēna prāts bija saplūduši un savienojušies, pa­likdami saistīti uz visiem laikiem. Vista piekliboja pie Jorša. Viņš paņēma to rokās. Abi vēl pēdējo reizi saskatījās, un vista ļāvās nā­vei. Joršs juta, kā putnu piepilda miers un tā sirds apstājas. Viņš pacēla skatienu un paraudzījās apkārt. Ne jau viņš vienīgais zināja, kāpēc šī vista bijusi tik īpaša. Uz ielas, neskaitot viņa pavadoni sargu, bija arī četri vīri, divas apaļīgas sievas, meitene un mūžīgais bariņš nošņurkušu zeņķu, kas bija bīstami bruņoti ar akmeņiem un kaķenēm. Visi skatījās uz Joršu. Tagad vārds elfs izskanēja skaļi un skaidri. Atkal lidoja akmeņi, tikai šoreiz to bija vairāk. Joršs saprata, ka visus atvairīt nespēs.

Viņš steigšus mēģināja saprast, kurp lai bēg. Visapkārt bija nai­dīgi cilvēki, — atlika tikai mūra siena. Viņš īsu mirkli iztēlojās, ka ir ķirzaka, un jau bija ticis augšā pa stāvumu. Akmeņi un kliedzieni traucās viņam pakaļ. Otrpus mūrim pletās dārzs ar kupliem kokiem, čalojošām strūklakām un dīķīti, kurā spoguļojās gulbji. Pie pašas sienas auga milzīgas glicīnijas, un pa to mezglai­najiem stumbriem Joršs norāpās lejā. Viss bija krāšņu ziedu pilns, un likās, te ir laimības un mūžīgā pavasara dārzs, taču vienlaikus viss šķita pārmērīgs un pārspīlēts. Joršs atkal neizpratnes pilns minēja, kā gan iespējama tāda ziedu pārpilnība, kad ziema jau ir uz sliek­šņa. Arī glicīniju smarža likās nedabiski salda. Nedaudz tālāk bija šūpoles, kurās sēdēja meitene, tērpusies gaišā kleitā tāpat kā Joršs. Šūpodamās viņa dziedāja senu dziesmu par jaunekļiem, jaunu- vēm un mīlestību. Slēpdamies glicīniju ēnā, Joršs piegāja tuvāk. Meitene bija ļoti skaista: gara, trausla, smalka, bālu ādu un lielām, zaļām acīm. Viņai mugurā bija balts tērps ar zelta izšuvumiem, gaišo matu pīnītes veidoja uz galvas sarežģītu rakstu, un katru to savienojuma vietu kopā saturēja zelta gredzentiņš. Visa aina drī­zāk atgādināja gleznu vai teātra izrādi. Turklāt Joršam likās, ka mei­tene ir daudz par lielu, lai pavadītu laiku, šūpojoties šūpolēs un dziedot. Beidzot gleznaini valdzinošā aina sadrupa: līdzās šūpo­lēm stāvēja pavisam maza, tumsnēja meitenīte, kura uzdrošinājās kaut ko palūgt šūpolēs sēdošajai, kad tās dziesma bija galā. Dziedātāju pārņēma sašutums, un to viņa pauda visai skaļi. Tagad pat Joršs varēja saklausīt atsevišķus šīs sarunas vārdus. Patiesībā tā nemaz nebija saruna, — skanēja tikai grezni tērptās mamzeles skaļā balss, kura mazajam meitēnam lika saprast, ka nav un nebūs iespējams tikt šūpolēs viņas vietā. Šūpošanās kā mūžīga un neap­strīdama priekšrocība pienākoties tikai vecākajai.

— …Saproti, tāpēc, ka es esmu Valdītāja un Tiesneša meita… kā tu vispār iedrošinies, sīkā puņķaine… tavs tēvs ir niecība… viņš ir parasts… nenozīmīgs…

Mazā meitene raudāja.

— Tu esi resna, riebīga un nesmuka. Tu esi parasta niecība. Niecība! Bet mans tēvs ir tas, kurš…

Kāda uzpūtīga zoss! Cik gadu, diez, ir šai vīzdegunei, kura tik ērti iekārtojusies šūpolēs? Izskatās, ka viņu jau būtu laiks izdot pie vīra, bet šī uzvedas kā piecgadīga. Sēž, šūpojas un raudina citus. Un vai tad "parasts" ir apvainojošs vārds? Droši vien. Joršam uzmā­cās kārdinājums iet aizstāvēt mazāko meiteni, taču nepatikšanu jau tāpat bija gana.

Un vai viņa neteica, ka ir Tiesneša meita? Tātad vēl jo vairāk neviens nedrīkst pieķert Joršu šajā dārzā. Viņpus mūrim aizvien vēl atbalsojās kliedzieni: "Elfs! Elfs!" Ja jau dārza ziemeļu siena iet līdztekus galvenajai ielai, tad — Joršs sprieda — aiz dārza dienvidu sienas vajadzētu būt upei. Taču šis secinājums nāca par vēlu: dārza vārti atsprāga vaļā un iekšā iebrāzās dučiem karavīru. Lielākā mei­tene, šausmās spiegdama, iemetās ēkā, kuras sienas bija noaugušas ložņājošām rozēm. Arī rožu krūmi bija pilnā plaukumā. Joršs klu­sībā sev jautāja, vai tagad mazā meitene beidzot varēs pašūpoties.

Kā lai tiek cauri dārzam? Joršs atkal uzrāpās uz mūra un mēģi­nāja virzīties tālāk pa tā augšmalu, taču kāja aizķērās aiz glicīnijas zara, un viņš nokrita atpakaļ uz galvenās ielas, kur bija sākusies viņa bēgšana. Kareivju uz ielas nebija daudz, vairums bija iestei­dzies dārzā, toties noskrandušo zeņķu bija varens pulks. Akmeņi atkal lidoja svilpdami. Un daudzi no tiem trāpīja Joršam. No pār­sistās pieres sāka tecēt asinis, tērps iekrāsojās sarkans. Viņš metās skriet un skrēja, kā prot skriet tikai elfi — iztēlojoties sevi par strauji piķējošu ērgli. Joršs pavisam drīz būtu aizbēdzis no vajātā­jiem, taču sapinās savā kuplajā tērpā un pakrita. Atkal piecēlies, viņš steidzīgi iekliboja šaurā ieliņā. Te sākās pilsētas augstākā daļa, kur mājeles spiedās cita pie citas un cita uz citas, itin kā veidojot milzīgu skudru pūzni. Vietām gar sienām vijās vārgulīgi vīnogu­lāji ar retiem ogu ķekariem. Mājas bija sakleķētas no māliem un koku mizām, ielās pludoja dubļi, bet vietumis netīrā ūdens peļķes bija dziļākas un tajās atspīdēja debesis un baltie mākoņi. Ielu dubļos valstījās kraupaini suņi un nepieskatīti bērni, kas plēsās par kāpostu kaceniem un ābolu serdēm. Neviens nepārtrauca savus cīkstiņus, lai izsmietu Joršu vai dzītos viņam pakaļ. Joršs iebēga vēl šaurākās ielās, kur diviem gājējiem būtu grūti izmīties. Te nami bija augstāki, un ieliņas teicās pakalnā, veidotas kā greizas kāp­nes. Neviens no šīs pilsētas daļas iemītniekiem, ko ceļā sastapa Joršs — līka večiņa, jauns vīrietis, kas balstījās uz rupji tēstiem kruķiem, sieviete ar mazu bērnu pie rokas — nedarīja neko, lai viņu aizturētu. Tieši otrādi, — tie piespiedās ciešāk namu sienām, lai palaistu viņu garām, toties karavīru skrējienu gan šie ļaudis aizkavēja. Droši vien šajā pilsētas daļā valdīja nerakstīts likums, ka jāpalīdz ikvienam, kam radušies sarežģījumi ar Tiesneša vīriem. Joršam izdevās pietiekami atrauties no vajātājiem un sasniegt pa­kalna galu virs upes līkuma. No šejienes viņš varēja saskatīt Erbrovu. Un Erbrovs varēja saredzēt viņu.

Pasaule kļuva zaļa. Vajātāji, kuri jau bija raidījuši uzvarošus saucienus, tagad kliedza šausmās. Erbrovs Jaunākais bija atlidojis, lai viņu glābtu. Atskanēja rūciens, un gaisu pāršķēla uguns mēle. Laukumiņš pakalna galā bija pietiekami liels, lai pūķis spētu te nolaisties. Joršs uzrāpās viņam mugurā, un viņi lidoja pāri šausmu pārņemtajai pilsētai līdz dienvidu mūriem. Joršs pazina portiku un lielās kāpnes. Viņš ieraudzīja arī arku, kurā bija iekalts pareģo­jums. Pūķis nolaidās zemāk un sāka mest lēnus lokus, lai Joršs pagūtu izlasīt senās rakstu zīmes. Taču pareģojuma uz sienas vairs nebija: tas bija nodzēsts ar kalta cirtieniem, un uz mūra kā nesa- dzijušas vātis vīdēja tikai nelīdzenas bedrītes un robi.

Kāds strēlnieks, atguvies no stindzinošajām šausmām, tvēra bultu, nospriegoja loku un izšāva. Erbrovs nodrebēja, un no viņa krūtīm sāka ritēt asinis. Joršs saprata, kāpēc pasaulē vairs nav pūķu: lidojuma laikā pret naidīgajiem cilvēkiem bija pavērstas krūtis, bet tās bija pilnīgi neaizsargātas, jo sīkās krūšu zvīņas nebija cie­tākas un biezākas par tām, kas sedz čūskas un ķirzakas. Pūķis neka­vējoties pacēlās augstu debesīs.

Viņi taisnā ceļā lidoja uz Tumšajiem kalniem un atkal laidās pāri pakalniem ar augļu un vīna dārziem, ko bija redzējuši jau pirmajā lidojumā. Šoreiz acīs nespīdēja saule un Joršam izdevās skaidrāk saskatīt neskaitāmos cilvēciņus, kas skrēja pa zaļo zāli. Nē, visi tomēr neskrēja. Divas pavisam sīkas figūriņas stāvēja nekustīgi līdzās žogam un raudzījās debesīs. Tad pūķis spēji pagriezās, un vēl pēc mirkļa viņi nozuda aiz Tumšo kalnu virsotnēm, kur skatie­nam atklājās smaile ar viņu bibliotēku, bet vēl tālāk — jūra.