Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Sestā nodaļa

Joršs pamodās un izstaipījās. Apdegumi uz labā apakšdelma un pieres jau gandrīz bija sadzijuši un vairs pārāk nesūrstēja, bet apsvi­linātā mugura gan sāpēja mežonīgi. Joršs piecēlās un klibodams spēra dažus soļus. Pēdējais no stalaktītiem, ko pūķis bija nogāzis ar astes zvēlienu, krizdams bija trāpījis viņam pa potītēm. Cie­tušas bija abas kājas. Potītes bija stīvas un pietūkušas.

Aukstums bija stindzinājis locekļus, ceļgali īsti nelocījās.

Joršs jutās kā vecs vēzis, kas gulējis ledus blāķī.

Arstridā, pēdējā kartē iezīmētajā ciemā, mednieks viņam bija nopircis pelēkas un zilas vilnas drānas, kas bija siltas un ērtas. Taču bērni aug, bet drēbes gan ne. Nemaz nerunājot par plīsumiem, sairumiem un vietām, kur audums bija izdilis tiktāl, ka tā vien­kārši vairs nebija nemaz. Katrā ziņā no agrākā apģērba Joršam bija atlikusi vien caurumaina lupata, ko viņš nēsāja aptītu ap gurniem, tāpēc nebija jābrīnās, ka sals viņu mocīja nežēlīgi.

Joršs atcerējās laikus, kad bija gulējis ideālā temperatūrā, turk­lāt brīnišķīgas un siltas tauriņu kārtas apsegts. Un viņš vēl bija žēlojies! Liktenis, demonstrēdams lielisku humora izjūtu, bija pie­pildījis visas Jorša nesenās vēlmes. Tigad nedrošības un nepilnību bija atliku likām, varētu pat teikt, ka to bija krietni par daudz, un Joršs būtu ar mieru dārgi maksāt, lai tikai atkal varētu piedzīvot kādu iepriekšparedzamu un garlaicīgi vienmuļu dienu.

Viņš atcerējās sevi mazotnē, kad, vēl trīs gadu vecumu nesasnie­dzis, bija drebinājies aukstumā, bailēs un izsalkumā, kūņodamies uz priekšu cauri lietum un tumsai, — tolaik viņš liktenim bija lūdzis sil­tumu un pārpilnību, bet nākamajos trīspadsmit gados bija varējis tos izbaudīt līdz nelabumam. Acīmredzot liktenim bija sveša mēra izjūta.

Mazais pūķēns vēl gulēja. Viegla sniega kārtiņa sedza lapegļu mežu, kur abi bija pārlaiduši nakti. Prātīgāk bija uzturēties ārpus bibliotēkas: ne tikai lai izglābtu kaut daļu cilvēces zināšanu, bet arī tāpēc, ka mazulis bija līksmas dabas un no lieliem priekiem allaž luncināja asti, graudams stalaktītus, kuri krītot varēja nonā­vēt viņus abus.

Elfs devās uz mežmalas pusi. Pļavas tālākajā galā, kur sākās ledājs, auga kalnu arnika. Jorškrunskvarkljolnerstrinks bija nopūlējies vaiga sviedros, cenzdamies pūķim iedvest iztēles ainu ar kalnu arnikas plantāciju cerībā, ka acu priekšā tūlīt materializēsies tik vajadzī­gie augi. Taču par atbildi atskanēja vienīgi neizpratnes pilns brē­ciens, ko pavadīja nenovēršamais liesmu izvirdums. Atceroties šo neveiksmi, tūliņ iesūrstējās toreiz apdedzinātais plecs.

Droši vien sapņu materializācija notika vienīgi brīžos, kad ma­zuli pārņēma grandiozas emocijas — prieka mutuļi un nevaldāmi mīļuma virpuļi. Taču parasta un piezemēta vajadzība pēc ārstnie­cības augiem, kas palīdzētu sadziedēt apdegumus, neizraisīja pie­tiekami spēcīgas jūtas, lai puķes parādītos kā pēc burvju mājiena.

Turklāt mazulim sāka nākt zobi: priekšzobi jau bija izlīduši krietni gari, bet ilkņi patlaban šķīlās. Pūķēnam neciešami niezēja smaga­nas, un viņš grauza visu, kas gadījās pa ķērienam. Cilvēces zināša­nas strauji un stipri saruka, jo grāmatām, kas bija pārvērtušās pelnos, nu pievienojās arī tās, kuras bija samaltas sīkās skaidās. Likās, bib­liotēkā apmetusies tūkstoš sešsimt mārciņu smaga žurka.

Joršam izdevās aizklibot līdz arnikai, — šo augu te nebija daudz, bet sāpošajai mugurai un plecam pietiks. Lai nodzēstu vai vismaz pieslāpētu pūķēna ugunis, vajadzētu arī uzpirkstīšu un kurpīšu ziedus, taču grāmatā nebija precīzi norādītas izmantojamās devas. Bija teikts vienīgi, ka novārījums lietojams tielielos daudzumos, jo pārmērīgas devas varot būt kaitējošas. Vai pat nāvējošas. Bet kā lai zina, kāds daudzums uzskatāms par nelielu un kāds par pārmērīgu?

Kamēr šīs šaubas nebija atrisinātas, nekas nebija iesākams un vajadzēja samierināties ar apdegumiem. Varēja vienīgi censties sa­mazināt to skaitu, gādājot, lai pūķi nepārņem pēkšņas un spēcīgas emocijas.

Kad apdegumu vātis bija apkoptas, Joršs piecēlās kājās. Viņam aiz muguras pret spodri zilajām debesīm baltoja Tumšo kalnu sniegotās virsotnes, bet priekšā pletās plaša ieleja.

Jorša skatiens slīdēja pāri apkārtējai ainavai. Egļu mežs, no kura negaidīti bija izšāvusies maza ruda lapsiņa, sabiedēdama Erbrovu, joprojām kūpēja, raidīdams bālu dūmu grīstes. Bet ezera malā, kur nevaldāmu Erbrova sajūsmu bija izraisījis pulks brīnišķīgu tauriņu, nosvilušie kazenāji jau bija apdzisuši. Joršs kliboja atpakaļ uz lap­egļu audzi. Ja Erbrovs pamodīsies un atklās, ka palicis viens, viņa bailes pārvērtīs kvēlošos nodeguļos vēl daudzus kokus.

Iekārtojies starp lapeglēm, mazais pūķis vēl gulēja. Joršs apsē­dās un viņu noglāstīja. Pirksti lēnām slīdēja pār mīksto, silto sma­ragdzaļo pūku. Jaundzimis pūķis sver tūkstoš sešsimt mārciņu, bija teikts grāmatā.

Tūkstoš sešsimt mārciņu postījumu un bojājumu. Tūkstoš seš­simt mārciņu pūkaina kažoka un maiguma.

Tūkstoš sešsimt mārciņu katastrofu un apdegumu. Tūkstoš seš­simt mārciņu spožu zvīņu un mīļuma.

Pūķēns pamodās, izstaipījās un plati nožāvājās, pie reizes pār­vērzdams pelnos simtgadīgas priedes galotni.

Nākamajā mirklī Erbrovs pamanīja elfu, pievērsa tam laimes pilnu skatienu un no priekiem, ka draugs nekur nav pazudis, sāka smieties. Joršs paguva laikus parauties malā, — viņš bija kļuvis veikls un izmanīgs kā kaķis, bet prāvs rozmarīna krūms gan aiz- svilās spožās liesmās. Joršs turpināja glāstīt puķīti, un tas laimīgs luncināja asti. Joršs un Erbrovs piespiedās ciešāk viens otram līdzās degošajam rozmarīna krūmam, kas izstaroja siltumu un iekrāsoja miglu zeltainos toņos. Erbrovs lūkojās elfā sajūsmas pilnām acīm, un Joršs viņu noskūpstīja uz purngala. Likās, viņam tagad ir uzra­dies mazs un nesaprātīgs brālītis. Buča Erbrovu iepriecināja vēl vairāk, viņš savēcināja asti tik ņipri, ka viena no lapeglēm, pār­cirsta uz pusēm, gāzās zemē. Arī šoreiz Joršs izvairījās no jauniem ievainojumiem, — viņš patiešām bija ieguvis īsti kaķisku veiklību. Un viņam bija mazs un nesaprātīgs brālītis. Mazs, nesaprātīgs, tūk­stoš sešsimt mārciņu smags brālītis.

Tūkstoš sešsimt mārciņu, no kurām vismaz pusduci svēra liesm- rades dziedzeri.

Joršs vairs nebija pasaulē gluži viens, taču liktenis — vismaz viņa liktenis — nebija apveltīts ar mēra izjūtu. Ak, ja vismaz mugura tik briesmīgi nesāpētu!

Elfs paņēma savu veco, izšūto somu un izvilka no tās drakono- loģijas grāmatu un sauju zeltaino pupu mazulim. Pupas pūķēnam garšoja vairāk par visu, un viņš rāms un priecīgs ņēmās tās grauzt pa vienai vien, — visi pūķu mazuļi ēd lēni un nesteidzīgi.

Tikai apguvis lidošanas prasmi, jaunais pūķis pārstāj būt nesaprā­tīgs mazulis. Tikai tad aizsākas viņa neizmērojamā gudrība, viņš iegūst runas dāvanas, rakstītprasmi un apjēdz, kāda saistība pastāv starp paša izspļauto uguni un tās radītajiem postījumiem…

Tikai apguvis lidošanas prasmi. Tikai tad viņa pūķis vairs nebūs nesaprātīgs mazulis. Grāmatā bija arī izteiksmīga ilustrācija, kas atainoja mazuļa pārtapšanu saprātīgā būtnē. Lidojuma izraisītās spēcīgās emocijas kopā ar enerģiskajām krūšu un muguras muskuļu kustībām sekmē strauju un galīgu pūķa smadzeņu nobriešanu. Tā tur bija rakstīts.

Tātad mazā pūķa audzinātāja pienākums ir iemācīt viņam lidot. Bet, kamēr šis uzdevums nav veikts, labāk bruņoties ar kalnu arni­kas krājumiem.

Taču kā lai iemāca lidotprasmi? Šāda māka esot apgūstama, atdarinot piemēru.

Joršs lidot neprata. Par lidošanai vislīdzīgāko pieredzi varēja uz­skatīt vienu šūpolēs pavadītu pēcpusdienu. Pirmā doma, kas Joršam iešāvās prātā, bija vienkārša un ģeniāla. Viņš nolaida plaukstu uz milzīgās pūķulēna galvas un, cik spēdams, sakoncentrējās, vēro­dams lidojošus paceplīšus. Paņēmiens nedarbojās. Vispirms pūķis mēģināja iečirkstēties un iečivināties (Jorša labā augšdelma ap­degums un astoņi nosviluši vīteņi, kuros līdz tam bija brieduši sārtie mandarīni), bet pēc tam pusi dienas pavadīja, lēkādams kopā sa­kļautām kājām kā tāds, kurš ir pārliecināts, ka sver tikai astotdaļ- unci, turklāt, mēģinādams iespurgt vīteņu zaros, viņš citus trīs augus (tos, kuros gatavojās sārtie greipfrūti) izrāva ar visām saknēm.

Nākamā doma bija pragmatiskāka. Spalvu vietā izmantojot izrauto greipfrūtu lapas, Joršs bija uztaisījis mehānisku spārnu pāri un mēģināja sniegt lidošanas paraugdemonstrējumus. Mazulis ap­jucis un diezgan vienaldzīgs nolūkojās, kā elfs, milzīgos greipfrūt- lapu spārnus vēzēdams, skraidīja šurpu turpu pa pļavu.

Kad Joršam no lielas skriešanas sirds jau kāpa pa muti ārā, Er­brovs ieraudzīja vardi. Pirmajā mirklī viņš nobijās, jo nekad agrāk šādu radību nebija redzējis, un baiļu izraisītais liesmu pūtiens no­svilināja savvaļas plūmju kociņu. Bet, kad bailes bija pāri, arī Er­brovs gluži laimīgs ņēmās lēkāt, atdarinot vardīti.

Manīdams, ka paraugdemonstrējumi negūst panākumus, Joršs mēģināja izrādi uzlabot, uzrāpjoties klintī un planējot lejā. Taču grāmatu par lidojamo mašīnu būvniecību viņš bija lasījis pārāk sen un pārlasīt to vairs nebija iespējams, jo sacerējumu bija pārvērtis pelnos mazā pūķa otrais šķaudiens, savukārt pirmās šķavas bija nosvilinājušas visus tekstus par gaisa baloniem un planieriem.

Laikam jau spārni nebija pietiekami lieli vai varbūt nebija pa­reizi aprēķināts leņķis, kādā bija izvietotas lapas. Katrā ziņā Joršs jau pirmajā mēģinājumā nožēlojami nogāzās zilo genciānu pilnā pļavā, saceldams greipfrūta lapu mākoni. Tagad pūķēna sejā apju­kumu aizstāja šausmas, un apsvilušie klints sāni vēl daudzus gadus liecinās, cik izmisīgi mazulis raudājis.

Joršs bija iemācījies nodzēst liesmas: tas bija darāms līdzīgi kā uguni iekurot, — enerģiju vajadzēja pārveidot, bet pretējā vir­zienā. Taču enerģija šo darbību laikā tika vienīgi pārvērsta, nevis iznīcināta. Tādējādi viss uguns spēks itin kā nokļuva zēna galvā — tieši aiz pieres kaula, precīzāk sakot, nedaudz virs uzacīm un virs­degunes, un tur tā kādu brīdi svilināja, radot ko līdzīgu iekšējam ugunsgrēkam un mežonīgām galvassāpēm. Šīs sajūtas noteikti būtu daudz vieglāk paciešamas, ja tās nepapildinātu sāpes savainotajās potītēs, apsvilinātās muguras sūrstoņa, nobrāztā kreisā ceļgala smel- goņa, nemaz nerunājot par sasistajiem elkoņiem, zilumiem un iz­mežģīto kreisās kājas īkšķi.

Zēna acis un pirksti slīdēja pār senajām pergamenta loksnēm, kuru saturu viņš jau zināja no galvas. Otrā rokā viņš turēja dažus kalnu arnikas ziediņus un svaiga sniega piku, ko slidināja pāri visām sāpoša­jām vietām: apdedzinājumiem, pušumiem, nobrāzumiem, sasitumiem, pampumiem, izmežģījumiem un zilumiem. Piepeši viņš pārsteigumā nodrebēja. Grāmatas pēdējā lappuse, ko līdz šim nekādi nebija izde­vies atlipināt, tagad lēnām atlīmējās un atklāja vēl nelasītu tekstu.

Izrādījās, ka arnikas ziedi savienojumā ar svaigu, kūstošu sniegu un rozmarīna dūmiem brīnišķīgi iedarbojas uz pelējuma bojātiem un salipinātiem pergamentiem. Interesants atklājums.

Viņš to varētu pievienot Senu rokrakstu glabāšanas, kopšanas un atjaunošanas rokasg)- āmatā ietvertajām gudrībām, ja vien pūķis šo darbu jau nebūtu sagrauzis.

Pēdējā lappusē bija izlasāmas vien dažas rindas.

Ja pūķim nav neviena, kas stāstītu aizkustinošus nostāstus par pazaudētām princesēm un daiļiem prinčiem, ir vēl viena iespēja: pūķis pats var šos stāstus izlasīt grāmatās. Ir cēlusies jauna dzīvu būtņu cilts, kas dzimusi no elfu un cilvēku savienības. Viņi nav nedz tādi kā elfi, kuri mīl tikai zinātņu un prātīgu pamācību grāmatas, nedz arī tādi kā cilvēki, kuri grāmatas nemīl nemaz, jo kopš impērijas krišanas un bar­baru iebrukumiem cilvēku dzimums kļuvis līdzīgs meža zvēriem un vēl ļaunāks par tiem.

Joršs izlasīja, pārlasīja, tad pārlasīja vēl un vēlreiz, līdz bija drošs, ka ik burtu, ik zilbi, ik vārdu ir sapratis pareizi un tie visi kā ar kvē­lošu dzelzi bija iededzināti viņa atmiņā.

Erbrovs tostarp bija saskrimšķinājis visas pupas un pieglaudās, prasīdams kādu glāstu.

Cilts, kas dzimusi no elfu un cilvēku savienības. Tātad ne jau vienmēr elfu un cilvēku laulības bijušas aizliegtas un bargi tiesātas, ne jau vienmēr par šādu noziegumu draudējusi sadedzināšana sārtā. Tātad elfu un cilvēku laulības ir iespējamas. Patiešām — ja labi padomā — neviens taču neaizliegtu to, kas nemaz nav iespējams.

Joršs par sevi vienmēr bija domājis kā par vientuļnieku. Par puiku, kurš allaž ir viens. Par puisi, kurš allaž ir viens. Par pieau­gušu vīru, kurš allaž ir viens. Un par sirmgalvi, kurš allaž ir viens un nomirst savu grāmatu sabiedrībā. Allaž viens vai kopā ar pūķi.

Bet tagad atklājās, ka viņš varētu dzīvot kopā ar meiteni no cil­vēku cilts. Jau no šīs domas vien sirds savādi sažņaudzās. Meitene no cilvēku cilts noteikti būtu īsts cilvēks, — tas nozīmē, ka viņai piemistu visas cilvēku īpašības. Ja viņa raudātu, no acīm un deguna viņai tecētu slapjums. Varbūt mati viņai nebūtu gaiši dzelteni kā elfiem un acis nebūtu gaiši zilas. Viņai bojātos zobi. Viņa būtu no tiem, kas ēd gaļu un ar plaukstas sitieniem pret savu ādu izšķaida odus. No šīm netīkamajām domām žņaudzējs atkāpās no sirds un iemetās pakrūtē.

Turklāt bērni, kas viņiem varētu piedzimt, jūsmotu par ģeķīgiem nostāstiem, kuros princeses tiek nozaudētas pupiņu laukā un atras­tas zirņu dobē.

Toties nu bija skaidrs, ka arī viņa mazais pūķis reiz varēs izpe­rēt savu olu, — protams, ja vien jau tagad nesagraus vai nenode­dzinās bibliotēku. Tā bija nomaļa un silta vieta, kur netrūka ne augļu, ne muļķīgu mīlas romānu.

Piepeši Joršs atcerējās Daligarā lasīto pareģojumu.

Tas vēstīja par kādu dižu un spēcīgu elfu. Par pēdējo elfu. Joršs jau sen skaidri zināja, ka pēdējais ir tieši viņš. Varenajam pēdējam elfam bija jāsatiek pēdējais pūķis. No šīs domas uzmācās drebuļi. Pēdējais pūķis? Kādā nozīmē pēdējais? Vai tas saprotams tā, ka pasaulē vairs nav vairāk par vienu pūķi vienlaikus? Vai arī tas no­zīmē, ka viņa pūķītim vairs neizdosies izdēt un izperēt olu un līdz ar viņu pūķu cilts aprausies?

Šķiet, ka pareģojums vēstīja arī to, ka pēdējam elfam lemts ap­precēt meiteni, kuras vārdā ir rīta gaisma un kura ir meita vīrie­tim un sievietei, kas… Tālāk sekoja vēl daži vārdi, kurus viņš nebija paguvis izlasīt. Otrās rūnu dinastijas laiku raksts nebija viegli lasāms, sevišķi, ja tas darāms brīdī, kad tevi rokās nes skrie­nošs cilvēks. Ja vien viņš būtu paguvis izlasīt pēdējos vārdus… Ja vien mednieks, kas nesa viņu rokās, būtu skrējis nedaudz lēnāk… Ja mednieks būtu skrējis lēnāk un viņš būtu paguvis izlasīt visu pareģojumu, tad tagad nevajadzētu šaubīties par savu likteni: kara­vīri viņus būtu notvēruši un pakāruši. Lai gan arī pakāršana bija pretrunā ar pareģojumu… No šaubām tomēr neizdosies atbrīvo­ties. Ja viņš vismaz būtu sapratis, kāpēc tie Daligaras ļaudis tik ļoti noskaitās! Jā, protams, viņš bija elfs. Taču savu maģiju šai pilsētā viņš bija izmantojis, vienīgi lai atdzīvinātu kādu vistu. Tā bija ļoti skaista vista ar silti kastaņbrūnām spalvām.

Taču pareģojums noteikti vēstīja par viņu, par Joršu. Tieši viņam jāapprec meitene. Meitene, kuras vārds skan kā austoša gaisma.

Jāiemāca pūķim lidot. Visādā ziņā jāiemāca pūķim lidot.

Vienu labu domu Joršs vēl nebija izmēģinājis. Šim paņēmie­nam gan vajadzētu darboties.

Joršs devās uz sniegoto virsotņu pusi. Erbrovs palēkdamies viņam sekoja, zibinādams smaragdzaļās zvīņas. Pūķim biezajā pūku kažokā un zem zvīņu kārtas nesala, bet elfs aukstumā nodrebinājās. No visa spēka iztēlodamies siltumu uz ādas, viņš spēja izvairīties no apsal­dējumiem un nāvējošas ķermeņa atdzišanas, taču tik un tā briesmīgi sala. Viņi kāpa augstāk kalnā, kur augi bija arvien retāki. Sniegs kļuva dziļāks. Pēdējo dienu svaigais sniegs bija nobiris lejāk pļavās, mežā un ielejā, bet te augšā vēl nebija nokusis iepriekšējā ziemā uzsnigušais.

Te bija Jorša plānam ideāli piemērota vieta. Viņš to bija no­skatījis, raudzīdamies no ielejas: klints ar līdzenu virsmu, bet aiz tās malas divdesmit pēdu zemāk pletās cita līdzena un pietiekami plaša plātne. Turpat netālu bija arī reibinoši stāva krauja — tūk­stošiem pēdu taisni uz leju starp granīta sienām un pīķiem. Tālumā, dziļi apakšā bija saskatāmas ielejas ar priežu un lapegļu mežiem un zaļām pļavām, bet vēl tālāk visā savā dižumā pletās jūra.

Aukstums bija neizturams. Vieta bija ideāla. Joršs bija iecerējis sākt rotaļāties ar pūķi uz augšējās klints un panākt, lai Erbrovs skrien viņam pakaļ uz klints malu. Pēdējā brīdī Joršs nomestos tupus un patvertos iedobē pie pašas kraujas, — likās, šī niša te izveidota īpaši šādām vajadzībām, — bet pūķis nepagūtu apstāties un kristu lejup tukšumā. Sajutis tukšumu, viņš izpletīs savus lielos spārnus un mierīgi noplanēs uz nākamās plātnes divdesmit pēdu zemāk. Apak­šējā klints radze bija pietiekami liela, un nebija jāuztraucas, ka Er­brovs varētu iegāzties dziļajā aizā. Iecere bija vienkārša un ģeniāla.

Joršs metās skriešus. Viņš smējās, vicināja rokas un sauca mazuli. Erbrovs bija laimīgs. Viņš no prieka klusi spiedza, un ik pa brīdim mazi liesmu mutulīši kausēja sniegu un sildīja gaisu.

"Tagad," nosprieda elfs. Viņš sāka skriet ātrāk un dzirdēja, kā aiz muguras zeme rīb no mazuļa biezādaino ķetnu smagajiem soļiem. Sasniedzis klints malu, Joršs, sirdij satraukti sitoties, nometās rāpus un iespruka iedobē. Turpretī Erbrovs nepaguva nobremzēt, pārlēca pār klintsmalu, attapās tukšumā un, šausmu pārņemts, krita lejup, neizplezdams spārnus. Nākamajā mirklī viņš atsitās pret klinti, kas atradās divdesmit pēdu zemāk.

Apstulbis pūķis palika guļam. Viņš pirmoreiz mūžā bija sasities un sajutis sāpes. Stipras sāpes. Pat mīksti pūkainais kažoks un cie­tās zvīņas, kas līdz šim viņu bija droši sargājušas, tagad bija no­brāztas, saņurcītas, netīras un asiņainas. Pūķēns pat neraudāja. Viņš lēnām pacēla galvu un ar skatienu meklēja Joršu.

Tas bija briesmīgi. Cieši pievērsts skatiens.

Tūkstoš sešsimt mārciņu izbrīna. Tūkstoš sešsimt mārciņu iz­misuma, sāpju un vilšanās. Pat nesaprātīgās mazuļa smadzenes bija aptvērušas, ka Joršs tā rīkojies tīšām. Kāpēc viņš tā darījis? Kāpēc viņš pūķēnam nodarījis tādas sāpes?

Tad Erbrovs nokāra galvu. Un sāka raudāt. Atskanēja sīki smilk­sti. Liesmu nebija, — likās, visa uguns nodzisusi bēdās.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks jutās šausmīgi. Viņš nokāra galvu pār krūtīm. Viņam vairs nebija spēka. Baismīgā vientulība gluži kā tērauda cilpa sažņaudzās un spieda ciet elpu.

Viens pats viņš reiz bija vilcies pa lietu un dubļiem. Kāds vīrietis un kāda sieviete viņam bija snieguši palīdzību, taču ne mierinā­jumu, jo viņi bija cilvēki, bet Joršs — elfs. Svešuma un neizprat­nes siena vienmēr bija palikusi starp viņiem.

Trīspadsmit gadu Joršs bija pavadījis kopā ar pūķi, taču tas bija pārlieku aizņemts ar perēšanas rūpēm, lai īsti pamanītu elfu un uzklausītu viņa domas. Bet tagad Joršs atkal bija palicis viens, pavisam viens. Viņš ilgojās, kaut kāds viņu mierinātu, apskautu un teiktu: "Tu turējies braši, puis, tu izdarīji visu, ko varēji, visu, ko prati! Bet tagad neraizējies, es visu nokārtošu."

Vārdus "Tagad neraizējies, es visu nokārtošu!" Joršs nebija dzir­dējis nekad mūžā.

Viņš ilgojās, kaut būtu kāds, kurš viņu pasauktu un teiktu, ka vakariņas ir gatavas.

Viņš ilgojās, kaut būtu kāds, kurš viņam vakaros apspraudītu segu.

Viņš ilgojās, kaut atnāktu kāds, kurš būtu tik liels, gudrs un varens, ka mācētu palīdzēt mazajam pūķim, kāds, kurš zinātu, ko darīt un sacīt, lai Erbrovam tik ļoti nesāpētu.

Taču nebija pilnīgi neviena. Tikai viņš pats. Viņš pats un mazs, izmisis pūķis.

Viņam bija jātiek galā pašam. Joršs atcerējās, kā reiz bija izglā­bis trusi un vistu, kuri bija ievainoti tik stipri, ka jau bija pame­tuši dzīvi. Viņš bija palīdzējis arī Sajras plaušām atbrīvoties no ūdens. Te nebija neviena lielāka un spēcīgāka par Joršu. Te bija tikai viņš pats. Taču labāk nekā nekas.

Te bija viņš pats. Un gan jau ar to pietiks. Vajadzēja kāpt lejā pie pūķīša, noņemt sāpes, aizdziedēt brūces. Savus ievainojumus Joršs dziedēt nespēja, taču citiem palīdzēt varēja.

Vēl vajadzēja mazuli mierināt un mierināt arī sevi pašu. Mie­rinājumu var gūt arī vienatnē, taču divatā tas padodas labāk: tu mierini otru un aptver, ka arī pašam ir kļuvis daudz vieglāk.

Un vēl vajadzēja iemācīt pūķim lidot. Gan jau izdosies. Pūķēns vienkārši vēl bija pārāk mazs.

Pēc dažiem mēnešiem Joršs mēģinās vēlreiz, un tad mazulis visu sapratīs. Protams, viņš vienkārši ir pārsteidzies. Joršs sapurinājās un piecēlās, lai dotos palīgā pūķim. Nejauši viņš nolika kāju uz greiza akmens, pēda paslīdēja, savainotā potīte neizturēja šādus pārbau­dījumus, viņš zaudēja līdzsvaru un krita pār klints malu. Noli­dojis gandrīz divdesmit pēdu, Joršs piezemējās tieši uz Erbrova. Klusie smilksti pārvērtās šausmu brēcienā. Pūķis izbailēs pielēca kājās un neviļus aizlidināja zēnu pa gaisu. Lidojums bija slaids un apaļi izliekts gluži kā pirmās rūnu dinastijas laikmeta arkas.

Joršs nokrita pie pašas kraujas malas, — tur, kur klintsradze beidzās un sākās tukšums.

Viņš paguva abām rokām ieķerties kazeņu krūma zaros, ber augums jau karājās virs bezdibeņa. Zem Jorša bija tūkstošiem pēdu tukšuma, bet zemāk — granīta pīķi.

— Palīdzi man! — viņš uzkliedza pūķim. — Palīdzi! — viņš klie­dza, cik jaudas. — Asti! Padod man savu asti! Tu vari mani izglābt.

Mazulis blenza uz viņu nekustīgs un šausmu pārņemts. Likās, tas pārvērties akmenī.

Tūkstoš sešsimt mārciņu trulas neizpratnes.

— Asti! — kliedza puika. — Padod man asti!

Plaukstas bija nobrāztas kritienā no augšējās klints. Un arī vecie apdegumi vēl nebija sadzijuši. Un tad vēl kazenāju ērkšķi.

Joršs pūlējās noturēties, taču rokas pašas padevās.

— Es tūlīt miršu! Neļauj man nosisties! Asti! Padod man asti, sasodītais lops! Glāb mani!

Tūkstoš sešsimt mārciņu absolūtas un smagnējas bezjēdzības.

Joršs atlaida tvērienu.

Un krita tukšumā.

Viņš centās prātā sagramstīt kādu derīgu domu, — ne jau lai izglābtos, bet lai brīdī, kad viņa augums atsitīsies pret granītu, cie­šanas nebūtu tik lielas. Joršs prātoja, cik daudz laika vajadzīgs, lai nomirtu, un vai tas būs pietiekami ilgs, lai viņš sajustu sāpes. Viņš mēģināja domāt par savu māti. Tagad viņi atkal satiksies. Taču šī doma nesniedza mierinājumu. Viņš spēja domāt vienīgi par to, ka grib dzīvot vēl.

Piepeši pasaule kļuva zaļa. Debesis, saule, viņa paša kritienā ieplestās rokas, pat sniegs kalnu virsotnēs. Viss bija zaļš. Virs viņa bija iepletušies divi milzīgi zaļi spārni, un gaisma spīdēja tiem cauri.

Pūķēns lidoja. Tas lidoja virs Jorša, un viņa spārni bija plaši ieplesti. Joršs vismaz bija paguvis iemācīt viņam lidot.

Elfs nolēma sevi lieki nemānīt.

"Erbrovs tikai mani atdarina," viņš nodomāja. "Lido, atdari­nādams mani. Tūlīt atskanēs kārtējais brēciens, un es nevis izšķī- dīšu pret klintīm, bet sadegšu dzīvs."

Bet tad viņa skatiens sastapa Erbrova acis. Tūkstoš sešsimt mār­ciņu apņēmības. Tūkstoš sešsimt mārciņu mērķtiecības. Mazulis steidzās viņu glābt. Krītot pūķēns bija sasities. Stipri sasities. Un bija sapratis, ka krītot sasitas. Un tagad steidzās, lai nepieļautu, ka sasitas arī Joršs. Viņš steidzās, cik spēka, lai satvertu krītošo. Vairs nebija tālu. Joršs aizmiedza acis un ievilka elpu, gaidot, ka pūķa nagi viņu savainos līdz asinīm. Varbūt, gribēdams paglābt viņu no kritiena, pūķis viņu nobeigs ar savām ķetnām.

Tūkstoš sešsimt mārciņu gudrības.

Joršs juta, ka liels spēks viņu parauj augšup. Erbrovs ar pakaļkā­jām bija viņu saudzīgi saņēmis aiz delnu locītavām. Tvēriens bija drošs, spēcīgs un maigs. Erbrova ķetnas joprojām bija mīkstas kā jau visiem mazuļiem. Bet ar nagiem viņš tam nemaz nebija pieskā­ries. Pūķēna smadzenes bija nobriedušas! Pūķēns bija kļuvis sa­prātīgs!

Erbrovs apņēmīgi lidoja arvien augstāk, tad nogriezās turp, kur aiz Tumšajiem kalniem rindojās lēzeni pakalni. Viņi nolaidās zemāk. Lejā pārmaiņus pletās ābeļdārzi un vīnogulāju rindas. Joršs, saņēmis visus spēkus, sasprindzināja vēdera muskuļus un parāva augšup kājas, itin kā mēģinādams apmest gaisā kūleni. Erbrovs, sapraz­dams, kas elfam padomā, tai pašā mirklī palieca zemāk labo plecu, atlaida pakaļkāju tvērienu, un puika jau bija ticis viņam mugurā. Triks bija izdevies tik veikli, it kā viņi būtu vingrinājušies gadiem ilgi. Palūkojies lejup, Joršs ieraudzīja, ka starp vīnogulājiem uz visām pusēm bēg sīkas figūriņas.

— Lido prom no šejienes! — viņš uzsauca pūķim.

Erbrovs apmeta loku, un viņi griezās uz jūras pusi, kas zilgoja otr­pus Tumšajiem kalniem, kuriem pāri viņi lidoja, brīžam uzskriedami augstu gaisā un paceldamies virs mākoņiem, brīžam nolaizdamies tik zemu, ka lapegļu galotnes bija teju ar roku aizsniedzamas. Tagad Joršs atklāja, ka viņa bibliotēka ir pilnībā norobežota no apkār­tējās pasaules. Bija nogruvušas divas lavīnas, visticamāk, aizpēr­najā pavasarī, kad atkušņi bija strauji un lietavas spēcīgākas un ilgākas nekā citkārt: viena bija aizbērusi kāpnes, pa kurām savu­laik kalnā bija ticis viņš pats kopā ar Monseru un Sajru, bet otra bija izpostījusi seno ceļu, kuru abi cilvēki izmantoja, kalnu pame­tot. Tagad bibliotēka bija pieejama vienīgi tiem, kas apveltīti spār­niem. Visbeidzot Joršs ieraudzīja bezgalgaru apvārsni, kas stiepās acu priekšā, — tā bija brīnišķīga līnija, kuru šķērsoja vienīgi aug­šup un lejup lidojošas kaijas. Joršs juta vēju matos. Jūras šalkoņa sajaucās ar vēja un kaiju balsīm.

Likās, pūķa mugura ir īpaši pielāgota jātnieka ērtībām: starp lie­lajiem zaļajiem spārniem bija daudz mazāku iekšējo spārnu pāris. Tie bija mīksti, silti un pūkaini. Pamanījis, ka zēns aukstumā dreb, pūķis sakļāva ap viņu mazos spārnus. Ērtāku un siltāku patvē­rumu būtu grūti iztēloties.

Ieleja zem viņiem atklājās visā daiļumā un lieliskumā. Erbrovs pārdroši metās lejup, aizskāra koku galotnes un atkal traucās aug­šup, tad atkal nolaidās līdz pļavu ziediem un no jauna šāvās debesīs.

Gaisus satricināja pūķa kliedziens, nu viņa balss skanēja daudz dobjāk un dziļāk par agrākajiem brēcieniem. Viņu priekšā izstiepās uguns svēdra. Pūķis to šķērsoja tik veikli, ka ne elfs, ne viņš pats nepaguva sajust liesmu svelmi, — līdzīgi var ātri un nesadedzino- ties izslidināt pirkstu cauri sveces liesmai.

Pēc katra kliedziena debesis krāsojās ugunīs un zeltā, lai tūdaļ atkal pārvērstos zilā dzidrumā. Pūķis nolaidās virs jūras un aizskāra viļņus. Joršs sajuta sāļās putas iešļācamies sejā un matos. Visap­kārt ap viņu viļņi dzenāja cits citu, kaijas riņķoja un itin nekas nepārtrauca tīro apvāršņa līniju.

Joršs nodomāja, ka arī dzīvē ir skaidra līnija, kas nošķir pirms un pēc. Visu, kas bijis pirms brīža, kad tu pirmoreiz pieskaries jūrai, un visu, kas notiek pēc tam. Bet dzīvēm, kur šādas līnijas nav, droši vien kaut kā pietrūkst.

Erbrovs vēl ciešāk sakļāva ap viņu mīkstos iekšējos spārnus un ienira viļņos. Joršs atkal iztēlojās sevi par zivi, un sāļais ūdens pārvērtās priekā. Šaudamies cauri bangām, viņi sastapa delfīnu māti ar mazuli, un Jorša sirdi uz īsu mirkli pārņēma skumjas par paša neizdzīvoto bērnību, bet tad Erbrovs atkal skrēja stāvus gaisā, taisni cauri kaiju mākonim, un skumjas izkusa sīkajos putu pilie­nos, kas pašķīda uz visām pusēm un krita lejup.

Pūķis atkal iekliedzās. Viņa balss skanēja zemi un spēcīgi kā dobjš medību rags. Taču liesmu nebija.

Joršs iesmējās. Viņš bija atklājis kādu no pelējuma saēstajām grāmatas gudrībām. Visvienkāršākais līdzeklis, kas ērtāk par arni­kas, uzpirkstīšu un kurpīšu novārījumu lietojams pūķa liesmu ap- slāpēšanai, bija jūras ūdens.

Joršs smējās ilgi un laimīgi, jo lidojums bija prieka un laimes esence: viņi traucās debesīs, tad pretī apvārsnim, atkal debesīs un vēlreiz lejup, vējš plivināja matus, kaijas lidoja turpat blakus, un mazais delfīns meta viļņos kūleņus, aicinādams paspēlēties. Joršs smējās un smējās, jo vientulība bija salauzta, un tā ir vēl lielāka laime par lidojumu. Tagad kopā ar viņu, pareizāk, zem viņa bija īsts brālis, liels un spēcīgs.

Kopīgajā lidojumā viņi abi ar Erbrovu bija pārlauzuši apvāršņa loku, skumju loku, vientulības loku.

Joršs noliecās pār pūķi un apskāva viņu. Piekļāva seju viņa sma­ragdzaļajam kažokam. Pūķis priekā iekliedzās. Šoreiz viņa zeltainā liesma šķērsoja debesis kā garš gaismas zobens.

Saule grima aiz apvāršņa. Un nogrima. Debesis piepildīja zvaig­znes. Vienīgais redzamais sauszemes pleķītis bija sīksīka saliņa, uz kuras auga milzīgs savvaļas ķirsis. Bet visapkārt apvārsnis bija tīrs un ideāls gredzens, kurā satikās jūra un debesis.