Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Trīspadsmitā nodaļa

Erbrova ievainojums nebija nē dziļš, ne bīstams. Joršs to sa­dziedēja pavisam ātri: kad pūķis pacēlās virs Daligaras, bulta jau bija izvilkta no brūces un asinis vairs netecēja. Viņi vēl nebija sasnieguši bibliotēku, kad pušums jau bija sarētojis, bet vēl pēc brīža pazuda arī rētaudi un āda atkal bija pilnīgi gluda. Atlikušo dienas daļu Erbrovs, kurš jutās lieliski, pavadīja apsnigušajās kalnu virsotnēs, — viņš slidinājās pa sniegotajām nogāzēm, ķerstīja medņus un pēc tam cepa tos jautri sprēgājošās liesmās, aizdarī­dams ar rozmarīnu. Joršs gulēja alā uz grīdas. Spēki bija pilnīgi izsīkuši, Joršu mocīja nelaba dūša un kratīja drudzis. Lai izrautu bultu un sadziedētu Erbrova ievainojuma, bija vajadzējis iztērēt milzumu enerģijas, un tagad augums smeldza tik ļoti, ka likās, bulta ietriekusies viņa paša miesā. Vēl ļaunāku visu padarīja sūrstošā vilšanās: viņš nebija uzzinājis, kur meklēt Monseru un Sajru, un nezināja pat, vai viņi vēl ir dzīvi. Tikai pret vakaru Joršs puslīdz atguvās un aizvilkās līdz dzidrā ūdens lāmai padzerties. Uz viņa tērpa tagad bija redzami dubļi, akmeņu atstātās netīrās pēdas, asinis, kas bija lāsojušas no pārsistās pieres, un tās, kas bija izšļā- kušās no Erbrova brūces, bet visvairāk traipu bija no putnu mēs­liem. Visdažādāko lidoņu, galvenokārt žagatu un ūpju izkārnījumi biezā slānī sedza alas grīdu, kur viņš, spēkus zaudējis, bija nogū­lies, tikko bija ticis lejā no pūķa muguras. Balti bija vēl tikai daži mežģīņu laukumiņi pie pašas apkakles, bet visas pārējās tērpa daļas bija ieguvušas dažādus toņus, kas svārstījās no rubīnsarkana līdz ķieģeļsārtam, no tumšbrūna līdz pelēkam un melnam, bet spilg­tākus akcentus šim raibumam piešķīra ne ar ko nesajaucamie koši gaišzaļie kalnu smējējžubītes mēslu traipi.

Nākamajā dienā Joršs jutās jau krietni labāk, un viņi atsāka meklējumus. Tika nolemts vēlreiz atgriezties Arstridā.

Ceļā viņi devās ap saulrietu, lai lidojums nebūtu pārlieku uzkrī­tošs. Debesis nebija dzidras, taču arī par apmākušos un miglainu šo vakaru nevarēja nosaukt. Viņi lidoja pāri lapeglēm, kas pēdējā gaismā stāvēja kā staltas statujas, un pāri kastaņām, kuru nodzel­tējušās lapas bira zemē kā viegls, lēns lietus, ko apspīd pirmo zvaig­žņu bālie stari.

Pūķis slinki plivināja spārnus, plašos lokos laizdamies arvien zemāk virs Arstridas līdzenuma. No mākoņiem iznira šaurs mēness sirpis un apspīdēja upes līkumu. Nodegušās ciema atliekas izcēlās pret gaišajiem ūdeņiem. Tad jauns mākonis paslēpa mēnesi un pasaule satumsa. Joršs sēdēja siltumā pūķim uz muguras. Neziņa bija mokoša. Viņš bija gatavs glābt draugus, taču viņam nebija ne jausmas, kur tos meklēt.

Pūķis nolaidās zemē. Abi īsu brīdi apspriedās, ko iesākt. Nekādu priekšlikumu nebija ne vienam, ne otram.

Mākonis aizpeldēja sāņus, un atkal atmirdzēja mēness. Joršs nodūra skatienu: zālē viņam pie kājām kaut kas zibsnīja. Viņš pie­liecās un pacēla spožo nieku, — tas bija balts, gluds akmentiņš, kas atstaroja mēness gaismu. Joršs pavērās nakts spīdeklī. Tad nometās zemē un pašķīra zāli. Pāris soļu tālāk spīdēja nākamais olis, un tad vēl un vēl viens. Stāvus ejot, akmentiņi nebija saska­tāmi, taču, pārvietojoties četrrāpus, varēja viegli ieraudzīt to bal­tos sānus spīdam mēnesnīcā.

Joršs parādīja savu atklājumu pūķim.

— Mums atstājuši pēdas, — viņš uzvaroši pavēstīja.

— Mums? Te taču neviens pat nenojauta par mūsu esamību!

— Nu, labi, varbūt ne gluži mums, taču pēdas te ir! — nepie­kāpās Joršs.

— Kurš gan varējis būt tik dumjš, lai kaisītu zemē grūti pama­nāmu akmeņu strīpu? Un kādā nolūkā tas darīts?

— Lai iezīmētu ceļu uz mājām. To darījis bērns. Arī es, kad pametu to vietu, kur dzīvoju kopā ar vecomāti, kaisīju zemē akmen­tiņus, lai vēlāk varētu atrast ceļu atpakaļ. Akmentiņi ātri applūda ar dubļiem, un bija pagājušas tikai dažas stundas, kad kabatas man jau bija tukšas. Katrā ziņā tā rīkojas bērns, kad ir spiests pamest kādu vietu, no kuras negrib šķirties. Viņš met zemē ollšus, lai iezīmētu pēdas, un tas palīdz cīnīties ar bailēm. Viņš vismaz var sapņot, ka mācēs atrast ceļu atpakaļ. Kad viss tevi biedē, sapnis ir vajadzīgs vēl vairāk par ēdamo. Bet mums tagad ir pēdas, kurām sekot. Vajadzēs iet kājām. Akmentiņi ir pārāk sīki, un no augšas tos nevarēs saredzēt.

— Tu esi pārliecināts? Man staigāšana riebjas. Pūķi nemēdz pār­vietoties kājām. Pūķiem pastaigas nepatīk. Paiet mēs, protams, varam, taču jau pati ceļgalu locītavu uzbūve un visu piecu pēdas kaulu forma…

Mēness spīdēja. Viņi izgāja uz takas, kas drīz kļuva par celiņu. Baltie akmentiņi slēpās ceļmalas zālē, lai nesajuktu ar parastajiem ceļa oļiem. Tos nebija viegli pamanīt, taču tie nebija sajaucami ar citiem: visi vienādi, visi apaļi, visi baltāki par baltu. Bērns, kurš ar tiem bija iezīmējis pēdas, droši vien bija tos sakrājis daudzu gadu laikā, pa vienam vien uzlasījis upes krastā un glabājis kā vislielāko dārgumu, bet pēc tam iemainījis pret sapni, kurš solīja atgriešanos.

Sākumā ceļš stiepās projām no Tumšajiem kalniem uz Daliga­ras pilsētas pusi, bet tad pagriezās uz austrumiem. Akmentiņi kļuva arvien retāki, it kā tas, kurš tos kaisījis, būtu nolēmis būt taupī­gāks. To bija arvien mazāk, un attālums līdz nākamajam arvien pieauga. Pūķis bez mitas žēlojās par tirpoņu, kas iemetusies pakaļkājās, bet vēl ļaunākas esot sāpes, kas viņam laužot muguru, un visas šīs pazīmes skaidri liecinot, ka lidot ir nesalīdzināmi labāk nekā iet kājām. To apliecināja arī pūķa izskats: lidojumā viņa diže­nie spārni iedvesa bijību, taču tagad, gāzelēdamies pa taku, viņš drīzāk atgādināja zvalstīgu milzu pīli.

Mēness norietēja, un ausa gaisma. Tagad baltie akmentiņi bija atrodami tikai pie retajām krustcelēm un norādīja, kurš no ceļa sazarojumiem ir īstais. Ik reizes olītis baltoja labās puses ceļmalas zālē dažus soļus aiz krustojuma, tāpēc pārpratumu nevarēja būt.

Uzlēca saule un apspīdēja pēdējo akmentiņu, kas norādīja uz šauru, dubļainu un dzelkšņainiem krūmiem aizaugušu taku. Vēl pēc kāda gabala sākās staigns līdzenums, un taka tajā vairs nebija samanāma. Arī balto olīšu vairs nebija. Viņu priekšā pletās tikai krūmi un drūma slīkšņa, kur džinkstēja odu mākoņi. Kad saule pacēlās augstāk, līdz ar jaunās dienas gaismu pamodās arī mušas.

Viņi virzījās uz priekšu lēni un grūti, — kājas stiga ļuvenajā zemē.

Beidzot viņi sasniedza kādas ielejas malu un tās tālākajā galā ieraudzīja nožēlojamu būdu. Tā, sakleķēta no žagariem, māliem un, iespējams, arī lopu mēsliem, šķita dziļi iegrimusi dubļos. Logu bū­dai nebija, bet durvju vietā bija vien ar aitādu aizklāts caurums.

— Akmentiņu vairs nav, — teica Joršs, — tātad mēs kaut kur esam nonākuši.

— Labi, — atbildēja pūķis, — tā patiešām ir iepriecinoša vēsts, jo manas pakaļkājas ir uztūkušas kā treknas desas un tulznu dēļ svilst tā, it kā šīs desas kāds būtu iedomājies cept uz oglēm. Un es nemaz neizteikšos par savu stīvo muguru un ceļgalu locītavām, kas krakšķ kā vētras aizlauzti koki. Turklāt vēders no bada man kauc kā vējš lapegļu galotnēs. Tagad mēs varētu te iekārtoties, atpūs­ties, pagulēt un atvilkt elpu. Vai labāk: es te iekārtošos, atpūtīšos, pagulēšu un atvilkšu elpu, bet tu ej un paskaties, kur īsti mēs esam nonākuši.

Joršs bija pārguris, taču nogurums nespēja viņu kavēt. Pūķis nogūlās nelielās ielejas augstākajā galā starp diviem ozoliem un diezgan labi iekļāvās apkārtējā ainavā: ilgā nakts gājiena laikā viņš bija noputējis un nošļakstījies ar dubļiem, kļūstot mazāk spilgts, turklāt sarežģītie dažādu nokrāsu zaļie vijumi viņam uz muguras saplūda ar apkārtējo zaļumu.

Elfs devās uz būdas pusi. Palaikam viņš atskatījās, lai pārlieci­nātos, vai pūķis patiešām pārvērties par neuzkrītošu zaļganu plan­kumu. Piegājis tuvāk būdai, Joršs pamanīja, ka turpat blakus slejas arī glīta, no sarkaniem un baltiem akmeņiem mūrēta mājiņa. Tās granīta arhitrāvu rotāja smalki kalumi: gara rinda sīku zostiņu, kuras knābī nes ziedu pušķīšus. Mājai bija arī koka durvis, uz ku­rām prasmīgs meistars bija uzkrāsojis daudzkrāsainas sirsniņas, un skurstenis, no kura cēlās baltu dūmu grīste. Vēl pie mājas bija neliels aploks, kurā gādzināja bariņš zosu un kladzināja vistas. Tālāk aiz mājas pletās drūms lauks, kuru ieskāva greiza un draudīga sēta, kuras augšmalā bija sasprausti asi pīķi un sarūsējuši šķēpu gali. Divos dzelkšņainiem kazenājiem apaugušos sargtorņos stāvēja kareivji. Bet pašā laukā bija redzama dīvaina aina: pulks kārnu un pinkainu bērnu, kas visi bija ģērbti vienādi netīrās un vienādi no- skrandušās drēbēs, dubļainajā zemē raka garus grāvjus.