Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Divdesmit treša nodala

Rīts uzausa salts, miglains un zilgani bāls. Joršs drebēja. Viņam vairs nebija spēka turēties pretī pārgurumam, aukstumam un ievai­nojuma sāpēm. Bet tas nebija visbriesmīgākais.

Viņš bija zaudējis Erbrovu, un šīs sāpes nospieda kā klintsbluķis.

Erbrovs bija viņa brālis, viņa ģimene.

Šķita, ka nāvei ir lemti visi, ko Joršs jelkad mīlējis vai kas mīlē­juši viņu. Tie visi jau bija miruši.

Visi, izņemot Riti.

Rite bija dzīva. Vajadzēja ik mirkli domās turēties pie Rites, vajadzēja domāt par viņas elpu, par viņas smaidu, tad mokošā sāpju cilpa atlaidās vaļīgāk un ļāva ievilkt plaušās gaisu.

Pēc kalnu nogruvuma, kas bija aizsprostojis ieeju aizā, visi bēgļi sakrita zemē kur kurais, lai nosnaustos un pārlaistu atlikušo nakts daļu. Daudzi, meklēdami siltumu, spiedās cits pie cita un drūzmē­jās pie pāris ugunskuriem, ko bija izdevies sakurt.

Joršam šī nakts bija vien nebeidzama izmisuma straume. Ik mirkli viņš cerēja atkal ieraudzīt zaļos spārnus, apžilbt, redzot spil­gtās liesmas. Tā taču nevarēja būt patiesība, — Erbrovs tikai jokoja, izlikās, gribēja piemānīt savus pretiniekus. Bet varbūt daligarieši viņu ievainotu bija saņēmuši gūstā. Varbūt tie bija saslēguši pūķi ķēdēs un tagad vedīs uz Daligaru, kur ieslodzīs pazemes cietumā. Tad viņš, Joršs, ņems savu zobenu un dosies Erbrovu atbrīvot, viņš stāsies pretī visai Daligaras armijai, un, kad pūķis atkal būs brīvs, viņi abi aizbēgs, uzlidojot augstu mākoņos.

Un tomēr, arī mānīdams sevi ar šīm cerībām, Joršs zināja pa­tiesību. Daļa viņa prāta turpināja stāstīt mierinošas pasaciņas, bet otra apzinājās, kas noticis. Jorša prāts Erbrova klātbūtni un esamību spēja uztvert tikpat viegli kā viņa acis spēja to saredzēt vai deguns saost. Joršs zināja, ka Erbrovs ir miris. Tur, kur agrāk bija apjausma par pūķi, tagad bija atlicis vien ledains un melns neesamības caurums.

Bija pārlieku sāpīgi apzināties, ka tagad viņš dzīvo pasaulē, kurā pūķu vairs nav, pasaulē, kurā vairs nav Erbrova, pasaulē, kurā neviens pūķis vairs nekad neizdēs nevienu olu.

Pārdomādams pēdējo dienu notikumus, Joršs piepeši apjēdza kādu patiesību, kas bija stindzinoša kā ledaina ūdens šalts: viņš bija pieradis uzskatīt Erbrovu par savu vecāko brāli, jo pūķis, lik­dams lietā savas daudzslāņainās, mantojumā saņemtās atmiņas, pirmajā personā runāja par notikumiem, kas bija risinājušies pirms daudziem gadiem un gadsimtiem, un šo gudro un viszinīgo runu dēļ Joršs bija pavisam aizmirsis, ka Erbrovs pats šai pasaulē nav paguvis nodzīvot pat divus mēnešus. Viņa dzīve bija strauja kā meteorīta uzliesmojums. Joršs atcerējās, ka "erbrov" senelfu valodā nozīmē "komēta".

Rite raudāja ilgi. Arī viņai, tāpat kā savulaik viņas mātei, izmi­suma un bēdu brīžos no acīm lāsoja šķidrums. Rites deguns bija pietūcis, sarkans un puņķains, acis piesārtušas, bet plakstiņi kļu­vuši tik biezi, it kā viņa nebūtu gulējusi veselu mūžību. Joršam šādas skumju izpausmes joprojām šķita gaužām dīvainas, — cil­vēku raudāšana bija tik neērta un nehigiēniska, taču vienlaikus viņam bija žēl, ka viņš nevar izraudāties kopā ar Riti.

Viss notikušais bija briesmīgs, bet, it kā ar piedzīvotajām šaus­mām un bēdām vēl nepietiktu, izrādījās, ka Joršam tagad jāuzņe­mas jauni pienākumi un jānogalina dzīvas būtnes.

Tikko rītausma bija izgaismojusi pasauli, visi apjēdza, ka grūtī­bas vēl nav galā. Ēdamā nebija, toties izsalkums bija neaptverams. Viss, kas bija paķerts līdzi no dzīrēm Bāreņu namā, jau sen bija apēsts. Bet šaurajā aizā nekā ēdama nebija. Tikai foreles. Dogona šeit bija zivju pilna. To sudrabainās zvīņas kārdinoši vizēja upes viļ­ņos. Joršam bija šaujamloks un viena bulta. Taču neviens neuz­drošinājās lūgt, lai viņš tos vērš pret zivīm. Pienāca brīdis, kad Joršs pats vairs ilgāk nespēja paciest visu šo nabaga ļaužu mokošo izsalkumu. Dzīve un nāve ir cieši savijušās, reiz bija teicis Erbrovs.

Dažu dzīve ir savīta ar citu nāvi. Neviens viņam šos vārdus ne­kad vairs neteiks. Nekad vairs. Viņš nekad vairs nedzirdēs, kā Erbrovs pa miegam krāc. Nekad vairs neredzēs, kā elpa cilā tā vare­nās krūtis. Nekad vairs. Nekad. Lai ko Joršs darītu, viņa prātā du­nēja sāpju ritms: nekad vairs, nekad. Nekad vairs. Nekad.

Joršs satvēra bultu, nospriegoja loku un notēmēja. Nekad vairs. Nekad. Nekad viņš vairs nedzirdēs Erbrova balsi. Joršs tēmēja precīzi, jo tēmēja kā elfs — ar prāta acīm, tomēr ikreiz, kad viņš pavērsa bultas smaili pret upes viļņiem, viņu plosīja vēlēšanās netrāpīt, aizšaut garām, lai nebūtu jāsajūt mirstošās zivs ciešanas. Viņš izšāva. Nekad vairs viņš neredzēs, kā debesis aizpilda zaļie spārni. Joršs redzēja, kā bulta ieurbjas foreles miesā, un sajuta mir­stošās zivs izmisumu. Līdz dienas beigām šīs sāpes viņam būs jāiz­bauda vēl vismaz piecdesmit reižu. Jo vajadzēja remdēt deviņdesmit deviņu cilvēku izsalkumu. Ar vienu foreli varēja pabarot vienu pieaugušo vai divus bērnus vai trīs pavisam mazus sīkaļas. Mež­cirtējs metās ūdenī, lai izvilktu krastā zivi un bultu. Peldēt prata tikai mežcirtējs un abi grāvrači, tāpēc šai trijotnei uz maiņām bija jānirst ledainajos viļņos pēc loma un vienīgās bultas.

Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad.

Mežcirtējs bija atguvis bultu un sniedza to viņam. Joršs atkal nospriegoja loku. Notēmēja un izšāva. Nomedīja vēl pāris foreļu, tad visi gāja tālāk. Viņi pārmaiņus gāja, zvejoja un atpūtās, cerē­dami jau drīz sasniegt ūdenskritumu. Joršs atcerējās, kā krītošā ūdens sienai bija lidojis pāri, sēdēdams Erbrova mugurā. Tādu lido­jumu vairs nebūs. Nekad vairs. Nekad. Atkal uzmācās raudiens.

Viņi gāja tālāk un palaikam nozvejoja kādu zivi, dažiem izdevās atrast šādas tādas ēdamas ogas. Neilgi pirms saulrieta visi iekārto­jās naktsguļai. Mežcirtējs sacirta priežu un egļu zarus nojumei, kas gulētājus sargātu no lietus. Visās četrās nojumes malās dega uguns­kuri, un virs liesmām cepās foreles. Tā aizritēja diena pēc dienas. Li­kās, viņu dzīve apstājusies, iestrēgusi, vai varbūt laiks riņķo uz vietas.

Joršs atcerējās, kā šo ceļu pirmo reiz bija veicis pirms daudziem gadiem. Toreiz viņš uz muguras bija gulējis laivā un raudzījies de­besīs, un kopā ar viņu bija divi brīnišķīgi cilvēki, kas pat centās, viņam redzot, neēst kūpinātas foreles. Bet toreiz foreles nebija vie­nīgā barība, viņiem bija veseli maisi pupu un kukurūzas vālīšu. Ceļš pa krastu bija grūtāks, smagāks, akmeņaināks, lēnāks un ilgāks nekā brauciens ar laivu. Un kur nu vēl mokošais izsalkums! Bet arī izsalkums bija nieks, salīdzinot ar milzīgo tukšumu sirdī, kur katrs elpas vilciens lika atbalsoties vārdiem: "Nekad vairs. Nekad." Tomēr tagad viņam bija tikusi arī neticama, necerēta laime, — Rite bija tepat, tā gāja viņam līdzās.

Vajadzēja steigties. Rudens jau tuvojās beigām. Kuru katru dienu varēja sākt snigt. Bet tad ceļš kļūs daudz, daudz grūtāks.

Brīžam viņi gāja pa smilšainu upes krastu, un tas nebija grūti, bet brīžam vajadzēja rāpties pa stāvām klintīm, glumiem, sūnām apaugušiem akmeņiem, un, ja krasti kļuva gājējiem pavisam nepie­mēroti, viņi bija spiesti mest lielus līkumus cauri mežam, sargo­ties pārāk attālināties no ūdens un apmaldīties.

Piepeši viņu skatieniem atklājās ūdenskritums. Lai gan nebūtu pareizi teikt, ka šis skats bija negaidīts, — ūdens šņākoņa bija saklausāma jau labu laiku. Tagad ieraudzītais skats bija reibinošs. Ūdens gāzās lejā no neiedomājama augstuma, bet sīkie pilieni vizuļoja visās varavīksnes krāsās. Bet priekšā bija jūra. Tīra un nepārtraukta apvāršņa līnija to savienoja ar debesīm. Vienīgais punktiņš, kas izjauca jūras plašuma ideālo gludumu, bija sīka saliņa, uz kuras auga savvaļas ķirsis. Upe arī te meta lielu līkumu, tā griezās pa labi un ietiecās klinšu spraugā, kur vienīgo šauro ak­meņainā liedaga strēmeli varēja sasniegt tikai no mutuļojošajiem viļņiem. Tur, no akmeņainā liedaga, augšup kalnā tiecās šauras kāpnes. Reiz tās bija stiepušās līdz visaugstākajām klintīm, kurās joprojām bija redzams iecirstais uzraksts hlc sunt dracos. Daļa kāpņu tagad bija lavīnas nopostīta, bet uzraksts bija kļuvis me­līgs. Kalna virsotnē, nepieejama un uz visiem laikiem norobežota no visas pasaules, bija bibliotēka, kurā glabājās dārgumi, kurus neviens vairs nekad nelasīs.

Vienīgi cenzdamies domas pievērst Ritei, Joršs spēja cīnīties ar mokošajām sāpēm un izmisumu.

hlc sunt dracos.

Vairs nekad, vairs nekad līdz laiku beigām.

Taču viņam bija Rite. Šai pasaulē vēl bija Rite. Un pārējie. Joršs tagad pazina viņus visus. Un tas bija savādi. Patiešām savādi, jo visus iepriekšējos dzīves gadus viņš bija aizvadījis gandrīz pilnīgā vientulībā.

Pasaulē bija Rite, tā bija kopā ar viņu. Viņam bija jādomā par Riti, visiem spēkiem jāturas pie šīm domām.

— Kā mēs tiksim te lejā? — jautāja Kresks, nobālējis, raugo­ties uz reibinošo dziļumu, kurā gāzās upes ūdeņi.

— Nezinu, — godīgi atbildēja Joršs.

— Mums tas nemūžam neizdosies! — drūmi teica Morons.

— Skaidrs, ka izdosies! — visus mierināja Rite. — Citādi nemaz nevar būt. Arstridas iemītniekiem tas izdevās, tad kāpēc lai neiz­dotos arī mums? Te noteikti ir iespējams atrast kādu ceļu.

Joršs atkal atguva drosmi. Erbrovs taču neziedoja savu dzīvību veltīgi. Viņiem izdosies. Vajadzēja tikai padomāt. Gan jau viņi izdo­mās. Joršs paraudzījās visapkārt. Jūra bija gaiši zila. Koku zaros mirdzinājās pēdējās sarkanās un dzeltenās lapas, bet kalnu virsot­nes jau sedza sniegs. Noteikti jābūt kādam paņēmienam, kā tikt lejā līdz jūras krastam.

Taču pagaidām šis paņēmiens nedevās rokā.

— Paga, paga, tas tak ir vienkārši. Vajag rakt! — norūca kāda skaļa balss, pareizāk, divas balsis.

Runāja abi izbijušie "Daligaras grāfistes brīvprātīgie rūdas racēji", kurus jau labu laiku visi sauca tikai un vienīgi par Brašajiem Racējiem tāpat kā divus tēlus tai dīvainajā pasakā par varoņiem, ko bija stāstījis Joršs. Pasakas tēli bija pārsteidzoši līdzīgi abiem grāvračiem, viņiem pret jauno iesauku iebildumumu nebija, taisni otrādi. Visu mūžu viņi sevi bija uzskatījuši tikai par beztiesīgiem darba lopiņiem, bet tagad piepeši bija ieguvuši cieņu un svarīgumu. Un tagad abi pirmoreiz mūžā uzdrošinājās runāt skaļā balsī, vēršo­ties pie tik liela klausītāju pulka. Abi Brašie Racēji bija izmetuši līkumu un aplūkojuši kraujas malu mazliet uz dienvidiem no ūdens­krituma: tur nebija tīras klintis, tur bija arī akmens šķeldas un zeme. Pamazām un pacietīgi rokot, skaldot ar kapļiem un urķējot ar asiem zariem, tur varētu izrakt ieslīpu ceļu lejup. Divatā viņi to, protams, nepaveiks. Būs vajadzīgi palīgi, kas aiznes prom zemes, padod aizvien jaunus asus zarus un stājas viņu vietā, kad viņi paši būs noguruši.

Katrā ziņā, ja visi palīdzēs, līdz jūras krastam viņi tiks.