Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Pirmā nodaļa

Lietus žulgāja jau dienām ilgi. Dubļi viņam sniedzās līdz potītēm. Ja lietavas nepārstās, drīz šajā par staignāju pārtapušajā pasaulē noslīks pat vardes.

Katrā ziņā viņš noteikti nomirs, ja labi ātri neatradīs kādu sausu

vietiņu.

Pasaule bija auksta. Siltums bija valdījis pie viņa vecāsmātes pavarda. Bet tas bija sen. Mazā elfa sirds sažņaudzās ilgās.

Viņa vecāmāte mēdza teikt, ka sapņi piepildās, ja vien tos sapņo pietiekami stipri. Bet vecāmāte pati vairs nespēja sapņot. Mamma kādu dienu bija devusies prom uz to vietu, no kuras vairs neatgriežas, un kopš tā laika vecāmāte vairs nespēja sapņot. Bet viņš pats vēl bija par mazu, lai sapņotu. Vai tomēr ne?

Mazais elfs uz dažām sekundēm aizvēra acis un iesapņojās, cik stipri vien spēdams. Viņš sajuta, kā ādai pieskaras sausums un pavarda siltums. Sajuta, kā atsilst kāju pēdas. Un sajuta mazliet ēdamā.

Mazais elfs atkal atvēra acis. Likās, kājas nosalušas vēl stīvākas un vēders kļuvis vēl tukšāks. Viņš nebija sapņojis pietiekami stipri.

Mazais elfs uzvilka caurcaurēm salijušo kapuci dziļāk pār caur­caurēm salijušajiem matiem. Viņam mugurā bija dzeltens apmet­nis, kā jau elfam. Raupjš un šķidrs dzeltenas kaņepāju drānas gabals, kas nesargāja ne no aukstuma, ne no slapjuma. Aiz vamža apkakles atkal aizlija ūdens un saltā tērcītē ritēja lejup pa muguru līdz pat bikšu jostai. Viss viņa apģērbs bija dzeltens, rupjš, slapjš, netīrs, novalkāts un auksts.

Reiz viņam būs drēbes, mīkstas kā zvirbuļa spārni un siltas kā pīles dūnas, krāsainas kā rītausma un jūra.

Reiz viņam būs sausas kājas.

Reiz Ēna pagaisīs un Aukstums atkāpsies.

Atgriezīsies saule.

Atkal uzmirdzēs zvaigznes.

Reiz.

Tad prātu no jauna piepildīja sapņi par kaut ko ēdamu.

Mazais elfs atcerējās vecāsmātes plāceņus, un viņa sirds atkal aizkustinājumā sažņaudzās.

Tikai vienreiz mazā elfa dzīves laikā vecāmāte bija cepusi plā­ceņus. Tas notika pēdējo jaunā mēness svētku laikā, kad pat elfiem tika izsniegts pa pusmaišelim miltu, — tolaik, kad mēness vēl spīdēja.

Piesegdams acis ar plaukstu, mazais elfs mēģināja ar skatienu izlauzties cauri lietus priekškaram.

Gaisma pamazām dzisa. Pavisam drīz nolaidīsies tumsa. Viņam jāatrod kāds patvērums, iekams satumst nakts. Jāatrod pajumte un kaut kas ēdams. Vēl viena nakts aukstos dubļos ar tukšu vē­deru, un rītu viņš dzīvs nesagaidīs.

Elfa lielās acis piepūlē samiedzās, skatiens klīda pa koku stum­bru un lapotņu pelēkumu, pa zemes pelēkumu un debesu pelē­kumu, līdz apstājās pie tikko samanāmas tumšākas ēnas. Viņa sirds nodrebēja. Atdzima cerība. Piekusušajām kājām stiegot dubļos līdz puslielam, viņš steidzās, cik jaudādams, neizlaizdams tumšumu no acīm. Vienubrīd, kad lietus strūkloja vēl blīvāk, viņam uzmācās bailes, ka ieraudzītais ir tikai tumšāks koku puduris. Bet pēc mir­kļa jau varēja izšķirt jumtu un sienas. Resnu stumbru ieskauta, tur slējās neliela, staipekņiem apaugusi, no baļķiem un akme­ņiem celta mājele.

Droši vien šai būdā mēdza apmesties gani vai ogļdeģi.

Vecaimātei bija taisnība. Ja sapņosi pietiekami stipri un pie­tiekami ilgi, ja tevi piepildīs ticība, tavas cerības kļūs par īstenību.

Elfa prātu atkal piepildīja sapnis par sildošu uguni. Karstu dūmu un sveķainiem čiekuriem barotu liesmu smarža tik stipri pārņēma viņa jutekļus, ka viņš īsu mirkli pat nejuta aukstumu. Niknas suņa rejas piepeši uzrāva no sapņa. Viņš bija kļūdījies. Tas nebija sapnis. Te patiešām bija jūtams dūmu siltums un čiekuriem baro­tas uguns smarža. Tās nebija viņa iedomas. Viņš bija pietuvojies cilvēku kurtai ugunij.

Tagad bija par vēlu.

Fantazēšana var ari nogalināt.

Suņa rējieni plosīja dzirdi. Mazais elfs metās bēgt. Varbūt izdo­sies. Ja viņš skries pietiekami ātri, tad starp viņu un suni būs gana plašs dubļu klājiens. Bet ja ne, — cilvēki viņu noķers un iespēja mierīgi nomirt no bada un aukstuma kļūs par nepiepildāmu sapni. Elfa kāja aizķērās aiz saknes, un viņš klupa. Gāzās ar seju tieši dubļos. Suns viņu panāca. Tās bija beigas.

Mazais elfs neuzdrīkstējās pat elpot.

Mirkļi ritēja.

Suns neļāva viņam kustēt no vietas un dvesa uz kakla savu karsto elpu, taču kost pagaidām nekoda.

— Laid viņu vaļā, — teica balss.

Tā bija strupa, valdonīga balss. Suns atlaida tvērienu. Mazais elfs atguva elpu. Un pacēla skatienu. Cilvēks bija liela auguma. Dzel­tenīgie mati bija savīti paresnā grīstē un aptīti ap galvu. Uz sejas gan nemanīja neviena paša sara. Bet vecāmāte taču bija runājusi skaidrāk par skaidru. Cilvēkiem uz sejas aug sari. Tos sauc par bārdu. Tā ir viena no daudzajām īpatnībām, kas viņus atšķir no elfiem. Mazais elfs saspringti pūlējās atcerēties mācīto, tad pēkšņi atplauka.

— Tu ir cilvēka mātīte, — viņš triumfējoši izteica savu seci­nājumu.

— Ir jāsaka sieviete, nejēga, — atbildēja cilvēks.

— Ak, es lūdz piedošana, sieviete nejēga, es būs uzmanīgāks, tagad uzrunās tevi pareizi, sieviete nejēga, — apliecinot visla­bākos nodomus, teica elfs. Cilvēku valoda bija grūta un mūždien sagādāja problēmas. Viņš to vēl īsti nebija apguvis, turklāt cilvēki vienmēr bija tik viegli aizvainojami un aizvainoti kļuva nežēlīgi. Arī par šo īpatnību vecāmāte bija izteikusies nepārprotami.

— Puika, tu meklē nepatikšanas? — draudīgi noprasīja cilvēks.

Mazais elfs apjuka.

Vecāmāte bija skaidrojusi, ka absolūts jebkādas loģikas trūkums jeb, vienkāršāk sakot, muļķība ir viena no visraksturīgākajām iezī­mēm, kas cilvēku rasi atšķir no elfiem, bet par spīti visiem vecās­mātes brīdinājumiem tikko izskanējušā jautājuma neizmērojamā aplamība viņu apstulbināja.

— Nē, es nemeklē, sieviete nejēga, — atbildēja mazais elfs. — Es nemeklē un negrib nepatikšanas. Tāds nav mans nodoms, — viņš drošības pēc piepilda.

— Ja tu vēlreiz izrunāsi vārdu nejēga, es tev uzrīdīšu suni. Tas ir apvainojums, — pacietību zaudējusi, skaidroja sieviete.

— Aā, es tagad saprot, — meloja mazais elfs, izmisīgi pūlēda­mies aptvert cilvēka teiktā jēgu. Kāpēc sākumā šis radījums bija gribējis, lai viņu apvaino?

— Tu esi elfs, vai ne?

Mazais pamāja. Labāk runāt pēc iespējas mazāk. Viņš uzmeta bažīgu skatienu sunim, kurš par atbildi ierūcās.

— Man nepatīk elfi, — cilvēks teica.

Mazais atkal pamāja. Bailes sajaucās ar aukstumu. Viņš sāka drebēt. Nevienam cilvēkam nepatīk elfi. Vecāmāte to vienmēr teica.

— Ko tu gribēji? Kāpēc tu tuvojies? — jautāja sieviete.

— Auksts, — mazā elfa balss aizlūza. Kopā sajaucās aukstums, pārgurums un bailes. — Būda… — Balss iedrebējās un atkal aprāvās.

— Tikai nemēģini man iestāstīt, ka tev salst. Tu taču esi elfs? Tev ir tavas spējas. Elfi necieš ne badu, ne aukstumu. Viņi, ja vien vēlas, prot nejust ne izsalkumu, ne salu.

Pagāja labs brīdis, līdz mazais elfs aptvēra šo vārdu jēgu, bet, tos sapratis, viņš atplauka.

— Tiešām? — viņš priecīgi apvaicājās. — Es tiešām to varēt? Kas jādara, lai es arī to varēt?

— Es nezinu, — sieviete iekliedzās. — Tu taču esi elfs! Auk­stumam un badam esam radīti mēs, nožēlojamie cilvēki, trulie, dumjie, neattīstītie… — Tagad cilvēka balss skanēja nudien ļauni.

Mazais elfs juta, kā uzbango bailes, tās kāpa augšup līdz pat rīklei, kas bija izkaltusi kā tuksnesis, līdz pat sejai, kas saviebās raudām. Viņš raudāja bez asarām, — tikai šausmu pilni šņuksti un vaimanas. Sieviete sadzirdēja izmisumu un bailes, kas skanēja šais raudās, — šķita, zem ādas mugurkaulam pieskaras kaut kas stindzinoši salts.

— Ko es nodarīju? — viņa neizpratnē minēja. Elfs turpināja raudāt. Tās bija skaudras skaņas, kas, nesdamas līdzi visas pasau­les sāpes, ieurbās līdz pašai dvēselei. —Tu esi mazulis, vai ne? — sieviete pēc brīža jautāja.

— Nesen piedzimis, — apstiprināja elfs. — Kungs cilvēk, — viņš piebilda, mirkli meklējis piemērotu uzrunu, kas neskanētu aizvainojoši.

— Vai tev ir kādas spējas? — prasīja sieviete. — Saki taisnību!

Elfs joprojām skatījās uz viņu. Viss, ko runāja šī būtne, bija tik

bezjēdzīgs.

— Kas ir spējas?

— Viss, ko tu spēj izdarīt.

— Ak tā. Es var daudz ko. Elpot, staigāt, skatīties, es var arī skriet, runāt… ēst, kad ir kaut kas ēdams… — Elfa balsī ieskanējās ilgas un blāva cerība.

Sieviete piemetās uz būdas sliekšņa. Nokārusi galvu, viņa bridi tā sēdēja. Tad atkal pacēla skatienu.

— Man tik un tā nebūs dūšas atstāt tevi te ārā. Vari nākt iekšā. Pie uguns.

Elfa acis piepildīja baismas, viņš sāka kāpties atpakaļ.

— Es tevi lūdz, kungs cilvēk, nē…

— Kas nu tev notika?

— Uguni nē. Es bija labs. Lūdzu, kungs cilvēk, neēd mani.

— …Ko?

— Neēd mani.

— Tevi apēst? Kā tad?

— Droši vien ar rozmarīnu. Mana vecāmāte tā vienmēr teikt, agrāk, kad viņa dzīva. Ja tu slikti uzvedās, atnāk cilvēks un apēd tevi ar rozmarīnu.

— Ak, tā teica tava vecāmāte. Cik mīļi!

Vārds mī[i sajūsmināja mazo elfu. To viņš saprata. Likās, bei­dzot var runāt droši. Viņš atplauka smaidā.

— Jā, tā ir. Vecāmāte mācīt: "Cilvēki ēd arī viens otru, viņi ir kanibāli, tas ir labākais, ko par viņiem var pateikt."

Šoreiz viss bija kārtībā. Viņam bija izdevies visu pasacīt pareizi. Cilvēks nesadusmojās. Tikai ilgi skatījās uz viņu un tad sāka smieties.

— Šim vakaram man ēdamā pietiek, — sieviete mierinoši no­teica. — Vari droši nākt iekšā.

Lēniem soļiem elfs iegāja būdā. Galu galā, paliekot ārpusē, viņu tik un tā nobeigtu aukstums. Vai gan liela atšķirība, kādā nāvē mirt…

Uguns pavardā liesmoja, izplatīdama priežu sveķu smaržu. Pirmo reizi vairāku dienu laikā elfs bija nokļuvis siltā, sausā vietā.

Un uz uguns cepās īsta kukurūzas vālīte.

Elfs skatījās uz to kā transa pārņemts.

Tad notika brīnums.

Cilvēks izvilka nazi, taču ne jau tāpēc, lai pārgrieztu nabaga elfam rīkli un sakapātu viņa miesu sīkos gabaliņos, — cilvēks ar nazi nošķēla gabalu vālītes un iedeva to elfam.

Tomēr šādas tādas šaubas par cilvēka nodomiem elfam tomēr palika. Varbūt cilvēks nemaz nebija tik ļauns, bet varbūt tas tikai gribēja viņu uzbarot, gaidot, līdz pa rokai gadīsies rozmarīns. Lai būtu kā būdams, savu vālītes gabalu elfs apēda. Viņš lupināja graudu pa graudiņam, lai ēšanas prieks būtu ilgāks. Bija jau dziļa nakts, kad vakariņas bija galā. Elfs apgrauza arī vālītes serdi, tad ietīstījās savā asajā, mitrajā apmetnī un, saritinājies kā susura mazulis, aizmiga uz grīdas līdzās dejojošajām liesmām.