Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Divdesmit ceturta nodaļa

Ar pusi dienas šim darbam nepietika. Ceļa izkalšanai bija vaja­dzīgas trīs smaga darba dienas. Kad šīs trīs dienas bija galā, visi bija notašķījušies dubļiem no galvas līdz kājām. Cirtņu un laužņu viņiem nebija, tāpēc zemi rakt un klintis drupināt vajadzēja ar asiem akmeņiem.

Rokās bija iegūlis tik smags nogurums, ka šķita, no tā atgūties nebūs iespējams nekad.

Virzīšanās lejup bija lēna, grūta un vienlaikus brīnumaini skaista. Jūra pletās tepat viņu acu priekšā, bet ūdenskritums šņāca un krāca pie sāniem, šķiežot mirdzošu šļakatu miriādes. Gaiss sāļi smaržoja, un šim jūras aromātam piejaucās arī miršu un savvaļas fenheļa smaržas, — šie augi spītīgi auga vēja pļaukāto, nevies­mīlīgo klinšu spraugās. Akmens plaisās ziedēja arī sīkas orhidejas. Kad taka bija izveidota jau gandrīz līdz pašai nokalnei, viņi ierau­dzīja, ka ūdenskritums lejā izveidojis nelielu saldūdens ezeru, ko ieskāva staltas pīnijas. Pīniju audzi no jūras šķīra baltu smilšu lie­dags. Baltu smilšu josla puslokā ieskāva nelielu jūras līci, kura vienos sānos pletās gludens līdzenums, bet otrus sargāja asi akme­ņains un ar zaļu meža biezokni noaudzis zemesrags. Naktīs varēja redzēt, kā uz šīs zemesraga mirdz sīkas uguntiņas: tur savas jaunās mājas bija uzcēluši Arstridas ļaudis!

Joršam vairs nebija spēka ne sacerēt, ne stāstīt pasakas, bet par laimi klaidoņi palaikam izvilka no tarbām savas stabules un līksmi treļļi atkal deva spēku racējiem un akmeņu skaldītājiem. Vīri un sievas, puiši un meitenes sakoda zobus un turpināja cirst ceļu lejup. Sprīdi pa sprīdim, pēdu pa pēdai viņi virzījās tuvāk savam sapnim.

Meklējot un izcērtot lejupceļu, viņi pamanīja apdegušus virvju galus, kas vietumis nokarājās no klintīm un zemākajiem koku zariem.

Acīmredzot Arstridas ļaudis šo stāvumu bija pievārējuši ar virvju kāpnēm, bet, nokļuvuši drošībā, bija tās sadedzinājuši, lai ceļu nevarētu izmantot vajātāji.

Joršs apzinājās, ka arī viņu pašu grūti veidoto taku pavisam drīz izdzēsīs lietus un vētras, — vispirms šis ceļš kļūs nezinātājam nesaskatāms, bet pēc tam nogruvumi un šļūdoņi to aizbērs.

Ievainotā kāja aizvien vēl nebija sadzijusi, — brūce vairs neasi- ņoja, taču stipri sāpēja. Tāpēc Joršs nebija starp tiem, kas, gar klints sienām turēdamies, atbrīvoja pārējiem ceļu. Joršs palika augšā kalnā kopā ar bērniem, vecākajām sievietēm un tiem, kuri atpū­tās pēc darba cēliena. Kad Brašie Racēji uzdūrās klintsbluķim, kurš nekādi nebija ne saskaldāms, ne novēlams sānis, turklāt arī apkārt apiet tam nekādi nebija iespējams, viņi sūtīja Kalu pasaukt Joršu. Nostājies pie nepakļāvīgā bluķa, Joršs izmisīgi centās atcerē­ties kādu noderīgu gudrību. Atmiņā atausa mehānikas grāmata, no kuras viņš bija apguvis sviru izmantošanas likumus. Taču šoreiz tie nederēja, jo, lai pārbīdītu bluķi, vajadzētu atrast piemērotu atbalsta punktu. Varbūt klinti varētu sašķelt, iedzenot tajā ķīļus, taču akmens izskatījās gludāks par gludu, un spraugu, kurās varētu ķīļus iedzīt, nebija. Jūras vējš pieņēmās spēkā un atnesa līdz Jor­šam skaļas kaiju klaigas. Noskaities par paša bezspēcību, Joršs izrāva zobenu un no visa spēka trieca pret granītu, kas sadrupa, tikko tam pieskārās vizošais asmens. Likās, pēc sadursmes ar akmens bluķi zobens kļuvis vēl asāks un mirdzošāks, it kā granīts tam būtu atde­vis arī savu spēku. Ļaudis uzgavilēja, Rite laimīgi smaidīja.

Kad taka bija sagatavota, sākās kāpiens lejup. Tas ari bija lēns un mokošs. Visi — pieaugušie, veči un bērni — sadevās rokās, izveidojot garum garu čūsku, jo tikai tā viņi varēja būt droši, ka neviens nenokritīs no nāvējošā augstuma.

Kad beidzot bija sasniegts jūras krasts, pārgurums un aizkusti­nājums bija tik milzīgi, ka visi ilgi klusēja, vēroja lēnos viļņus un to, kā ūdens uzskrien liedagā un atkal dažus soļus atkāpjas. Daži nometās ceļos un skūpstīja smiltis. Daži piegāja tuvāk un pieskā­rās jūrai.

Joršs jūras sāļumu pirmoreiz bija sagaršojis, lidodams Erbrova mugurā.

Tieši toreiz Joršs bija nodomājis, ka pieskāriens jūrai nošķir dzīvē skaidru pirms un pēc, jo pēc pieskāriena jūrai nekas vairs nav tāds, kāds bijis agrāk.

Pirmie no aizkustinājuma un stinguma atguvās bērni. Trokšņo­dami un skaļi smiedamies, viņi lēkāja pa liedagu, viļņu kustības ap­burti. Joršs, kurš bija izlasījis piecus nopietnus traktātus par glie­menēm, paskaidroja, kā tās atrodamas slapjajās smiltīs, un parādīja, kuras no tām ir ēdamas. Nu sākās līksma un skaļa gliemeņu vākšana.

Arī Rite bija notupusies ūdens malā un iegremdējusi plaukstas valgajās, smalkajās smiltīs, kas strauji pazuda viņai starp pirkstiem, atstājot saujās tikai lielus, gludus gliemeņu vākus.

— Mans tēvs mēdza teikt, ka gliemenes, kas dzīvo gliemežvā­kos, esot ēdamas un garšīgas, kaut arī tās daudz domājot un lai­kam pat rakstot dzeju, — viņa smiedamās teica Joršam, un viņas lielās acis mirdzēja kā zvaigznes. Joršs klusībā nosprieda, ka no­teikti kādu dienu viņai izstāstīs, kur un kad šis teiciens izskanējis pirmoreiz.

Nometni viņi iekārtoja pīniju audzē līdzās ezeram, pavisam tuvu pie ūdenskrituma. Tā bija laba vieta, un arī dzeramā ūdens netrūka. Ūdenskrituma šalkoņa saplūda ar jūras šņākoņu, un šķita, kāds dzied maigu šūpuļdziesmu.

Pļavas malā slējās taisna un stāva klints siena.

Joršs paņēma zobenu un iecirta gaišajā akmenī vārdu erbrovs — vispirms elfu burtiem, pēc tam — arī cilvēkiem pierastajā rūnu rakstā.

Bariņš ļaužu sajūsmināti vēroja viņa darbošanos. Kāds pienāca tuvāk un pārslidināja pirkstgalus burtu iedobītēm. Skatītāji jau­tāja, ko šīs zīmes nozīmē, un Joršs paskaidroja.

— Labi, — teica mežcirtējs, izbijušais "Daligaras brīvprātīgais kokmateriālu sagādātājs". — Tas bija pūķa vārds, vai ne? Sauk­sim Erbrova vārdā mūsu ciemu. Un mēs paši tad būsim erbrovieši.

Atskanēja klusi piekrišanas saucieni.

Tad viens no zemi zaudējušajiem zemniekiem, kurš ilgi bija vergojis svešos laukos, teica: — Uzraksti arī tā: J/\ kāds apstrādā zemi un viņam no zemes kaut kas izaug, tad neviens tam nedrīkst atņemt ne zemi, ne to, kas no tās izaudzis.

Un Joršs tieši tā arī rakstīja skaidriem un glītiem burtiem, ne­mainot ne vārda, ne zilbes zemnieka teiktajā, jo tam, kurš ir cīnī­jies par tiesībām izteikties, ir arī tiesības savus vārdus saglabāt nesagrozītus.

Un, kad šie vārdi bija iekalti, viņš pierakstīja arī nākamos, ko ļaudis viņam diktēja:

Ja nu kādam te galīgi nepatīk, viņš drīkst iet prom, un ari tad, ja viņš atkal atgriežas, viss ir kārtībā.

Neviens nevienu nedrīkst sist.

Kaplis, ar kuru tu vienmēr esi strādājis un kurš agrāk

piederējis tavam tēvam, pieder tev.

Arī pakārt nevienu nedrīkst. Drīkst mēģināt lasīt. Un rakstīt.

Tas, ko tu dabū no jūras, pieder tev pašam, un tev par to

nevienam nekas nav jāmaksā.

Ja tētis un mamma nomirst, tad viņu bērniem par tēti un mammu kļūst nomirušo labākie draugi.

Nevienam pavisam mazam bērnam nav jāstrādā. Bērni strādā mazāk nekā pieaugušie un dara tikai vieg­los darbus.

Rakt grāvjus dubļos nav viegls darbs, tāpēc bērniem nav

jārok dubļi.

Bridi valdīja klusums

— Katrs var censties būt laimīgs, kā māk un var, — teica kāda sieviete.

— Nav aizliegts būt elfam, — piebilda Morona balss.

Un Joršs iekala klintī arī to. Rite un Kala ilgi apspriedās, klusi ķiķinādamas, un beidzot Kala, tumši pietvīkusi, nostājās priekšā Ritei, kura bija pietvīkusi vēl tumšāk, un nodiktēja pēdējo no likumiem: — Katrs var precēt, ko grib, patiešām to, kuru grib, arī tad, ja viņš ir mazliet citāds nekā pārējie, un neviens neko ne­drīkst pārmest.

Kad visi likumi bija iekalti, Joršs tos vēlreiz nolasīja, un ļaudis izteica savu piekrišanu.

Tad pienāca laiks gatavoties naktsmieram. Tuvojās pirmā nakts, ko viņi pavadīs Erbrovā — brīvu vīriešu, sieviešu un bērnu ciemā.

Kala un Kresks pārmija ilgus skatienus.

— Rire kādreiz teica, ka man kāds noteikti atnākšot pakaļ un aizvedīšot mani projām no Bāreņu nama.

— Tā arī bija, ieradās pūķis un elfs.

— Jā, taču viņi ieradās pie visiem. Bet es domāju, ka reiz kāds atnāks tikai pēc manis. Tas nav viens un tas pats.

Kresks apsēdās smiltīs.

— Arī es gadiem ilgi sapņoju, ka Bāreņu namā kāds ieradīsies tikai tāpēc, lai aizvestu projām mani. Patiesībā man šis sapnis rā­dās joprojām, lai gan mēs jau sen esam tikuši no turienes ārā.

Kala klusēja, un Kresks pēc brīža turpināja: — Varbūt sarunā­jam tā: es esmu paņēmis un aizvedis projām tevi, bet tu esi paņē­musi un aizvedusi projām mani. Tad mums abiem būs kāds, kurš aizvedis prom tikai mūs vienīgos.

Kala pamāja ar galvu un apsēdās smiltīs viņam blakus.

Saule rietēja pār jūru. Sārti zeltaina svēdra stiepās virs apvār­šņa, un debesis vēl bija gaišas, turpretī austrumpusē jau tumsa nakts un iedegās zvaigznes. Uz krastu laidās vientulīga kaija.

Rite un Joršs apstājās pašā ūdens malā, kur smiltīs kāpa viļņu putas.

— Zini, — ierunājās Rite, — mans vārds…

Viņa nepaguva pabeigt. Joršs viņu pārtrauca: — Tev ir tik skaists vārds. Man tas tik ļoti patīk.

— Tev patīk ?

— Nu ja! Izklausās, it kā sīkas lāsītes ritētu pa salijušām lapām. Ļoti skaists vārds.

Rite apjukusi un šaubu pārņemta klusēja, tad viņas sejā parā­dījās bikla smaida atblāzma, un vēl pēc brīža smaids atplauka plats jo plats.

— Bet kā tad pareģojums? — viņa jautāja. — Tavs liktenis? Meitene, kuras vārdā ir rīta gaisma?

Joršs paraustīja plecus un uzlūkoja Riti, tad koši nosarka un nenoteikti pamāja ar roku.

— Mūsu liktenis ir tāds, kādu mēs paši to vēlamies, nevis tāds, kādu citi to iekaluši akmenī. Tā taču ir mūsu pašu dzīve, nevis kāda cita noredzēts sapnis.

Rite pamāja. Viņa noliecās pie ūdens un ielaida tajā laiviņu, kurā bija iesēdinājusi lelli. Labu brīdi viņa skatījās, kā laiviņa šūpo- jas viļņos. Sīs spēļmantas viņai bija gatavojuši mamma un tētis, — tās bija vienīgais, kas viņai bija atlicis no vecākiem, ak jā, vēl bija linga, viņa pati un viņas vārds.

— Ar šo laivu un lelli spēlēsies mani bērni, — Rite pārlieci­nāti teica. Viņa to zināja, viņa to jau bija redzējusi savos nomoda sapņos.

Un viņa vēlreiz klusībā sev jautāja, vai vajadzētu pastāstīt Jor­šam par savu vārdu, par pareģojumu.

Bet nebija taču nekādas steigas. Gan viņa izlems.

Priekšā bija visa dzīve.