Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Sešpadsmitā nodaļa

Cietumā bija daudz aukstāks nekā Bāreņu namā, — te sienas bija mūrētas no akmeņiem un nebija citu bērnu, kas veco kūti ar savu elpu spēja kaut nedaudz piesildīt. Toties šeit bija daudz sausāks, gulēšanai paklātie salmi bija biezāki un labāki, turklāt te deva arī krietni vairāk ēdiena. Un nebija jāstrādā, nebija jādara itin nekas. Ja vien ik pa laikam domās neatbalsotos draudīgais vārds karātavas, uzturēšanos šai cietumā varētu uzskatīt par jauku atpūtu.

Riti te ieslodzīja jau iepriekšējā vakarā. Neilgi pēc viņas ieraša­nās Daligarā bija sacēlusies īsta vētra un likās, vējš un lietus plosī­sies ilgi. Rite prātoja, vai vēja un lietus trakošana aizkavēs princi, vai viņš tik un tā steigsies šurp. Tigad viņa zināja, ka princis un pūķis nav muļķīgi izdomājumi: abi bija īstāki par īstu. Pūķis bija milzīgs, bet princis patiesībā bija elfs, kuram viņas vecāki bija izglā­buši dzīvību, kad tas bijis vēl pavisam mazs! Princis viņu meklē, princis viņu noteikti atradīs. Rite klusībā minēja, kādas spējas elfs izmantos, lai viņu atbrīvotu: varbūt pūtīs tauri, kuras skaņas sagraus pilsētas mūrus, varbūt gluži kā rēgs izies cauri biezajām cietuma sienām vai varbūt atlidos pūķa mugurā līdz pašai pilij un ar ak­meņu sitieniem sagraus tās jumtu. Vai arī…

Viņas sapņi bija patiesi. Kopš viņas prātā, aizverot acis, bija sākuši veidoties tēli, Rite ne reizi vien bija uzdevusi sev jautājumu, ko gan tie varētu nozīmēt, — varbūt tā bija tikai bezjēdzīga un klusa nekaitīga ārprāta izpausme, kas sniedza mierinājumu dienās, ko aizpildīja tikai aukstums, izsalkums un skumjas atmiņas. Tagad Rite zināja, ka tas, ko viņa nosapņo, piepildās, — ne gluži tā, kā viņa redzējusi sapnī, tomēr piepildās. Šai pasaulē vēl dzīvoja kā lab­sirdīgi prinči, tā pūķi, lai gan agrāk visi bija teikuši, ka gan vieni, gan otri jau sen iznīkuši. Vismaz viens labais princis vēl noteikti bija saglabājies, — un tas noteikti bija labsirdīgs, varbūt grūti saprotams, tomēr krietns, turklāt viņš bija mīlējis arī Rites tēti un mammu. Tas, ka princis par savu dzīvību var pateikties Rites vecākiem, vairoja cerības, ka viņš nebūs pārlieku ņēmis pie sirds tos pāris Rites spērienus un spļāvienu.

Kamerā ienāca divi cietumsargi: sīkais un kalsnais Melilots un druknais sarkansejainais, allaž pēc alus dvakojošais Pallādijs. Abi bija pusmūža vīri, droši vien ģimenes tēvi, un pret Riti nebija iztu­rējušies pārlieku ļauni, pareizāk sakot, viņi bija izturējušies visnotaļ sirsnīgi, katrā ziņā krietni laipnāk nekā Dragarna un Strumacis. Viņi pat bija Ritei atļāvuši paturēt lelli un laiviņu un bija sagā­dājuši segu, lai viņai naktī nebūtu tik auksti.

Tagad abi sargi bija satraukti un nobijušies, jo pats Valdītājs un Tiesnesis bija paziņojis, ka došoties uz pazemes kambariem apru­nāties ar gūstekni. Tas bija ārkārtējs notikums, — nekas tamlī­dzīgs vēl nebija pieredzēts. Sargi šaudījās šurpu turpu, pūlēdamies dažās minūtēs novākt gadu desmitiem krājušos netīrumus un pie­šķirt šai vietai kaut nedaudz pieklājīgāku izskatu. Smieklīgi ilgu laiku aizņēma strīds par to, vai Ritei segu un rotaļlietas atstāt vai labāk tomēr atņemt: pirmajā gadījumā Tiesnesis varētu secināt, ka sargi rūpējas par ieslodzītajiem, savukārt otrajā būtu skaidri redzams, ka te nav pieņemts pārlieku izdabāt noziedzniekiem. Beigu beigās viņi nosprieda visu atstāt, tikai pavēlēja paslēpt rotaļlietas zem segas kameras vistumšākajā kaktā. Sargi aizdedza lāpas, kas nebija dedzinātas jau gadiem ilgi, — arī darbošanās ar lāpām aizņēma neticami daudz laika, jo tās, mitruma piesūkušās un sapelējušas, negribēja degt un piepildīja pazemes telpas ar kodīgiem dūmiem.

Dzeltenīgajā lāpu gaismā kaktos savandītie salmi un resnās žurkas, kas skraidelēja šurpu turpu, nebūt neizskatījās labāk. Nu abi sargi iedomājās aizvākt salmus, cerēdami, ka tad šo telpu pame­tīs arī žurkas un kamera daudz vairāk līdzināsies senas valdnieku pils pagrabam nekā netīram stallim. Arī strīds par to, kuram no diviem būt jāķeras pie salmu aizmešanas, bija pārāk ilgs, un risinā­jums vēl nebija atrasts, kad piepeši abus sargus piemeklēja atklāsme par citu, daudz svarīgāku darbu: vispirms vajadzēja noslēpt neskai­tāmās tukšās alus krūkas, kas bija sakrautas gaitenī abu sardzes vietā, nepārprotami apliecinot, kāda ir brašo cietuma sargātāju galvenā nodarbošanās darba laikā. Beidzot Pallādijs ar milzīgu salmu klēpi un Melilots, apkrāvies ar tukšajām alus krūkām, stei­dzās uz kāpņu pusi, taču kā par nelaimi tieši šo brīdi Tiesnesis bija izvēlējies, lai ienāktu apakšzemes telpās. Notika sadursme. Ties­nesis un Pallādijs nogāzās zemē, Melilotam izdevās noturēties kājās, taču viņš nesavaldīja alus krūkas. Pallādijs bija pietiekami veikls, lai izvairītos no krītošajiem māla traukiem, bet Tiesnesim tika ne viens vien sāpīgs sitiens. Turklāt pēdējā krūka izrādījās pusizdzerta, un tās saturs izlija pār Tiesnesi. Tiesneša drānas, kas līdz šim bija mirdzējušas lilijziedu baltumā, ieguva netīri dzeltenu alus nokrāsu, bet Tiesneša noskaņojums no "ļoti dusmīga" pārvērtās par "pado­diet man kādu, kam es pats savām rokām varētu nodīrāt ādu".

Ritei nāca smiekli. Viņa zināja, ka smieties nevajadzētu, un patiesībā kas gan tur smieklīgs, ja trīs cilvēki pakrīt un varbūt pat sāpīgi sasitas. Taču tas, kurš pārāk ilgi nav gulējis un ir dzīvojis nemitīgā sasprindzinājumā, mēdz izturēties muļķīgi, piemēram, dumji ķiķināt, redzot neveiklus kritienus. Kad Rite apvaldīja smejamo, Tiesnesis jau bija nostājies pie viņas kameras restēm un iekrampējis tajās pirkstus. Tagad viņš patiešām bija pārskaities kā pats nelabais.

— To izdarīji tu, vai ne? Tu to izraisīji! Tu mūs apgāzi, vai ne? Es zinu, — viņš šņāca.

Tiesnesis bija gara auguma kalsns vīrs sudrabbaltiem matiem, ūsām un bārdu. Viņa bārda un mati sprogotos mīkstos gredzenos, ja vien tos nebūtu saslapinājis un saķepinājis iesmirdušais alus. — Tu viņus apbūri, lai viņi pakristu un apgāztu mani, vai ne? Es zinu! Tu ieradies šeit ar vienu vienīgu mērķi: tu gribi mani apkau­not un padarīt smieklīgu. Vai ne? Tu gribi apkaunot gan manu per­sonu, gan manu amatu! Es zinu.

Rite prātoja, vai būtu vērts mēģināt atbildēt un taisnoties, pa­teikt, ka viņa nemaz neprot burties, — nekad to nav pratusi un nepratīs. Turklāt arī pie Tiesneša viņa nav ieradusies no brīva prāta, viņu šurp atveda ar varu, un, ja Ritei tomēr bītu kādas burvju spē­jas, viņa tās jau būtu izmantojusi, lai atslēgtu restes un pamestu šo vietu, cik ātri vien iespējams. Taču Rite nepaguva izlemt, ko atbil­dēt, jo pēc īsās pauzes atkal ierunājās Tiesnesis: — Tu taču zini, kas es esmu, vai ne?

Rite atkal mirkli šaubījās. Daļa viņas būtnes, tā, kurā mājoja lepnums un drosme, būtu gribējusi atbildēt: jā, tu esi manu vecāku slepkava, tas, kurš parakstīja viņu nāves spriedumu, tu esi nelietīgs noziedznieks un nožēlojams muļķis, kas visapkārt izplata netaisnību, postu un trūkumu. Bet otra puse, tā, kura par katru cenu gribēja dzīvot tālāk, nosargāt vecāku dāvāto dzīvības brīnumu, uzskatīja, ka labāk būtu nosaukt kādu oficiālo titulu: jūs esat Tiesnesis… Var­būt pat pievienot kādu cienīgu apzīmējumu: …lielais… varenais…

Arī šoreiz Rite nepaguva izlemt. Izrādījās, ka Tiesnesis ij ne­domā ar viņu sarunāties, tikai runā pats, daļu savu domu izsakot kā jautājumus. Taču atbildes uz šiem jautājumiem netika gaidītas.

— Es esmu tas, kurš ir nācis, lai dāvātu šai zemei taisnīgumu, lai ar visām saknēm izravētu alkatību, savtīgumu un lepnumu. Šis uzdevums ir tik cēls un svarīgs, ka žēlsirdība nedrīkst kavēt sasniegt mērķi. Es to zinu! Gluži kā ķirurgs, kurš nešaubīdamies amputē gangrēnas samaitātu locekli, es darīšu veselu šīs nelaimīgās grāfis­tes miesu. Vai zini, kāpēc es, Daligaras grāfistes Valdītājs un Ties­nesis, augstākais varas un pašas grāfistes pārstāvis, tā pazemojos un nokāpu pagrabā satikt tevi?

Šoreiz Ritei pat nebija jācenšas apvaldīt sakāmo vai izvēlēties īstos vārdus, — šoreiz viņa patiešām nezināja, ko atbildēt.

— Tāpēc, ka es gribu, lai tu saprastu. Es zinu, ka lēmums noga­lināt bērnu var šķist nežēlīgs. Tieši tāpēc tevi nepakārs pilsētas galvenajā laukumā tāpat kā tavus nožēlojamos un nenozīmīgos vecākus. Tevi pakārs te, pazemē, kur tevi neredzēs tie, kuri nespēj apjēgt patiesību. Taču es gribu, lai vismaz tu saprastu. Jo citādi tu savā nožēlojamajā un nenozīmīgajā prātā varētu sākt apšaubīt manas diženās personas taisnīgumu. Vai ne? Un šāda doma man ir neizturama. Vai zini, ko man skaļā balsī atļāvās pateikt tavs tēvs, tas nenozīmīgais skrandainis? Viņš paziņoja, ka šai pasaulē viņam rūpot tikai viņa nožēlojamā un nenozīmīgā sieva un vēl nožēlo­jamākā un nenozīmīgākā meita! Saproti? Tās viņam esot daudz svarīgākas par mani un Daligaru!

Rite apjuka arvien vairāk. Agrāk viņa bieži bija domājusi par Tiesnesi un allaž bija to iztēlojusies kā Ļaunuma Pavēlnieku, kurš pats lepojas ar savu nežēlību, — proti, viņa Tiesnesi iztēlojās līdzīgu orkam, tikai mazliet gudrāku un izglītotāku. Tā bija kļūda. Izņe­mot orkus, neviens šai pasaulē pats sevi neuzskata par Ļaunuma Pavēlnieku. Daligaras Tiesnesis, gluži tāpat kā Dragarna un Stru­macis, bija labs, — ļauni bija visi pārējie, tie, kuri mēģināja paslēpt kādu nieku ēdiena, lai varētu paglābt savus bērnus no bada nāves, tie, kuri paši negribēja mirt badā un klaiņojošu suņu ap­grauzti tikt apglabāti kopējā kapa bedrē.

— Mēs notvērām tavu elfu! — nežēlīgā lepnumā Ritei pavēs­tīja Tiesnesis. — Pirms neilga brīža viņš pats padevās pilsētas sargiem. Viņš zināja, ka mēs esam neuzvarami un pat nesāka cīņu. Es zinu: šī ir mūsu spožās uzvaras stunda! Vai ne?

Labi. Tad redz, kādu paņēmienu princis izvēlējies, lai iekļūtu pils pagrabos. Viņš pats padevies karavīriem. Šis plāns bija vien­kāršs un ģeniāls. Rite atvieglojumā uzelpoja. Par laimi, ar Ties­neša nežēlību varēja sacensties tikai viņa muļķība: Tiesnesim nebūt nešķita dīvaini, ka burvju spējām apveltīts elfs, kurš mēdz lidot, sēdēdams pūķa mugurā, tagad labprātīgi padodas karavīriem, lai tikai iepriecinātu Viņa Gaišību Daligaras Valdītāju un Tiesnesi un lai tas bez kavēšanās varētu ķerties pie sava ienaidnieka pa­kāršanas.

Vēl nekad Rite nebija jutusies tik droši un mierīgi, — princis bija ieradies viņu glābt. Princis noteikti zina, ko un kā darīt.