Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Septiņpadsmitā nodaļa

Joršam nebija ne jausmas, ko un kā darīt. Pagaidām prātā bija iešāvusies vienīgi doma bez cīņas padoties karavīriem, kas sargāja pilsētas vārtus, — taču viņš joprojām nezināja, vai rīkojies pareizi.

Viņš bija noslēdzis darījumu, vienojies par apmaiņu: viņš pats bez cīņas padosies, bet daligarieši atbrīvos meiteni. Riti vajadzēja glābt, tas bija viņa pienākums pret Sajras un Monsera piemiņu, turklāt jāatzīst: Joršs, kopš bija ieraudzījis meiteni, spēja domāt tikai par viņu. Tā nu Joršs bija piedāvājis sevi apmaiņai. Cīnīties viņš neprata, ko gan citu viņš būtu varējis iesākt?

Tijās samezgloti piņķerīgajās pasakās, ko Joršs savulaik bija lasī­jis priekšā perējošajam Erbrovam Vecajam, maiņas darījumi no­tika bieži: es tev došu divus dučus ķirbju un puspodu pupu, bet, kad piedzims tava meita, tā piederēs man. Vai arī: atnes man trīs zelta klijāna astes spalvas, un pretī saņemsi pusi manas karaļvalsts vai septiņas astotdaļas burvju paklāja, vai arī piecas vietipadsmitda- ļas pārpilnības katla. Un visi šādus līgumus ievēroja un vārdu turēja. Tāpēc Joršam nebija ne jausmas, ka vienošanos iespējams pārkāpt un vārdu lauzt, viņš nezināja, ka prasības jāizvirza no spēka pozī­cijām un ka no šīm pozīcijām drīkst atkāpties tikai tad, kad prasī­tais izpildīts. Viņam būtu vajadzējis pieprasīt, lai daligarieši vispirms atbrīvo Riti, un tikai tad padoties. Taču Joršam bija licies, ka pat pie­ņēmums, ka daligarieši varētu nebūt godīgi cilvēki un krāpties, ir nepieklājīgs un aizvainojošs. Tāpēc viņš nekādu piesardzību neievēroja.

Lai gan nebija īsti prātīgi vienam pašam stāties pretī veselam pul­kam līdz zobiem bruņotu vīru, viņš vienkārši bija devies pie pilsē­tas vārtiem. Protams, viņš būtu varējis draudēt, ka ar pilsētniekiem izrēķināsies pūķis, — neviens taču neiedomātos, ka šoreiz pūķis elfu nepavada. Taču iedzimtā nespēja melot un neciešamais kauns, kas pārņēma, tikai iedomājoties vien, ka viņa krāpšanos kāds va­rētu atklāt, laupīja valodu. Un tagad jau bija par vēlu. Viņš bija ļāvis sevi saslēgt važās, un tālākie Tiesneša plāni bija skaidrāki par skaidru: pakārt gan Joršu, gan Riti. Elfu — pilsētas laukumā, bet meiteni — apakšzemes dziļumos.

Ap Jorša augumu bija savītas un saslēgtas tik daudzas ķēdes, ka viņš ar pūlēm spēja ievilkt elpu. Un viņu pavadīja tik daudz karavīru, ka viņš nemaz nespēja tos saskaitīt. Vienīgo mierinājumu sniedza apjausma, ka arī viņu ved uz Daligaras vecās pils pazemes kam­bariem, un Joršs skaidri zināja, ka tieši tur ir ieslodzīta Rite. Gan jau viņš kaut ko izdomās. Par savu dzīvību Joršs pārlieku neuztraucās, viņš bija pārliecināts, ka tā vai citādi izglābsies: ja jau senais pare­ģojums vēstīja par viņa nākotni, tas nozīmēja, ka viņš šo nākotni noteikti piedzīvos. Bet viņš neglābs sevi, iekams nebūs izglābis Riti.

Viņu veda pa arvien šaurākām un stāvākām kāpnēm, pa arvien tumšākiem gaiteņiem, arvien dziļāk pazemē, arvien tālāk no die­nas gaismas, līdz beidzot sienas atkal papletās un lāpu gaismā viņš ieraudzīja cilvēka stāvu grezni izšūtās baltās drēbēs un, nobrīnī­jies par ieskābušā alus smaku, pazina šai stāvā Daligaras Valdītāju un Tiesnesi.

Tiesnesis stāvēja pie restēm, aiz kurām tumsā tik tikko bija sa­manāms Rites trauslais augums.

Tiesnesis, lieki nevilcinoties, uzrunāja atnācēju.

— Es tevi gaidīju, elf, — viņš bargā balsī pavēstīja. — Tu te ieradies meklēt savu līgavu, vai ne? Es to zinu.

Joršs apjukumā nespēja izteikt ne vārda. Kā Tiesnesis varēja to zināt? Protams, Rite vēl bija maza meitene un arī viņš pats vēl nebija pārsniedzis pusaudža vecumu, taču elfiem ir pierasts līgavu izvēlēties jau agrā jaunībā un izvēlēties uz mūžu mūžiem. Ikreiz, kad Joršs iedomājās par Riti, — kad atcerējās viņas seju, to, cik drosmīgi viņa bija aizstāvējusi un cik maigi mierinājusi mazāko meiteni, to, kurai nebija pirkstiņa, — viņš skaidri zināja: Rite vai neviena cita!

— Es zinu. Arī es protu lasīt senās zīmes, arī es izlasīju pareģo­jumu un tikai pēc tam liku to iznīcināt tāpat kā visus pārējos vecu laiku uzrakstus, kas maitāja namu sienas šai pilsētā. Lasītmāka tautai nav vajadzīga! Bet, ja nu kāds tomēr šīs nevajadzīgās zinī­bas ir apguvis, labāk lai viņam netrāpās acīs lieki burti. To pareģo­jumu bija rakstījis Ardvins, lielais burvis, Gaismas kungs, pilsētas Dibinātājs! Vai tu zini, ka Daligara kādreiz bijusi elfu pilsēta? Tu taču to zināji, vai ne? Pēc tam, kad orki pilsētu bija nopostījuši, Ardvins to atkal atjaunoja, nodibināja no jauna. Ardvins bija dī­vains, viņš mīlēja elfus. Karavadoņa spējas viņam piemita, to es nevaru noliegt. Protams, nav nieka lieta pašos orku varenības lai­kos uzbrukt to pilsētai ar karaspēku, kas ir uz pusi mazāks par pre­tinieka armiju. Spoži uzvarēdams šai kaujā, Ardvins, protams, apliecināja zināmu apķērību, drosmi un gudrību, tomēr jāatzīst, ka ar mani viņš sacensties nevar. Es esmu patiesais Daligaras dibi­nātājs, es esmu šīs pilsētas īstenais atbrīvotājs! Es Daligaru atbrī­voju no kaislībām, no egoisma, no alkatības, es vadu to uz tikumu un pazemību, mazgāju to šķīstu savā taisnīgumā un bardzībā. Un es padaru šo pilsētu skaistāku! Arī es esmu burvis, daudz dižāks bur­vis nekā Ardvins, kurš to vien prata kā pareģot nākotni un sagraut Ēnas lāstu, ar kura palīdzību orki gribēja pakļaut visu pasauli. Es esmu paveicis vēl vairāk! Vai tad tu to nepamanīji? Vai redzēji manu pārsteidzošo brīnumu? Manu triumfu?

Klusums. Ilgs klusums. Joršs prātoja, vai tagad viņam būtu kas jāsaka. Var jau būt, taču viņam nebija ne jausmas, par kādiem pār­steidzošiem brīnumiem runā Tiesnesis. Joršs bija vienīgi pamanījis, ka Daligara izskatās pārsteidzoši trūcīga un nelaimju mākta, un par brīnumu varētu atzīt to, ka pilsēta kādreizējo spožumu zaudē­jusi tik strauji. Mulsinošais klusums ieilga, un beidzot Tiesnesis atkal ierunājās.

— Ziedi! — viņš, pacietību zaudējis, iesaucās. — Mūžam ziedo­šās glicīnijas, reibinošā jasmīnu smarža! Sapūdējot milzīgus dau­dzumus labības un augļu, ko mums sūta no laukiem, mēs iegūstam īpašu mēslojumu, kas ļauj ziediem plaukt visu gadu un smaržot spēcīgāk nekā jebkad. Vai tad tas nav apbrīnojami? Tas taču ir ap­brīnojami, vai ne?

Joršs pārsteigts raudzījās Tiesnesī. Izrādījās, ka Daligaras Vald­nieks bija traks, pilnīgi un galīgi traks. Par viņa ārprātu vairs nebija ne mazāko šaubu. Taču elfs nespēja saprast, kāpēc gan daudzie kalpi un labi bruņotie kareivji neliekas manām sava kunga trakumu, kāpēc tie turpina pildīt katru tā iegribu, nevis paņem šo jukušo aiz rokas un laipni, tomēr noteikti neaizved uz kādu klusu vietiņu, kur slimajam varētu sniegt palīdzību un kur viņa neprāta murgi nebūtu tik bīstami citiem.

— Es biju spiests nopostīt veco Ardvina pili: visur tās necieša­mās arkas un bezjēdzīgās velves, muļķīgās puķu dobes un pārmēru augstie koki. Tās visas bija pagātnes paliekas. Ardvins būvēja tā, kā bija pieņemts rūnu dinastiju laikos. Vai pat vēl ļaunāk: kā elfu laikos. Es, šīs pilsētas Valdītājs un Tiesnesis, pavēlēju nojaukt gan­drīz visu. Atlika vien pagrabi un daži portiki. Viss vecais tika sa­grauts, lai beidzot būtu vieta, kur dzimt jaunajam. Un ir aizsākusies jauna ēra, kuras simbols un apliecinājums ir mana pils.

Brīdi valdīja klusums. Tiesnesis bija iegrimis tīksmīgās domās par paša varenību.

— Ardvins, — viņš atkal ierunājās, — pirms nāves lika mūrī iekalt savu pareģojumu par to, ka pēdējais elfs apprecēšot meiteni, kas būšot paša Ardvina mantiniece, viņa pēcnācēja meita. Mei­tene, tāpat kā viņas tālais sencis Ardvins, būšot apveltīta ar gaišredzības spējām, un viņas vārdā būšot rīta gaisma. Šī meitene turklāt būšot meita vīrietim un sievietei, kuri elfu vienmēr… Tālāk sekoja nesalasāms, laikazoba sagrauzts vārds, taču es nojaušu, ka tur bijis rakstīts "ienīduši". Kad man pavēstīja, ka tu esot iekļuvis manā dārzā un redzējis manu mīļoto meitu Austru, es sapratu, ka tu pēc viņas atgriezīsies un tad es varēšu tevi iznīcināt.

Austra? Tiesneša meita? Tiesneša meitu sauc Austra! Tai iedo­mīgajai, vīzdegunīgajai un savtīgajai spindzelei vārdā ir rīta gaisma?

— Manu meitu sauc Austra, un viņas vārdā, kā pareģojumā teikts, ir rīta gaisma. Es viņu esmu uzaudzinājis par pašu pilnību. Viņa ir meitenes ideāls. Viņa spēlē lautu, lasa senos dzejojumus un dzied, sēdēdama šūpolēs, tieši tāpat kā senatnes princeses. Vismaz tā senlaiku karaļmeitas attēlotas zīmējumos, kas rotā pergamentus. Tāpēc manai meitai nekad nav bijis atļauts darīt ko citu, — visu savu saprātīgo mūžu viņa ir aizvadījusi, spēlējot lautu, lasot dzeju, dziedot un šūpojoties ziedu pilnā dārzā… Mana Austra ir pati pilnība.

Lauta, dziesmas, šūpoles un puķes no rīta līdz vakaram, dienu pēc dienas. Joršam pat sametās žēl nabaga Austras, kura spiesta dzī­vot kā bezjēdzīgs, toties precīzs kādas varbūt nekad neeksistējušas princeses atdarinājums. Tad redz, kāpēc viņa bija tik kašķīga un dumja: pilnība droši vien ir neizturami smaga nasta.

— Austra ir mana meita, tātad viņa ir Ardvina mantiniece, jo es, būdams pilsētas valdītājs, esmu viņa pēctecis. — Tagad Ties­nesis runāja skaļi un aizgrābti, katram vārdam piešķirdams īpašu izteiksmi un svaru. — Turklāt Austrai piemīt arī gaišredzības spējas! Zini, reiz viņa pareģoja, ka iegūs savā īpašumā zelta kakla­rotu, kas piederēja sardzes virsnieka sievai. Un vai vari uzminēt, kas notika? Atklājās, ka šis virsnieks ir nodevējs, viņu pašu pa­kāra, bet visus viņa ģimenes īpašumus konfiscēja, un kaklarota tagad pieder Austrai… Un vēl viņa paredzēja, ka pagājušās vasa­ras karstais un sausais laiks agrāk vai vēlāk beigsies, un patiesi, — rudenī sākās lietus un laiks kļuva vēsāks.

Runājot par meitas spējām, Tiesneša vaibsti uz bridi atmaiga. Bet Jorša galvā valdīja īsts sajukums, domas drudžaini šaudījās. Austra?! Tā neciešamā, augstprātīgā muļķe šūpolēs? Tā, kura tīšu­prāt raudināja mazu bērnu? Joršam, protams, nabaga Austras bija nedaudz žēl, — viņas liktenis tiešām nebija viegls. Taču ar žēlumu nepietika, lai Joršs būtu ar mieru dibināt jaunu cilti kopā ar šo iedomības pūsli. Par to nevarēja būt ne runas! Nemūžam! Labāk t ikt pakārtam. Ar Austru viņš neprecēsies! Nekad! Neparko! Acīm­redzot te un tagad viņa liktenis aprausies un pat Ardvins neko nespēs mainīt. Kāds muļķīgs pareģojums. Galu galā šo pravieto­jumu Ardvins bija izteicis jau sirmā vecumā: ilgajā mūžā gudrības gaisma viņu droši vien bija pārlieku apžilbinājusi, un vecumdie­nās daudzus prāta nostūrus klāja ēnas. Un arī karš ar orkiem ne­bija nekāds joks: varbūt aplenkuma laikā Ardvins bija stipri sasitis galvu pret kaut ko cietu, — citādi tak viņš nebūtu iedomājies, ka Joršs varētu precēt Austru.

Tagad vajadzēja pēc iespējas drīzāk atbrīvot Riti un laisties pro­jām no šejienes, — jo tālāk no Tiesneša, viņa mīļotās meitiņas un muļķīgajiem pareģojumiem, jo labāk.

Tiesnesis turēja rokās Jorša loku, maksti ar trim bultām un zilo samta somiņu.

— Paskatīsimies, ko tu, elf, biji paņēmis līdzi, ar kādiem līdzek­ļiem gribēji mūs izpostīt. Saujamloku un bultas es jau apskatīju. Un kas glabājas šai somā?

Tiesnesis atrāva vaļā somiņu. Zeltainās pupas izbira uz grīdas.

To smarža bija pārlieku smalka un cilvēku deguniem nesajū- tama. Taču Joršs juta, kā pazemes telpas lēnām pārplūdina to mai­gais, saldenais aromāts, kas atgādināja tikko no krāsns izvilktas maizes smaržu.

Joršs atcerējās žurkas.

Lielās, resnās žurkas, kas mājoja Daligaras cietumā, viņam jau reiz bija palīdzējušas, — tolaik, kad viņš vēl bija mazs bērns.

Arī žurkas sajuta zelta pupu smaržu, un to prātus piepildīja kāre pēc tik jauki smaržojoša ēdamā. Žurku prātus ir viegli vadīt. Un pagrabos bija tūkstošiem žurku. Joršs juta, ka tās ir tepat — izbadušas un neskaitāmas. Viņš juta to mūžīgo, nepiepildāmo izsalkumu, to niknumu un aizvainojumu par visiem saņemtajiem spērieniem un dūrieniem, it kā joka pēc mestajiem akmeņiem un saindēto barību. Jā, pazemē bija neskaitāmi tūkstoši žurku, un tās visas bija izsalkušas un niknas.

Joršs dziļi ieelpoja, juzdams, kā plaušas piepilda gaiss un viņa spēks strauji vairojas. Tagad viņš zināja, kā rīkoties. Viņš izman­tos žurkas. Joršs daudzkārt pastiprināja zeltaino pupu smaržu, pie­pildīja ar to žurku prātus un sāka tās vadīt vajadzīgajā virzienā.

— Bērna spēļmantiņa. — Tiesnesis nometa koka vilciņu zemē un izšķaidīja ar nicīgu spērienu. — Un… grāmata! Interesanti, vai ne?

Žurkas līda ārā no tumšajām alām, spraucās cauri restēm un jau pulcējās platākā gaiteņa sānu atzarojumos. Pagaidām to vēl nebija daudz: tikai daži desmiti. Joršs atbrīvoja to prātus no bai­lēm. Tuvojās nākamie žurku bariņi, un tiem sekoja vēl un vēl citi. Tās mērķtiecīgi virzījās šurp, zelta pupu smaržas vadītas, nelik­damās ne zinis par sargiem un nejuzdamas baiļu. Žurkas plūda kā paisuma vilnis, kā vesela jūra tumšu kažoku, garu astu un asu zobiņu. Tās steidzās garām cietumsargiem, kuri bailēs un riebumā kāpās sāņus, spiedās pie sienām, grūstījās. Tiesnesis turēja rokās Jorša mātes dzejas grāmatiņu un bija pārlieku dziļi iegrimis lasī­šanā, lai manītu, kas notiek apkārt.

— Kas tas ir? Buramvārdi? Dzejoļi? Kādas nesakarīgas blēņas… Seko… zilajam… efejas… zaram… Es protu arī tavu valodu, elf. Vai tu to zināji? Ienaidnieku valodas allaž jāprot.

Seko zilajam efejas zaram…

Efeju zari vienmer ir zaļi, to es zinu. Elfi melo vienmer, vai ne? Pat dzejoļus rakstīdami.

Seko zilajam efejas zaram, Tas tevi vedīs pie vizoša zelta. Nākotne gaišā saulē tiks celta, Ja spēkus visi apvienot varam…

Žurkas beidzot laida darbā zobus, tās uzklupa ne tikai zeltaina­jām pupām, bet arī visam pārējam, ko atrada savā ceļā, proti, tās koda Tiesneša kareivjiem pēdās un stilbos, tās iekoda arī pašam Tiesnesim, kurš iekliedzās un izmeta grāmatu no rokām. Tikai Rite un Joršs palika neskarti: vienīgi ap viņu kājām bija palikuši brīvi laukumi, bet visu pagraba grīdu jau sedza vienmērīgi biezs, ņu­dzošs, pīkstošs, zobains žurku paklājs.

Daži no sargiem metās bēgt, tverdamies pie sienām, lai žurku viļņi tos nenotriektu no kājām. Klakš — slēdzenes, kas saturēja Jorša rokām apvītās ķēdes, atsprāga vaļā. Klakš — un arī potītes bija brīvas. Nu jau grīda viļņojās kā vētras sakulta jūra, — žurkas rāpās cita pār citu, uzbrukdamas arvien niknāk. Tiesnesis paslī­dēja uz sabradātā vilciņa paliekām un pakrita. Nedaudzie gaitenī vēl palikušie kareivji steidzās viņam palīgā, un Rites kameras res­tes palika bez uzraudzības. Klakš — un arī restes atvērās. Joršs sa­tvēra Riti aiz rokas un izvilka gaitenī. Tad viņi lēniem soļiem devās prom, kāpdamies atmuguriski un neizlaizdami no acīm Tiesnesi un sargus. Žurkas pašķīrās viņu ceļā. Joršs satvēra vienu no sienā iestiprinātajām lāpām un uzmeta pēdējo skatienu Tiesnesim: tas beidzot bija ticis stāvus un centās cīnīties ar grauzējiem, vienlai­kus izrīkodams savus kareivjus. Pa kāpnēm lejā jau steidzās pa­pildspēki, bet augšstāvos kareivju bija vēl vairāk.

Par laimi, žurku prātos glabājās milzīga pazemes labirinta tēls — neizmērojams eju vijums, kas pletās zem visas pilsētas abpus upei.

Joršs un Rite pagriezās un laidās skriešus: projām no kāpnēm, kas veda uz augšstāvu. Ceļā pavisam drīz gadījās restes, taču slēdzene tūlīt atsprāga vaļā un viņi varēja turpināt skrējienu. Tagad, trau­coties pa tumšajiem gaiteņiem, Joršs visas režģu durvis atkal aiz­slēdza, lai kaut uz brīdi aizkavētu vajātājus, kad tie būs tikuši viņiem uz pēdām. Elfs bija cerējis drīz saskatīt kādu gaismas stariņu, kādu saules atspīdumu, kas liecinātu, ka līdz virszemei vairs nav tālu, taču eja spītīgi tiecās lejup arvien dziļāk pazemē. Žurku te bija krietni mazāk. Jaunas restes, jaunas slēdzenes, jaunas kāpnes un jauni gai­teņi — arvien tumšāki, arvien šaurāki un drūmāki. Droši vien Ard­vins vai kāds cits senatnes valdnieks bija nolēmis izmantot senās elfu pazemes galerijas, daļu pazemes telpu pārvēršot par cietumu un atdalot no pārējām ar restēm. Tagad senā Ardvina pils bija sa­grauta, tās vietā slējās Tiesneša savādā un greizā būve, taču senie pazemes kambari un ejas joprojām bija saglabājušās neskartas.

Joršs un Rite aizelsušies apstājās. Joršu pārņēma bailes: ja nu viņš nespēs atrast izeju no šī labirinta? Mūžīgi viņš žurku prātus pakļautībā nenoturēs, tās kļūs izklaidīgas un izklīdīs, vai varbūt kāds atcerēsies, ka žurkas gluži labi var aizbaidīt ar degošām lāpām. Un tad viņš un Rite būs spiesti sastapties ar veselu armiju kārtīgi bruņotu vīru, ar kuriem nebūs patīkami apspriesties, turklāt ir viegli nojaušams, kā beigtos pārrunas par iespēju abus bēgļus tomēr at­stāt dzīvus. Vai varbūt viņi abi vienkārši apmaldīsies pussagruvu­šajās ejās un nomirs badā, nevis pie karātavām.

— Es nezinu, kurp jāiet tālāk, — nedaudz atvilcis elpu, Joršs atzinās.

Rite rāmi pasmaidīja. Viņa tikai pacēla roku, norādot uz ejas griestiem, kur drebelīgā lāpas gaisma apspīdēja garum garu fresku, kas atveidoja zilus efejas vijumus. Tātad arī mammas dzejoļu grā­mata bija karte! Vajadzēja tikai sekot norādēm!

Efeju vijumi bija uzgleznoti it visur: sazarojumos un krustojumos, šaurajās ejās, kas saruka par tik šaurām alām, ka tālāk virzīties vairs nebija iespējams un atmuguriski vajadzēja rāpties atpakaļ, un tāpat ari platajos tuneļos, kas strauji aprāvās ar krāšņām fres­kām rotātām gala sienām.

Ieskatījies uzmanīgāk, Joršs saprata, ka vietumis efeju zari veido elfu rakstības burtus: ja vijumu cilpās varēja saredzēt vārdu ej, tad gaitenis nepārvērtās strupceļā. Viņi patiešām bija nokļuvuši senā labirintā. Ejas nemitīgi krustojās un sazarojās, un ik uz soļa vaja­dzēja meklēt zaros apslēptos burtus. Gadījās izlasīt strupu nē, bet citur rakstītais skanēja izsmējīgi: nu tavs ceļš būs krietni garāks. Vai arī: citreiz skaties vērīgāk.

Šai eju mudžeklī ceļu neatrastu neviens vientuļnieks, kam sveša elfu valoda. Taču vesels pulks karavīru, kam līdzi būtu pietiekami daudz izturīgas auklas, šo labirintu varētu izpētīt un pārvarēt. Tāpēc vajadzēja pasteigties: pēc īsāka vai garāka laika sprīža te ieradīsies arī Tiesneša kareivji.

Spēle kļuva sarežģītāka. Vārds ej norādīja uz ejām, kas aprāvās ar aklu sienu vai kāpnēm, kas nekur neveda. Uz vienas no šādām gala sienām bija uzgleznots elfu šaha galdiņš: uz tā baltas nimfas un divi melni pūķi cīnījās ap baltu karalieni, kuras kronim bija apvīts zils efeju zars. Atslēga bija meklējama grāmatā, — mammas dzejoļi bija mīklas, kuru atminējums atrodams senajās freskās.

Mēs skaistas un baltas, Spēcīgas un staltas, Visas četras ap karalieni stājam, No naidnieka nosargājam.

Nimfas! Joršs, atcerējies grāmatā lasīto, ieskatījās vērīgāk: pie katras nimfas rokas, kas turēja kareivīgi paslietu zobenu, bija pa sīkai spraudziņai, ko apslēpa uzgleznotas ēnas. Ieslidinājis pirk­stus spraugās, Joršs sataustīja sviras, taču nespēja tās nospiest. Bet par to bēdāties nevajadzēja: galvenais bija saprast, kā veidotas slēdzenes. Tikko Joršs bija izpratis, kā darbojas mehānisms, atska­nēja klakš un apgleznotā siena paslīdēja sāņus. Laiks un mitrums bija sabojājis sviras, tāpēc eju atkal aizvērt neizdevās, — Joršs un Rite steidzās dziļāk labirintā, atstājot brīvu ceļu arī vajātājiem.

Cita siena negaidīti noslēdza stāvas un nebeidzami garas vītņu kāpnes, pa kurām abi kāpa lejup nogurdinoši ilgi, — Joršs sprieda, ka viņi ir nokļuvuši dziļi, dziļi zem upes gultnes. Uz sienas bija uzgleznota jūra.

— Kad tiksim ārā no šejienes, apmetīsimies uz dzīvi jūras krastā, — Joršs teica Ritei, gribēdams uzmundrināt gan viņu, gan sevi.

…Saules staru briedētas, sāļu šļakatu mazgātas, sarkanās ogas… bija rakstīts grāmatā. Ieskatījies uzmanīgi, Joršs gleznotajā jūras plašumā atrada sīko saliņu, uz kuras auga savvaļas ķiršu koks un kurai pāri viņš bija laidies, sēdēdams Erbrova mugurā. Kas zina, vai jau tālā senatnē uz saliņas audzis ķirsis, kas bijis Jorša redzētā koka vecvectēvs, vai arī gleznotājs šādu ainu tikai iztēlojies vai nosapņojis? Gleznotajā kokā ogas mirdzēja koši sarkanas, bet tur, kur pār sulīgajiem augļiem krita lapu ēnas, bija akmenī apslēptas spraugas. Klakš. Arī šoreiz siena aizslīdēja sāņus un to vairs nebija iespējams aizvērt. Atlika vien steigties tālāk.

Viņi kāpa arvien zemāk, arvien dziļāk zem senās elfu galvas­pilsētas, brīnīdamies, cik neaptverami plašas un sazarotas ir vald­nieka pils pazemes telpas.

Ejām pāri stiepās pieputējuši zirnekļu tīkli, vietām bija nogru- vuši akmeņi, atstājot brīvu vien šauru spraugu, citur tuneļus bija pieplūdinājis ūdens: arvien biežāk nācās līst rāpus vai brist pa dzi­ļiem dubļiem, un arī elpot bija arvien grūtāk, gaiss bija smags un oda pēc trūdiem. Joršu māca bailes. Varbūt viņi gāja pretī nāvei, — par sevi Joršs nebēdāja, taču viņš nedrīkstēja pazudināt Riti. Iepriekš viņš īstas bailes nebija jutis, apzinādamies, ka viņu sargā senais pareģojums. Ne jau šāds tāds burvis, bet pats Ardvins, Gais­mas kungs, bija izteicies par viņa nākotni, un tas nozīmēja, ka

Joršs nākotni piedzīvos. Taču tagad viņš bija rīkojies pretēji pare­ģojumam! Viņš bija izkļuvis ārpus tā varas. Labāk mirt troļļa sa­plosītam, nekā dzīvot kopā ar to Tiesneša meitiņu! Arī nāve Daligaras pazemē bija labāka par kopdzīvi ar Austru. Bet, ja pare­ģojums ir spēkā tikai daļēji, tad uz pusi samazinās arī Jorša izdzī­vošanas iespējas. Ardvins uzskatīja, ka elfam jādzīvo, Tiesnesis apgalvoja, ka jāmirst; Ardvins bija tālu pagātnē, turpretī Ties­nesis — pavisam tuvu, turklāt viņa rīkojumus pildīja liela armija. Kaut nu vismaz izdotos izglābt Riti!

Piepeši eja beidzās. Viņi tupus rāpus bija līduši pa dubļiem, bet tagad ceļu aizšķērsoja metāla režģis. Viņpus restēm bija tumša un plaša telpa, no kuras strāvoja tīrs, salts gaiss. Acīmredzot eja viņus bija atvedusi līdz dabas veidotai pazemes alai. Režģis bija veidots kā sarežģīts efejzaru vijums: lapiņas bija kaltas no sudraba, zari no zelta. Bija skaidri redzams, ka skaistais kalums tapis elfu valdīša­nas laikos, taču nekādi nebija saredzams, kā šo režģi varētu atvērt: tam nebija ne slēdzenes, ne aizbīdņu.

— Es gribu tev ko jautāt, — ierunājās Rite. Raustīgajā lāpas gaismā viņas tumšās acis mirdzēja kā zvaigznes un sejā staroja nedrošs smaids. Arī Joršs atbildēja ar smaidu, klusībā cerēdams, ka meitene nejautās, cik lielas ir viņu izredzes uz glābiņu. Par šo jautājumu runāt viņš nevēlētos.

— Tagad? — Joršs jautāja.

Rite pamāja ar galvu. Nedrošība notrauca no viņas sejas smaidu, taču viņa vēlreiz apņēmīgi palocīja galvu.

— Nu, ko tu vēlies zināt?

— Tas, par ko runāja Tiesnesis… viņš teica, mmm… pēctecis… ko tas nozīmē? Tas ir cilvēks, kurš dara to pašu darbu, vai cilvēks, kuram ir tās pašas asinis? Nu, es domāju, mazmazdēla dēls vai meita un tamlīdzīgi… Saprati?

Joršs apjuka. Viņu pārņēma izbrīns un aizkustinājums. Meitenes zināšanu slāpes bija tik stipras, ka pat nāves briesmās, kad gaidāma jauna tikšanās ar Tiesnesi, pakāršana vai bada nāve pazemē, viņa tomēr spēja domāt par nezināmu vārdu nozīmēm.

— Pēctecis var nozīmēt gan vienu, gan otru, —Joršs paskaidroja.

Rite apmierināta pamāja.

— Un vai tam kungam, tam, kurš valdīja pār gaismu, bija daudz bērnu?

— Tu runā par Ardvinu?

-Jā.

Joršs pūlējās atcerēties: kaut arī viņš bija lasījis daudz vēstures grāmatu, tajās parasti netika pārāk plaši runāts par valdnieku ģimenes lietām.

— Eē, atcerējos. Ardvinam bija dēls, saukts par Džeseinu Viedo, kurš pēcāk sēdās tronī, valdīja ilgi, bet mira, pats savus bērnus ne­radījis. Vēl Ardvinam bija vismaz sešas meitas, par divām es zinu, ka tās aizprecējās tālu prom no Daligaras.

— Un visām šīm meitām dzima dēli un meitas, un tiem atkal dēli un meitas, tāpēc tagad vairs nevar zināt, kurš ir Ardvina pēc­tecis! Varbūt ir daudz tādu pēcteču, kas nemaz nezina, ka viņiem senčos bijis Ardvins! — Rite sajūsmināti iesaucās.

Joršs klusībā nosprieda, ka viņu saruna ir visai dīvaina, — katrā ziņā neiederīga šai brīdī un vietā.

— Jā, domāju, ka tā ir, — viņš apstiprināja Rites teikto.

Pēc vēsturiskās atkāpes Rite atkal pievērsās nezināmo vārdu nozīmēm.

— Un tā gaiš… gaišacība…

— Gaišredzība?

— Jā, gaišredzība. Vai tas nozīmē, ka tu aizver acis un tev prātā pašas no sevis veidojas bildes, kas parāda, kas vēlāk notiks?

— Jā, — atbildēja Joršs. Saruna viņam sāka apnikt. — Bet es nezinu, kā atvērt šīs restes. Mēs netiekam tālāk.

— Mēs noteikti tiksim, — mierīgi atbildēja Rite. — Noteikti ir kāda iespēja tās atvērt. Citādi nemaz nevar būt. Tu tikai vēl neesi pietiekami labi padomājis. Varbūt tev ir kaut kas ēdams? Kaut vai muļķīgais ēdiens?

— Muļķīgais?

— Nu, tāds, kurš nedomā.

Joršs pārbaudīja savas tunikas slepenās iekškabatas, kuras pirms došanās ceļā bija darinājis, likdams lietā mākas, kas savulaik bija apgūtas no bibliotēkas krājumos glabātajām divdesmit sešām grāmatām par šūšanu un izšūšanu. Kabatās patiešām vēl bija sau­jiņa zeltaino pupu. Viņš tās sniedza Ritei, un viņu rokas uz mirkli saskārās. Joršam pakrūtē iemetās dīvaina, smeldzīga sajūta, kas mazliet atgādināja izsalkuma žņaudzēju un baiļu krampjus, taču neko tādu viņš agrāk nebija jutis.

Rite steigšus sastūķēja pupas mutē. Joršs zināja, cik tās ir garšī­gas. Viņš pasmaidīja, redzot, kāda svētlaimīga izteiksme parādās meitenes sejā. Viņš juta, kā meiteni piepilda prieks, — tas kā vēt­ras vējš iebrāzās arī Jorša prātā. Skaidrs, ka viņi atradīs ceļu ārā no pazemes. Skaidrs, ka viņš spēs izglābt Riti. Viņš ir izkļuvis ārpus pareģojuma sargājošā loka, taču viņš joprojām ir elfs. Pēdējais un visvarenākais. Un te bija senās elfu galvaspilsētas pazemes kam­bari. Ceļš noteikti bija, vajadzēja tikai to atrast. Un, lai to atrastu, vajadzēja vien pārliecību, ka tas būs pa spēkam. Joršam uzmācās vēlēšanās pateikt Ritei, cik ļoti viņš to mīl un ka nekas cits šai pasaulē viņam vairs nešķiet svarīgs. Taču, par laimi, viņš spēja sa­valdīties un savas jūtas noklusēt: Rite taču ir cilvēks, nevis elfs, bet cilvēki savus dzīvesbiedrus neizvēlas bērnībā, cilvēki šādu iz­vēli izdara tikai pieauguši. Vajadzēja nogaidīt un cerēt, ka Rite viņu pieņems. Labāk vēl dažus gadus neko neteikt. Turklāt viņš taču ir elfs, un lielākā daļa cilvēku elfus ienīst. Pat Monsers un Sajra sākumā elfus neieredzēja! Jānogaida, līdz Rite viņu iepazīs tuvāk, varbūt tad varēs cerēt uz meitenes labvēlību.

Piepeši Rite sāka viņu izvaicāt par Austru: vai viņš to pazīstot? Vai esot redzējis, cik tā skaista? Joršs jau gribēja teikt, ka uzskata tiesneša meitu par stulbu un iedomīgu zosi, kad prātā iešāvās negaidīta doma: Rite izturas tik droši, jo ir pārliecināta, ka Joršu sargā pareģojuma spēks. Tikko meitene uzzinās, ka viņš no pare­ģojuma lemtā liktens un drošības ir atteicies, bailes to sagrābs kā vanags zvirbulēnu. Tāpēc Joršs, ne vārda nebilzdams, tikai piekrī­toši pamāja.