Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Septītā nodaļa

Rite gulēja piesaulītē, un laiks plūda viņai pāri kā ūdens upes olim.

Kopš pūķis bija piepildījis debesis ar savu spārnu zaļumu, viņi vairs nebija strādājuši nevienu pašu dienu. Neviens nebija sadzi­nis Jomiras pēdas, neviens nemaz nedzinās tai pakaļ. Arī ēdiens bija kļuvis drusku labāks, un piedevām Rite nebija saņēmusi sodu. Bija noticis neticamais. Taisnību sakot, kaut arī bija pagājušas tikai dažas dienas, atmiņas par īstenībā notikušo bija tik ļoti samudži­nājušās, sagrozījušās un pārvērtušās neskaitāmos atstāstījumu variantos, ka patiesība bija nozaudēta uz visiem laikiem.

Beigu beigās vislielāko ticamību bija iemantojis stāsts par to, kā pūķis bija parādījies debesīs, nolaupījis nabaga Jomiru, bet pārē­jie bāreņi no līdzīga likteņa izglābušies vienīgi tāpēc, ka varonīgais Strumacis bija cēlies kaujai, drošsirdīgi cīnījies un visbeidzot, asinīm noplūdis, piespiedis pūķi bēgt. Stāsts pats par sevi bija smieklīgs, taču vēl smieklīgāk bija tas, ka stāstītāji un klausītāji pēc trešās atstāstīšanas reizes paši bija tam pilnībā noticējuši. Pa­tiesība bija pagaisusi tāpat, kā zemē bija iesūkusies sašķaidīto vīn­ogu sula. Un Rite bija palikusi bez soda. Tieši otrādi, — dažos no stāsta variantiem viņa bija atzīta par to, kura pirmā sacēlusi trauksmi, un, lai gan par varonību to nosaukt nevarēja, pieminē­šanas vērta šāda rīcība bija. Turpat netālu, atspiedusies pret zedeņu žogu, stāvēja Dragarna un izklāstīja notikušo Daligaras oficiāla­jam sūtnim: — …Un tad tā meitene, Rite, sacēla trauksmi. Viņa ir salašņu meita, vecāki bija neģēlīgi noziedznieki, — Dragarna nopūtās, — bet taisnā tiesa viņu negantības jau pārtraukusi. Mei­tene par spīti nelāgajai izcelsmei un pateicoties šeit apgūtajām mācībām prata rīkoties pareizi. Protams, viņa domāja ne tikai par savu biedru glābšanu, trauksmi sacelt viņu mudināja arī bailes no pūķa, protams… — Dragarna nervozi iesmējās. — …tomēr, ņemot vērā mūsu ietekmi, viņa rīkojās pareizi. Žēl, ka jūs viņu neredzē­jāt, es domāju, Strumaci… — Aizkustinājuma pilns, tālēs aizklīdis skatiens un bikls smaids. — Viņš pielēca kājās, satvēra vīnogu pilnu milzīgu kurvi un, izmantodams to kā vairogu…

Tātad Riti nevajadzēja sodīt, Jomiru nevajadzēja meklēt, jo viņa oficiāli bija atzīta par bojā gājušu, bet Strumacim tika četri ap­balvojumi: par drosmi, stājoties pretī ienaidniekam, par cēlsirdību, kas izrādīta, glābjot mazgadīgos, neievērojot to necienīgumu, par nicinājumu pret nāves briesmām un par spēju godināt Daligaru, jo brīdī, kad vajadzēja atvairīt biesmoni, triecot tam pretī ogu kurvi…

— …Strumacis iesaucās: "Par Daligaru un tās Tiesnesi!" un metās virsū pūķim. Jā, tieši tā! Mans laulātais draugs metās cīņā, bruņojies ar vīnogu kurvi un kliegdams kā varonis… — Aprauti šņuksti un aizkustinājuma asara. — Briesmoni, to redzot, sagrāba šausmas, un tas metās bēgt, izplezdams savus milzīgos spārnus. Starp zobiem tam vēl bija redzams viss, kas palicis pāri no nabaga Jomiras, un…

Rite bija laimīga, ka Jomira tagad ir brīva un kopā ar vecākiem, taču viņa sāpīgi ilgojās pēc draudzenes. Tik ļoti pietrūka kāda, ar kurn varētu izrunāties, atcerēties, kas īsti noticis, un censties saprast.

īsts pūķis bija parādījies debesīs. Zaļš. Tieši tāds kā viņas sapnī. Pūķi nemaz nebija izmiruši, un sapnis nebija tukšas iedomas. Pūķis lidoja pret gaismu, tomēr par spīti tieši acīs krītošajiem saules sta­riem Ritei bija izdevies saskatīt, ka tam pie kājām karājas cilvē­ciņš, bīstami šūpojoties tukšumā. Varētu domāt, ka tas ir pūķa laupījums, nelaimīgs, nomedīts upuris, taču tieši tobrīd, kad Rite lūkojās uz pūķi, cilvēciņš itin kā apmeta kūleni un ērti iekārtojās pūķim uz skausta. Pret spilgto sauli cilvēciņš izskatījās melns. Sēdēdams pūķa mugurā, tas iepleta rokas, kā gribēdams apskaut visu pasauli. Tā bija pēdējā skaidrā aina. Tūlīt pēc tam pūķis bija pagriezies un strauji aizlidojis uz Tumšo kalnu pusi, nozuzdams skatieniem.

Tātad pūķis eksistēja un pat nesa kādu uz muguras.

Princi? Ko gan citu, ja ne princi? Rites prāts itin kā bija sašķē­lies uz pusēm. Viena puse apgalvoja, ka sapnis ir patiess. Pūķis bija atlidojis viņu glābt un bija viņai palīdzējis arī tikai ar savu parādīšanos. Drīz tas atlidos atkal un aiznesīs Riti prom. Viņu pār­ņēma laimīgas trīsas, cerības dzirkstīja, un atmiņas par smaragd­zaļo gaismu staroja kā svecīte tumsā.

Taču otra prāta puse apgalvoja, ka viss ir pilnīgas blēņas. Viņa taču nav nekāda princese vai kas tamlīdzīgs. Vienkārši pasaulē vēl bija viens pūķis, tas arī viss.

Pasaulē vienkārši vēl bija viens pūķis, kuram kāds sēdēja mugurā un kurš pavisam nejauši bija atlidojis tai brīdī, kad Rite bija iz­misusi un nonākusi briesmās? Pavisam nejauši pūķis bija viņu izglābis, vienkārši parādoties pie debesīm? Pavisam nejauši šis pūķis izskatījās tieši tāpat kā tas, kuru viņa redzēja sapņos ik nakti, kopš viņas ģimene bija iznīcināta? Sakritība?

Bet bija vēl cita doma, kas slepeni jaucās pa galvu. Riebīgs domu tārps, domu kāpurs — spalvains un indīgs kā tie, ko jūnijā var atrast ķiršogās, kuras no ārpuses izskatās skaistas un gardas, bet īstenībā tādas nemaz nav. Varbūt viss, ko teica Dragarna un Stru­macis, bija patiesība. Varbūt tie nebija tikai apmelojumi, tikai ļauni izdomājumi. Varbūt viņa tiešām nebija parasta meitene. Varbūt viņas ģimene tiešām bija… slikta. Ģimene, kura… Riti pārņēma riebums, pat mēģinot šos vārdus izrunāt tikai domās. Ģimene, kura bija palīdzējusi elfiem. Tas bija drausmīgi, tā nevarēja būt patiesība. Viņas mamma un viņas tētis taču bija labi, tie bija tikai apmelojumi, nebija iespējams, ka viņi būtu spējuši darīt kaut ko tik pretīgu un atbaidošu: palīdzēt elfam, turklāt saņemot par to naudu. Tā bija skanējusi apsūdzība. Viņi esot aizstāvējuši elfu, bet pretī saņēmuši zelta naudas gabalus, par kuriem vēlāk nopirkuši māju, kūtis, govi, zirgu, aitas, vistas un augļu dārzu. Tāds, kurš aiz­stāv elfus, var būt sapinies arī ar pūķiem. Turklāt viņi nebija palī­dzējuši parastam elfam, bet tieši Elfam, tam, kurš gadu pirms Rites dzimšanas bija uzbrucis Daligaras pilsētai. No šī drausmoņa plo­sīšanās pilsētu bija izglābis tikai Tiesnesis. Asinskārais elfs būtu turpinājis slepkavot un būtu nogalinājis visus — kareivjus, sie­vietes, bērnus, suņus un pat vistas, ja savā drošsirdībā un cēlumā viņam pretī nebūtu stājies pats Tiesnesis.

Visos sīkumos šie notikumi nekad netika izklāstīti, un Ritei ne­bija īstas skaidrības. Viņu pat māca klusas šaubas. Viņai vēl nekad nebija gadījies sastapt nevienu, kura vecākus būtu nobendējis briesmīgais Daligaras elfs, ber visi grāfistes bāreņi taču auga vie­nuviet — šeit Bāreņu namā, kopā ar Riti.

Ja jau elfs bija tik varens, ka bija satriecis karavīrus tikai ar sava drausmīgā vārda skaņām vien, tad kā gan Tiesnesis bija spējis viņu pieveikt? Varbūt Tiesnesis bija cīnījies tāpat, kā drošsirdīgais Stru­macis bija stājies pretī pūķim? Rite klusītēm iesmējās. Atkal uz­plūda jautrība. Varbūt viss bija vieni vienīgi meli? Varbūt pūķi nemaz nebija ļauni un elfi asinskāri? Varbūt tie visi ir tikai tukši izdomājumi tāpat kā varonīgā kauja vīna kalnā?

— Tā bija varonīga kauja, va-ro-nī-ga, — turpināja Dragarnas balss. — Asinis plūda no viņa miesām gluži kā sula no vīnogu spiežamā kubla…

Varbūt pūķi patiesībā bija labi un šis pūķis bija atlidojis, lai at­rastu viņu. Rite aizvēra acis. Skumjas un izsalkums tūdaļ pagaisa un zem plakstiņiem atausa jau pierastais tēls: pūķis bija tik tuvu, ka viņa spārni aizpildīja visas debesis. Rite pat varēja saskatīt zel­tainu pūku joslas, kas mijās ar smaragdzaļām zvīņām.

Kaut arī Rite gulēja aizvērtām acīm, viņa sajuta, ka tuvu bla­kus parādījies vēl kāds. Tā bija ne ar ko nesajaucamā sajūta, ko rada pētīgs cita cilvēka skatiens. Rite atvēra acis un dažu sprīžu attālumā ieraudzīja Kaļas seju. Pāris soļu tālāk, rokas uz krūtīm sakrustojuši, stāvēja Kresks un Morons, bet Kala, nometusies ceļos, pētīja Riti tā, kā mēdz aplūkot sarkano skudru pūzni — vienlai­kus ar riebumu un bailēm.

Rite saprata, ka nepatikšanas tomēr vēl nav galā. Viņa piecē­lās un pievērsa ciešu skatienu trijotnei.

— Kur palika Jomira? — čukstus noprasīja Kala. Viņa bija sīka auguma meitene gaišiem matiem, kas, saķepuši netīrās šķipsnās, krita pār seju, vēl vairāk izceļot naida un niknuma pilnos vaibstus. Ja Kalai aiz muguras nestāvētu abi sabiedrotie, viņa neuzdrošinā­tos uzmākties Ritei ar šādiem jautājumiem, bet kopā ar Kresku un Moronu viņa jutās stipra.

— Viņu apēda pūķis. Vai tad tu neatceries? — rāmi atbildēja Rite.

— Tā nav taisnība, — izšņāca Kala. — Tu kaut ko zini. Pūķis parādījās tieši īstajā brīdī. — Kaļas skatiens pētīgi iedūrās Rites sejā. — Tava ģimene bija draugos ar elfiem. Varbūt arī ar pūķiem?

— Ja tu gribi, mēs varam iet pie Dragarnas un pajautāt, vai tas, ko viņa visiem stāsta, ir patiesība vai meli, — Rite gluži mierīgi ierosināja un jau pagriezās, it kā no tiesas grasītos doties pie Dra­garnas. Kresks un Morons brīdi viņu vēroja, tad saknieba lūpas, paraustīja plecus un, uzmetuši vēl pa naidīgam skatienam, gāja prom. Rite un Kala palika divatā.

— …Pūķis bailēs iekunkstējās, starp viņa zobiem vēl bija re­dzama nelaimīgās meitenes rociņa… — Dragarna ij nedomāja rimties.

— Tā nav taisnība, — caur zobiem izgrūda Kala. Viņas acis bija asaru pilnas, tajās bija viss pasaules niknums un aizvainojums. Kāds bija riskējis ar dzīvību, lai atkal varētu apskaut Jomiru, savu meitiņu. Neviens nekad nebija meklējis Kalu.

Rite ilgi vēroja viņu. Tad izrunāja pilnīgi bezjēdzīgus vārdus: — Agrāk vai vēlāk kāds atnāks arī pēc tevis. — Šie vārdi paši iz­spruka pār lūpām, un Rite šausmu pārņemta klausījās, kā tie skan. Tie bija nejēdzīgi un nežēlīgi, jo labāk dzīvot bez cerībām nekā mānīt sevi ar ilūzijām un tad redzēt, kā tās sabrūk. Taču vārdi bija izskanējuši paši. Rite lūkojās netīrajā, gaišo šķipsnu aizsegtajā Kaļas sejā, viņas izmisuma un dusmu pilnajās acīs. Un vārdi atkal paši kāpa pār lūpām.

— Agrāk vai vēlāk kāds tevi aizvedīs projām no šejienes, — Rite apstiprināja.

Pat biezā netīrumu kārta nevarēja noslēpt Kaļas bālumu. Mei­tene ieplēta acis. Un piešāva rokas pie mutes, kā gribēdama ap­spiest kliedzienu. Vai kunkstienu. Viņas kreisajai rokai trūka īkšķa, bet īkšķis, kā zināms, ir vissvarīgākais pirksts. Piepeši Rites prāta dziļumos pazibēja jauna aina: Kaļas rociņa, kurai bija visi pieci pirksti. Rite līdz asinīm sakoda mēli, lai savaldītos, lai nepateiktu, ka reiz arī šī roka atkal būs vesela. Tas būtu pārāk absurdi, pārāk nežēlīgi.

— Tu esi ragana, vai ne? — čukstus jautāja Kala. —Tavējā bija burvju un raganu ģimene? Tāpēc jūs draudzējāties ar elfiem? Bet tu… patiešām… visu zini iepriekš?… Tiešām?

Rite neko neatbildēja.

— No Strumača auguma straumēm vien plūda asinis un dubļi. Ja jūs to būtu redzējis… Asinis un dubļi… — turpināja Dragarna. Piepeši viņas stāstījumu aprāva apspiests kliedziens. Virs viņu gal­vām riņķoja milzīgs, brīnumains un draudīgs pūķis ar smaragda spārniem. Tam uz muguras bija saskatāma sīka, balta figūriņa. It visur skanēja šausmu kliedzieni. Visi bēga, kur kurais. Uzrāvies no ierasti rāmā snaudiena un aizmirsis savus nesenos drosmes un varonības apliecinājumus kaujas laikā, Strumacis neiedomājamā ātrumā joza uz tuvākās salmu stirpas pusi. Daligaras oficiālais sūt­nis, kurš turklāt bija atgādājis šurp Strumača apbalvojumus, bija pārlieku aizņemts ar bēgšanu pretējā virzienā, proti, pie sava zirga, tāpēc neievēroja, ka varonīgā pūķu uzvarētāja rīcība ir gaužām dīvaina. Arī Dragarna bija iesprukusi salmu gubā. Taču pa ceļam viņa bija uzgrūdusies kādam no mazākajiem bērniem un visā ga­rumā izstiepusies dubļos. Tagad viņas gaišzilā tunika ar smalka­jiem sudraba izšuvumiem bija nolipuši netīrumiem. Arī Kresks un Morons bija aizskrējuši jau labi tālu.

Rite stāvēja nekustīgi un vēroja pūķi. Tik tikko manāms smaids bija atplaucis viņas lūpās. Pūķis, apmetis vēl vienu loku, devās atpakaļ uz Tumšajiem kalniem un drīz vien nozuda aiz to virsot­nēm. Droši vien viņa mājoklis bija turpat netālu. Kala apstulbusi stāvēja līdzās Ritei. Arī viņa nebija aizbēgusi. Beidzot Kala uzdro­šinājās pajautāt: — Vai tagad, kad Jomira ir prom, es drīkstu gu­lēt tev blakus?

Ritei nevajadzēja apdomāt šo lūgumu. — Protams, — viņa at­bildēja.