Ceļojums ar slepkavu

9 DŽENOVAS EKSPRESIS

Dafs tā arī nespēja, kā nākas, izgaršot itāļu virtuves gar­dumus, jo atlikušo vakariņu laiku cītīgi prātoja, ko iesākt ar Fenuvikiem. Varbūt nodot viņus Itālijas policijas ziņā? Taču pret Normanu Fenuviku nebija nekādu konkrētu pierādījumu. Turklāt tāda gadījumā majors sāktu interesēties par visu Lautona grupu, un to inspektors nevēlējās. Beidzot Dafs no­lēma atstāt dīvaino pāri mierā.

No jauna saticies ar municipālās policijas šefu, inspektors pārliecinājās par sava lēmuma pareizību. Majors, kura uzpūtī­ba bija krietni noplakusi, atzinās, ka liecinieku pratināšanas gaitā nozieguma aina kļuvusi arvien neskaidrāka. Viss atgā­dināja klasisku bezpierādījumu slepkavību. Nebija atrasts ne ierocis, ne lodes čaulīte. Vienīgais tiešais liecinieks Dafs atra­dās ārpus aizdomām. Varēja manīt, ka majors ir tuvu sabru­kumam. Izteicis viņam līdzjūtību, Dafs izgāja ievilkt elpu uz terases un ieraudzīja tur pītos krēslos sēdošos Pamelu Poteri un Marku Kenaveju.

— Jauka vietiņa patērzēšanai, — apsēdies līdzās jaunie­šiem, detektīvs konstatēja.

— Patiešām jauka, — Kenavejs piekrita. — Tik spoža mē­nesnīca un vēl aromāts, kas plūst no apelsīnu birzs! Mēs tie­ši prātojam, vai nebūs jāpiemaksā pie rēķina. Lautons jau ceļojuma sākumā brīdināja, ka par papildu servisu nāksies piemaksāt. Piemēram, par veļas mazgāšanu, par vīnu, ko pa­sūtīsim numurā, un tā tālāk. Varbūt mēnessgaisma un ziedu smarža arī ir papildu serviss?

— Ļoti negribas sagandēt jūsu romantisko noskaņoju­mu. — Inspektors pasmaidīja. — Bet man steidzīgi jānoskaid­ro daži jautājumi. Vai tiesa, ka pirms vakariņām jūs abi devā­ties nelielā pastaigā?

— Vēlējāmies uzlabot apetīti, — Kenavejs paskaidroja.

— Mūs taču nepārtraukti baro kā uz kaušanu! Kā pēc tā lai novērtē šejienes pavārmākslas šedevrus?

— Misters Teits neiebilda, ka jūs viņu atstājat vienu?

— Tieši otrādi, viņš gribēja atpūsties un bija laimīgs, ka vācos prom.

— Kurā stāvā esat apmetušies?

— Trešajā.

— Tālu no lifta?

— Gandrīz līdzās.

— Vai sešos četrdesmit piecās jūs vēl bijāt viesnīcā? Vai dzirdējāt šāviena troksni?

— Biju un dzirdēju.

— Kur jūs tajā brīdī atradāties?

— Apakšējā hallē. Gaidīju Pamelu. Mēs gan bijām noru­nājuši satikties septiņos, bet patrons mani vārda tiešajā no­zīmē patrieca no numura.

— Vai, gaidīdams Pamelu, nepamanījāt vēl kādu no jūsu grupas?

— Nevienu. Šurpu turpu šaudījās tikai daži viesnīcas kal­potāji. Šāviena troksni dzirdēju, bet nesapratu, kas tas ir. Troksnis atskanēja no lifta puses, un, tā kā jau biju iepazinies ar šo Itālijas tehnikas brīnumu, gaidīju, ka nākamā mirklī kabīne, liesmu un dumu apņemta, gāzīsies lejā! — Marks iesmejās.

— Vai tas nozīmē, ka šāviena brīdī misters Teits atradās savā numurā?

— Protams, un jādomā, ka sirsnīgi krāca.

— Pieņemsim, ka tā arī bija, — Dafs domīgi novilka.

Nule pieminētais misters Teits, tērpies elegantā vakara

uzvalkā, cienīgi iesoļoja terasē. Dafs pārsteigts vēroja, ka advokāts nepavisam nav tik vecs, kā viņam bija licies. Var­būt slimīgs, noteikti norūpējies, bet citādi — vīrietis labākajos gados.

— Es jūs meklēju, — Teits uzrunāja Kenaveju.

— Pakavējieties mūsu kompānijā, — Dafs aicināja. — Va­kars ir tik jauks!

— Neredzu nekā jauka, — Teits saīdzis noducināja. — Vis­mīļāk es gribētu atrasties Ņujorkā. Man šī bezdarbīgā vaļošanās ir līdz kaklam…

Ka tik viņš netaisās pārtraukt ceļojumu, Dafs pie sevis no­domāja.

— Iesim augšā, Mark! — Teits pavēlēja. — Gribu doties pie miera. Neraizējieties, šovakar ilga lasīšana neiznāks.

— Atkal kriminālromāni? — Dafs jautāja.

— Nē. Slepkavību te tāpat ir diezgan. Mēs tagad lasām krievu klasiku. Marks cer mani tā ātrāk iemidzināt, lai viņam atliktu vairāk laika pastaigam mēnessgaismā. Ejam, Mark!

— Pienākums aicina! — Marks Kenavejs smaidīdams pie­cēlās. — Jāiet vien būs. Diemžēl tev vienai nāksies apmaksāt rēķinu par mēnesnīcu un ziedu smaržām. Ar labu nakti!

— Patīkams jauneklis, vai ne? — Dafs uzlūkoja Pamelu.

— Ļoti patīkams, — meitene atsaucās. — Tikai reizēm… Toties šodien viņš uzvedās lieliski.

— Ko nozīmē "reizēm"?

— Nu, katram cilvēkam jau kaut kas uznāk. Tādās reizēs viņš visžēlīgi no saviem aristokrātiskajiem augstumiem nolai­žas līdz tādai plebejietei kā es. Marks, redzat, ir no pašas Bostonas, bet es tikai tāda Vidējo Rietumu šmule… Jums gan šīs atšķirības laikam neko neizsaka?

— Neizsaka vis, — anglis atzinās. — Labāk pastāstiet, kā pārējie grupas tūristi reaģēja uz pēdējo slepkavību.

— Samērā mierīgi. Cilvēks jau pierod pie visa… Nez vai mūs te ilgi aizturēs?

— Tas atkarīgs no tā, kāda policija šo lietu izmeklēs. Itā­lijā to ir trīs: valsts policija, municipālā policija un vēl karabinieri. Katrai savs reglaments un sava birokrātija. Taču es centīšos pārliecināt majoru, ka šis traģiskais gadījums pilnī­bā iekļaujas viņa municipālo malaču kompetencē un, ja radī­sies kadas grūtības, lai visu vainu uzveļ man.

— Sakiet, lūdzu, — meitene pieklusināja balsi, — vai jums neliekas, ka manu vectētiņu un šo aktrisi noslepkavojis viens un tas pats noziedznieks?

— Par to es esmu pārliecināts, mis Potere. Viņš nogalinā­ja arī misteru Honivudu.

— Iznāk, ka tā nebija pašnāvība… — Pamela nobāla.

— Bet kurš tad ir šis neģēlis? Kurš?!

— "Nekas nav tādā miglā tīts, ko neceļ gaismā saules rīts", tā saka mans ķīniešu draugs. Iespējams, ka Honolulu jūs ar viņu iepazīsieties. Pagaidām vēl līdz saules rītam ir tālu. Visam savs laiks… Tāpēc jau vēlējos palikt ar jums di­vatā, lai paziņotu, ka daļa no mūsu uzdevuma ir atrisināta. Man kabatā ir vēstule, kas apliecina, ka jūsu vectēvs kritis par upuri liktenīgai nejaušībai.

Pamela pielēca kājās.

— Lūdzu, lūdzu, iedodiet man to izlasīt! Kas rakstījis to vēstuli?

— Cikos mēs rīt no rīta varam satikties? — Dafs jautāja, pasniedzis Pamelai konvertu.

— Ap astoņiem hallē. — Un viņa skriešus iemetās viesnī­cā.

Uz terases parādījās galīgi izmisušais majors. Pēc garā­kas sarunas Dafs pārliecināja itāļu kolēģi, ka aktrises noga­lināšana ir tikpat noslēpumaina kā Londonas viesnīcā izdarī­tā slepkavība un tāpēc visas šīs sērijas izmeklēšanas grūtības jāuzņemas policijai, kuras teritorijā tās sākušās — tātad Skotlendjardam. Majors no inspektora atvadījās jūtami labā­kā garastāvoklī.

Nākamais rīts šķita kā atdzīvojies Itālijas tūrisma pla­kāts — pāri jūras smaragda zaļumam pletās koši zilas debe­sis ar zelta saules ripu vidū. Taču Pamela Potere, tieši asto­ņos ienakdama ballē, dabas uzkrītošajam skaistumam nepie­vērsa uzmanību. Bezmiega nakts un izlietās asaras bija pār­vērtušas viņu nelaimes čupiņā. Neteikdama ne vārda, viņa atdeva inspektoram vēstuli.

— Jums tas bija jāzina, — Dafs līdzjūtīgi teica. — Neva­rēju neko labāku izdomāt, tāpēc iedevu jums Honivuda vēs­tuli. Tas droši vien bija nežēlīgi. Ja varat, piedodiet man.

— Esmu jums loti pateicīga, — viņa klusā balsī teica.

— Labāk to nevarēja izdarīt. Mans nabaga vectētiņš… Aiz­iet bojā tikai tāpēc, ka metās izpalīdzēt gluži svešam cilvē­kam… Tas bija pilnīgi viņa garā.

— Šos jūsu vārdus varētu iegravēt viņa kapa pieminek­lī…

— Varbūt… — Pēkšņi Pamelas acis iekvēlojās. — Es ne­taisos šai lietai pielikt punktu! Slepkava jāatrod un jātiesā! Ātrāk es mierā nelikšos!

— Es arī, — Dafs piebalsoja. Atcerējies liftā noslepkavoto aktrisi, viņš bargi piemetināja: — Lai tas maksā ko maksā­dams, Džims Everhards no cilpas neizspruks. Vai vēstule ne­rosināja jūsu aizdomas uz kādu no tūristiem?

— Negulēju ne minūti, tikai domāju un domāju. Bet ne­viens slepkavas lomai neder. Pat Maksis Minčins ne. Varbūt Vivians? Tomēr liekas, ka viņu interesē vienīgi misis Spaisere. Kapteinis Kīns? Diezgan pretīgs tips, un reizēm viņš uzvedas visai aizdomīgi, bet… Manuprāt, viņš ir tikai sīks blēdis. Misters Teits? Viņa kaprīzes un biežās garastāvokļa maiņas drīzāk ir pārguruma vai slimības sekas. Misters Ross? At­klāts un gaišs cilvēks, nekur nejaucas un draudzīgs ar visiem. Savukārt Benbovs nav spējīgs izdarīt kaut ko tādu, ko neva­rētu nofilmēt, lai pēc tam parādītu saviem draugiem Akronā. Vēl atliek doktors Lautons un tas āksts Fenuviks. Būtu pil­nīgs absurds pieļaut domu, ka…

— Šajā lietā jāpieļauj viss, pat absurds! — inspektors pie­zīmēja. — Jūs aizmirsāt pieminēt vēl vienu grupas vīrieti.

— Kuru?

— Misteru Kenaveju.

— Nesmīdiniet mani!

— Atkārtoju: jāņem vērā viss un visi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gribu jūs lūgt kļūt par manu aģenti.

— Kādā nozīmē?

— Visparastākajā. Man uz kādu laiku nāksies jūs pamest. No Londonas ir daudz vieglāk savākt nepieciešamās ziņas par katru aizdomās turamo. Jums vajadzēs turēt vaļā acis un au­sis un no katras ostas sūtīt man vēstuli par redzēto un dzir­dēto. Sievietēm tas lieliski izdodas. Ja pēkšņi notiks kas nepa­redzēti svarīgs, jums nāksies tērēties telegrammai. Adrese vienkārša: Londona, Skotlendjards, man.

— Lai notiek, — Pamela piekrita. — Es jau tā rakstu vis­maz ducim amerikāņu, kāpēc lai viņu vidū nebūtu arī viens anglis?

— Man tas būs liels gods. — Inspektors pasmaidīja.

Hallē ienāca misis Lūsa.

— O, jaunatne jau uz kājām! Mīlulīt, cik jauki redzēt jūs tik drošā sabiedrībā… Inspektora kungs, man nav ne mazāko šaubu, ka sirdslietās jūs esat tikpat bīstams kā citi vīrieši, to­mēr šķiet, ka šobrīd jums flirts nav prātā.

Dafs skaļi iesmējās.

— Burvīgs rīts, vai ne, misis Lūsa?

— Tiešām? — Vecā dāma samiedza acis. — Esmu kaliforniete, un mani ar jauku laiku pārsteigt ir grūti.

— Kā labi gulējāt? — Pamela jautāja.

— Es vienmēr guļu labi, ja vien pietiekami bieži mainu guļamistabas! Nekādas slepkavības manu miegu neiespaido. Reiz Deli manu acu priekšā… Bet tas diez vai var jūs inte­resēt. Vai ir kas jauns sakarā ar vakarējo šāvienu?

— Pagaidām nekas. — Dafs sadrūma.

— Tas mani nepārsteidz. Jūs taču neesat pārcilvēks. Tikai pārcilvēks spētu tūdaļ sagrābt velnišķīgo nelieti, kas iemanī­jies neatstāt nekādas pēdas. Vai nāksiet brokastot, Pamela?

— Tūlīt. Mirstu nost aiz bada!

Ap pusdienlaiku kļuva skaidrs, ka vietējā policija netaisās nevienu aizturēt. Rivjēras tūristiskais prestižs bija pārāk augsts, lai to grautu ar apšaubāmiem izmeklēšanas eksperi­mentiem. Tāpēc noteiktajā stundā Lautona grupas bagāža at­radās pie viesnīcas durvīm. Pienāca arī autobuss, kam vaja­dzēja tūristus aizgādāt uz Dženovas ekspresi precīzi divos.

Doktors Lautons, atguvies no pārdzīvojumiem, kā allaž dubul­tojās un trīskāršojās, sniegdams pa labi un pa kreisi pado­mus un instrukcijas.

Arī municipālās policijas majors bija atguvis impozanto izskatu. Roma bija devusi pavēli nodot slepkavības izmeklē­šanu Skotlendjardam. Mirdzošā mundierī majors cēli grozījās viesnīcas priekšā, apburdams dāmas ar savu neatvairāmo vī­rišķību.

Vienīgi inspektors Dafs nejutās labi. Viņu nomāca šķir­šanās no grupas, kuras vidū atradās vēl nenotvertais nežēlī­gais slepkava. Tagad noziedznieks pa doktora Lautona izstrā­dāto maršrutu arvien vairāk no viņa attālināsies…

Stacijā ceļotāji nepacietīgi gaidīja vilciena atiešanas svil­pi. Sedija Minčina skaļi pauda sašutumu par to, ka muitnieki nepievērš uzmanību viņas ceļasomām. Čikāgas gangstera lau­lātā draudzene tik ļoti vēlējās viņus apžilbināt ar saviem ie­guvumiem Francijas un Itālijas kūrortu juvelieru veikalos… Pārējo līksma bezrūpība liecināja, ka te ceļo saskanīga tūris­tu grupa. Pēkšņi priecīgo murdoņu pārtrauca misis Spaiseres spaigā ievaimanāšanās:

— Ak kungs, kā es to nepamanīju agrāk!

— Kas noticis? — Lautons bažu pilns jautāja.

— Mēs tagad esam trīspadsmit!

— Neņemiet galva tādus niekus. — Maksis Minčins mieri­noši uzsita satrauktajai dāmai uz pleca. — Pie mums Čikā­gā…

— Jūs esat tieši divpadsmit, — Lautons partrauca gang­stera izvirdumu. — Trīspadsmitais esmu es, bet tas neskaitās.

— Irēna, kā jūs varat uztraukties par tādiem niekiem? — brīnījās Stjuarts Vivians. — Tā taču ir visparastākā māņti­cība.

— Nu un tad? Sava māņticība var būt ikvienam.

— Ikvienam? Manuprāt, tikai galīgiem nejēgām…

Irēnas Spaiseres zaļās acis dusmās iezalgojās.

— Nedomāju, ka esmu galīga nejēga, — misis Lūsa tie­cās samierināt ķildniekus, — tomēr arī man ir savi aizsprie­dumi. Trīspadsmit gan allaž bijis mans laimes skaitlis, to­ties baidos no melniem kaķiem. Atceros, kā reiz Šanhajā man rikšai ceļu pārskrēja melns kaķis. Velti nopūlējos pierunāt viņu iegriezties citā ielā. Un kas no tā iznāca? Nākamajā krustojumā mums uzdrāzās virsū automobilis. Brīnums, kā es toreiz paliku dzīva. Bet ar skaitli trīspadsmit man vienmēr ir laimējies.

Taču apvainotā misis Spaisere neklausījās un demonstra­tīvi iegāja savā kupejā. Dafs palīdzēja misis Lūsai un Pamelai novietot čemodānus un pie viena neaizmirsa atgādināt meitenei solījumu rakstīt.

— Varat uz mani paļauties, — viņa teica. — Pēc grāma­tu lasīšanas vēstuļu rakstīšana ir mana mīļākā nodarboša­nās!

Inspektors tik tikko paspēja atstāt vagonu. Dženovas eks­presis uzņēma gaitu, un Dafam atlika noskatīties, kā caur garāmslīdošajiem logiem viņu uzlūko labi iepazītās tūristu sejas. Viņam uzsmaidīja nemitīgi filmējošais Benbovs, ar sa­vu nešķiramo melnkoka spieķi salutēja Ross, viltīgā smīnā uzņirdza Kīns, visbeidzot, pavīdēja Rivjēras spožās saules ne­skartā bālā Teita ģīmis…

Vēl kādu brīdi Dafs nolūkojās uz tālumā izgaistošo eks­presi un tad devās pie kases, lai uzzinātu, kad būs tuvākais vilciens Londonas virzienā.

Pēc divām diennaktīm viņš, kaunā nosarcis, ziņoja šefam par savām neveiksmēm. Šefs delikāti slēpa vilšanos.

— Tas varēja gadīties katram no mums, — viņš filozofis­ki sacīja. — Neņemiet to visu tik ļoti pie sirds.

— Ņemšu gan, — inspektors bija nepiekāpīgs. — Un ne­palikšu mierā, iekams Dreika slepkavam neuzlikšu rokudzelžus. Pat ja man ar šo lietu vajadzētu nodarboties vairākus mēnešus.

— Kā profesionālis es jūs atbalstu, — šefs piekrita. — Ti­kai ņemiet vērā, ka Anglijas tiesai vajadzīgi vienīgi tie pierā­dījumi, kas saistīti ar slepkavību Brūma viesnīcā. Cik zinu, mūsu zvērinātos absolūti neinteresē ārzemnieku slepkavoša­na svešu valstu teritorijā.

— Jums taisnība, ser. Es jau no Nicas par to lauzu galvu.

— Vai esat izstrādājis kādu darbības plānu?

— Vispirms, ser, gribēju apspriesties ar jums.

— Labi. Atstājiet man savus pierakstus, es tos papētīšu un padomāšu. Gaidīšu jūs… nu, apmēram ap pieciem. Vēl­reiz atkārtoju — nepārdzīvojiet tik ļoti. Notikums liftā, spor­tistu valodā runājot, var kļūt jums par labu startu!

Priekšniecības izpratne nodrošina pusi no panākumiem, nodomāja Dafs, atstādams šefa kabinetu jau labākā noska­ņojumā. Paēdis pusdienas kopā ar Heiliju, kurš arī pilnībā atbal­stīja draugu, inspektors jau pavisam mundrs tieši piecos at­griezās šefa kabinetā.

Šefs lūdza viņu apsēsties.

— Es rūpīgi iepazinos ar jūsu piezīmēm. Tāpat kā jums, arī inan ir skaidrs, kurš būs nākamā tiesas procesa varonis.

— Ser, nesaprotu, kuru jūs domājat. — Dafs bija pār­steigts.

— Protams, Teitu!

— Teitu?!

— Par to nav ne mazāko šaubu! Lai gan viņa versija iz­klausās ticama, tomēr tā ir tikai puspatiesība. Viņš domāja, ka ir nožņaudzis Honivudu un, kad ieraudzīja to sveiku un veselu, šausmās zaudēja samaņu. Kāpēc gan viņam būtu tik ļoti jāpārdzīvo galīgi sveša cilvēka nāve? Viņš noģība tāpēc, ka iecerēta slepkavība nebija izdevusies. Viņa ienaidnieks bija palicis dzīvs!

— Esmu par šādu variantu domājis, — Dafs uzmanīgi

teica.

— Pareizi darījat! Bet tagad apspriedīsim turpmāko plā­nu. Jūs pamatoti atteicāties ceļot tālāk kopā ar grupu. Viņi jūs jau pazīst, un noziedznieks nebūs tāds muļķis, lai piegā­dātu jums informāciju. Lautona kruīza maršruts mums ir zi­nāms, tāpēc pagaidām liksim viņus miera. Pagaidām — tas ir līdz Kalkutai. Pa to laiku slepkava nomierināsies, nolems, ka esam atmetuši viņam ar roku, un, iespējams, zaudēs modrību. Viņa nepiesardzību palīdzēs izmantot seržants Velbijs, es viņu Kalkuta iekārtošu uz tvaikoņa par stjuartu vai matrozi. Viņš ir viens no mūsu vislabākajiem aģentiem. Izsekošanā Velbijam nav līdzinieku.

— Par viņu labāku nemaz nevar atrast, — Dafs no sirds piekrita.

— Tiklīdz Velbijs uzdursies kam nopietnam, jūs tūdaļ do­sieties pie viņa un vadīsiet operāciju. Bet līdz tam laikam apstrādājiet no štatiem ienākošo informāciju. Pats galvenais — pārbaudiet visu par Honivudu pagātni. Mums jātiek skaidrī­bā par tiem sasodītajiem zamša maisiņiem. Šaubos, vai kaut ko atklās seifa atslēdziņa. Bet ko var zināt? Varat mēģināt ievākt ziņas firmā, kur tādas ražo. Ja gadījumā jums radīsies nepieciešamība doties uz Savienotajām Valstīm, es neiebildī­šu. Tikai būtu labi, ja tas sakristu ar laiku, kad Lautona gru­pa atgriezīsies Sanfrancisko. Ja līdz tam Velbijs neko nebūs natklājis, varbūt tas izdosies jums. Skaidrāks par skaidru, ka Sanfrancisko šai lietai jāpieliek punkts! Ja to varēs izdarīt ātrāk, jo labāk.

— Ļoti labs turpmākās darbības plāna uzmetums, — Dafs teica. — Es vienīgi gribētu tajā izmainīt niecīgu detaļu…

— Un tā būtu?

— Redzat, ser, es vēlētos sagaidīt Lautona grupu nevis Sanfrancisko, bet gan Honolulu.

— Kāpēc?

— Lai pēdējo ceļojuma posmu pavadītu kopā ar grupu. Viņi no manis būs jau atraduši, turklāt…

— Turklāt?

— Turklāt Honolulu man ir draugs, kas var mums labi palīdzēt. Jums vajadzētu viņu atcerēties — inspektors Čārlijs Čens.

— Vai tas Honolulu policijas seržants, kas nogādāja līdz karātavām mana priekšteča slepkavu? Jūs domājat, viņš var mums noderēt?

— Esmu par to pārliecināts, ser!

— Tādā gadījumā jūsu labojumu pieņemu. Bet tagad ķe­rieties klāt ziņām no Amerikas! Lautona grupai varēsiet pie­vienoties Havaju salas.