Ceļojums ar slepkavu

5 VAKARIŅAS "MONIKO" BĀRĀ

Iesēdinājis Skotlendjarda mašīnā fotogrāfu un daktiloskopistu, Dafs nolēma vēlreiz apstaigāt viesnīcu. Hallē viņš saskrējās ar joprojām raižpilno doktoru Lautonu.

— Beidzot atgriezušies arī pārējie pieci, — viņš teica.

— Es lūdzu tos uzkavēties salonā. Būs labāk, ja tūdaļ dosi­mies turp.

— Ar lielāko prieku, — Dafs piekrita.

Salonā Lautons iepazīstināja inspektoru ar klātesošajiem — tie bija misters Benbovs ar kundzi, misters Maksis Minčins ar kundzi un vecāka dāma, misis Latimere Lūsa.

Dafs ieinteresēti aplūkoja nelielā, visai raibo kompāniju. "Kāda dīvaina nācija šie amerikāņi," viņš domāja, "tāds rasu sajaukums, dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji, bet ceļo kopā kā viena ģimene… Amerika patiešām ir īsts cilvēces kausēja­mais katls."

Inspektora prātojumus pārtrauca Elmers Benbovs.

— Priecājos iepazīties. — Viņš enerģiski spieda Dafa ro­ku. — Pec atgriešanās Akronā būs ko pastāstīt draugiem! Slepkavība, Skotlendjards un mēs — aizdomās turētie! Gan­drīz kā aizraujošā kriminālromānā. Tā ir mana mīļākā lasām­viela. Sieva gan burkšķ, ka tā ir velta laika nosišana, bet ja tu no fabrikas atgriezies kā izspiests citrons…

— Atvainojiet, mister Benbov, — Dafs pārtrauca spraunā kunga runas plūdus. Benbovs līdz smieklīgumam atgādināja angļu karikatūristu zīmēto simpātisko, apaļīgo sivēnu, kam vajadzēja simbolizēt īstenu amerikāni. Kinokamera, ko viņš neizlaida no rokām, nekādi šo līdzību nebojāja. — Kā sauc vietu, kur jus atgriezīsieties pēc ceļojuma?

— Akrona. Vai jūs tiešām nekad neesat dzirdējis par Akronu, kas atrodas Ohaio štatā?

Tagad dzirdu, — Dafs apliecināja un ierakstīja pilsētas nosaukumu bloknotā. — Vai ceļojat sava prieka pēc?

Protams! Tas ir mans sens sapnis! Tā kā šogad ražo­šana bija iestājusies neliela stagnācija, mans partneris teica: "Einar, sien vaļā noslēpto naudas zeķi un laidies savā pasau­les ceļojumā, par kuru esi man piedūcis pilnas ausis. Ja vien tavā zeķē vel kas atlicis pēc pēdējās Volstrītas zemestrīces. Es te tikšu arī bez tevis galā." Ar manu zeķi vienmēr viss ir kārtībā! Biržās nespekulēju, tāpēc Volstrīta man nerūp. Dodu priekšroku drošām investīcijām. Tāda ir mana devīze, un tā­pēc mūsu firmu nekas nevar nogremdēt. Nešaubos, ka apgro­zījums būs pieaudzis vēl pirms manas atgriešanās. Pietiek ti­kai ieskatīties norēķinu procentu skalā…

— Uzaicināju jūs tikai tāpēc, — Dafs izteiksmīgi palūko­jās pulksteni, — lai pavaicātu par divdesmit astotajā numurā notikušo traģēdiju.

— Tā tiešām ir traģēdija, — Benbovs piekrita. — Tāds ie­vērojams cilvēks! Turklāt visā valstī cienīts miljonārs. Un ne no šā, ne no tā viņu nogalina! Tā ir visīstākā pļauka Ameri­kas seja.

— Ko jūs zināt par notikušo slepkavību?

— Tikai to, ka es viņu nenogalināju. Mēs Akronā ražojam pārāk daudz riepu, lai paceltu roku pret saviem labākajiem klientiem. Mēs ar Netiju esam galīgi satriekti par notikušo! Lūdzu, iepazīstieties — mana sieva Netija.

Detektīvs paklanījās glītai, eleganti tērptai dāmai. Varēja redzēt, ka viņa prot ar vērienu tērēt vīra naudu.

— Ļoti patīkami, — Dafs nomurmināja. — Droši vien arī jūs šorīt devāties pastaigā?

Misters Benbovs parādīja savu kinokameru.

— Uz atvadām gribēju vēl pafilmēt, bet biezajā miglā dro­ši vien tikai velti iztērēju filmu. Iemūžināt redzēto ir mans galvenais vaļasprieks. Akronā, kamēr tikšu galā ar safilmēto, uz ilgāku laiku būs jāatliek bridža vakari. Nekas, reizēm der atpūsties no viesībām…

— Tātad šo ritu jūs pavadījāt filmēdams?

— Nūja! Varbūt tomēr kaut kas būs iznācis, jo vēlāk uz­spīdēja saule. Es droši vien filmētu vēl tagad, ja Netija neat­gādinātu, ka varam nokavēt vilcienu.

Dafs ielūkojās savās piezīmēs.

— Cik tālu Ohaio štatā atrodas Akrona no Kantonas?

— Tikai dažas jūdzes! Kantonā taču ir dzimis prezidents Makinlijs. Mēs ar lepnumu savu štatu dēvējam par prezidentu šūpuli…

— Paldies. — Dafs pamāja un pievērsās misis Latimerei Lūsai, nenosakāma vecuma dāmai ar spridzīgām acīm un rafi­nētām manierēm.

— Vai jums ir kas piebilstams aizvadītās nakts notikumu izgaismošanai?

— Diemžēl nekas, — viņa atbildēja zemā, patīkamā balsī.

— Manu daudzo ceļojumu laikā pirmoreiz sastopos ar šādu traģēdiju.

— Jūsu pastāvīgā dzīvesvieta?

— Pasadena Kalifornijas štatā. Tikai pastāvīga nu gan tā nav. Tur atrodas mana māja, kurā es uzturos ļoti reti. Pastā­vīgi ir tikai mani ceļojumi. Manos gados jauni iespaidi nepie­ciešami kā gaiss. Bet tikai ne šādi! Dreika nāve mani galīgi izsitusi no sliedēm. Viņš bija tik jauks cilvēks!

— Vai arī jūs šorīt atstājāt viesnīcu?

— Brokastoju pie senas paziņas Kerzonstrītā. Viņa ir angliete, mēs pirms divdesmit gadiem iepazināmies Šanhajā.

Visbeidzot Dafs uzrunāja misteru Maksi Minčinu, druknu, melnīgsnēju vīrieti ar īsi apcirptu matu ezīti un smagnēju žokli. Viņa skatiens pauda neslēptu naidīgumu.

— Un jūs kur pastāvīgi dzīvojat, mister Minčin? — in­spektors ierasti jautāja.

— Vai tam ir kāds sakars ar slepkavību? — Minčins nik­ni atrēja.

— Ak, nav ko klīrēties, Maksīt, — iesaucās misis Minčina, kurai kuplais augums tik tikko ļāva ietilpt Viktorijas laikmeta atzveltnī.

— Mums nav ko slēpt. Mēs esam no Čikāgas! — Viņas balsī skanēja izaicinājums.

— Un kas par to, ka no Čikāgas? — Maksītis joprojām neslēpa niknumu.

— Varbūt jums ir kāda informācija...

— Vai es izskatos pēc okšķera, ko? — Minčins vēl vairāk sašuta. — Ceru, ka ne, un tas nozīmē, ka neviens nekādu in­formāciju no manis nedzirdēs. Manā vietā parasti runā advo­kāti. Viņu šeit nav, un es klusēju. Skaidrs?

Dafs uzlūkoja Lautonu, kurš neslēpa, ka ir galīgi ap­mulsis. Arī misis Minčinai nepatika vīra rupjā uzvešanās.

— Maksīt, netrako! Par ko tu tā dusmojies? Tevi taču ne­viens neapsūdz.

— Tā ir mana darīšana, — viņš uzbrēca sievai. — Es ta­vējās nejaucos.

— Ko jūs šorīt darījāt ārpus viesnīcas? — Dafs mierīgi turpināja jautāt.

— Gājām iepirkties, — sekoja lakoniska atbilde.

— Vai redzat šo brīnumu? — Maksīša sieva steidzās iz­vērst vīra atbildi un parādīja somu, no kuras līda ārā milzī­gas žāvētas zivs aste. — Tiklīdz es to ieraudzīju, tūdaļ teicu Maksim: "Ja gribi, lai man Londona paliek labā atmiņā, tev man tā jānopērk!" Maksis nav skops, un te nu tā ir…

Dafs ar nopūtu piecēlās.

— Es jūs vairāk neaizkavēšu. Tikai paturiet vērā, ka vies­nīcu atstāt nedrīkst.

Pieci tūristi žigli metās uz salona durvīm. Lautons lūdzo­ši uzlūkoja inspektoru.

— Kas tagad būs? — viņš jautāja. — Ceļojuma grafiks ir ļoti stingrs. Ja mēs kādā no paredzētajām vietām nonāksim ar nokavēšanos, radīsies milzu sarežģījumi. Mums taču visur ir jāpārsēžas: no Neapoles uz Portsaīdu, no Portsaīdas uz Kalkutu, no turienes uz Singapūru… Ja jums ir kāds no grupas jāaiztur, Dieva dēļ, dariet to, bet pārējiem ļaujiet braukt tālāk!

Dafs sadrūma.

— Būšu pilnīgi atklāts, — viņš teica. — Šī ir nebijusi si­tuācija, un darbības plāns vēl nav izstrādāts. Vispirms gribu aprunāties ar kolēģiem Skotlendjardā un lūgt padomu savam šefam. Rīt pie koronera būs lietas iepriekšējā izskatīšana, un pēc tam droši vien ceļojums uz kādām pāris nedēļām būs jā­atliek…

— Uz pāris nedēļām? — Lautons ievaidējās.

— Man tiešām ļoti žēl. Centīšos pēc iespējas ātrāk pabeigt izmeklēšanu. Tomēr, iekams šī mīkla nebūs atminēta, jūsu grupa Londonu atstāt nevar.

— Tas nav iespējams! — atguvies Lautons iesaucās.

— Es protestēšu!

— Tās ir jūsu tiesības, — Dafs atbildēja, un viņi šķīrās.

Hallē inspektoru gaidīja Marks Kenavejs.

— Vai drīkstu jūs lūgt uz pāris vārdiem? — viņš jautāja.

Viņi apsēdās kokgriezumiem rotātā solā.

— Vai jums ir kāda jauna informācija? — Dafa balsī jau­tās nogurums.

— Nezinu, vai tas jums noderēs, bet varbūt tomēr… Kad pusnaktī devos prom no mistera Teita uz savu istabu otrā stā­vā, pamanīju, ka ēnā aiz lifta slēpjas kāds vīrietis.

— Vīrietis?

— Diemžēl nekā sensacionāla, inspektora kungs. Tas bija kapteinis Kīns.

— Zinu. Viņš gāja aizņemties grāmatu.

— Var jau būt. Esmu manījis, ka nakts dežurants ir aiz­rautīgs lasītājs, tikai šaubos, vai viņa lektīra spētu ieintere­sēt kapteini. Un kāpēc tādā gadījumā viņam būtu jāslēpjas?

Dafs domīgi vērās jauneklī, kurš viņam arvien vairāk ie­patikās.

— Sakiet — vai jus jau sen pazīstat misteru Teitu?

— Iepazināmies pirms šī ceļojuma. Pērnvasar beidzu ju­risprudences studijas, bet tūlītēja pieprasījuma pēc manām zināšanām nebija. Viens draudziņš pateica, ka esot iespēja piepelnīties. Piekritu uzreiz, jo vienmēr esmu alcis apceļot pa­sauli. Turklāt vēl kā slavenā Teita kompanjons cerēju, ka daudz ko uzzināšu par tiesu praksi.

— Vai tas izdevās?

— Nē. Viņš ir mazrunīgs un visu laiku aprūpējams. Ja tādas lekmes kā šodien atkārtosies biežāk, nāksies vēl nožē­lot, ka esmu piekritis viņu pavadīt.

— Cik lēkmes viņam jau bijušas?

— Šī bija pirmā. Līdz šodienai domāju, ka viņa veselībai nav ne vainas.

Dafs izņēma no kabatas pīpi un aizkūpināja to.

— Kādu iespaidu uz jums atstājuši pārējie grupas locekļi?

— Reizēm šķiet, ka Lautons ir īpaši pūlējies, lai vienkop savaktu tik nesaderīgus ļaudis.

— Ko, piemēram, jūs domājat par Kīnu?

— Untumains. Apnicīgs. Bāž degunu tur, kur to neviens neaicina. No kurienes viņam līdzekļi ceļojumam? Šī izprieca nav pa viņa kabatai.

— Cik sabiedrisks uz kuģa bija misters Dreiks?

— Pat ļoti sabiedrisks. Tiesa, pārējos tas mazliet apgrū­tināja, jo vecais kungs slikti dzirdēja. Bet vispār viņš bija visai jauks onkulītis. Man viņa kurlums netraucēja, jo esmu pieradis aurot universitātes beisbola sacīkstēs.

— Ko teiksiet par Lautonu?

— Tādi kā viņš nelaiž sev tuvu klāt. Izglītots, teicami parvalda profesiju. Žēl, ka jūs nedzirdējāt, kā viņš stāstīja par Taueru! Gandrīz vienmēr par kaut ko norūpējies. Uz­traukumu jau viņam pietiek.

Un kāds jums šķiet Honivuds?

Viņu pamanīju tikai vakar no rīta. Šķiet, uz kuģa viņš ne uz brīdi neatstāja savu kajīti.

— Re ka! Bet man viņš teica, ka brauciena laikā esot gandrīz vai sadraudzējies ar misteru Dreiku.

— īsts jokupēteris! Es pats viņus iepazīstināju tikai tad, kad laineris tuvojās Sauthemptonas piestātnei. Esmu pārlie­cināts, ka līdz tam viņi nebija pārmijuši ne vārda.

— Savādi… — Dafs iegrima domās. — Kāds jums šorīt likās misters Ilonivuds?

— Kā cilvēks, kas pēkšņi ieraudzījis spoku. To nevarēja ne­pamanīt. Varbūt viņš ir nevesels? Doktors Lautons mēdz atkār­tot, ka ceļojumos labprāt dodoties cilvēki ar dažādām kaitēm. Vietu pārmaiņa līdzot atgūt veselību. Tas gan būtu jauki!

— Toties mis Potere patiešām ir burvīga jauna dāma, — Dafs šķelmīgi sacīja.

— Gluži manas domas. Žēl, ka, ņemot vērā radušos ap­stākļus, viņai nāksies atgriezties Amerikā.

— Kāds priekšstats jums radies par misteru Minčinu?

— īsta mūsu kompānijas dvēsele! — Kenavejs atdzīvo­jās. — Naudas viņam kā spaļu. Viņš vairākas reizes gribēja visus pacienāt ar šampanieti, bet atsaucās tikai Kīns, Benbovi, es un gadu nastas nesaliektā misis Lūsa. Sabiedrisks cilvēks. Lielījās, ka ne reizi dzīvē neesot palaidis garām iespēju pa­līksmoties. Uz pirmo Minčina šampanieša partiju ieradāmies mēs pieci. Bet nākamajā piedalījās tikai Kīns un vēl kādi bai­gie tipiņi, kurus Maksis, šķiet, izvilka no mašīntelpas.

— Vai šampanieša dzeršana bija jautra?

— Un kā vēl! Protams, ja tā stingrāk papēta Minčinu, ne­kāds šampanietis nenoslēps, ka viņam piemīt, kā lai to labāk pasaka — savi trūkumi…

Dafs iesmējās.

— Paldies, ka pastāstījāt par sastapšanos ar Kīnu vakar­vakarā, — viņš nopietni teica, pieceldamies no sola.

— Nedomāju, ka tam varētu būt kāda jēga. — Kenavejs paraustīja plecus. — Ticiet, denuncianta loma nav mans am­pluā, bet nabaga Dreiks bija tik lādzīgs… Acīmredzot mēs vēl sastapsimies?

— Visdrīzākajā laikā, — Dafs apliecināja.

Pārmijis dažus vārdus ar pārvaldnieku, inspektors devās ārā, kur jau gaidīja policijas mašīna. Viņš vēl nebija paspē­jis atvērt tās durvis, kad izdzirda priecīgu uzsaucienu:

— Inspektor, tikai vienu minūtīti, lūdzu!

Dafs atskatījās un ieraudzīja uz viesnīcas kāpnēm misteru Elmeru Benbovu, kas tēmēja uz viņu ar savu uzņemšanas ka­meru.

— Brīnišķīgi, — iekliedzās dzīvespriecīgais resnītis, plati smaidīdams. — Es būšu ļoti pateicīgs, ja jūs noņemsiet savu katliņu, tas mazliet aizēno jūsu seju… Iekšēji ladēdamies par savu piekāpību, Dafs izpildīja amerikāņa lūgumu.

— Grandiozi! Un tagad, lūdzu, pasmaidiet! Es vēlos, lai jūs redz arī mani Akronas draugi. Tagad mazliet paejieties… tā. Un nu varat sēsties mašinā. Kolosāli! Visi mani paziņas būs sajūsmā! Slavenais Skotlendjarda inspektors Dafs atstāj Brūma viesnīcu, kur sācis izmeklēt Amerikas miljonāra mīk­lainās nāves apstākļus! Vareni, varat braukt! Paldies!

— Esmu gan es ēzelis, — Dafs norūca un pavēlēja šoferim braukt uz Vainstritu.

Pie komisariāta durvīm inspektors izkāpa, atlaida mašīnu un devās pie Heilija, kas bija iedziļinājies ziņojumu lasīšanā.

— Vai viesnīcā visu paveici?

— Man ir tāda nojauta, ka šī lieta vilksies bezgalīgi, — atzinās Dafs. — Vai neaizkāpsim iekost uz "Moniko" bāru?

Heiliju nevajadzēja pierunāt. Pēc piecām minūtēm, viņi jau sēdēja pie bāra letes. Dafs pasūtīja divus aperitīvus un iegri­ma domās.

— Uz tavu veselību! — kolīdz pokāli parādījās uz letes, Heilijs pārtrauca drauga skumīgo klusēšanu.

— Kāda tur veselība, — Dafs atsaucās. — Baidos, ka šī lieta to man pamatīgi sabojās.

— Neesi tāds pesimists, vecīt! Neredzu šajā lietā nekā ārkārtējā. Parasta slepkavība.

— Pati slepkavība, zināms, ir parasta, — Dafs piekrita.

— Un normālos apstākļos izdibināt patiesību nebūtu pārāk grūti. Bet konkrēti, — viņš izvilka no kabatas bloknotu,

— man te ir ierakstīti piecpadsmit cilvēku vārdi un uzvārdi. Un visi piecpadsmit ir tūristi, kas ceļo apkārt pasaulei! Ja pēkšņi nesāksies plūdi vai zemestrīce, pēc pāris dienām viņi attālināsies no nozieguma vietas pa maršrutu Parīze—Neapo­le—Portsaīda—Kalkuta—Singapūra un tā tālāk… Velns lai parauj doktora Lautona izstrādāto kustības sarakstu!

— Tu taču vari viņus aizturēt!

Tu domā? Diemžēl man ir tiesības aizturēt vienīgi slep­kavu un arī tad, ja būšu savācis viņa vainas pierādījumus. Un, ja to neizdarīšu zibens ātrumā, sāksies visādas starptau­tiskas nepatikšanas. Iejauksies Amerikas konsuls, varbūt pat vēstnieks, mani izsauks uz iekšlietu ministriju un pieprasīs paskaidrot, uz kāda pamata esmu iedrošinājies aizturēt tik daudzus ārzemniekus… Ies vaļā vēl nedzirdēts tracis. Ak kungs, kāpēc šī nelaime uzbrukusi tieši man? Vainīgs esi tu, jo tu man to uzgrūdi! Paldies!

Heilijs sāka smieties.

— Kurš vakarvakarā gaudoja pēc jaunas lietas?

— Mierīgs cilvēks ir laimīgs, — Dafs nomurmināja un ķē­rās klāt bifštekam.

— Vai tiešām viss rīts pagāja bez rezultātiem? — Heilijs jautāja.

— Saproti, neatradu neko, kas konkrēti savienotu kādu aizdomās turēto ar noslepkavoto, ir daži sīkumi, bet tie nespē­tu pārliecināt ne Amerikas vēstnieku, ne šefu. Par tādiem nie­kiem pat mušu nevar apcietināt.

— Tomēr tu esi aprakstījis kaudzi papīra, — Heilijs aiz­rādīja. — Varbūt papētīsim tavas piezīmes kopā. Reizēm divas galvas ir labāk nekā viena.

Dafs atvēra bloknotu.

— Tu biji klāt, kad sarunājos ar grupas pirmo daļu. Sim­pātiskā Pamela Potere, kas stingri nolēmusi atrast vectētiņa slepkavu. Mūsu kopējais draudziņš Lautons, kurš iepriekšējā vakarā strīdējās ar Dreiku un kura čemodāna siksna kļuva par slepkavības ieroci. Visai apķērīgā misis Spaisere, kas māk veikli izvairīties no jebkurām vārdiskām lamatām. Misters Honivuds…

— Pagaidi! — Heilijs iesaucās. — Atceries, kā viņam pa­nikā trīcēja rokas…

— Roku trīcēšanu neviena zvērināto tiesa neņems vērā. Man arī viņa izbīlis šķita aizdomīgs, nu un tad? Likums at­vēl katram trīcēt un drebēt, cik uziet.

— Vai aprunājies arī ar pārējiem?

— Runāju, protams. Arī ar Patriku Teitu no trīsdesmitā numura.

Dafs pastāstīja draugam par advokāta negaidīto sirdslēk­mi salonā. Heilijs uzmanīgi klausījās.

— Ko tu par to domā? — viņš jautāja.

— Domāju, ka viņu kaut kas stipri izbiedēja. Vai arī kāds, ko viņš necerēja ieraudzīt salonā. Bet ko tas dod? Teits ir ievērojams advokāts, neviens viņu nepiespiedīs teikt to, ko viņš vēlas noklusēt. Turklāt iespējams, ka viņš tiešām neko nezina. Teits apgalvo, ka tādas lēkmes viņam uznākot bieži.

— Tomēr tu nedrīksti advokātu izlaist no acīm. Tāpat kā Honivudu.

— Zinu. Bet ir vēl viens,.. — Dafs pastāstīja par Kīnu.

— Esmu gandrīz pārliecināts, ka naktī viņš atstāja savu nu­muru ne tikai lasīšanas kāres dēļ… Viņš arī jāpatur vērā. Visai veikls zellis, melo vienā gabalā un to nemaz neslēpj.

— Un kā pārējie?

— Nekādu pieturas punktu. Simpātisks jauneklis, Teita sekretārs Marks Kenavejs, polo spēlētājs Stjuarts Vivians, sens misis Spaiseres paziņa. Klibs Rietumu krasta koktirgotājs, vārdā Ross. Brālis un māsa Fenuviki. Brālis ir pretencio­za niecība. Nāvīgi apvainots, ka viņu iztaujā, un taisās neka­vējoties atteikties no tālākā ceļojuma.

— Ko tu saki!

— Tā ir, bet viņš nav uzmanības vērts. Fenuviks nespētu nožmiegt pat trusīti. Atliek četri, kas ciešāk jāpieskata: Honi­vuds, Teits, Lautons un Kīns. Jā, vēl ir Benbovi no Akronas. Vīram pieder riepu fabrika, un viņš ir nojūdzies uz filmēšanu. Nevar vien sagaidīt, kā mājās iepriecinās draugus un paziņas ar kustīgajām ceļojuma bildēm. Vienīgā ievērības cienīgā de­taļa: Benbovi dzīvo Akronā, kas atrodas divu jūdžu attālumā no Kantonas.

— Kantonā bija izgatavota seifa atslēdziņa?

— Jā. Tomēr Benbovain nav nekāda sakara ar slepkavību. Viņš nav tāda tipa cilvēks. Iepazinos ar pasaules apceļotāju misis Lūsu, jauku dāmu, cienījamos gados. Tādas var sastapt ikvienā tūristu grupā. Un, visbeidzot, diezgan atbaidošais Minčinu pāris no Čikāgas.

— No Čikāgas? Maksis Minčins?

— Tiešām Maksis. Kas ar viņu ir?

— Nekas, vienīgi pirms pāris dienām izlasīju šo vārdu Federālā izmeklēšanas biroja sūtītajā telegrammā Skotlend­jardam. Tavs Minčins ir liela kalibra gangsteris, kas klanu savstarpējo cīniņu dēļ uz laiku pārtraucis savu darbību.

— Neko teikt, tu mani iepriecināji…

— Vai ne? Ņujorkas policija iesaka viņu pieskatīt, jo Londonā esot apmetušies daži viņa drauģeļi, kam uz Maksi ir zobs.

— Tādā gadījumā, — Dafs apņēmīgi nosprieda, — man pēc pusdienām nāksies ar viņu vēlreiz tikties. Tiesa, Dreiku gan nenogalināja ložmetēja kārta. Iespējams, ka vecās pasau­les klimats labvēlīgi ietekmējis pat Maksi Minčinu, tomēr ar viņu der aprunāties kārtīgāk.