Ceļojums ar slepkavu

6 CEĻOJUMS TURPINĀS

Pēc pusdienām abi policijas virsnieki atgriezās Vainstrītā un sāka pētīt Amerikas Savienoto Valstu karti.

— Ir nu gan zeme, — Dafs stenēja. — Tik milzīgā valstī policija ne mirkli nevar justies mierīga. Es negribētu tur strā­dāt ne par kādiem cepešiem. Re, kur tā ir — Makša Minčina iemīļotā pilsēta… Hm, Čikāga atrodas šeit, bet kur ir Detroita?

— Pēc Amerikas mērogiem turpat līdzās. — Heilija pirksts atdūrās Mičigana ezera krastā.

— Iznāk, ka Dreiks un Minčins dzīvojuši gandrīz kaimi­ņos! — Dafs iesaucās, — Varbūt pat pazinušies. Lai gan — kas varētu būt kopīgs Detroitas miljonāram ar Čikāgas gang­steri? Jo rādās, ka Dreiks patiešām bijis visu cienīts cilvēks, ko par Minčinu vis neteiksi. Varbūt abu pagātnē ir kāds ko­pīgs noslēpums? Teiksim, Kanādas alkohola kontrabanda pāri Mičigana ezeram "sausā likuma" laikos? Muļķības… Pro­tams, Maksītis varēja pamatīgi iedzīvoties no šī likuma pār­kāpšanas, bet turēt par to aizdomās Dreiku būtu idiotisms. Tikpat labi mēs varētu iedomāties, ka viņi kopā lasīja akmen­tiņus, gaidīdami spirta transportu no Kanādas! Stāsta gan, ka Amerikā viss ir iespējams, bet tas tomēr būtu par traku.

Pēc šī skumjā slēdziena Dafs nolika karti atpakaļ skapī un devās uz Brūma viesnīcu.

Misters Minčins bija ar mieru pieņemt detektīvu savā nu­murā. Čikāgas slavenība sagaidīja Dafu pidžamā un čībās.

— Pēc sātīgām pusdienām es allaž mēdzu nosnausties, — Maksis mīlīgi paskaidroja. — Tā vislabāk var atgūt spēkus.

— Lūdzu piedošanu, ka iztraucēju. — Dafs arī bija izmek­lēti pieklājīgs. Klusībā viņš nosprieda, ka pēcpusdienas snau­diens ir patīkami ietekmējis Minčina uzvedību.

— Neņemiet galvā! — Minčins omulīgi izstaipījās. — Va­rat turpināt pratinašanu. Lieciet lietā savus spīdzināšanas rī­kus!

— Skotlendjardā ar spīdzināšanu nenodarbojas! — Dafs apvainojās.

— Nevar būt! — gangsteris brīnījās. — Mūsu policija gan laiku pa laikam laiž darbā dūres. Iznāk, ka Amerika šo to var pamācīties no mīļās, vecās māmulītes Anglijas. Jo labāk! Raujiet vajā, inspektor!

— Pagājušajā naktī viesnīcā noslepkavots jūsu ceļabiedrs, — Dafs teica.

— Ak kāds jaunums! Par to jau čivina visi Londonas zvir­buli…

— Man diemžēl jāatgādina, ka pēc Skotlendjardā saņem­tās informācijas slepkavības bija jūsu dzīves dominante Či­kāgā.

— Kas… Kas bija slepkavības?

— Dominante, mister Minčin. Tas nozīmē, ka tādējādi jūs parasti atrisinājāt savas darījumu problēmas.

— Vai dieniņ, cik precīzi trāpīts! — Maksis sajūsmināts iesaucās. — Goda vārds, tie zeļļi saņēma pēc nopelniem. Tur­klāt tas notika Čikāgā. Londona nav manu interešu sfērā, va­rat ticēt.

— Ticu. Tomēr, zinot, ka tūristu vidū ir tāds slepkavību speciālists, mums vajadzēja…

— Jums vajadzēja sākt interesēties par manu necilo per­sonu? Lūdzu, interesējieties! Tikai jūs velti tērēsiet dārgo lai­ku, šīs pēdas nekur neved.

— Iespējams, — Dafs piekrita. — Vai jūs jau agrāk bijāt pazīstami ar Dreiku?

— Nē. Tiesa, iegriezdamies Detroitā savās darīšanās, tiku par viņu dzirdējis. Taču man nebija tas gods iepazīties ar tik ievērojamu cilvēku. Pirmoreiz ar viņu papļāpājām uz kuģa. Večuks uz goda. Atkārtoju: domāt, ka viņa šlipsi savilku es, ir vislielākā aplamība.

— Bez vajadzības Maksītis pat kaķēnam pāri nedarīs, — kvēli iejaucās misis Minčina. — Agrāk gan viņam nācās no­mierināt dažus karstgalvjus, bet tagad mēs esam uzsākuši jaunu dzīvi.

— Tāpēc jau atrodamies doktora Lautona kompānijā! Ārprāts, tikko tu, cilvēks, esi nolēmis pa īstam atpūsties, kāds mērglis grasās iegrūst tevi peļķē! Ko neteiksi, slepkavība! Atrastos mēs Čikāgā, es bez visādiem Skotlendjardiem sa­meklētu to nelieti un pa īstam ar viņu aprunātos! Pēc tam vi­ņam uz visiem laikiem zustu vēlēšanās sabojāt kārtīgiem ļau­dīm ceļošanas prieku…

— Par to es nešaubos, — inspektors teica. — Cikos jūs vakar devāties pie miera?

— Cikos? Vakarā mūs aizvilka uz teātri. Aktieri jau tā nekas, bet gabals bija tik garlaicīgs, ka mēs ar Sediju lo­žā gandrīz aizmigām. Bet, tā kā nekā labāka nebija ko darīt, nonīkām līdz izrādes beigām. Viesnīcā atgriezāmies pēc vien­padsmitiem un ap pusnakti jau saldi krācām. Tā ludziņa bija pārāka par visām miegazālēm!

— Es pirms iemigšanas domāju par mazo Maksiti, — mi­sis Minčina steidzās papildināt liecību. — Maksītis ir mūsu dēls. Viņa dēļ pierunāju vīru izbeigt biznesu. Mūsu zēns mā­cās kara skolā, un viņam ļoti piestāv formas tērps. Savā kur­sa par ieročiem viņš ir lielākais speciālists!

— Tas viņam iedzimts no manis! — Minčins priecīgi ierē­cās. Arī inspektors nevilšus pasmaidīja.

— Vēlreiz atvainojos, ka iztraucēju jūsu atpūtu! — Dafs piecēlās. — Bet man ir jāpārbauda visniecīgākās aizdomas.

— Pats par sevi saprotams, — gangsteris negaidot pie­balsoja. — Es gan parasti policijai nepalīdzu, bet šinī gadīju­mā jūs varat rēķināties ar Maksi Minčinu. Mani tracina bez­jēdzīgas slepkavības. Onkulītis arī bez citu palīdzības drīz būtu atstiepis kājas. — Maksis draudzīgi uzsita inspektoram uz pleca. — Ar to, priekšniek, es gribu teikt, ka šinī lietā tev ir pilnīgi uzticams kompanjons.

Koridorā Dafs aptvēra, ka brīvprātīgo pulks aug augumā un drīz vairs nebūs neviena, ko turēt aizdomās.

Hallē doktors Lautons dzīvi sarunājās ar jaunu švītu.

— Mister Daf, — tūrisma speciālists iesaucās. — Prieks jūs redzēt! Atļaujiet iepazīstināt ar Amerikas vēstniecības tre­šo sekretāru misteru Gilovu! Viņš ieradies sakarā ar pagāju­šās nakts skumjo notikumu.

Gilovs neapšaubāmi reprezentēja to amerikāņu zelta jau­natnes daļu, kuras pārstāvjus varēja sastapt visās ASV vēst­niecībās. Dienas viņi pavada gultā vāļājoties, bet pievakarē sapošas un dodas uz diplomātiskajiem rautiem, lai nacionālo interešu vārdā augu nakti aizrautīgi dejotu. Un tā bez gala.

— Ir taču tiesa, inspektor, — viņš slinki stiepa vārdus,

— ka doktora Lautona grupa varēs turpināt ceļu, ja līdz rī­tam neradīsies jauni pierādījumi?

— Šaubos gan, — detektīvs īgni norūca.

— Patiešām? — švītīgais diplomāts brīnījās. — Varbūt jums ir kādi konkrēti iemesli aizturēt tūristus Londonā?

— To gluži nevaru apgalvot.

— Vai tas nozīmē, ka esat nolēmuši aizturēt vienu no vi­ņiem? Kuru?

— Nē, esmu nolēmis aizturēt visus.

Gilovs sarauca uzacis.

— Uz kāda pamata, ja drīkstu zināt? — Nesaņēmis atbil­di, jaunais frants ironiski pasmīnēja.

— Godājamo inspektor, tas ir visīstākais absurds. Labāk būs, ja izlikšos to nedzirdējis. Cik zinu, Anglijā likumus cie­na. Viena tūrista noslepkavošana jūsu teritorijā nedod jums tiesības aizturēt visus grupā ceļojošos ārzemju pilsoņus.

— Bet viņu noslepkavoja viens no šīs grupas!

— Vai jums ir pierādījumi? Varbūt tas bija kāds no vies­nīcas darbiniekiem?

— Kas nēsā pulksteni platīna ķēdē?

— Tādā gadījumā tas varētu būt kāds viesnīcā ielavījies maniaks. Sāda versija ir tikpat iespējama kā jūsējā, bet tāpēc jau jūs netaisāties arestēt visus Londonas maniakus, vai ne? Situācija ir skaidrāka par skaidru: vai nu jums ir konkrēts pamats kādu aizturēt, vai arī doktora Lautona vadītā grupa pilnā sastāvā dodas tālāk uz Parīzi un Nicu!

— To mēs vēl redzēsim! — Dafs atbildēja, lai gan saprata, cik slidena ir viņa pozīcija.

Atlikušo laiku vi ņš izmisīgi tērēja, iztaujādams neskaitā­mos milzīgās pilsētas juvelierus un drēbniekus. Tomēr ne pie viena nebija iegriezies noslēpumains džentlmenis ar lūgumu salabot pulksteņķēdi vai piešūt atrautu kabatu. Un, tā kā lietas iepriekšējā izmeklēšanā viņš nevarēja uzrādīt nevienu konkrētu pierādījumu, Lautona grupa varēja mierīgi atstāt Londonu. Tiesa, tās sastāvs bija sarucis, jo misis Potere no­lēma tēva mirstīgās atliekas pavadīt atpakaļ uz dzimto pil­sētu. Pamela tālāk ceļoja bez mātes. Toties Fenuviki pārtrauca strīdēties ar Lautonu par atdodamo naudu un ar skābiem ģīmjiem palika grupā.

Mirklī, kad vilciens uz Duvru uzņēma gaitu Viktorijas sta­cija, inspektors Dafs parakstīja pēdējo no dienesta vēstulēm, kuras tika adresētas vairāku Amerikas pilsētu policijai. Visās bija lūgums: noskaidrot, vai vēstulē minētajai personai pagāt­ne nav bijuši jel kādi sakari ar Detroitas autorūpniecības magnātu Hjū Morisu Dreiku. Dafs saprata, ka uz izsmeļo­šām atbildēm būs jāgaida krietns laiciņš, vismaz mēnesis. Tā­pēc kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm jau pēc nedēļas viņu pārsteidza šefa zvans. Pa telefonu viņš īsi paskaidroja, ka "pienākusi jauna informācija sakarā ar Dreika lietu".

Dafs galīgi apjuka, kad gaidītās Amerikas vēstules vietā šefs viņam pasniedza telegrammu no Nicas: "Lūdzam neka­vējoties ierasties inspektoru Dafu sakarā ar pēkšņo Lautona grupas tūrista Voltera Honivuda nāvi. Versija — pašnāvība. Komisārs Destēns."

— Vai varu jau šodien doties ceļā? — Dafs jautāja.

— Protams, — šefs teica. — Būtu labi, ja jūs viņu notver­tu vēl pirms izbraukšanas no Sanremo. Cik noprotams, Lau­tons stingri turas pie ceļojuma grafika.

— Tas gan aizvien vairāk sāk izskatīties pēc slepkavību grafika, — inspektors drūmi sacīja. — Franču komisāra ver­sija šķiet visai apšaubāma.

— Man arī tā šķiet, — šefs piekrita. — Gribu cerēt, ka pēc jūsu ierašanās Rivjērā doktora Lautona tūristu grupā vairs nenotiks ne slepkavības, ne pašnāvības. Vēlu veiksmi, inspektor Daf!