Ceļojums ar slepkavu

15 VIESNĪCAS GREAT EASTERN UZLĪME

Dažas minfites pirms desmitiem inspektoru Čenu sameklē­ja Lautons.

— Mani tūristi ir sapulcējušies smēķētāju salonā, — viņš īgni paziņoja. — Šobrīd tur citu apmeklētāju nav. Ceru, ka neizvēdināmais cigarešu dūmu smārds neļaus pārrunām iz­plūst garumā. Varat nešaubīties, ka noturēt viņus ilgstoši vienuviet nav viegls uzdevums.

Čārlijs Hn Pamela sekoja Lautonam.

— Vai salonā patiešām sanākuši visi jūsējie? — inspek­tors pa ceļam iejautājās.

— Visi, izņemot misis Lūsu. Uz kuģa vinia parasti bro­kastlaikā vēl guļ. Bet, ja tas tik nepieciešams, varu viņu pa­modināt…

— Nekādā gadījumā! Es tāpat zinu, kur viņa bija vakar­vakarā — misis Lūsa viesojās manā ģimenē.

— Jūsu ģimenē? — Lautons brīnījās.

— Labprāt savu viesu vidū būtu redzējis arī jūs, — Čārlijs laipni teica.

Salonā gaiss tik tiešām bija smacīgs. Tomēr visi sapulcē­tie vērās inspektorā bez jebkāda naidīguma.

— Cik patīkama atkalredzēšanās tik jaukā rītā, — CārTijs uzrunāja turistus. — Taisnību sakot, necerēju, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Ari jums tas droši vien nenāca prātā. Es nudien negribēju jums uzbāzties! Manā vietā vajadzēja būt inspektoram Dafam, bet diemžēl vakarvakarā viņu mēģināja nogalināt. Par laimi, lode nebija nāvējoša, un iespējams, ka inspektors vēl paspēs pabeigt izmeklēšanu. Pagaidām viņu aizstāšu es, lai gan mana pieredze un spējas ir daudz niecīgā­kas. Vispirms man nepieciešama sīka informācija par to, ko ikviens no jums darīja vakarvakarā no astoņiem līdz kuģa at­iešanai. Esmu spiests atgādināt, ka jebkuram mēģinājumam slēpt patiesibu var būt ļoti nepatīkamas sekas. Mēs Honolulu visai nopietni izturamies pret tiem, kas uzbrūk policijas virs­niekiem. Un it īpaši mums nepatīk, ja atentāts tiek izdarīts pret virsnieku, kas turklāt ir citas valsts pilsonis.

— Nesaprotu, kāds sakars ar Honolulu policiju ir mums,— Teits ironiski interesējās. — Jums nav tiesību pratināt Savie­noto Valstu pilsoņus bez konsula klātbūtnes.

— Starptautiski Havaju salas tik tiešām nav pakļautas amerikāņu jurisdikcijai, — inspektors Čens piekrita. — Taču, ja kuģis atrodas atklātā jūrā, starptautiskā prakse nešaubīgi atzīst kapteiņa pilnvaras jebkuru tiesisku konfliktu izskatī­šana. Tā kā manu rīcību pilnībā atbalsta "Karaļa Artura" kapteinis, es uz viņu paļaujos kā uz klinti. Noziedznieka at­maskošanā mēs abi vēlētos paļauties uz katru no jums. Pro­tams, ja jūsu vidū nav kāds, kas gribētu noziedznieku atbal­stīt…

— Pagaidiet, pagaidiet! — Teits dusmās piesārta. — Es neko tādu neesmu teicis. Man nav nekā slēpjama. Gribēju ti­kai atgādināt, ka pastāv daži procesuāli noteikumi, kuri…

— Kuri, kā mēs, ser, abi lieliski zinām, daudz biežāk pa­līdz likuma pārkāpējiem nekā godīgiem cilvēkiem, — advokā­ta iesākto teikumu pabeidza Čens. Teits gan gribēja vēl ko piebilst, bet apdomājās un atmeta ar roku.

— Varbūt tomēr neaizmirsīsim, kāpēc esam te sapulcēju­šies, — inspektors turpināja. — Uzskatīsim, ka galvenais ir noskaidrot patiesību, un atstāsim malā procedūras smalku­mus. Doktor Lauton, aiz cieņas pret jums kā grupas vadītā­ju atļaujiet sākt ar jums. Kur jūs bijāt un ko darījāt divas stundas pirms kuģa atiešanas?

— No astoņiem līdz deviņiem uzturējos ceļojumu biroja "Nomads" vietējā nodaļā. Viņi ir seni mūsu darījumu partne­ri. Nokārtoju dažus rēķinus un pēc tam uz viņu rakstāmmašī­nas pārklabinaju vairākus dokumentus.

— Nav šaubu, ka par tur pavadīto laiku jums ir vairāki liecinieki?

— Neviena paša! Direktors ātri visu parakstīja un stei­dzās prom, lai paspētu mājās pirms negaisa sākšanās. Viņš pameta mani vienu pie rakstāmmašīnas. Aizejot man tikai vajadzēja aizcirst durvis, tām ir automātiska slēdzene. Uz kuģa atgriezos ap pusdesmitiem.

— Ja nemaldos, "Nomads" atrodas Fortstrītā, pāris soļu no komisariāta.

— Tiešām Fortstrītā. Par jūsu komisariātu man nav ne jausmas.

— Jums jau arī tur nebija nekas meklējams. Vai tad, kad aiz Fortstrītas stūra gājāt garām alejai, jūs nepamanījāt kā­du no saviem tūristiem?

— Arī par aleju neko nezin*. Un līdz pašai ostai nesasta­pu nevienu tūristu. Iesaku jums savu noziedznieku meklēt citā sabiedrībā. Laika palicis maz.

— Maz? — Čārlijs bija pārsteigts. — Man laika pietiek, veselas sešas dienas. Godātais advokāta kungs, vai jūs jopro­jām prasāt ievērot procedūru? Ja ne, tad es gribētu jums uz­dot to pašu jautājumu.

— Es jau sacīju, ka man nav ko slēpt. Ap astoņiem salo­nā sākām bridža partiju. Misis Spaisere, misters Vivians, misters Kenavejs un es. Šinī ceļojumā tā ir mūsu pastāvīgā komanda.

— Tiešam, ceļojumi satuvina cilvēkus, — Čārlijs piezī­mēja. — Jūs spēlējāt līdz kuģa atiešanai?

— Ne. Ap pusdeviņiem ne no šā, ne no tā misters Vivians pārtrauca spēli.

— Kāpēc "ne no šā, ne no tā"? — Vivians sašutis iejau­cās. — Es jau simtiem reižu esmu atkārtojis, ka bridžā jāie­vēro spēles noteikumi, citādi…

— Ko neteiksi — simtiem! — Misis Spaiseres balsī bija inde. — Kāpēc ne tūkstošiem reižu, ko? Es gan tūkstošiem reižu esmu uzsvērusi, ka netaisos jums piespēlēt tikai tāpēc, ka…

— Atvainojiet, lūdzu, — inspektors apturēja saniknoto dā­mu. — Neiedziļināsimies tehniskos smalkumos un pieņemsim zināšanai faktu, ka partija tika pārtraukta astoņos trīsdesmit.

— Tā bija, — Teits apliecināja. — Pēc tam mēs ar miste­ru Kenaveju izgājām uz klāja. Lietus gāza kā no spaiņiem. Marks ieteica uzvilkt lietusmēteļus un doties nelielā atvadu pastaigā pa krastmalu. Es atteicos, un pēc minūtēm desmit viņš viens nokāpa krastā.

— Jūs palikāt uz kuģa?

— Nē. Pēc mistera Kenaveja aiziešanas atcerējos, ka Kingstritas kioska no rīta pamanīju diezgan svaigu New York Sutidaij Times numuru. Tā kā no februāra nebiju turējis rokās amerikāņu avīzi, sagribējās to uz nakti palasīt. Negaiss maz­liet pierimas, uzvilku lietusmēteli, paņēmu spieķi…

— Melnkoka spieķi?

— Cita man nav. Apmēram deviņos desmit nokāpu kras­tā, aizgāju līdz Kingstrītai, nopirku avīzi un vēl pēc desmit minūtēm atgriezos atpakaļ.

— Cik pašlaik rāda jūsu pulkstenis? — Čārlijs nevainīgi iejautājās.

Advokāts iebāza labo roku vestes kabatā un tūdaļ izvilka ārā. Mazliet samulsis viņš atbīdīja kreisās rokas piedurkni un paskatījas rokaspulkstenī.

— Divdesmit piecas minūtes pāri desmitiem.

— Pareizi. Mans pulkstenis rāda tieši tikpat, un es nekad nekļūdos.

— Nekad? — Teits samiedza acis.

— Tādās lietās nekad. Jums ceļā nācās vairākkārt pārbī­dīt pulksteņa rādītājus, tāpēc vēlējos pārliecināties, vai paš­laik tas iet pareizi… Mister Vivian, ko jūs darījāt pēc pār­trauktās bridža partijas?

— Es arī devos krastā. Vēlējos mazliet atvēsināties.

— Un, zināms, arī uzvilkāt lietusmēteli un paņēmāt spie­ķi?

— Kāds tur brīnums! Tādā laikā cilvēki parasti uzvelk lietusmēteļus, un pēc Singapūras mēs visi švītīgi vicinām spieķus. Kādu brīdi pastaigajos un atgriezos uz kuģa neilgi pirms tā atiešanas.

— Misis Spaisere?

— Es pēc pārtrauktās spēles biju tā sanervozējusies, ka tūdaļ gāju gulēt. Bridžs jāspēlē tikai ar džentlmeņiem!

— Godājamais advokāts mūs jau informēja par misteru Kenaveju…

— Jā, es arī paķēru savu spieķīti un apmetu nelielu līku­mu ostas tuvumā. Atgriezos ātri, jo domāju, ka misters Teits vēlēsies, lai pirms gulētiešanas kaut ko palasu priekšā. Biju pārsteigts, viņu kajītē neatradis. Viņš atgriezās deviņos div­desmit un lasīja savu Sunday Times, līdz aizmiga.

— Labi. Un jūs, mister Minčin?

— Man arī nav nekā slēpjama. Kad sākās tas debesu iz­virdums, mes ar Sediju špacierējām pa pilsētu. Iemukām ķinītī, bet izrādījās, ka to filmu jau pirms gada bijām redzējuši Čikāgā. Sedijai vēl niezēja nagi iepirkties, tāpēc pametām kinoteātri. Viņa tik pamatigi izrevidēja bodītes, ka kravas autiņš būtu īstā laikā. Tāds tuvumā negadījās, un mēs atgrie­zāmies uz "Artura" apkrauti kā mūļi. Ņemiet vērā, inspektor, ka kabatā neturēju ložmetēju un spieķi biju atstājis kajītē.

Čārlijs pasmaidīja.

— Tagad jūs, mister Benbov!

— Mums gāja gandrīz tāpat kā Minčiniem, — viņš pa­skaidroja. — Paskraidījām pa veikaliem, lietusgāzi pārlaidām Janga viesnīcas vestibilā un pēc tam atgriezāmies uz kuģa. Atceros — teicu Netijai, ka esmu nāvīgi noguris. Tas tapcc, ka stiepu smago kinoprojektoru, kuru man laimējās smieklīgi lēti nopirkt. Pie mums tik lielisks aparāts maksā trīs reizes dārgāk. Savelkot īsāk, uz kuģa uzrāpāmies apmēram ceturk­sni pēc deviņiem.

— Misis Pamelas gaitas man ir zināmas. Pienākusi mis­tera Kīna kārta.

— No sākuma aiz ziņkāres vēroju bridža partiju. Pats ne­spēlēju un ar padomiem neiejaucos.

— Un pēc tam?

— Pēc skandāla izgāju uz klāja ieelpot svaigu gaisu. Arī gribēju pastaigāties, bet no debesīm sāka pilēt. Es necieāu lietu, it sevišķi tropisko lietu. Paņēmu kajītē grāmatu, atnācu šurp, mazliet palasīju, izsmēķēju cigāru un īsi pirms kuģa atiešanas devos uz kajīti gulēt.

— Vai salona bez jums bija vēl kāds?

— Neviens. Pat stjuarti bija kaut kur izkūpējuši.

— Visbeidzot misters Ross. Man stāstīja, ka arī jūs va­karvakarā esot devušies pastaigā.

— Es? — Misters Ross pārsteigts iesaucās. — Es ne mirkli neatstāju kuģi, inspektor!

— Tiešām? Jūs esat redzēti kāpjam augšā pa trapu. De­viņos piecpadsmit minūtēs.

— Tas nevar būt!

— Tiem, kas jūs redzēja, acis rāda labi.

— Man vienalga. Atkārtoju, ka visu laiku biju uz kuģa.

— Un pat uz visniecīgāko brītiņu to neatstājāt?

— Goda vārds, inspektor, neatstāju gan, — Ross, kā al­laž, runāja laipni, lai gan varēja manīt, ka Čena neatlaidība viņu mazliet kaitina. — Es pavakariņoju augšējā klāja resto­rānā. Brītiņu atpūtos pirmās klases salonā un devos gulēt sa­va kajītē. Dienas pirmajā pusē jau diezgan izstaigājos, kāja sāka smelgt pēc velna, un pastaigas lietū mani nevilina.

— Kā lai es tādā gadījumā izturos pret neapstrīdamo fak­tu, ka divi cilvēki deviņos piecpadsmit redzējuši jūs kāpjam augšā pa trapu un aizejam kajītes virzienā?

Ross mirkli apdomājās.

— Sakiet, ludzu, — kāpēc šie divi cilvēki domāja, ka redz tieši mani?

— Pirmkārt, melnkoka spieķis.

— Tādi spieķi ir gandrīz visiem. Otrkārt?

— Klibošana, mister Ros. Kā būsiet ievērojuši, visi ne­klibo.

— Inspektor, jūs taču esat saprātīgs cilvēks. — Ross cie­ši uzlūkoja Čenu.

— Nepārspīlēsim.

— Nenāk ne prātā! Tieši tāpēc, ka esat saprātīgs, izstās­tīšu dīvainu lietu, kas ar mani atgadījās pēc pusdienām. Šis spieķis, — Ross pacēla to gaisā, — nav pirkts Singapūrā, es to iegādājos Takomā pēc tam, kad salauzu kāju. Es toreiz lūdzu izgatavot spieķim kaučuka uzgali, lai būtu vieglāka un klusāka staigāšana. Vakar pēc ekskursijas atgriezies uz ku­ģa, es drusku nosnaudos. Pēc tam devos pusdienot un manīju, ka ar spieķi kaut kas nav kārtībā. Sākumā neapjautu, kas īs­ti. Un tikai pie restorāna durvīm ieraudzīju, ka kaučuka uzgaļa vairs nav. Kāds to bija noņēmis. Tajā mirklī garām gāja Marks Kenavejs, un es viņam pažēlojos par uzgaļa izgaišanu.

— Tas tiesa, — Kenavejs apliecināja. — Mēs pēc tam vēl ilgi lauzījam galvas par dīvaino notikumu. Man šķita, ka kāds ir muļķīgi pajokojis.

Iestājās klusums. Atvērās durvis, un salonā ienāca misis Lūsa. Viņa tūdaļ metās klāt Čenam.

— No Dieva puses, kas noticis ar inspektoru Dafu? — viņa satraukta vaicāja. — Vai viņš arī ir noslepkavots?

— Nē. Tikai ievainots un jau veiksmīgi izoperēts.

— Prieks to dzirdēt. Tātad slepkavam sākusi drebēt roka. Acīmredzot tāda nodarbošanās ar laiku slikti iedarbojas uz nerviem. Un ko jūs te darāt, mister Čen?

— Esmu necienīgs inspektora Dafa aizvietotājs.

— Labāku aizvietotāju par jums nemaz nevar atrast! Par to nav ne mazāko šaubu. Es ilgus gadus esmu pavadījusi ar ķīniešiem, pazīstu viņus ļoti labi, tāpēc manis teiktais nav kompliments, bet drīzāk atvieglojuma nopūta. Zinu, ka tagad nelietim neizbēgt! Sen jau bija laiks, — vecā dāma kareivīgi noteica.

— Jūs ieradāties tieši īstajā brīdī, — Čārlijs sacīja un rū­pīgi palīdzēja vecajai dāmai apsēsties. — Mums steidzīgi ne­pieciešams vērīgs liecinieks. Pēc tam kad es jūs un mis Poteri vakar atvedu uz ostu, jūs abas vēl kādu laiku stāvējāt uz klāja netālu no trapa un redzējāt tos, kas atgriezās pēc pa­staigas pilsētā. Vai starp viņiem bija arī misters Ross?

Misis Lūsa, acis pievērusi, koncentrējās. Un tad noraido­ši papurināja galvu.

— Es nezinu, — viņa teica.

— Nezināt? — Čārlijs pārsteigts iesaucās.

— Nezinu gan.

— Nevar būt, misis Lūsa! — iejaucās Pamela. — Jūs vienkārši esat aizmirsusi. Mēs vēl gribējām iet palūkoties, kas redzams no otras puses, un tajā mirklī…

— Tajā mirklī mums garām aizgāja klibs cilvēks ar spie­ķi. Es, mīlulīt, visu labi atceros. Arī to, ka uzsaucu viņam, bet tas cilvēks pat neatskatījās. Misters Ross tā nekad neuz­vestos. Viņš ir īsts džentlmenis, lai gan nodarbojas ar tik rupju lietu kā koktirdzniecība. Bez tam…

— Bez tam? — Čārlijs bija pati uzmanība.

— Bez tam esmu ievērojusi, ka misters Ross savu spieķi vienmēr tur kreisajā rokā, bet tas kungs to turēja labajā. Tā­pēc nedrīkstu apgalvot, ka viņu sazīmēju. Manuprāt, tas ne­bija misters Ross.

Saspringtajā klusumā Ross nesteidzīgi izstiepa klibo kāju.

— Re, kā iznāk, inspektor… Es taču jau teicu, ka visu vakaru ne soli nespēru nost no kuģa. Necerēju gan, ka to tik ātri izdosies pierādīt.

— Tātad baļķis sakropļoja jūsu labo kāju? — Čārlijs do­mīgi iejautājās.

— Kā tad. Tāpēc jau man Ir ērtāk spieķi turēt kreisajā rokā. Vieglāk saglabāt līdzsvaru un ātrāk var paiet. Tā da­rīt man ieteica ārsts, un es ātri pārliecinājos, ka viņam tais­nība.

— Noteikti, — Maksis Minčins piekrita. — Agrā jaunībā kāds drauģelis man sašāva potīti. Kreiso. Veselu gadu nācās klumburēt ar nūju. Labajā rokā! Tikai tā varēju tikt uz priek­šu.

— Pateicos, mister Minčin! — Ross laipni teica un uzlū­koja Čenu. — Acīmredzot pat visveiklākais noziedznieks kād­reiz kļūdās. Viņš gan prata nospert kaučuka uzgali, bet ne­pievērsa uzmanību tam, kurā rokā turu spieķi. Nu jau gan­drīz jūtos kā viņa parādnieks.

— Es savukārt esmu ļoti pateicīgs jums visiem. — Čārlijs pasmaidīja. — Šī sastapšanās man deva daudz.

Tūristi pamazām cits pēc cita atstāja salonu. Vienīgi Teits vēl vilcinājās.

— Pratināšana jums daudz vis neatklāja, — viņš teica.

— Jums tā šķiet?

— Jā, man tā šķiet. Lai gan nešaubos, ka jūs pamanījāt ne tikai kaučuka uzgaļa pazušanu, bet ievērojāt arī manu saminstināšanos ar pulksteni.

— Protams, — Čārlijs piekrita.

— Jūsu eksperiments izdevās. Tikai žēl, ka par upuri kļu­va nevainīgs cilvēks.

— Gadās. Man padomā vēl citi eksperimenti, — inspek­tors apgalvoja.

— Ja tas jūs interesē — savu pulksteni nopirku pirms iz­braukšanas no Ņujorkas.

— Pirms? — Čārlijs uzsvērti pārjautāja.

— Jā, pirms. To var apliecināt Marks Kenavejs.

— Pagaidām ticu tāpat.

— Paldies. Es savukārt ar vislielāko labpatiku vērošu jū­su eksperimentus. Pats brīnos, kāpēc mani ieinteresējis jūsu darba stils.

Advokāts aizgāja, un inspektors Čens iegrima domās. Šīrīta tikšanās ļāva viņam tuvāk iepazīties ar Lautona grupas tūristiem, gūt nojausmu par to cilvēku raksturiem, ar kuriem turpmāk nāksies cieši kontaktēties. Sākumam ar to pietika.

Kajītē, kur Čārlijs atgriezās pārģērbties pusdienām, viņu iztraucēja radists. No Honolulu bija saņemta radiogramma.

"Čārlij, drīz būšu uz kājām un pats turpināšu izmeklēša­nu. Tu tur nejaucies, pārāk bīstami. Biju karsonī, kad lūdzu tevi turpināt. Dafs".

Čārlijs Čens skaļi iesmējās un tūdaļ uzrakstīja atbildi, ko lūdza radistam nekavējoties noraidīt.

"Jūtu līdzi, ka vakardienas skaidrā saprāta vietā tevi at­kal moka murgi. Veseļojies un nebēdā ne par ko. Turpinu tavu darbu, viss iet labi, tavs Čārlijs."

Vakarā kuģa kafejnīcā inspektors Čens pļāpāja ar Pa­melu Poteri un Marku Kenaveju.

— Vai šodien tālu tikāt nozieguma izmeklēšanā? — Pa­mela vaicāja.

— Tieši siint piecdesmit jūdzes tuvāk Sanfrancisko. Čārlijs viņai uzsmaidīja.

— Tik vien? Diez kas nav…

— Vē! noskaidrojās, ka slepkava cenšas panākt, lai aizdo­mas kristu uz nevainīgu cilvēku.

— Uz misteru Rosu, vai ne?

— Jā. Jūs taču tagad piekrītat misis Lūsas secinājumiem?

— Tagad man nekas cits neatliek. Es jau vakar ievēroju, ka tas cilvēks dīvaini klibo. Kurš gan tas varēja būt?

— Ikviens no tiem, kam patīk pastaigas lietū, — noteica Marks, iemezdams kafijā vēl vienu cukurgraudu.

— Un arī no tiem, kas tādas pastaigas necieš, — Čārlijs piemetināja. — Piemēram, kapteinis Kīns. Vai viņš vēl nav atmetis paradumu naktīs ložņāt gar citu durvīm?

— Tā gluži nevar teikt… Pēc Jokohamas Vivians viņu pieķēra ošņājoties pie savas kajītes durvīm un sacēla pamatī­gu traci. No tā brīža kapteinis, šķiet, atradis sev rāmāku no­darbošanos.

— Rādās, ka misteram Vivianam veicas ar skandālu rīko­šanu?

— Jūs laikam domājat vakarējo tesiņu bridža partijas laikā? Tipiska vētra ūdens glāzē. Viņš uzsprāga bez jebkāda iemesla. Ja Vivians vēl būtu paspēlējis, varētu piejaut, ka tracis sacelts, lai pārtrauktu partiju. Bet viņš vinnēja!

— Sakiet lūdzu, mister Kenavej, — Čārlijs viltīgi pamirk­šķināja, — vai jūsu patrons savu rokaspulksteni patiešām no­pirka Ņujorkā?

— Varu apzvērēt pie Bībeles. — Marks iesmējās. — Pie­dodiet, ka smejos, bet misters Teits apgalvoja, ka jūs pie pirmās izdevības man to prasīšot. Viņš domāja, ka ceļojumā būs ērtāk ar rokaspulksteni. Kabatas pulksteni patrons glabā ce'ļasomā. Ja palūgsiet, viņš jums to parādīs.

— Vai pulksteņķēde ir vesela?

— Nezinu, kā tagad, bet Bombejā tā bija kārtībā.

Kafejnīcā ielūkojās Teits un, ieraudzījis omulīgo sabiedrī­bu, pienāca pie viņu galdiņa.

— Izskatās, ka kafijas dzeršana iet uz beigām. Jaunieši, kā būtu ar vienu bridža partiju? Mēs ar misis Lūsu nolēmām jūs izaicināt uz kauju.

— Vai dieniņ, es taču no bridža neko nejēdzu, — Pamela mēģināja pretoties.

— Tieši tāpēc jau jūs aicinu, — advokāts protestu norai­dīja. — Man ļoti patīk vinnēt, un tādi pretspēlētāji kā jūs ir tīrā Dieva dāvana!

— Piedodiet, ka jūs pametam. — Pamela piecēlās.

— Kas par atvainošanos! Labu veiksmi spēlē!

— Par kādu veiksmi var būt runa… Mūs gaida pilnīga sagrāve. Varbūt jums šinī sakarībā ir prātā kāda ķīnieša pa­runa?

— Iespējams, ka noder šī: "Stirnai nekad nevajag rota­ļāties ar tīģeri…"

— Trāpīts acī! Sl paruna ar zelta burtiem būtu jāieraksta bridža spēles noteikumos.

Ari inspektors atstāja kafejnīcu un devās uz kuģa pakaļ­galu, lai klusībā baudītu mēnessgaismas ņirboņu okeāna viļ­ņos. Pēkšņi caurspīdīgajā krēslā iznira Kašimo sīkais augu­miņš. Inspektors gandrīz bija paguvis aizmirst par prakti­kanta eksistenci. Toties Kašimo inspektoru nebija aizmirsis.

— Skolotāj, es to atradu! — viņš tikko sadzirdami čukstē­ja.

— Ko tu atradi? — Čārlijs nesaprata.

— Atslēdziņu.

— Vai vari man to parādīt? — Inspektora balsī skanēja gan sajūsma, gan notieība.

— Varu, skolotāj. Iesim!

Viņi piesardzīgi gāja pa kuģa augstākās klases koridoru, līdz apstājās pie Teita un Kenaveja luksusa kajītes durvīm. Izmeklējis no saišķa vajadzīgo atslēgu, Kašimo klusu atslē­dza durvis. Ieslīdējuši kajitē, viņi tās aizvēra. No bagāžas ska­pīša praktikants izvilka prāvu, dažādu viesnīcu uzlīmēm ap­klātu ceļasomu un uzspīdināja lukturīša staru uz Kalkutas hoteļa Great Eastern košās etiķetes.

— Pārvelciet tai ar roku, skolotāj! — Kašimo izdvesa.

Čārlijs tā izdarīja, un viņa pirksti zem uzlīmes sataustīja plakanas atslēdziņas kontūras. Kašimo pavirzīja staru tālāk, līdz tas apstājās pie diviem apzeltītiem iniciāļiem.

— M. K. — Čārlijs izlasīja un sajūsmināts pavērās prak­tikantā.

— Kašimo, no tevis tiešām iznāks īsts detektīvs! — viņš sirsnīgi noteica.