Ceļojums ar slepkavu

16 IELŪDZ MAKSIS MINČINS

Pec brītiņa Čārlijs Čens atkal vēroja mēnesstaru rotaļas okeāna bezgalīgajā spoguli. Viņš nevarēja vien beigt priecā­ties par praktikanta izcilajām spējām. Vienīgi ar fantastiska novērotāja talantu apveltīts cilvēks varēja pamanīt, ka starp daudzajam uzlimēm tieši šī ir ar nelielu izcilni. Vai arī Velbijam piemita tādas pašas spējas? Neticami!

Droši vien Skotlendjarda seržants arī bija atklājis atslē­dziņu zem tās pašas uzlīmes. Tā varēja parādīties uz Marka Kenaveja ceļasomas tikai pēc Kalkutas, jo citās pilsētās nebi­ja viesnīcas ar nosaukumu Great Eastern…

Bet Velbijs Pamelai nosauca atslēdziņas numuru! To cau­ri uzlīmei nespētu saskatīt pat visfantastiskākām spējām ap­veltīts novērotājs… Vai tas nozīmētu, ka seržants atslēdziņu redzējis citā vietā? Varbūt ir vēl trešā atslēdziņa? Tomēr — kāpēc tādā gadījumā tik rūpīgi tiek slēpta otrā?

Slepkava stūrgalvīgi turpina jaukt pēdas ar viltus mājie­niem: vispirms aizdomas tiek novirzītas uz Lautonu, ar kura čemodāna siksnu nožņaugts Hjū Moriss Dreiks; pēc tam, at­griezdamies pēc uzbrukuma Dafam, viņš velnišķīgi imitē Rosa klibošanu; un, visbeidzot, šis it kā neapgāžamais Marka Kenaveja vainas pierādījums… Bez šaubām, Marks nav slepka­va. Bet kurš grib viņu par tādu pataisīt? Varbūt gudrais ad­vokāts Teits, kabatas pulksteņa īpašnieks un procesuālo for­malitāšu cienītājs?

"Jāiet gulēt," Čārlijs beidzot nolēma. "Rīt sākšu ar Marku… Kā varēja notikt, ka atslēdziņa nonākusi pie viņa?"

Taču no rīta uzsākt sarunu ar Marku nebija viegli. Jau­neklis, acīmredzot būdams visai nelāgā noskaņojumā, pa­staigu klāju mēroja ar tik milzīgiem soliem, ka inspektors knapi turēja viņam līdzi.

— Atsaucot atmiņā savu jaunību, — Čārlijs aizelsies tei­ca, — es nudien nespeju atcerēties neko tik briesmīgu, kas tik jaukā rītā būtu varējis izsist mani no garīgā līdzsvara. Cik jums ir gadu? Ap divdesmit?

— Divdesmit pieci, ; — Marks noburkšķēja. — Bet gandriz katra cejojuma diena pa pārītim piesviež klāt.

— Vai uzbrukušas nepatikšanas? — inspektors līdzjūtīgi vaicaja.

— Es nezinu, vai tās var saukt par nepatikšanām, mister Čen. — Marks nopūtās. — Kā lai jūs mani saprastu, ja ne­kad neesat kalpojis par aukli juridiskam spīdeklim, kas bīs­tas no novecošanas… Neesmu ne acu aizvēris, jo visu nakti lasīju viņam priekšā. Brīnos, ka vēl spēju izdvest kādu vār­du! Un šī viņa mūžīgā žēlošanās par veselību, par karstumu, par caurvējiem…

— Es vismaz ceru, ka pēc lēkmes Brūma viesnīcā tās jūsu patronam vairs nav atkārtojušās?

— Un kā vēl! Vienreiz tā uznāca Sarkanajā jūrā, bet to­reiz man palīdzēja kuģa ārsts. Toties Kalkutā es aiz bailēm tik tikko nenosirmoju… Nevaru vien sagaidīt to laimīgo brī­di, kad Sanfrancisko patronu nodošu viņa dēla rokās! Esmu pārliecināts, ka mana skaļā atvieglojuma nopūta aizlidos līdz pat Dienvidpolam!

— Un es jau taisījos jūs apskaust. — Čens pasmaidīja.

— Apceļot gandrīz visu pasauli uz bagāta advokāta rēķina — vai tas nav vilinoši?

— Uz šī āķa jau es arī uzķēros, — Marks atbildēja. — Tā maa vajadzēja! Vai tad vecāki mani necentās pārliecināt: iz­manto vasaru jurista prakses apgūšanai, Bostonā ir tik daudz juridisko kantoru, gan ar laiku tur atradīsies vieta arī tev… Bet nē — es gribēju būt gudrāks par visiem un laidos ceļo­jumā ar dižo Teku…

— Bostona, — Čārlijs sapņaini atkārtoja. — Man vienmēr ir licies, ka tai jābūt ļoti skaistai un ļoti mierīgai pilsētai. Un cik labā angļu valodā tur runā! Zināt, mister Kenavej, man reiz Honolulu bija tā laime izdarīt nelielu pakalpojumu kādai ģimenei no Bostonas, un, goda vārds, ne pirms, ne pēc tam neesmu dzirdējis tik burvīga valodā izteiktu pateicību. Tā skanēja kā mūzika!

Marks sāka smieties. Dzimtās pilsētas pieminēšana uzla­boja jaunekļa garastāvokli.

— Pēc dabas esmu visai konservatīvs, — Čārlijs turpinā­ja. — Vienmēr esmu uzskatījis, ka īstu džentlmeni var pazīt pēc viņa runas manieres un vārdu izvēles. Tā mani mācīja tēvs, un es savukārt to mācu saviem bērniem. Tāpēc mani priecina doma, ka pasaulē ir tāda pilsēta kā Bostona, kurā vecāki droši vien līdzīgi audzina savus bērnus.

— Tā tiešām ir, — Marks apliecināja, — Diemžēl es šai audzināšanai nepakļāvos. Kā kārtīgs Bostonas dzimtas tradī­ciju turpinātājs es savtis vecākus neiepriecinu. Ja māte zinā­tu, kā man klājies šai ceļojumā, piebildīšu, ka tur nav vai­nīgs tikai patrons vien, viņa tūdaļ iesauktos: "Redzi nu! Es jau to paredzēju!"

— Ne tikai patrons? Kas tad vēl?

— Pamela Potere, protams! Tas taču redzams ar neapbru­ņotu aci!

— Es nu gan to neredzu. Ko jums nodarījusi šī jaunā un burvīgā būtne?

— Trūkst vārdu, lai to izstāstītu! Viņa ir apņēmusies ma­ni pastāvīgi kaitināt. Savā mūžā neesmu sastapis citu tik pašpārliecinātu personu kā viņa, ieskaitot pat manu vecvecmā­miņu, kura gandrīz deviņdesmit gadus bija Bostonas augstā­kās sabiedrības centrs. Noprotu, ka mis Potere cenšas panākt, lai līdz ceļojuma beigām viņai atzīstos mīlestībā. Veltas ce­rības! Es netaisos precēties ar čeku grāmatiņu…

— Vai esat pārliecināts, ka jums draud tieši tāda laulība?

— Vairāk nekā pārliecināts. Esmu arī agrāk ticies ar Vi­dējo Rietumu miljonāru mantiniekiem. Galvenais viņu dzīvē ir nauda. Uz pārējo viņiem nospļauties. Bostonā naudai nav tā­das nozīmes. Piemēram, mans tēvocis totalizatorā nospēlēja visu savu īpašumu, bet sabiedrībā viņu joprojām cienīja. Ne­zinu, kāpēc jums to visu stāstu. Droši vien tāpēc, ka misters Teits savionojumā ar mis Poteri jebkuru izsitīs no segliem.

— Jaunā dāma laikam stipri aizņem jūsu domas?

— Priecātos, ja tā nebiitu… Reizēm viņa ir tik pievilcī­ga un mīlīga, līdz pēkšņi notriec tevi zemē kā Hjū Dreika firma ražots kravas autiņš…

— Re, tur jau viņa nāk! — Čārlijs pamāja uz trapa pusi. Pa to augšup kāpa vingra, balti tērpta meitene. — Laidīsimies lapās?

— Kāpēc? — Marks paraustīja plecus. — Savam liktenim neizbēgsi. Šī smukule sameklēs mani pašas elles dibenā.

— Labrīt, inspektor! Sveiks, Mark! — Pamela smaidīja kā saulīte. — Mark, kā tu skaties uz vienu tenisa partiju? Es taisos tev pamatīgi sadot!

— Tā ir tava mīļākā nodarbošanās.

— Nav tik traki, no rītiem es esmu labiņa. — Un viņa aizvilka jaunekli, kas ne pārāk pretojās, uz tenisa korta pusi. Turpinādams pastaigu, Čārlijs ieraudzīja atpūtas krēslā zvilnējošo kapteini Kīnu.

— Brīnišķīgs laiciņš, vai ne, mister Kin, — inspektors mēģināja uzsākt sarunu. Kīns pat nepakustējās.

— Nekā sevišķi brīnišķīga neredzu.

— Vai jūs māc kādas rūpes?

— Ne uz to pusi. — Kīns plati nožāvājās. — Vienkārši man netīk pļāpāt par laiku. Vīriešiem tas nepiestāv.

— Vai neveļaties doties mazā ekskursijā uz kuģa mašīntelpu? Es jau kopš vakardienas vēlos paraudzīties uz tiem tehnikas brīnumiem, kas dzen uz priekšu tādu milzeni ka "Karalis Arturs".

— Nejutu nekādu vēlēšanos. Tehnika man ir tumša bilde. Nespēju atšķirt tvaika katlu no virzuļa.

— Tiešām? Tas ir vairāk nekā dīvaini. Sava drauga in­spektora Dafa piezīmēs izlasīju, ka Brūma viesnīcā jūs esat uzdevies par inženieri…

— Jūs nu gan esat viltīgs kukainis! — Kīns beidzot pa­godināja Čenu ar skatienu. — Man nav prātā, ko es toreiz samuldēju. Es piezīmes nerakstu.

— Veltīgi to nedarāt. Tādam nelabojamam melim kā jūs, mister Kin, piezīmes varētu ļoti noderēt. Vieniem jūs stāstāt, ka esat karavīrs, citiem uzdodaties par inženieri, bet jūsu īstā nodarbe ir ložņāšana gar svešām durvīm!

— Ilā! It kā jūs to nedarītu…

— Nekad.

— Tādā gadījumā no jums nekad neiznāks īsts detektīvs.

Varat man ticēt. Es ar to profesionāli nodarbojos ilgus gadus un varu lepoties ar sasniegto.

— Profesionāli? — Inspektors bija pārsteigts. — Tad jau jus... Jus strādājāt policijā?

Kas vēl nebūs! — Kīns pasmīnēja. — Esmu saistīts ar kādu Sanfrancisko privātdetektīvu kompāniju. Ceru, ka jūs par to notaurēsiet uz visiem stūriem.

— Tātad jus esat privātdetektīvs? — Čārlijs beidzot sa­prata.

— Jā, esmu gan, — Kins izaicinoši teica. — Un nedo­māju, ka mēs būtu mazāk vērti nekā policija. To atklāju jums tāpēc, lai jūs velti nešķiestu savu dārgo laiku. Es te atro­dos mistera Spaisera uzdevumā. Šķiet, ka viņam Irēna pama­tīgi apnikusi un viņš sapņo par augstāka ranga dzīvesbiedri. Taču, lai dabūtu šķiršanos, viņam nepieciešami sievas neuzti­cības pierādījumi. Man tie jāatrod. Punkts.

— Un kā jums veicas? — ķīnietis painteresējās. Viņš ne­maz nedomāja, ka velti tērē laiku. Bija gluži vienalga, par ko šis cilvēks uzdodas. Inspektors Čens ne mirkli nešaubī­jās, ka Kins galvenokart ir profesionāls melis.

— Nekādu panākumu. Pilnīgs fiask© no paša sākuma līdz šai dienai. Iespējams, ka Vivians nojauš, kā labā es strādāju, un negrib bojāt attiecības ar Spaiseru. Simpātijas pret mani viņš nejūt. Reiz pat draudēja sadot pa kaklu, ja vēl redzēšot mani grozoties ap Irēnu. Es pret savu kaklu izturos ar mai­gumu un nevēlos, ka to brutāli aiztiek. Par kādiem pierādīju­miem var būt runa, ja šis pārītis nepārtraukti strīdas un ap­saukājas? Pēc tā bridža skandāla viņa vispār vairs ar mani nesarunājas. Var uzskatīt, ka esmu jau bezdarbnieks. Varbūt ņemsiet mani savā komandā? Nenožēlosiet! Cik saņemsiet par slepkavas atmaskošanu?

— Visaugstākā balva ir taisnības uzvara, — inspektors rāmi paskaidroja.

— Par tādām uzvarām pūtiet pilītes citiem! Esmu pārlie­cināts, ka jūs abus ar Dafu algo Dreika mazmeita, viņa savu vectētiņu gandrīz dievināja. Varbūt man pašam piedāvāt mis Poterei savus pakalpojumus? Sacīšu, ka esmu gatavs viņai pārdot savu informāciju uz pusi lētāk nekā jūs. Kā tad jūs dziedāsiet? Labāk salīgsim brālīgi. Puse jums, puse man, un turpmāk darbosimies kopā!

— Mums nekādi nav iespējams salīgt, mister Kfri, — in­spektors atbildēja, pat necenšoties slēpt nicinājumu. — Varu vienīgi vēlreiz jums ieteikt priecāties par šārīta brīnišķīgo laiku. Uz redzēšanos!

— Mister Čen, jūs vēl nožēlosiet, ka noraidījāt manu priekšlikumu, — Kīns nosauca pakaļ aizejošajam inspektoram un larski atslīga atpūtas krēslā.

Pagāja otrā, pēc tam trešā ceļojuma diena. Čārlijs nepār­traukti interesējās par atslēdziņu zem Kalkutas viesnīcas uz­līmes, un nenogurdināmais Kašimo reizi no reizes ziņoja, ka tai neviens nav pieskāries. Brauciena vienmuļību pēkšņi at­dzīvināja Makša Minčina ideja sarīkot Lautona grupas tū­ristiem pamatīgas atvadu vakariņas. Pat tie, kas agrāk atklā­ti cervtās izvairīties no eksgangstera sabiedrības, priekšlikumu uzņēma ar sajūsmu. Inspektors Čens negaidīto atsaucību vēr­tēja filozofiski: "Jūra savieno gan tālas zemes, gan svešus ļaudis." Čārliju uz balli personiski uzaicināja Makša laulātā draudzene. Pirms tam, galvā pārskaitījusi gaidāmos viesus, Scdija izbīlī konstatēja, ka iznāk velna ducis! Tāpēc kā četr­padsmitais tika pagodināts policijas inspektors.

Maksis šo ziņu uzņēma kā īstens paraugvīrs.

— Man principā pret mentiem nav iebildumu, — viņš Čenam draudzīgi paskaidroja. — Viņi jau cilvēki vien ir. Reiz pat Čikāgas policijai sarīkoju pamatīgu banketu, un visi pa­lika apmierināti. Smokings nav obligāts, mister Čen. Uz tā­dam formalitātēm man nospļauties.

— Man arī tās ir vienaldzīgas, — Čārlijs piebalsoja.

— Sakiet, lūdzu, — vai jums būs nepatīkami, ja vakariņu lai­ka pēkšņi pieminēs slepkavību Brūma viesnīcā?

— Kādā nozīmē? — Maksis apjucis jautāja.

— Vēlos panākt, lai cilvēki nepiespiestā atmosfērā atjau­notu atmiņā skumjo notikumu ar misteru Dreiku. Varbūt viņi atcerēsies kādu detaļu, ko oficiālajā pratināšanā noklusēja. Kā jūs domājat?

— Velns viņu zina, — Minčins šaubījās. — Labāk būtu tādas lietas nepieminēt. Man jau tās Čikāgā bija apriebušās. Mēs ar sievu gribam, lai visi j>a īstam izlustētos, kārtīgi pa­ēstu un iedzertu. Bet ja nu jums tik ļoti vajag… Neviens ne­drīkst teikt, ka viņam aizbāzta mute pie Makša Minčina gal­da! Tikai to gan paturiet vērā — arī rokudzelžus nevienam pie mana galda neuzliks, lai ko viņš neizmuldētos! Pēc tam va­rat darīt ar slepkavnieku, ko gribat, bet šis vakars būs mans. Norunāts?

— Norunāts, mister Minčin! — Un abi vīrieši cieši saro­kojās.

Galds, pie kura nevienam neaizbāž muti un neuzliek rokudzelžus, bija klāts augšējā klāja elegantajā kafejnīcā. Ēdie­nu un dzērienu pārpilnība žilbināja acis. Neviens no viesiem nesūdzējās par apetītes trūkumu, tāpēc uzmanīgais namatēvs dzenāja viesmīļus, lai krājumi tiktu papildināti. Valdīja jaut­rība, ciemiņi centās cits citu pārspēt asprātībā. Maksis priecā­jās, ka vakars paiet zem laimīgas zvaigznes. Kad beidzot pa­sniedza kafiju, viņš piecēlās.

— Dārgie draugi, — Minčins aizkustināts iesāka. — Lē­dijas un džentlmeņi! Mūsu pasaules ceļojums tuvojas beigām. Mēs esam piedzīvojuši daudz jauku brīžu. Gadījās arī pa ēnainākai dieniņai. Par sevi varu sacīt, ka visu laiku jutos lieliski. Kāpēc? Tāpēc, ka par mums nepārtraukti un pašaiz­liedzīgi rūpējās doktors Lautons! Uzdzersim uz mūsu sarg­eņģeļa, brīnišķīgā šefa veselību! Urā!

Minčina tosts doktoru patiesi pārsteidza. Skaļie aplausi viņu samulsināja vēl vairāk, un Lautonam vajadzēja saņem­ties, lai teiktu atbildes tostu.

— Paldies visiem. — Viņš centās apvaldīt balss drebēša­nu. — Jūs jau zināt, ka es sen darbojos tūrisma biznesā, un mani ar kaut ko pārsteigt nav viegli. Un tomēr jūs mani ne­pārtraukti pārsteidzāt. Vispirms jau ar to, ka, neraugoties uz zināmiem apstākļiem, jūs mani nepametāt. Un arī pēc tam nesagādājāt nekādas nepārvaramas raizes, lai gan iemeslu netrūka. Pat toreiz, nu jau pagātnē iegrimušajā traģiskajā dienā Brūma viesnīcā jūs visi lieliski turējāties, uzvedāties saprotoši un disciplinēti. Vārdu sakot, jūs pierādījāt, ka esat īsti amerikāņu tūristi. Uz jūsu veselību, draugi!

— Bravo, doktor! — reizē ar aplausjem iesaucās Minčins.

— Tie bija lieliski vārdi! Ja jau šefs pieminēja to traģisko dienu, arī es piemetināšu, ka mums visiem tas bija traģisks pārdzīvojums. Un tā kā esam sākuši runāt par tādām lietām, lūdzu pievērst uzmanību mūsu goda viesim Honolulu policijas inspektoram misteram Čenam. Savā mūžā esmu sastapies ar daudziem viņa profesijas pārstāvjiem un nevienam no tiem zeļļiem neesmu vēlējis veiksmi. Šodien Maksis Minčins riskēs atkāpties no saviem principiem! Es no visas sirds vēlu miste­ram Čenam veiksmīgi pabeigt iesākto lietu! Galu galā tā ir mūsu visu kopējā lieta.

Čārlijs piecēlās un ar cieņu paklanījās Minčinam.

— Es savukārt vēlos no visas sirds pateikties mūsu vies­mīlīgajam namatēvam un viņa apburošajai laulātajai draudzcnei, kuras skaistums aizēno viņas daudzos briljantus un safīrus (laimīgā Sedija apmulsusi nosarka), par labajiem vār­diem un burvīgo vakaru. Viņa vēlējums pilda ar vīrišķību manu sirdi, lai gan līdz šim ne man, ne manam draugam Skotlendjarda inspektoram Dafam veiksme nav uzsmaidījusi. Ķīnā tādās reizēs ir pieņemts noliekt galvu un teikt: "Ko tu, cilvēk, liktenim padarīsi!" Bet es pārāk ilgi dzīvoju amerikā­ņu vidū un netaisos noliekt galvu likteņa priekšā. Tāpēc, cienījamās lēdijas un godātie džentlmeņi, pacelsim kausus par to, lai cīņā pret netaisnību mums palīdz gan vīrišķība, gan veiksme!

Pagaidījis, kamēr apklust aplausi, tostam piecēlās Čenam pretī sēdošais Teits.

— Tā kā te tika aizskarta likteņa tēma, — viņš iesāka labi nostādītā oratora balsī, — tad ziniet, ka ceļojuma laikā es ne reizi vien apcerēju savu likteni un nacu pie slēdziena, ka, neraugoties uz mūs piemeklējušām nepatikšanām, likte­nis bijis mums labvēlīgs. Pat tajā iepriekšējo runātāju piemi­nētajā traģiskajā dienā es taču varēju atrasties nelaimīgā Honivuda… tas ir… man sajuka… Hjū Dreika vietā… — Viņš uz mirkli aprāvās. — Labāk jau nepieminēt tik bēdīgas lietas. Vārdu sakot, es priecājos, ka esmu dzīvs un man biju­si laime iepazīties ar tik jaukiem cilvēkiem!

Pēc Teita uzstājās misis Lūsa, sasmīdinādama visus ar apgalvojumu, ka ir ar mieru sekot doktoram Lautonam kaut vai līdz elles vārtiem. Pamela piemetināja, ka tādā gadījumā elle pārvērstos paradīzē. Tad pienāca Kīna kārta.

— Ko te vēl sacīt? Mēs pamatīgi esam izmalušies pa pa­sauli, esam pacietuši, ka mūsu darīšanās bāž degunus nepie­derīgas personas. Paldies Dievam, ka tas viss ir pagājis. Es ti­kai apskaužu tos, kas prata uzvesties tā, ka ne matiņš no gal­vas nenokrita. Mani, piemēram, vienīgi par to, ka vēlējos uz nakti palasīt, gandrīz saraustīja gabalos, toties cienījamo Elmeru Benbovu nezin kāpēc neviens nepamanīja tajā naktī jauki pastaigājamies pa Brūma viesnīcas koridoriem. Es jau nu gan viņu pamanīju, bet ko nu vairs cilāt tik vecas lietas… Vai ne, draudziņ?

Šoreiz neviens neaplaudēja. Lai gan Kīns runāja rotaļī­gā toni, misteram Benbovam joki nebija prātā. Viņš lēnām no­lika savu glāzi uz galda un pigcēlās.

— Man daudzkārt ir nācies uzstāties saviesīgos vakaros, bet līdzīgā situācijā tas notiek pirmoreiz… Viss, ko jūs tikko dzirdējāt, ir tīrākā patiesība. Es tiešām tajā naktī koridorā sa­skrējos ar kapteini Kīnu. Biju jau nolicies gulēt, kad pēkšņi at­cerējos, ka neesnm aizsūtījis meitai apsveikuma telegrammu. Viņa ir dzimusi septītajā februārī, to viegli pārbaudīt. Mēs ar sievu to gribējām izdarīt no paša rīta, bet sākas ekskursija, pēc tam klīdām filmēdami, un telegramma izskrēja no galvas. No­domāju, ka varu to izdarīt arī nakti, klusām piecēlos, apģēr­bos, izgāju no viesnīcas un nosūtīju apsveikumu no Rīdžentstrītas telegrāfa. Sieva bija tā nogurusi, ka gulēja cieša miega. Man nebija neviena liecinieka, jo telegrāfiste uz mani pat acu nepacēla. Es biju pārbijies līdz nāvei un aizmirsu, ka tele­gramma pati jau ir liecība. Ja tas notiktu štatos, es, zināms, uz karstām pēdām visu izstāstītu šerifam, bet svešā zemē… Uz­vedos kā īsts gļēvulis. Un biju bezgala pateicīgs kapteinim Kīnam, ka viņš mūsu sastapšanos noklusēja. Jāteic, ka esmu vi­ņam pateicīgs arī tagad, jo viņš atbrīvoja mani no sirdsapziņas mokām. Patiešam.. .Ar visu to gandrīz aizmirsu, ko gribēju sa­cīt iepriekš… Ā, atceros! Mēs ar sievu pateicamies visiem un it īpaši misteram Minčinam par brīnišķīgo vakaru un gribam jūs visus rīt uzaicinat noskatīties manis uzfilmētos ceļojuma iespai dus, lai atsauktu atmiņā visskaistākos kopā pavadītos brīžus!

Draudzīgu piekrišanas saucienu pavadīts Elmers Benbovs apsēdās. Toties Kīns demonstratīvi nolika neizdzerto glāzi un ar nicīgu smīnu atbildēja Makša Minčina saniknotajam skatie­nam. Džons Ross steidzās pārtraukt nepatīkamo pauzi un, at­spiedies uz spieķa, strauji pieslējās kājās.

— Jau iepriekš brīdinu, ka manā runā nebūs nekādas novē­lotas atzīšanās. — Misis Lūsa skaļi iesmējās, un visi atviegloti uzelpoja. — Vienīgais, ko varu teikt, ir tas, ka ceļojums man šķi­ta bezgala interesants. Es ilgus gadus tam gatavojos, bet ne­varēju pat iedomāties, ka viss notiks tik aizraujoši. Ja arī rei­zēm mūsu sajusmu kaut kas apēnoja, tas nekas. Vismaz man nav par ko žēloties. Esmu laimīgs, ka mums bija tik lieliska tūristu kompānija un tik pieredzējis un gudrs vadītājs kā dok­tors Lautons! Bēdājos, ka neesmu varējis līdzīgi mūsu kinoentuziastam misteram Bcnbovam iemūžināt ceļojuma iespaidus lentē, lai atkal un atkal par tiem sajūsminātos savā Takomā. Protams, es biju tikpat satriekts kā pārējie, kas smacīgajā guļamistabā ieraudzīja ar doktora Lautona čemodāna siksnu nožņaugto nabaga Hjū Morisu greiku…

— Kā jūs zināt, ka tā bija čemodāna siksna? — Vivians viņu pēkšņi pārtrauca. Ross pārsteigts aprāvās. Klusumā varē­ja dzirdēt, kā pilnos apgriezienos strādājošo kuģa mašīnu iz­raisītajā vibrācijā iedžinkstējās kristāla glāzes.

— Kā es zinu? — Koktirgotājs beidzot atguvās. — Vēl Lon­donā inspektors Dafs inus iepazīstināja ar dažām slepkavības detaļām, un es labi atceros…

— Ja jau šodien te visi spēlē ar atklātām kārtīm, — Vi­vians viņu vēlreiz salti pārtrauca, — tad man jums jāsaka, ka Hjū Morisu Dreiku nenožņaudza vis ar čemodāna siksnu, bet gan ar siksnu no kinoaparāta. Tā ir iznācis, ka es zinu, kam tā siksna piederēja. Tā piederēja misteram Elmeram Benbovam!

Visu acis pievērsās Elmeram Benbovam, kas sēdēja sa­vā krēslā kā zibens ķerts.