Ceļojums ar slepkavu

2 MIGLA BROMA VIESNĪCĀ

Jau pieminēt vien vārdu "slepkavība" sakarā ar Brūma viesnīcu šķiet augstakā mērā netaktiski. Tomēr tas ir jādara. Līdz šim senatnīgi dižais hotelis bija ievērojams vienīgi ar savām stingrajām tradīcijām un gaužām nelāgo centrālo apkuri. Tie, kas mīl rakņāties vēsturē, apgalvo, ka viesnīcas dibinātājs Semjuels Brūms sācis savu darbību ar nelielu pan­sionātu. Pēcāk viņš pamazām piepirka klāt apkārtējās mājas. Tagad viesnīca sastāvēja no divpadsmit ēkām, kas atradās Hafmūnstrītas un Klardžesstrītas sadurā, un tai bija divas parādes ieejas, katra no savas ielas puses. Dažāda augstuma un apjoma ēkas savā starpā juku jukām savienojās ar kāp­nēm, tiltiņiem un galerijām. Nav jābrīnās, ka cilvēks, kas pir­mo reizi ienāca Brūma viesnīcā, jutās tajā kā leģendārā labi­rinta precīzā kopijā. Visneiedomājamākās vietās iznira da­žādas lūkas, kāpnes, trepītes, slepenas durtiņas. Neapskauža­mā stāvoklī bija viesnīcas personāls, kam ik dienas nācās pārvarēt dīvainos šķēršļus, balansējot ar karstā ūdens krūkām un kamīniem domātām oglēm rokā.

Tomēr mūsdienu komforta trūkums nenozīmē, ka Brūma viesnīcā numuri stāvētu tukši. Kur nu! Apmesties šeit vien jau līdzinājās godam tikt uzņemtam augstākajā sabiedrībā, un daudzi Londonas viesi par to nevarēja pat sapņot. Vasaras sezonas kulminācijā hoteli varēja sastapt augsta ranga poli­tiķus, aristokrātus, ievērojamus rakstniekus un māksliniekus. Reiz viesnīcā bija apmeties pat visīstākais karalis. Tiesa, izdzīts trimdā. Pēdējos gados gan Brūma valstības populari­tāte gāja mazumā, tāpēc sezonu starplaikos te ielaida pat ame­rikāņu tūristus. Un te nu ir rezultāts! Viens no viņiem pieļā­va, lai to vulgāri nobendē…

Dafs viesnīcas senatnīgi svinīgajā vestibilā ienāca no Hafmūnstrītas puses. Pirmajā mirklī viņš jutās kā baznīcā, kurā tūdaļ atskanēs ērģeļu skaņas. Šo iespaidu izkliedēja kalpotaji, kas klusi un rosīgi šķērsoja halli. Viesnīcas perso­nālam nebija ne mazākās līdzības ar baznīcas kora zēniem. Piemēram, portjē izskatījas tā, it kā viņš te strādātu jau no Semjuela Brūma pirmā pansionāta laikiem. Pie Brūma kalpo­tāji nosirmoja, pie Brūma viņi izdila, pie Brūma viņi pama­zām kļuva plikpauraini. Gandrīz visi viņi valkāja acenes un šķita pārklāti ar vēstures cildenajiem putekļiem.

Dežurējošais portjē cēli kā premjerministrs piecēlās un devās sagaidīt inspektoru.

— Labrīt, Piter! — Dafs sasveicinājās. — Kas pie jums ir noticis?

Pīters sarūgtināts pašūpoja galvu.

— Ļoti nepatīkams gadījums, ser. Džentlmenis no Ameri­kas — trešais stāvs, divdesmit astotais numurs. Līķis, ser. Re, kas notiek, ja viesnīcā ielaiž svešiniekus!

— Tā gan, Piter, — inspektors piekrita. — Patiešām ne­patīkams notikums.

— Ticiet man, ser, — Pīters smagi nopūtās, — mēs visi esam ārkārtīgi satraukti. Henrij!

Sauciens bija domāts apmēram septiņdesmit gadus ve­cam izsūtāmajam, kas "ārkārtīgi satraukts" snauduļoja atpū­tas krēsla netālu no reģistrācijas pults. Taču priekšnieka uzkliedzienam viņš atsaucas bez kavēšanās.

— Henrijs jus aizvedīs uz notikuma vietu, ser. Mani daudzmaz mierina vienīgi tas, ka slepkavības izmeklēšana atrodas jūsu rokās.

— Pateicos par uzticēšanos. Vai inspektors Heilijs ir jau šeit?

— Viņš ir augšā, ser. Tajā sasodītajā numurā.

— Vispirms aizvediet turp šos džentlmeņus! — Inspek­tors pamāja uz fotogrāfu un daktiloskopistu. — Bet es, Pīter, gribētu pārmīt kādu vārdu ar misteru Kentu. Vai viņš ir savā kabinetā?

— Šķiet, ka jā, ser. Jūs vēl atceraties, kā tur aiziet?

Viesnīcas pārvaldnieks Kents bija impozanta izskata vīrs.

Viņa sidrabota kaklasaite lieliski harmonēja ar pogcaurumā iesprausto sārto rozes pumpuru. Toties Kenta raižpilnā seja galīgi neatbilda izmeklēti smalkajam apģērbam. Līdzās pār­valdniekam pie maza galdiņa sēdēja bārdains kungs, kura iz­skats atgādināja augstās sfērās mītošu zinātnieku.

— Priecājos, ka izmeklēšana uzticēta tieši jums, — Kents gandrīz vārds vārdā atkārtoja portjē teikto. — Es pat nece­rēju uz tādu veiksmi. Notikušais ir ārkārtīgi nepatīkams, un, ja jums izdosies slepkavību atklāt bez lieka trokšņa, būšu bez­galīgi pateicīgs…

— Diemžēl nepatīkamie notikumi gandrīz vienmēr pārlie­ku interesē presi… Kas tad ir nogalināts? Kad viņš apme­tās viesnīcā? Viens vai kopā ar vēl kādu? Kāpēc viņš iera­dies Londonā? Vārdu sakot, mani interesē visi jums zināmie fakti.

— Hjū Moriss Dreiks, — Kents atbildēja. — Viesu re­ģistrācijas grāmatā ierakstījis, ka dzimis Detroitā. Šķiet, tā ir kāda Savienoto Valstu pilsēta. Pagājušā pirmdienā ar kuģi no Ņujorkas ieradies Sauthemptonā — tātad trešajā februārī. Kopā ar meitu, misis Poteri, viņa arī dzimusi Detroitā, un mazmeitu viņi uz Londonu atbrauca ar vilcienu. Acumirklī nevaru atcerēties mazmeitas vārdu… — Kents jautājoši pa­lūkojās uz bārdaino kungu. — Doktor Lauton, kā sauc jauno dāmu?

— Pamela, — spēcīgā balsī noskaldīja doktors.

— Kā tad, Pamela Potere. Atļaujiet, inspektor, iepazīsti­nāt jūs ar doktoru Lautonu. Viņš spēs pastāstīt daudz vairāk. Gan par nelaiķi, gan par pārējiem grupas dalībniekiem. Dok­tors ir tās vadītājs.

— Vadītājs? — Dafs izbrīnā atkārtoja.

— Tūrisma vadītājs, — Kents paskaidroja.

— Kāda tūrisma? Ak tā, saprotu. Nelaiķis ceļoja tūristu grupā, un jūs esat šīs grupas gids?

— Es nu gan sevi par gidu nesauktu. — Lautons savie­bās. — Protams, reizēm man nakas pildīt arī gida pienāku­mus. Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par tūrisma kom­pāniju "Apkārt pasaulei kopā ar Lautonu"? Jau vairāk nekā piecpadsmit gadus mēs ar tūrisma biroju "Nomads" organi­zējam ceļojumus apkārt zemeslodei.

— Diemžēl neko neesmu dzirdējis ne par "Nomadu", ne par jūsu kompāniju. Tātad Hjū Moriss Dreiks ceļoja jūsu va­dītajā grupā?

— Redzat, man jums jāpaskaidro, ka mūsu grupa atšķiras no parastajām tūristu grupām, kuras dodas pasaules apceļo­jumā ar vienu kuģi. Es darbojos citādi. Manis organizētā ce­ļojumā mēs pārsēžamies no viena satiksmes līdzekļa uz citu, un dalībnieku skaits ir neliels.

— Ko nozīmē — neliels?

— Šinī reizē tikai septiņpadsmit cilvēku. Atvainojos — bija septiņpadsmit. Tagad palikuši sešpadsmit.

Dafs pasmīnēja.

— Man arī sešpadsmit šķiet krietns daudzums. Jūs esat medicīnas doktors?

— Esmu filozofijas doktors. Man ir vairāki zinātniski grādi…

— Sakiet lūdzu — vai līdz šim grupa jums ir sagādājusi kadas raizes? Piemēram, vai tās dalībnieku starpā nav bijuši strīdi, greizsirdības scēnas, senu rēķinu kārtošana?

— Ne uz to pusi! — Lautons sašutis noliedza. — Pilnīgi izslēgts. Turklāt, ceļojot pāri okeānam, laiks bija drausmīgs un cilvēki nevarēja pat, kā nākas, iepazīties. Kad grupa pirm­dien ieradās viesnīcā, tās dalībnieki būtībā bija tādi paši sve­šinieki kā tad, kad Ņujorkā kāpa uz kuģa. Šeit mums gan bijušas dažādas ekskursijas, bet ar to vēl nepietiek, lai tu­vāk iepazītos.

Varēja manīt, ka doktors aizvien vairāk nervozē.

— Mana situācija nav apskaužama, inspektora kungs. Ir apdraudēts viss mana mūža darbs, mana nevainojamā repu­tācijā, piecpadsmit gadus ilgi pūliņi! Šī liktenīgā slepkavība draud sagraut visu! Tāpēc, lūdzu, nesāciet ar koncepciju, ka vainīgais noteikti meklējams grupas dalībnieku vidū! Tas ir pilnīgi neiespējami, Dreiku nogalinājis kāds vietējais mani­aks, iespējams, kāds no viesnīcas kalpotājiem…

— Lūgtu nejaukt te iekšā manus padotos, — Kents metās apturēt satraukto doktoru. — Brūma viesnīcā strādā tikai rūpīgi pārbaudīti kalpotāji ar desmitiem gadu ilgu stāžu.

— Tad tas ir bijis ieklīdenis no ārpuses, bet nekādā ga­dījumā manas grupas loceklis. Arī es saviem tūristiem izvir­zu augstas prasības. Ar mani ceļo tikai kārtīgi ļaudis! Abso­lūti nevainojami cilvēki! — Lautons lūdzoši paraudzījās in­spektorā. — Atvainojiet manu pārliecīgo satraukumu. Nav ne mazako šaubu par jūsu rīcības objektivitāti. Bet pamēģiniet saprast situāciju, kurā tik negaidīti esmu iepiņķēts.

— Saprotu. — Dafs piekrītoši pamāja. — Darīšu visu, lai jums palīdzētu. Tieši tāpēc man pēc iespējas ātrāk jāuzklausa visu grupas dalībnieku liecības. Viņi nekavējoties jāsapulcē kādā no viesnīcas saloniem.

— Pacentīšos to izdarīt. — Lautons piecēlās. — Daži gan vēl var atrasties rīta pastaigā. Bet ap desmitiem visi būs šeit, jo desmitos četrdesmit piecās minūtēs mums jābūt Viktorijas stacijā, lai ar vilcienu pasgētu līdz Duvrai, kur mums jāpār­sēžas uz prāmja, kas šķērso Lamanšu.

— Bija jābūt Viktorijas stacijā, — uzsvēra inspektors.

— Tiešām, no tā laikam tagad nekas neiznāks. — Dok­tors nopūtās. — Ko lai tagad dara?

— Pašlaik nevaru dot nekādu padomu. Tad jau redzēs. Nu gan dosimies uz notikuma vietu.

Negaidīdams piekrišanu, Dafs strauji devās uz liftu. Tā apkalpotajs, izmantodams iespēju palielīties ar saviem dau­dzajiem mazbērniem, svinīgi uzveda viņus trešajā stāvā.

Divdesmit trešā numura durvīs Dafs saskrējās ar Heiliju.

— Sveiks, vecīt! Nāc tik iekšā!

Plašajā guļamistabā jautās daudzkārtējās fotografēšanas atstātā magnēzija dvaka. Ja šajā telpā pēkšņi ierastos karalie­ne Viktorija, viņa te justos kā mājās: noņemtu aubi un omu­līgi atlaistos riteņotā zemā dīvāniņā. Iekārta atgādināja de­viņpadsmito gadsimtu. Alkovā krietnā attālumā no loga at­radās plata gulta. Tajā mūžīgā mierā gulēja vecs vīrs. Dafa vērtējumā nelaiķim varēja būt gadu septiņdesmit. Pat ja ap sirmgalvja kaklu neatrastos stingri savilkta ādas siksna, va­rētu redzēt, ka nāves cēlonis ir nosmakšana. Detektīvs pama­nīja, ka pirms nāves Dreiks mēģinājis pretoties slepkavam. Tagad inspektors klusēdams aplūkoja savu nākamo kaujas lauku. Aiz loga biezēja migla un slēpti skanēja vienkārša me­lodija, ko spēlēja kāds no daudzajiem Londonas apkārtklejojošiem orķestrīšiem.

— Vai policijas ārsts nelaiķi jau apskatīja? — Dafs jautā­ja.

— Jā. Uzrakstīja ziņojumu un aizgāja, — Heilijs atbildē­ja. — Pēc viņa domām, nāve iestājusies apmēram pirms čet­rām stundām.

Dafs uzmanīgi, lai neaizskartu iespējamos pirkstu nospie­dumus, no nelaiķa kakla atraisīja siksnu un atdeva to daktiloskopistarn. Pēc tam viņš rūpīgi aplūkoja mistera Hjū Morisa Dreika mirstīgās atliekas. Pacēlis nelaiķa kreiso roku, viņš lūkoja iztaisnot dūrē savilktos pirkstus un pārsteigts ieklie­dzās. Plaukstā atradās platīna pulksteņķēdes trīs posmi ar mazītiņu atslēdziņu galā! Kopā ar Heiii’ju viņi lūkojās uz Dafa kabatslakatā novietoto atradumu. Atslēdziņas vienā pusē varēja samanīt numuru "3260", bet otrā bija iegravēta firmas zīme: "Dītriha seifi. Kantona, Ohaio". Dafs paraudzījās miru­šā stingajā sejā.

— Nabadziņš, — viņš līdzjūtīgi sacīja. — Pēdējās dzīves minūtēs viņš mēģināja mums palīdzēt. Un palīdzēja arī.

— Tas vismaz ir vairāk nekā nekas, — Heilijs piekrita.

Dafs domīgi vērās kolēģī.

— Iespējams… Taču manai gaumei tas viss ir pārāk amerikāniski. Es tomēr esmu Londonas policijas inspektors.— Viņš nometās ceļos un sāka uzmanīgi pētīt grīdu.

Istabā kāds ienāca, bet Dafs bija pārāk iedziļinājies bonie­rētās virsmas aplūkošanā. Kad inspektors beidzot pacēla ska­tienu, viņš tūdaļ pielēca kājās un samulsis centās notraukt no biksēm putekļus. Telpas vidū stāvēja slaida, burvīga, nepa­rasti zilacāina meitene.

— Vai dieniņ, ē-ē, labrīt, — Dafs apjucis izgrūda.

— Labrīt, — maigā balsī atsaucās meitene. — Es esmu Pamela Potere. Nogalinātais ir mans vectētiņš. Vai gribat ar mani aprunāties? Jūs taču esat no Skotlendjarda, vai ne?

— Jā. Esmu gan.

Amerikāniete šķita pavisam mierīga, tikai vijolīšu zilo acu kaktiņos varēja manīt asaru pēdas.

— Jūs Anglijā ieradāties kopā ar māti?

— Māte aiz bēdām ir kā sajukusi. Varbūt, kad mazliet no­mierināsies, arī viņa atnāks. Pagaidām vajadzēs iztikt ar mani. Kas jūs interesē?

— Vai jums ir kādas aizdomas sakarā ar notikušo?

Meitene enerģiski papurināja galvu.

— Pilnīgi nekādas. Tam vienkārši nav iespējams noticēt. Vectētiņš bija tik labsirdīgs, ka viņam vienkārši nevarēja būt ienaidnieki. Prātam neaptverami….

No Klardžesstrītas puses joprojām skanēja ielas orķestra spēlētā melodija.

— Aizveriet logu! — Dafs pavēlēja saviem palīgiem un atkal pievērsās Pamelai. — Vai jūsu vectētiņš Detroitā bija ievērojama persona?

— Protams, kopš sendienām. Viņš bija viens no automobi­ļu ražošanas pionieriem. Tiesa, pirms pieciem gadiem viņš at­stāja firmas vadītāja posteni, saglabādams vietu kontroles padomē. Pēdējā laikā viņš galvenokārt nodarbojās ar lab­darību. Viņš tam tērēja simtiem tūkstošus dolāru. Pilsētā viņu cienīja un mīlēja pilnīgi visi.

— Iznāk, ka misters Dreiks bija ļoti bagāts.

— Tas tiesa.

— Un kas… — Dafs saininstinājās. — Piedodiet par ne­taktisko jautājumu, bet nedrīkstu no tā izvairīties: kas man­tos viņa īpašumus?

Meitene apdomājās.

— Man tas pat prātā neienāca… Ja vectēvs visu nav no­vēlējis labdarībai, tad mantiniece ir māte.

— Un pēc kāda laika arī jūs?

— Es un brālis. Tā es domāju. Un kas tad ir?

— Droši vien nekas. Kad jūs pēdējo reizi redzējāt vectē­vu dzīvu?

— Vakar pēc vakariņām. Mēs ar māti taisījāmies uz teāt­ri, bet vectētiņš nolēma palikt viesnīcā, jo jutās noguris, tur­klāt izrāde nesagādātu viņam nekādu prieku, tāpēc ka…

Dafs pamāja.

— Tāpēc ka jūsu vectēvs bija pakurls.

Meitene notrīsēja.

— Kā jūs to zināt?

Tad viņa ieraudzīja, ka Dafs skatās uz naktsgaldiņu, uz kura atradās klausāmais aparāts. Pamelas Poteres acis atkal kļuva mitras, un viņa aizsedza ar rokām seju. Savaldījusies meitene notrauca no vaigiem asaras.

— Jā, tas ir vectētiņa aparāts.

— Lūdzu neko neaizskart! — Dafs brīdināja.

— Saprotu. Lai gan aparāts līdzēja maz, viņš to vienmēr lietoja. Mēs no viņa atvadījāmies un devāmies uz teātri. Viņš teicās tūdaļ iet gulēt, jo gribēja ceļā doties spirgts. Jūs dro­ši vien zināt, ka šodien mums vajadzēja braukt uz Parīzi. Mēs vēl viņu brīdinājām nenogulēt aizbraukšanu. Mūsu numurs atrodas stāvu zemāk. Vectētiņš teica, ka neaizgulēsies, jo sa­runājis stāva apkalpotāju un tas viņu laikus pamodināšot. No rīta mēs gaidījām viņu apakšējā hallē, lai kopā dotos bro­kastot, un tad… tad parādījās pārvaldnieks un pateica, kas noticis…

— Kā uz to reaģēja jūsu māte? Vai bija satriekta?

— Zināms. No baismīgās ziņas viņa zaudēja samaņu. Man tikai ar pūlēm izdevās dabūt viņu pie jēgas un aizvest uz mū­su istabu.

— Jūs pati nenoģībāt?

Meitene nicinoši palūkojās inspektorā.

— Es neesmu no ģībstošās paaudzes. Vectētiņa nāve sa­trieca arī mani, bet…

— No Dieva puses, atvainojiet, ka biju tik netaktisks, un pieņemiet manu visdziļāko līdzjūtību…

— Paldies. — Pamela nopietni pamāja. — Vai ir vēl kādi jautājumi?

— Nē. Vienīgi lūgums, lai jūs palīdzētu izkārtot sastapša­nos ar jūsu māti. Diemžēl tas ir nepieciešami. Varbūt pēc stundas? Līdz tam es pirmā stāva salonā iepazīšos ar pārē­jiem grupas tūristiem. Jūs varat uz turieni nenākt.

— Kāpēc? Es noteikti ieradīšos. Jūtos normāli un vēlos izmantot gadījumu, lai tuvāk iepazītos ar mūsu kompāniju. Ceļā to izdarīt nevarēja, jo bailēs no jūras slimības gandrīz visi slēpās kajītēs. Tā ka būšu klāt. Tik zvērīga slepkavība… Iekams neatradīs vainīgo, es nespēšu ne aci aizdarīt. Esmu gatava jums visādi palīdzēt. Inspektor?

— Inspektors Dafs. Tas ir jauki, ka gribat būt mana sa­biedrotā. Centīsimies kopā atklāt noziegumu, mis Potere.

— Tam jānotiek, un tas notiks! — meitene pārliecības pilna iesaucās. — Vectētiņš mani ļoti… ļoti mīlēja… — Pa­melas balss nodevīgi ietrīcējās, un viņa steigšus atstāja is­tabu.

Dafs pievērsās Heilijam.

— Simpātisks radījums. Tipiska amerikāniete. Kādi tad ir mūsu ieguvumi? Pulksteņķēdes gabaliņi un seifa atslēdziņa. Sākumam pietiek.

— Es nu gan esmu gatavais ēzelis! — Heilijs pēkšņi ie­kliedzās. — Mums ir vēl viens lietisks pierādījums! Ārsts to atrada gultā blakus nelaiķim.

— Kas tas ir?

Heilijs viņam pasniedza apbružātu zamša maisiņu, kas bi­ja aizsiets ar īsu saitīti. Maisiņš bija diezgan smags. Dafs to atraisīja un izbēra saturu uz sekretāra pulētās virsmas. Sarau­cis uzacis, viņš pārsteigts lūkojās uz sauju visparastāko ak­mentiņu.

— Kas tie ir?

— Domāju, ka akmentiņi. — Heilijs paraustīja plecus.

— Citi lielāki, citi mazāki. Dažādi pēc formas. Droši vien sa­lasīti kādā pludmalē. Skaidrāks par skaidru, ka tiem nav ne­kādas vērtības. Varbūt tieši šim atradumam nav nekādas jē­gas?

Dafs paaicināja pie durvīm stāvošo policistu.

— Lūdzu visus saskaitīt, sabērt atpakaļ un maisiņu aizsiet!

Kamēr policists pildīja pavēli, Dafs ieslīga veclaicīgajā at­pūtas krēslā un norūpējies palūkojās Heilijā.

— Manuprāt, visā šajā gadījumā vēl nevar samanīt kādu

jēgu.

— Tā izskatās, — Heilijs piekrita.

— Visu cienītu sirmgalvi, kas devies izpriecu ceļojumā ko­pā ar meitu un mazmeitu, nezin kāpēc nožņaudz Londonas viesnīcā. Turklāt puskurlais večuks uzmostas, sāk cīņu ar slepkavu un norauj tā pulkstenim ķēdes posmu. Bet spēki ir nevienlīdzīgi, siksna tiek savilkta ap vecā vīra kaklu. Beidzot slepkava ar efektīgu žestu iesviež gultā nevērtīgu oļu maisiņu. Idiotisms! Kāda tur jēga?

— Šādus gadījumus žurnālisti dēvē par mīklainiem.

— Pilnīgi viņiem piekritu. Tomēr te ir arī cita veida mik­las. Vai ievēroji?

— Ko tad? Tavs domāšanas līmenis man ir par augstu.

— Neizliecies, draudziņ! Acīmredzamas lietas katrs pama­na. Ja gultā notikusi cīkstēšanās, tai vajadzētu būt savandītai. Bet tā ir ideālā kārtībā!

— Patiešām… — Heilijs pazemināja balsi. — Šķiet, gul­tā ir gulēts pavisam mierīgi.

— Raugi, no šīs puses pat sega ir kārtīgi ielocīta zem matrača. Tas nebūtu iespējams, ja gultā būtu cīnījušies uz dzī­vību un nāvi.

— Pieļauju, ka tas nav iespējams.

— Bet es esmu pārliecināts, ka tas nav iespējams! Nešau­bos, ka Dreiks dzīvoja šinī numurā, te ir viņa klausāmais apa­rāts, uz krēsla viņa drēbes. Taču ar aknām jūtu, ka nožņaugts viņš ir pavisam citā vietā!