Ceļojums ar slepkavu

14 MELNKOKA SPIEĶIS

Manīdams, ka briesmas ir garām, Kašimo atplauka. Iekšē­jā cīņā Čārlija Čena gribasspēks acīmredzot uzvarēja, un viņš sirsnīgi uzsmaidīja praktikantam.

— Dēliņ, nedusmojies, ka es pirmajā mirklī gribēju tevi pārsviest pār bortu. Vienkārši es pārāk dzīvi atcerējos vaka­rējo tiesas sēdi. Otrreiz es kaut ko tādu nespētu pārdzīvot. Sevišķi, ja tas notiktu simtiem tūristu acu priekšā. Tāpēc pa­centies gan, dēliņ, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos, noru­nāts?

— Es sapratu, skolotāj!

— Tādā gadījumā uzskatīsim, ka mums uz kuģa veicams savs darbs. Nebūtu prātīgi atteikties no tāda cilvēka palīdzī­bas, kurā kratītāja talants apvienojies ar nedzirdamas pielavīšanās talantu!

— Skolotāj, jūs vienkārši bijāt aizdomājies!

Viņiem tuvojās kapteiņa palīgs.

— Esmu turējis vārdu, inspektor Čen. Vislabākā no brīvājām kajītēm ir jūsu rīcībā. Varat ņemt ceļasomu un… — Pēkšņi Harija Linča skatiens atdūrās pret Kašimo. — Kas… No kurienes tas uzradies?

— Atļaujiet iepazīstināt ar policijas komisariāta darbinie­ku misteru Kašimo, — Čārlijs svinīgi sacīja. — Viņš ir viens no spējīgākajiem mūsu cilvēkiem. Ceru, ka jums atradīsies vietiņa arī viņam. Kašimo operācijā iesaistīja pēdējā brīdī.

— Iesaistīja operācijā? — Kapteiņa palīgs apjuka. — Arī kā pasažieri?

— Mistera Kašimo specialitāte ir slepenas revīzijas, — Čārlijs nopietni paskaidroja. — Tāpēc būs labāk, ja ļausim viņam darboties patstāvīgi. Varbūt jūs varat viņam dot kādu pagaidu nodarbošanos. Teiksim: apkopt kajītes, pildīt stjuarta vai izsūtāmā pienākumus. Atšķirībā no manis viņš rīkosies inkognito.

— Lieliski! — kapteiņa palīgs nopriecājās. — Mums tieši trūkst pirmās klases kajīšu apkopēja, iepriekšējais pēdējā brī­dī norakstījās krastā. Ar darbu problēmu nebūs.

— Uh jums nebūs problēmu ar misteru Kašimo, — Čārlijs apgalvoja. — Darbs viņam vienmēr bijis pirmajā vietā. Pārnakšņot viņš varēs manā kajītē.

— Es brīdināšu vecāko stjuartu, lai viņš no rīta ierāda jums darbu. Ceru, ka tas nebūs pretrunā ar jūsu profesionā­lajiem pienākumiem. Es saprotu jūsu uzdevuma sarežģīto rak­sturu, tomēr ļoti lūdzu darboties tā, lai nerastos skandāli. To kompānija nevar atļauties.

— Skandālu nebūs, — Čārlijs nomierināja Linču, lai gan īsti pārliecināts par to nebija.

Aizvedis abus uz kajīti un atgādinājis, ka Čārliju Čenu no rīta pie sevis gaida kapteinis, palīgs aizgāja.

Kajīte bija gana plaša un mājīga. Inspektoram šķita, ka te labi veiksies domāšana, jo tieši ar to jau viņam turpmākās sešās diennaktīs galvenokārt nāksies nodarboties.

— Es drīz atgriezīšos, — viņš teica. Atstājis kajīti, Čārlijs pa trapu uzkāpa kuģa radiomezglā. Pēc dažām minūtēm no "Karaļa Artura" tika nosūtīta radiogramma: "Ja jūs uz­trauc Kašimo prombūtne, es priecājos par viņa klātbūtni."

— Paziņoju šefam, ka tu piedalies mūsu veicamajā uzde­vumā, — atgriezies kajītē, inspektors informēja praktikantu.

— Viss ir labi nokārtojies: tev nevajadzēs maksāt par biļeti, un man nevajadzēs lauzīt galvu par vienu delikātu lietu.

— Par kādu, skolotāj? — Kašimo plīsa aiz ziņkārības.

— To uzzināsi rīt.

— Tādā gadījumā varu likties uz auss, — praktikants no­teica un ienira Čārlija aizdotās pidžamas dziļumos.

— Izskatās, ka pidžama kustas pati no sevis, — Čārlijs brīnījās, raudzīdamies, kā Kašimo tenterē uz dīvāna pusi.

— Es varu gulēt jebkurā apģērbā, skolotāj. — Kašimo ne­vēlēja inspektoram saldu dflsu un, apliecinādams teiktā patie­sīgumu, tūdaļ aizmiga.

Čārlijs Čens iededzinaja galda lampu un iedziļinājās Dafa piezīmēs. Iztēlē viņš it kā pamazām atgriezās pagātnē. Vis­pirms inspektora iekšējai redzei pavērās Bombejas līkumainās ieliņas, pēc tam Vidusjūras kūrortu spilgtās ainavas un vis­beidzot arī miglas plīvuros tītā Londona. Par visu to viņam jau bija stāstījis Dafs, bet Skotlendjarda inspektoru intere­sēja visi Lautona grupas tūristi, toties Čārliju — tikai viens vienīgs.

— Ross, — Čārlijs, beidzis lasīt, pusbalsī noteica. — Viņš visu laiku šajās piezīmēs un dokumentos bezrūpīgi klibo tre­šajā plānā… Šķiet, Skotlendjards viņu netur aizdomās. Ja nebūtu Kašimo, es domātu tāpat… Neko darīt, praktikant, mums nāksies vērīgāk pasekot šim koktirdzniecības speciālis­tam.

Atbildei Kašimo skaļi iekrācās un galīgi pazuda sava sko­lotāja milzīgā izmēra pidžamā.

Tieši pusseptiņos no rīta inspektors pamodināja savu ne­gaidīto palīgu. Spirgtais izskats liecināja, ka murgi Kašimo nav mocījuši. Iekams atlaist praktikantu pie vecākā stjuarta, Čens iepazīstināja viņu ar "delikāto lietu".

— Kašimo, man vajadzīga seifa atslēdziņa ar numuru 3260. Ja tā nav iesviesta jūrā, tai jāatrodas kādā no šo tūris­tu kajītēm. — Viņš iedeva praktikantam Lautona grupas stip­rā dzimuma pārstāvju sarakstu. — Ņem vērā, ka pārāk aktī­va meklēšana var mums kartēt. Tāpēc nesteidzies un savas spējas liec lietā vienīgi tad, ja esi pārliecināts, ka tevi nevar pārsteigt. Par meklējumu rezultātiem ziņosi man vienīgi šeit vakaros pēc darba. Par mūsu sadarbību pagaidām nevienam nav jāzina.

— Sapratu, skolotāj, — praktikants piekrita un atstāja kajīti.

Diena solījās būt brīnišķīga. Pa atvērtajiem iluminatoriem kajītē ieplūda silta un sāļa dvesma. Pie debesīm neredzēja ne mākonīša, saulē mirdzošo okeāna klaju reizi pa reizei atdzīvinaja zibenīgai lidojošo zivju šautras. Tikko Čārlijs pabeidza skūties, pie durvīm pieklauvēja un ienāca izsūtāmais zēns ar radiogrammu: "Pacienta veselība strauji uzlabojas, visa ko­misariāta vārdā izsaku patiesu līdzjūtību sakarā ar Kašimo."

Čārlijs pasmaidīja un lieliskā noskaņojumā devās uz ku­ģa pakaļgala klaju. Neraugoties uz agro rīta stundu, viņš tur sastapa Pamelu Poteri un Marku Kenaveju. Pamelas acis izbrīnā iepletās.

— Ko es redzu — pats misters Čens! Ko tad jūs te darāt?

— To pašu, ko jūs — priecājos par skaisto rītu.

— Man nebija ne jausmas, ka arī jūs taisāties uz San­francisko.

— Es pats to nenojautu līdz vakarvakaram, kad man pēk­šņi vajadzēja aizstāt inspektoru Dafu.

— Aizstāt? — Meitene nodrebēja. — Vai tas nozīmē, ka viņu arī…

— Neuztraucieties, mis Potere, viņš ir tikai ievainots. — Un Čārlijs isos vārdos pastāstīja par komisariātā notikušo traģēdiju.

— Vai tiešām šim ārprātam nebūs gala? — Pamela izbi­jusies jautāja.

— Katram sākumam ir savas beigas, — Čens mierīgi at­bildēja. — Vienīgi žēl, ka vakaram, kas tik jauki iesākās, se­koja tāds fināls.

— Es tieši nupat stāstīju Markam par jūsu māju un bur­vīgo ģimeni. Gribu, lai viņš kļūst zaļš no skaudības, ka ne­bija uzaicināts. Bostonieši vienmēr tā plātās ar savām smal­kajām viesībām!

— Justos ļotr pagodināts, ja arī misters Kenavejs būtu bijis manu viesu vidū… Man gan nav izdevies pabūt Bosto­nā, bet tie, kas to apmeklējuši, stāsta par šo pilsētu ar sajūs­mu. Negribu jūs ilgāk aizkavēt. Tā kā inspektors Dafs mani, ja tā var teikt, vakar oficiāli stādīja priekšā visai jūsu gru­pai, domāju, nav vērts slēpt iemeslu, kāpēc tagad esmu uz ku­ģa. Būtu labi visiem sapulcēties un pārspriest vakarējo noti­kumu.

— Visu laiku viens un tas pats. — Marks pasmīnēja.

— Mūs nepārtraukti sauc kopā, izprašņā, ļauj izklīst, nākamā viesnīcā atkal sauc kopā un tā bez gala. Tomēr ceru, ka ar jums visi tiksies labprāt — kā nekā jauna seja…

— Pateicos. — Čārlijs Čens paklanījās. — Lai gan izmek­lēšanā iesaistījos pēdējā brīdī, turklāt tik neparastā veidā, varbūt der atcerēties senu ķiniešu parunu: "Bruņurupucis, kas ielien pa virtuves durvīm, pie galda nonāk pirmais."

— Kā cepetis? — Marks izteica savu pieņēmumu.

— Senas parunas jāuztver tikai filozofiskā nozīmē. — In­spektors iesmējās. — Pagaidām gan tiešā nozīmē vajadzētu iepazīties ar kuģa virtuves gardumiem. Uz redzēšanos pēc brokastīm!

"Karaļa Artura" virtuve gan ēdienu daudzuma, gan garšas ziņā Čārlijam bija pa prātam. Pamatīgi ieturējies, viņš pie­gāja pie doktora Lautona galdiņa.

— Labrīt, godātais doktor! Vai drīkstu cerēt, ka neesat mani aizmirsis?

Čārlija smaidam bija grūti pretoties, bet uz Lautonu tas iespaidu neatstāja.

— Jūs laikam esat no policijas?

— Tieši tā. Honolulu policijas inspektors Čens. Vai drīk­stu uz mirkli piesēst?

— Lūdzu, — Lautons norūca. — Nepārmetiet man, ka ne­esmu stāvā sajūsmā par mūsu tikšanos. Sarunas ar policiju man ir līdz kaklam. Ja nemaldos, jūs ceļojat kopā ar inspek­toru Dafu?

— Kā? Vai tad jūs nezināt, kas ar viņu vakarvakarā no­tika?

— Ka lai es to zinu? Man nepārtraukti jārūpējas par div­padsmit tūristiem. Par to es saijemu algu. Nekam citam man neatliek laika. Kas noticis ar jūsu paziņu? Vai arī viņu nogalināja?

— Vēl ne. — Čārlijs, nenolaizdams acu no Lautona, īsu­mā izstāstīja par uzbrukumu Dafam. Doktora sejā nenodre­bēja ne vaibsts.

— Tad jau viņš ilgāku laiku būs piekalts gultai, — Lau­tons vienaldzīgi konstatēja. — Kas tagad notiks?

— Notiks tas, ka izmeklēšanu turpināšu es, — Čārlijs mierīgi noteica.

— Jūs? — Lautons izsmējīgi pārjautāja.

— Kāpēc ne?

— Patiešām, kāpēc ne… Dieva dēļ, piedodiet manu ne­pieklājīgo izturēšanos! Esmu galīgi sanervozējies. Par to vien sapņoju, kā ātrāk nonākt Sanfrancisko un beidzot uz vi­siem laikiem atvadīties no šī nolādētā tūrisma.

— Tā ir jūsu personiskā darīšana, — Čārlijs teica. — Bet slepkava, kas eeļojumā jūsu grupu aplaimojis ar savu klāt­būtni, ir pavisam kas cits. Tāpēc esiet tik laipni un desmitos saaiciniet salonā savus aprūpējamos!

— Atkal?! — Doktora sašutums gāja pāri malām. — Vai tiešām tas nekad nebeigsies?

— Darīšu visu, lai tas beigtos pēc iespējas ātrāk.

— Ne jau par to es runāju! Cik reizes man vēl būs jāai­cina kopā tūristi, lai viņi atbildētu uz bezjēdzīgiem jautāju­miem? Līdz šim tas nav devis nekādus rezultātus un, ja jūs interesē manas domas, arī turpmāk neko nedos.

— Vai jūs jutīsieties ļoti apbēdināts, ja rezultāti tomēr būs?

— Ļoti! — Lautons pat necentās izlikties. — Tā kā esmu nolēmis izbeigt ar tūrisma biznesu, vēlos to izdarīt bez trok­šņa un skandāliem! Nemaz nebēdāšos, ja jūsu bezgalīgā iz­meklēšana izčākstēs bez panākumiem. Kā redzat, esmu pilnī­gi atklāts.

— Es to augstu vērtēju, godājamais doktor. — Čārlijs pie­cēlās.

— Grupu salonā saaicināšu, bet citu palīdzību gan no manis negaidiet.

— Cerība mirst pēdējā, — inspektors Čens rāmi sacīja.

— Droši vien! — Un Lautons, nolicis pusdzerto kafijas tasi uz galda, ātrā solī atstāja restorānu.

Uz kapteiņa tiltiņa inspektoru sagaidīja daudz sirsnīgāk. Vecais jūras vilks ieinteresēti uzklausīja Čārliju.

— Varat rēķināties ar manu palīdzību, — kapteinis apso­līja. — Vienīgais, ko lūdzu — jūs nedrīkstat izmeklēšanā pie­ļaut kļūdas. Ja uz kuģa arestēs nevainīgu cilvēku, mūsu kom­pāniju sāks razāt pa tiesām un tas beigsies ar bankrotu. Diemžēl tādi gadījumi ir bijuši.

— Tikai par savas rīcības godīgumu pilnīgi pārliecināts cilvēks var komandēt tādu kuģi kā "Karalis Arturs". Arī ma­nā darbā godīgums ir galvenais. Es saprotu jūsu raizes un būšu ļoti uzmanīgs.

— Par to es nešaubos. — Kapteinis pasmaidīja. — Desmit gados, kopš vagoju šos ūdeņas, esmu daudz par jums dzir­dējis. Un vienmer tikai labu. Uztieos jums pilnīgi visā un ce­ru, ka kompānijas interešu pieminēšana jūs neaizvainoja. Protams, mūsu interesēs būtu, ja noziedznieks tiktu arestēts pēc nokāpšanas krastā, taču es neiebildīšu, ja jūs viņu apcie­tināsiet kaut vai uz mana tiltiņa!

— Par tik laipnu atļauju pateicos no visas sirdsl — Arī Čārlijs pasmaidīja. — Tik un tā taisnība uzvarēs!

— Vēlu veiksmi! — Kapteiņa rokasspiediens bija vīrišķī­gi stingrs.

Pa ceļam uz pastaigu klāju Čārlijs sastapa sniegbaltā, ar zelta podziņām greznotā uniformā tērpto Kašimo. Unifor­ma praktikantam ļoti piestāvētu, ja vien tajā nevarētu satilpt vismaz divi tādi kā viņš. Kašimo paslīdēja garām savam sko­lotājam kā tukšam gaisam.

— Vai jūsu jaukā paziņa misis Lūsa vēl nav piecēlusies? — inspektors jautāja atpūtas krēslā sēdošajai Pamelai Poterei.

— Šķiet, ka vēl ne. Viņa apgalvo, ka uz kuģa miegs esot īpaši salds. Vai gribējāt ar misis Lūsu aprunāties?

— Gribēju gan. Viņa ir tik vērīga un gudra. Vai neie­bildīsiet, ja pagaidām iztaujāšu jūs? Vakarvakarā es jūs abas ap deviņiem atvedu uz ostu. Vai pirms došanās uz kajīti jūs sastapāt kādu no grupas tūristiem?

— Cik atceros, gandrīz visus. Kajītē bija diezgan smacī­gi, un mēs ar misis Lūsu iznācām ārā ievilkt malku svaiga gaisa. Stāvējām tuvu trapam. Pirmie uz kuģa uzkāpa Minčini, un Sedija, kā parasti, metās izrādīt man savus pirkumus. Šoreiz ieguvumu nagla bija ukulele, dāvana mīļotajam dēli­ņam. Nekādi nesaprotu, ko karaskolas kadets iesāks ar ukuleli? Pēc tam mums garām pagāja Marks. Viņš steidzās uz patrona kajīti. Jūs droši vien zināt, ka Marka pienākumos ietilpst ik vakaru lasīt priekšā misteram Teitam. Pēc viņa at­griezās priekā starojošais Elmers Benbovs, kuram beidzot bija izdevies attīstīt uzņemtās filmas. Šķiet, tas arī vis.s… Ak tā, Marks pēc dažām minūtēm atgriezās, jo misters Teits jutās savārdzis un atteicās no lasīšanas. Viņš pēc pusdienām pat nebija atstājis kuģi.

— Vai tiešām vairāk nevienu neredzējāt?

— Tūlīt… Jā, bija taču vēl misters Ross. Viņš atgriezās viens no pirmajiem. Man likās, ka viņš ir stipri noguris, jo Rliboja vairāk nekā parasti.

— Apmēram cik varēja būt pulkstenis?

— Varēja būt ceturksnis uz desmitiem. Misis Lūsa viņu pasauca, bet Ross pat nepaskatījās uz mūsu pusi un ātri aiz­kliboja tālāk. Mēs bijām pārsteigtas, jo viņš allaž ir izmek­lēti pieklājīgs. Turklāt viņš neparasti skaļi klaudzināja spie­ķi.

— Vai tāds spieķis ir tikai misteram Rosam?

— Ko jūs, inspektor! Mēs taču tris dienas pavadījām Singapūrā! Un mfise vīrieši neizspruktu no turienes dzīvi, ja katrs nenopirktu melnkoka spieķi.

— Kā tādā gadījumā jūs varat apgalvot, ka garām pa­gāja tieši misters Ross?

— Viņš kliboja!

— Lai atdarinātu šo fizisko trūkumu, nav jābūt izcilam aktierim. Padomājiet labi — kādas vēl īpašas pazīmes piemīt misteram Rosam?

— Hm… — Meitene iegrima domās. — Šķiet, es arī pa­mazām sāku kļūt par detektīvu; visiem Singapūrā pirktajiem spieķiem ir metāla uzgaļi. Vienīgi mistera Rosa spieķim tas ir no gumijas, lai ejot nesaceltu lielu troksni.

— Bet jūs sacījāt, ka klibais cilvēks skaļi klaudzināja!

— Tie bija tādi īpaši dobji klaudzieni. Metāla uzgaļa klaudzieni būtu daudz skanīgāki un asāki. Tas bija misters Ross! Vai es neteicu, ka no manis iznāks detektīvs? Re, tur nāk dzīvs pierādījums! Labrīt, mister Ros!

— Labrīt, Pamela! Labrīt, ser! — koktirgotājs viņiem uz­smaidīja un aizkliboja tālāk. Meitene pārsteigta uzlūkoja in­spektoru. Rosa spieķis, sadurdamies ar klāja virsmu, skanīgi klaudzēja.

— Nu gan es vairs neko nesaprotu, — Pamela samulsusi teica.

— Tur nav ko nesaprast. Katrs var redzēt, ka mistera Ro­sa spieķa uzgalis ir no metāla.

— Bet kur tādā gadījumā palicis spieķis ar gumijas uz­gali?

— Ta tik tiešām ir mīkla. Bet varat neuztraukties: man jau no bērna kājas nav bijusi tīkamāka nodarbošanās par visgrūtāko mīklu atminēšanu.