Ceļojums ar slepkavu

17 AUGĻU PILNA ĀBELE

Ieilgušo klusumu partrauca Maksis Minčins. Viņš pieceļas un ar tikko kā no troņa, atteikušos monarha cienīgu žestu iz­ņēma no pogcauruma neļķes pumpuru.

— Beigta balle, mīlīši! Uzskatīsim, ka bankets nav noti­cis. Sedij, mūsu vakars ir galīgi izgāzies. Čikāgā gan nevie­nam pat prātā nevarētu ienākt rīkot skandālus, iekams viesi nav piecēlušies no galda. Te valda citi likumi. Mister Benbov, jums acīmredzot nāksies uzstāties vēlreiz.

Pārvarējis šoku, Benbovs sparīgi pielēca kājās.

— Es pieļāvu kļūdu un esmu sodīts pēc nopelniem. Kad stāstīju par telegrammu, nedrīkstēju noklusēt par siksnu.

— Kuru jūs, pats par sevi saprotams, aizsūtījāt kā dāva­nu meitai? — Kīns ņirgājās. Benbovs pagriezās pret savu galda kaimiņu.

— Es, kapteini, nezinu, ar ko esmu izpelnījies jūsu naidu. Iespējams, ka esat nojautis, ka jau no paša sākuma uzskatu jūs par nepatīkamu tipu. Tomēr līdz pat šim brīdim es to ne­vienam neesmu izpaudis. Šķiet gan, ka arī citi domā tāpat… Nē, siksnu es neuzdāvināju meitai. Žēl, ka to neizdarīju, jo tad slepkavam būtu bijis jāmeklē cits nāves rīks. — Viņš vienā rāvienā iztukšoja zeltera glāzi. — Es ceļos agri, un par mistera Dreika nogalināšanu man vēl pirms policijas ie­rašanās pavēstīja portjē. Durvis bija puspievērtas, un es pār viņa plecu ielūkojos guļamistabā. Ieraudzītais lika man šaus­mās nodrebēt. It kā nepietiktu ar to, ka tur nāves miegā du­sēja misters Dreiks, kuru visi bijām paguvuši iemīlēt! Es neticēju savām acīm — siksna, kas žņaudza viņa kaklu, mats matā līdzinājās manas kinokameras siksnai! Pa galva pa kaklu metos uz savu numuru un pārliecinājos, ka siksnas pie kameras nav. Es visu izstāstīju Netijai. Siksnu varēja nozagt iepriekšējā vakarā, kad bijām izgājuši staigāt un pēc istabe­nes lūguma durvis neaizslēdzām. Netija teica, ka prātīgākais būs doties pie doktora Lautona un informēt viņu par zādzību. Tā arī izdarīju. Vai drīkstu turpināt, doktor?

— Protams, mister Benbov. — Lautons uzmundrinoši pa­māja. — Mums abiem nekas nav slēpjams.

— Sākumā doktors Lautons domāja, ka par siksnas pazu­šanu nevajadzētu uztraukties, bet, kad es viņam pastāstīju par savu nakts gājienu uz telegrāfu, viņš saprata, ka lieta ir nopietna. Kīna liecība un manas siksnas izmantošana slepka­vībai varēja kļūt par fatāliem manas vainas pierādījumiem. Un tad nāvessods neizbegams! Redzēju, ka doktors Lautons sāk pa īstam uztraukties. Un tas manu izbīli vēl vairāk kā­pināja — es nespētu pārciest arestu svešā valstī… Pirmā doma, kas iešāvās prātā — tūdaļ mesties uz kuģi un atgriez­ties mājās, štatos. Doktors piespieda mani saņemties. Viņš teica, ka tic manai nevainībai un visu nokārtos. Man tikai jā­izliekas, ka nekas nav noticis. Es viņam paklausīju. Doktors turēja vārdu: pateica, ka siksna nozagta no viņa čemodāna. Tā ir patiesība no viena gala līdz otram. Jā, gandriz aizmir­su… Kad es Parīze veikalā pirku jaunu siksnu, jo man bi­ja apnicis staipīt rokās smago kameru, to ievēroja misters Vivians un diezgan indīgi piezīmēja, ka ieroču iegādei esot nepieciešama policijas atļauja. Toreiz es tam nepievērsu uz­manību, bet tagad redzu, ka viņš kaut ko noskārta…

— Jūs patiešām noskārtāt? — Inspektors ieinteresēti uz­lūkoja Vivianu.

— Bez šaubām. — Viviana balss tonis bija izaicinošs.

— Man ir lieliska redzes atmiņa. Atcerējos, ka Lautona čemo­dāna siksna bija gaišāka un mazliet platāka. Es gan nedomā­ju, ka Benbovs būtu spējīgs kādu nožņaugt, bet… Tāpēc no­lēmu prasīt padomu cilvēkam, kas tādas lietas saprot. Devos pie ievērojamā advokāta mistera Teita. Viņš deva padomu ar saviem novērojumiem neplātīties.

— Tagad jums šķiet, ka padoms bija slikts? — Čārlijs jautāja.

— To es neesmu teicis, inspektor. Mēs ar misteru Teitu nesen apspriedām šo lietu, un viņš sacīja, ka pienācis laiks celt gaismā patiesību par siksnu. Pēc viņa domām, pirmkārt, esot noplakušas kaislības katrā cilvēkā meklēt grēkāzi, un, otrkārt, no visiem, kas līdz šim noņēmušies ar slepkavības iz­meklēšanu, jūs esot visjēdzīgākais.

— Pateicos godājamajam advokātam par manu necilo spēju pārak augsto vērtējumu. — Čārlijs nolieca galvu. — Es to neesmu pelnījis.

— Man vairāk nav ko piebilst, — Benbovs atkārtoja un smagi iezvēlās krēsla. — Ja doktors Lautons manis teikto ap­stiprinās…

— Protams, apstiprinu, — Lautons rāmi teica. — Iekams inspektors Čens sāks man pārmest nozīmīgu faktu slēpšanu, mēģināšu izskaidrot savas rīcības motīvus tajā briesmīgajā dienā. Biju kā spīles: no vienas puses — mūsu ceļojuma tā­lākais liktenis, no otras — pasaulē spēcīgākās policijas spie­diens. Ja tā atrastu kaut niecīgāko pierādījumu, ka slepkava ir viens no tūristiem, mani plāni nešaubīgi tiktu sagrauti. Galvenais uzdevums bija izrauties ārpus Skotlendjarda ju­risdikcijas. Biju pārliecināts, ka Benbovs nevar būt slepkava, bet kā to ieskaidrot svešas valsts policijai? Ja vēl būtu tikai telegramma, bet ko iesākt ar sasodīto siksnu? Sāku lauzīt galvu un pēkšņi atcerējos, ka man ir gandrīz tada pati. Tā bi­ja lieliska izeja no strupceļa, un, kad inspektors Dafs jautāja, vai esmu to kādam redzējis, iesaucos, ka tā izskatās gluži kā manējā. Nakti ne uz mirkli savu numuru nebiju atstajis, ne­tieši pierādījumi, līdzīgi Benbova pastaigai uz telegrāfu, man nedraudēja. Devos uz savu numuru, noņēmu čemodānam sik­snu un apliku to sev apkart zem džempera. Biju pārliecināts, ka mūsu apģērbu nekratīs. Inspektors Dafs manai versijai noticēja, siksnu es vēlāk aizsviedu, un Benbovs palika ārpus aizdomām.

— Jūs arī, — sarkastiski piezīmēja Kīns.

— Kādā nozīmē? — Lautons apjucis jautāja.

— Triks ar siksnu bija veikli izdomāts. Ja Dafam pret jums vēl bija kādas aizdomas, jūs tās iznīcinājāt vienā rā­vienā. īstais slepkava nekad labprātīgi neieliks policijas ro­kās tik bīstamu pierādījumu pret sevi. Un Dafs uzķērās uz jūsu āķa!

— Pie velna, kas tie par neglītiem mājieniem? — Lautons pārskaities pielēca kājās.

— Tas taču ir vairāk nekā skaidrs. No tā brīža jūs kļu­vāt par Skotlendjarda uzticības personu! Un plosījāt mūsu dvēseles ar savām nopūtām par nelaimīgo ceļojuma sākumu. Bet varbūt jūsu vaidēšanai bija vēl kāds iemesls, ko? Tas taču ir pilnīgi iespējams!

Saniknotais Lautons metās virsū Kīnam.

— Piecelies, draņķi! — viņš brēca. — Es gan esmu vecs vīrs, bet tas nekavēs mani…

— Doktor, ludzu, nomierinieties! — Čārlija Čena iespaidī­gais augums tik tikko varēja iespraukties starp cīņas kārē sa­trakotajiem vīriešiem. — Saprātīgam cilvēkam nav jāpievērš uzmanība tādas niecības naida izvirdumiem. Te, izņemot mis­teru Kīnu, nav neviena, kas šaubītos par jūsu godīgumu. Ie­skaitot arī jūsu padevīgo ķīniešu kalpu! — Inspektors apņēma aizvainojumā trīcošo Lautonu ap pleciem un aizvilka viņu labi tālu no Kīna.

— Nu tik iet vaļā! — Maksis Minčins uzjautrināts iesau­cās. — Un es, muļķis, vēl taisījos baļļuka beigās uzaicināt visus sadoties rokās un nodziedāt: "Nav spēku, kas mūs spē­tu šķirt!" Būs labāk, mīlīši, izklīst pa savām alām, iekams nav sākusies šaudīšanās!

Inspektors atstāja kafejnīcu kopā ar Lautonu.

— Vējiņš atvēsinās sakarsušās galvas, — Čārlijs teica.

— Tomēr es jums ieteiktu kādu laiciņu turēties tālāk no Kīna. Norunāts?

— Es uz viņa pusi pat nepaskatīšos. — Lautons jau bija atguvies. — Ir nu gan neģēlis! Man viņš visu laiku bija pre­tīgs, bet, ja strādā tūrisma biznesā, pienākums liek pret vi­siem izturēties vienādi. — Viņš uzlūkoja inspektoru. — Ticiet man, esmu jums bezgala pateicīgs! Varat būt drošs, ka pa­devīgajam ķiniešu kalpam turpmāk būs ne mazāk padevīgs amerikāņu kalps… Un manā Ņujorkas namā vienmēr būsiet gaidīts un mīļš ciemiņš.

— No sirds pateicos, doktor, — Čārlijs tencināja.

— Tagad pats apjēdzu, cik muļķīga un bīstama bija mana "ģeniālā ideja" ar siksnu apmainīšanu. Nesaprotu, kāpēc tā izdarīju. Droši vien ar gadiem esmu sācis izturēties pret sa­viem tūristiem kā kaķene pret kaķēniem. Ka tik ar viņiem kaut kas nenotiek… Un, tiklīdz kāds no viņiem iekuļas nepatikša­nās, metos to izpestīt.

— Es to varu saprast. — Čārlijs piekrītoši pamāja.

— Vēlreiz pateicos un nožēloju, ka uzreiz nesapratu, kas jūs par cilvēku. — To pateicis, doktors devās uz savu kajīti.

Čārlijs vēl kādu brīdi uzkavējās uz pastaigu klāja un ap­cerēja pēdējo stundu notikumus. Pēkšņi kāds viņu pasauca. Atgriezies Čārlijs ieraudzīja atpūtas krēslā sēdošo Teitu.

— Kāda jauka izdevība pateikties jums par komplimentu, ko saņēmu ar Viviana starpniecību, — inspektors teica, apsēz­damies līdzās advokātam.

— Tas nebija kompliments, bet gan mana visdziļākā pār­liecība, — Teits atbildēja. — Atvainojiet, ka pārtraucu jūsu pastaigu. Laikam apdomājāt šovakar dzirdēto? Atzīstieties — art tas bija viens no jūsu eksperimentiem…

— Ideja pieder Maksim Minčinam. Es tikai izmantoju tās izraisītos rezultātus.

— Par to ne mirkli nešaubos.

— Būtībā šīs vakariņas bija detektīva sapnis. Tu tikai sē­di, nekur neiejaucies un ieklausies, ko cilvēki runā. Runāja patiešām daudz. Turklāt reizi no reizes pateica to, ko nemaz

nevelējās…

— Ko nevēlējās… — advokāts domīgi atkārtoja.

— Kā tad. Arī jūs…

— Redzat nu! Tas tikai pierāda, ka esmu jūs pareizi no­vērtējis. — Advokāts pasmaidīja.

— Ticu, ka mēs domājam par vienu un to pašu.

— Protams.

— Varbūt pateiksiet, kur kļūdījāties?

— Es teicu, ka Dreika vietā varēja atrasties jebkurš no mums, ka viņa nāve bija nejaušības rezultāts.

— Pareizi. Jums par to vilcienā no Nicas uz Sanremo pastāstīja inspektors Dafs. Tas rakstīts viņa piezīmēs. Bet jūs nevilšus pieminējāt Honivudu! No kurienes jūs zināt, kas bija rakstīts vēstulē viņa sievai?

— Pirmo reizi dzirdu par tādu vēstuli!

— Tādā gadījumā kas jums pateica, ka Dreiku nejauši no­galināja Honivuda vietā? Dafs to nesacīja.

— Viņš tiešām ne.

— Kurš tad?

— Piespiedāt gan mani pie sienas. — Teits iesmējās.

— Neko darīt, būs vien jāatklāj šausmīgs noslēpums. Tikai baidos, ka tas maz ko līdzēs. Man pastāstīja Marks.

— Re kā! Un Markam, protams, pastāstīja…

— Zināms, ka Pamela Potere. Kas gan cits?

— Paldies, mister Teit. Jūs turējāties godam. — Čārlijs Čens piecepās.

— Zināt, patiesības teikšana atvieglo sirdi.

Inspektors lēnā gaitā devās uz deju zāles pusi. Ieraudzījis dejotāju vidū Marku un Pamelu, viņš pacietīgi nogaidīja, līdz apklusīs mūzika, un piegāja pie jauniešiem.

— Lūdzu burvīgo dāmu nākamo fokstrotu pavadīt kopā ar mani. — Čārlijs ceremoniāli paklanījās.

— Ar vieglu sirdi uzticu jums šo dārgumu, — Marks tā­pat atbildēja.

Orķestris sāka spēlēt nākamo deju, un Čārlijs aizveda savu partneri tālāk no dejotājiem.

— Ceru, ka ievērojāt — es lūdzu šo fokstrotu pavadīt ko­pā ar mani, nevis dejot, — inspektors svinīgi sacīja. Vieglprātīga lēkāšana traucē nopietnu sarunu. Un bez tam…

— Kas "bez tam"?

— Bez tam pie mums Ķīnā mēdz teikt, ka prātīgs zilonis nekad necentīsies tēlot taurenīti. Es jūs nolaupīju Markam ne vien tāpēc, lai baudītu divvientulību, bet galvenokārt tāpēc, ka taisos jums uzdot dažus nopietnus jautājumus.

— Un es tā cereju, ka esmu iekarojusi jūsu sirdi!

— Vai nu jums vēl būtu jātīko pēc jaunām uzvarām! Labāk ķersimies pie maniem jautājumiem. Pirmais: vai esat kādam stāstījusi par Honivuda vēstules saturu? Otrais: vai esat kādam no grupas tūristiem teikusi, ka vectēva noslepka­vošana bija nejauša?

— Vai dieniņ! Vai es to nedrīkstēju darīt?

— Sena paruna saka: "Dievi mums devuši divas ausis un tikai vienu muti." Tas nozīmē — mazāk runāt, vairāk klausī­ties.

— Tīrais posts, es vienmēr esmu darījusi otrādi.

— Jums vēl ir laiks laboties. Tātad kam jūs esat to stās­tījusi?

— Dabiski, ka misis Lūsai.

— Dabiski. Un kam vēl?

— Tikai Markam. Markam Kenavejam.

— Un Marks savukart izpļāpājās misteram Teitam…

— Zinu. Tas mani pamatīgi saniknoja. Tiesa, es viņu ne­lūdzu turēt muti, bet Markam pašam tas bija jāsaprot. Ciest nevaru tādus cilvēkus!

— Nevarat ciest? Kas attiecas uz Marku, tad es gan es­mu pamanījis pretējo…

— Nūja, jūs tūdaļ teiksiet, ka mēs visu laiku pavadām kopā un tā tālāk. Varbūt te ir kāds cits, ar ko man izklaidē­ties? Uz Kīnu vai Vivianu es bez riebuma pat paskatīties ne­varu. Uzaicināt klibo Rosu padejot vai uzspēlēt tenisu būtu īstākais sadisms. Benbovs un Maksis ir kā salipuši ar savām sievām, doktors Lautons mūžīgi aizņemts, bet Teits nepār­traukti činkst par visādām kaitēm. Sevi jūs nupat iecēlāt prā­tīgo ziloņu kārtā. Atliek vienīgi Marks! Bet tas nebūt nenozī­mē, ka esmu viņa dēļ zaudējusi galvu.

— Tiešām nenozīmē?

— Jūs man neticat?! Vai tad jūs neredzat, kā viņš uzve­das? Vai tad ir iespējams iemīlēt cilvēku, kas nepārtraukti plātās ar cēlajām Bostonas tradīcijām, Harvardas izglītību un tamlīdzīgām muļķībām! Viņš man vienkārši krīt uz nerviem.

— Un ja nu pēkšņi šis ar tik daudziem netikumiem ap­veltītais jauneklis atklās jums mīlestību?

— Vai esat par to pārliecināts? — Pamela iekrampējās Čārlija rokā.

— Ir pārāk maz lietu, par kurām varu būt pārliecināts. Un ja nu tomēr tas notiks?

— Es nezinu, ko darītu, lai tas notiktu! Ja vien spētu pa­nākt viņa atzīšanos mīlestībā, es būtu stāvā sajūsmā. Tas tik būtu triumfs — vienkārša Vidējo Rietumu meiča atraida diž­ciltīgo Bostonas paraugzēnu!

— Patiešām, — Čārlijs pašūpoja galvu, — nav pasaulē nekā noslēpumaināka par sievietes sirdi…

— Nav tiesa! Manu noslēpumu atminēt ir tīrais nieks. Es­mu elementāri aizvainota. Marks mēdz būt arī ļoti jauks un mīļš. Bet tikai retumis. Pārējā laikā viņš nepārtraukti ņirgā­jas par manu naudu un apjūsmo savus cildenos paputējušos bostoniešus! It kā es būtu vainīga, ka esmu mantojusi vectē­tiņa bagatību…

— Nedomāju, ka misters Kenavejs jūs tāpēc nicinātu, — Čārlijs prātīgi sacīja, pavadīdams Pamelu atpakaļ pie Marka.

— Turklāt tik jaukai meitenei kā jūs, mis Pamela, nepiestāv savaldzināt jaunekli tikai tāpēc, lai pēcāk patriektu viņu ratā.

— Jums tā šķiet? Labi, es vēl padomāšu. Bet tagad gan cs viņam krietni sadošu par izpļāpāšanos. Tomēr, — viņa no­pūtās, — varbūt labāk pagaidīšu līdz rītam, jo nakts ir tik romantiska…

— Un pareizi darīsiet, — Čārlijs meiteni uzmundrināja.

— Romantiskas naktis nemēdz bieži atkārtoties.

Marks nepavisam neizskatījās sarūgtināts, sagaidījis Pamelas atgriešanos, un arī viņa nekādi nepauda savu nepatiku.

Inspektors mierīgu sirdi atstāja jauniešus, būdams pārlieci­nāts, ka viņu starpā valda pilnīga saskaņa. Pie trapa, kas ve­da uz kajītēm, Čārlijs saskrējās ar uztraukto kapteiņa palīgu.

— Es gan negribēju jūs traucēt, — Linčs bija nopietns kā nāve, — bet noticis kas ļoti nepatīkams. Tāpēc jau jūs meklēju. Lūdzu, ienāciet manā kancelejā!

Linča kabinetā kā nelaimes čupiņa krēslā sēdēja Kašimo. Viņa galēja izmisuma pilnā sejas izteiksme Čenam bija pārāk labi pazīstama. Viņš pat necentās apspiest smagu nopūtu.

— Kas noticis, Kašimo? — inspektors jautāja.

— Man ir milzīgs kauns, skolotāj, — praktikants tikko dzirdami iedīcās.

— Jūsu palīgu pieķēra revīzijas laikā, — kapteiņa palīga paskaidroja.

— Kā es varēju zināt, ka viņa atgriezīsies tik ātri? — Ka­šimo bija patiesi nelaimīgs. — Viņi devās padejot, bet pēc minūtes atgriezās kajītē.

— Kāda viņa? — Čārlijs uzlūkoja Linču.

— Misis Minčina, kas tad vēl… Jūs pat iedomāties neva­rat, kadu traci ši cienījamā lēdija sarīkoja, kad ieraudzīja jū­su palīgu pie atvērta čemodāna! To var saprast, jo tajā bija dārglietas vairāku miljonu dolāru vērtībā. Viņa drusku apri­ma vienīgi tad, kad apsolīju nelieti pašrocīgi iesviest okeānā. Galu gala viņa vairs nepastāvēja uz nāves sodu, bet piepra­sīja zaglēna tūlītēju atlaišanu. Tas nozīmē, mister Čen, ka jūsu līdzstrādnieks spēlē vairs nepiedalās.

— Man patiesi ļoti kauns, skolotāj, — Kašimo vēlreiz ie­pīkstējās.

— Nečinksti! — Čārlijs pārtrauca praktikanta vaimanas.

— Grēku nožēlošanai tev laika būs atliku likām. Mani šobrīd interesē, vai tev izdevās Makša Minčina kajītē atrast ko ie­vērības cienīgu?

— Jā, skolotāj! — Sīkais japānis uzrāvās kājās kā atspe­res sviests. — Kašimo vienmēr atrod, ja meklē! Jūs pats tā sacījat. Jūs teicat, ka es protu meklēt! Kašimo…

— Ko tad tu atradi?

— Uzlīmes, skolotāj! Veselu kolekciju. No visām viesnī­cām. No Brūma viesnīcas, no "Splendid", no "Palace", no…

— Rimsties! Vai tajā kolekcijā bija arī uzlīme no Kal­kutas Great Eastern?

— Tādas uzlīmes nebija! Es paguvu tās aplūkot divas rei­zes.

Čārlijs plati pasmaidīja.

— Zini, Kašimo, es pat priecājos, ka tu iekriti. Tik un tā uz ši kuģa tu esi izdarījis visu, ko varēji. Ir tāda paruna: "Visstiprāk purina to ābeli, kurā daudz augļu." Es nevēlos, ka tevi purina tik stipri.