Ceļojums ar slepkavu

19 ANGĻU KRASTMALA

Beidzamās ceļojuma dienas rītā Čārlijs saņēma Dafa radiogrammu.

"Trūkst vārdu, lai pateiktos par visu, ko mūsu labā esi paveicis. Saņēmām apstiprinājumu, ka pirms piecpadsmit ga­diem Kalkutas juvelieris sadarbojies ar Dienvidāfrikas diman­tu kontrabandistiem. Par dārgakmeņu transportu Kimberlijā atbildēja Džims Everhards. Domāju, ka zamša maisiņi atlie­cas uz to laiku. Diemžel Sanfrancisko ierasties nevaru, ar aresta orderi būs kapteinis Flanerijs un seržants Velss. Ce­ru driz būt uz kājām, tavs Dafs."

Laiks bija apmācies, un tūristi kajītēs pamazām pakoja čemodānus un ceļasomas. Atkalredzēšanās gaidās ar dzimteni daudzi bija aizmirsuši ielūgumu uz kino seansu. Pie pusdie­nām Benbovs apstaigāja galdiņus un laipni atgādināja, ka ap pusdeviņiem vakarā gaida visus kuģa priekšgala salona.

Pēc astoņiem mākoņi sabiezēja, saule galīgi pazuda un kļuva pavisam tumšs. Sijājās sīks lietutiņš, un pamazām vi­su ietina necaurredzama migla — gandriz tāda, kāda Hjū Morisa Dreika nogalināšanas naktī klājās pāri Londonai. Miglas svilpes dobjā rēkoņa satrauca pasažierus, un viņi caur iluminatoriem bailigi vērās piķa melnajā tumsā, kas klāja okeānu. Kad Čārlijs pusdeviņos iegāja salonā, tur jau bija sapulcējušies visi ielūgtie un ar nepacietību gaidīja, kad Elmers Benbovs sāks apsolīto seansu.

— Kamēr mūsu cienījamais kinooperators vēl gatavojas filmas demonstrēšanai, — inspektors vērsās pie klātesošiem,

— man ir neliels priekšlikums. Es vēlētos, lai ikviens no jums dažos vārdos pastāstītu par spilgtāko iespaidu šajā ceļojuma. Ja nav iebildumu, pirm© es lugtu izteikties vispieredzējušāko tūristi misis Lūsu.

— Tie bija dresētie kaķi, — vecā dāma nekavējoties atbil­dēja, nepievērsdama uzmanību pārējo skaļajiem smiekliem.

— Jā, dresētie kaķi nelielā Nicas teātrītī. Viņi darbojās ar tik apbrīnojamu grāciju, ka es to nemūžam neaizmirsīšu.

— Tur nav ko brīnīties, mister Čen, — teica Lautons.

— Arī es ceļojuma beigās daudzkārt esmu saviem tūristiem uzdevis līdzīgu jautājumu, un gandrīz vienmēr viņu atbildes mani satrieca.

— Misis Spaisere, vai drīkstu šo jautājumu uzdot arī jums?

— Kāpēc ne? Man tikai drusku jāpadomā. Vai dieniņ, nu protams! Vakarkleita, kas bija mugurā dāmai blakus ložā Parīzes Operā. Tā bija tikpat fantastiska kā misis Lūsas kaķi! Tādā kleitā ikviena sieviete izskatītos par divdesmit ga­diem jaunāka.

— Mans spilgtākais pārdzīvojums vēl ir priekšā, — pazi­ņoja Vivians. — Neesot jau pieklājīgi uz kādu rādīt ar pirk­stu, bet rīt no rīta, kad pie apvāršņa iznirs Sanfrancisko, es to noteikti izdarīšu. Atgriešanās dzimtajā pilsētā būs mans lielākais pārdzīvojums!

Maksis Minčins noslēpa kabatā neaizdedzināto milzu ci­gāru.

— Puika Itālijas ciematiņa, kuram pirmo reizi atļāva ku­čierēt vezumu ar diviem izkāmējušiem mūļiem iejūgā, — viņš domīgi teica. — Es vēlētos, lai viņa laimīgo ģīmīti būtu re­dzējis mans dēls. Viņš bija tā sašutis, kad es pirms došanās ceļā viņam kadilaka vietā uzdāvināju buiku.

— Bet man atmiņa palicis Fontenblo mežs, — sacīja Ross.

— Tie tik bija koki! Diženi, kupli… īsti aristokrāti. Kolosāls mežs!

— Un kāds ir jūsu skaistākais piedzīvojums? — Čārlijs jautāja Pamelai.

— O, man to ir ļoti daudz! Kuru lai izvēlos? Nez kāpēc man nāk prātā lidojošā zivs, kas kādā saulainā rītā Sarka­najā jūrā uzlēca uz mūsu kuģa klāja… Viņa izskatījās tik jocīga un mīlīga. Es pie sevis lo nokristīju par Marku…

— Pateicos. — Kenavejs iesmējās. — Es arī to zivtiņu at­ceros, tikai es viņu nosaucu par Pamelu!

— Bet man, — kautrīgi ierunājās misis Benbova, — at­miņā palicis maharadža, kurš Deli pie viesnīcas sēdās savā greznajā rolsroisā. Viņš no galvas līdz kājām bija ietinies zelta brokātā! Es tūlīt iedomājos, ka pēc atgriešanās Akronā vedīšu Elmeru pie drēbnieka.

— Es gan vislabāk atceros pēdējo vakaru Jokohamā, — steidza pavēstīt Kins. — Biju iegriezies pasta nodaļā pie os­tas vārtiem. Un tur ieraudzīju doktoru Lautonu sarunājamies ar to plecīgo stjuartu, ko pēcāk atrada nobendētu dokos. Es vēl pajautāju doktoram, vai viņš negrib kopā ar mani atgriez­ties uz kuģa, bet nācās čāpot vienam. Sapratu, ka doktoram kompanjons nav vajadzīgs. Gāju pa dambja malu un raudzī­jos, kā līcī margo džonku un zvejnieku laiviņu uguntiņas. Tu­vumā neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. — Kīns uzlūkoja Lautonu. — Šķiet, tieši tur atrada nogalināto, vai ne?

— Man viss ir sakartots, džentlmeņi, — Benbovs steidza noklusināt briestošo skandālu. — Varam sākt! Te redzams, kā mēs atstājam Ņujorku. Vai nav jocīgi, ka toreiz mēs cits citu vēl nepazinām? Bet tagad— cepures nost! Mūsu Brīvības sta­tuja! Pēdējā Amerikas panorāma… Re, tur mēs visi esam. Misters Dreiks smaida. Neviens vēl nezina, kas mūs ceļā sa­gaida…

Sekoja Londouas kadri ar Brūma viesnīcu, iepirkšanās procesa fiksētiem Fenuvikiem, inspektoru Dafu, kas sēžas Skotlendjarda mašīnā. Pēc tam nāca Lamanša šķērsošanas skats, tālāk Parīze, Nica… Benbovs visu cītīgi komentēja. Varēja just, ka auditorijas interese aug augumā. Čārlijs neat­raudamies vērās uz ekrāna redzamajās Nicas šaurajās ieliņas. Pēkšņi viņš i/?dzirda sev aiz muguras sēdošā Teita kluso balsi.

— Mister Čen, lūdzu, palaidiet mani garām… Man… man jātiek ārā. Jūtos ļoti slikti. — Pat salona puskrēslā varē­ja saskatīt, ka advokāts ir inironīgi bāls. — Es nesaukšu Marku. Negribu viņam sabojāt pēdējo vakaru. Mazliet pagu­lēšu, un man kļus labāk. — Un advokāts nedzirdamiem soļiem izslīdēja no salona.

Čārlijs turpināja verot Angļu krastmalu, pa kuru slāja nesteidzīgi tūristi, šad tad ielūkodamies Nicas suvenīru vei­kaliņos un visādu preču tirgotavās. Tad kā burvīgā pasakā acīm garām slīdēja Ēģipte, Indija, Singapūra, Ķīna… Bei­dzot visi pa īstam varēja novērtēt kautrā akronieša vērīgumu, entuziasmu un inteliģenci. Benbovs bija radījis istu himnu viņu ceļojumam!

Uz ekrāna nozibēja pēdējie kadri, un Elmers sāka kārbās ievietot filmu ruļļus. Pēc dažām minūtēm salonā palika vairs tikai viņš un detektīvs, kas piedāvājās kino entuziastam pa­līgos nogādāt aparatūru un filmas uz kajīti. Nolicis kārbas uz galda, Čārlijs iejautājās:

— Mister Benbov, kas dzīvo blakus kajītēs?

— Pa kreisi — misis Lūsa un mis Potere, bet pa labi ka­jīte nav aizņemta.

— Acumirkli. — Čārlijs izgāja koridorā un tūdaļ atgrie­zās. — Pašlaik abā* kajītēs neviena nav. Arī koridors ir tukšs.

— Un kas par to? — Benbovs jautāja, akurāti uzlikdams vāciņu projektora futrālim.

— Viena no jūsu filmām, mister Benbov, ir tik vērtīga, ka iesaku to glabāt zem pamatīgas atslēgas. Vai jums ir čemo­dāns ar tādu slēdzeni?

— Zināms, ka ir, — Benbovs pārsteigts atbildēja. — Par kuru filmu jūs runājat?

— Par to, kas uzņemta Nicā. Jums pašam tajā nekas ne­likās dīvains?

— Šķiet, ka ne…

— Var atrasties visai vērīgi cilvēki, kas nežēlos neko, lai dabūtu to savos nagos. Bet es gribētu, lai to filmu vispirms redzētu Skotlendjarda pārstāvji. Varbūt jums ir prātā datums, kad filmējāt Angļu krastmalu?

— Uzreiz nepateikšu, bet man ir pierakstīts, kad un kur notikusi filmēšana. — Galīgi apjukušais Benbovs sameklēja biezu kladi. — Re, te atzīmēts, ka Angļu krastmalu esmu fil­mējis divdesmit pirmā februāra rītā.

— Jūsu kārtības mīlestība pelna apbrīnu, — Čārlijs atzi­nīgi teica. — Ta dara godu visiem Amerikas kinoamatieriem. Vēlreiz lūdzu neaizmirst par pamatīgo atslēgu. — To teicis, viņš atstaja Benbova kajīti.

Čens taisnā ceļā devās uz kuģa radiomezglu un nosūtīja Sanfrancisko policijas kapteinim Flanerijam radiogrammu.

"Lūdzu steidzami pieprasīt Nicas policijai noskaidrot klien­tus, kas divdesmit pirmā februāra rītā apmeklēja drēbnieka Brīna darbnīcu Angļu krastmalā, kā arī uzzināt, kādas virs­drēbes tika labotas. Policijas inspektors Čens."

Izgājis no radioinezgla, viņš uzmanīgi lika soli pēc soļa ux norasojušā trapa. No kapteiņa tiltiņa puses durvis uz luk­susa kajīšu koridoru bija aizslēgtas, un Čārlijam nācās mest līkumu pāri glābšanas laivu klajam, lai beidzot tiktu pie mie­ra. Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka no skursteņa ēnas iznirst tum­ša figūra ar kaut ko spīdošu rokā. Ne mirkli nedomādams, Čārlijs instinktīvi nogāzās uz mitrās klāja virsmas. Vienlai­cīgi atskanēja šāviens. Inspektors turpināja nekustīgi gulēt, līdz sadzirda attālināmies soļus. To radīto troksni gan tūdaļ pārmāca miglas svilpe. Šāviena izbiedēti, pirmie atskrēja ra­dists un kapteiņa palīgs. Linčs palīdzēja Čārlijam piecelties.

— Dieva dēļ, inspektor, kas te notika?

— Kāds mēģināja uz mani šaut, bet es viņu mazliet ap­steidzu, — Čārlijs gandriz ar lepnumu paskaidroja.

— Mēs nedrīkstam pieļaut, ka uz "Karaļa Artura" notiek tādas lietas! — Linčs saniknots iesaucās.

— Nepieļaujiet gan, — Čārlijs labsirdīgi piekrita. — Arī es turpmāk neko tādu nepieļaušu. Rīt no rīta uz kuģa uzkāps divi policijas virsnieki, kuri ir pilnvaroti šo strēlnieku nodot Londonas tiesai.

Pēc šī paziņojuma viņš devās uz savu kajīti, stingri apņē­mies kārtīgi nomazgāties dušā. Taču jauko nodomu izjauca satrauktais Marks Kenavejs.

— Ser! Mister Čen! Lūdzu, lūdzu, ienāciet mūsu kajītē! Ātrāk!

Pārbiedētā Marka pavadīts, Čārlijs iegāja kajītē un ierau­dzīja tur nekustīgi gulošo, nāves bālo Teitu.

— Lēkme?

— Jā. Tā sākusies, kad mēs ar Pamelu bijām deju zālē. Es paspēju viņam iedot zāles, un patrona elpa jau sāk iz­līdzināties. Bet es jūs saucu cita iemesla dēļ… Tikai nupat uzzināju, ka uz jums ir šauts. Un tagad paraugieties… re­dzat, kas atrodas uz grīdas blakus kojai?

Čārlijs piegāja tuvāk un ieraudzīja, ka līdzās Teita pār kojas malu pārkartajai rokai uz grīdas mētājas pistole.

— Es… Es pieskāros stobram, — Marks izbīlī čukstēja.

— Inspektor, man likās, ka tas ir silts!

— Silts gan. — Čārlijs bezrūpīgi pacēla ieroci. — Kā nu nebūs silts, ja no ta nesen šauts. Varu saderēt, ka uz mani. Un pie viena varu saderēt, ka līdzās jūsu un manu pirkstu nospiedumiem uz stobra atrodas arī jūsu patrona pirkstu no­spiedumi.

— Teits! — jauneklis šausmās iesaucās. — Tātad tomēr Teits…

Čārlijs mierīgi atvēra bagāžas skapi, izņēma Marka ceļa­somu un uziika to uz krēsla. Viņš netiecās sataustīt atslēdzi­ņu. Jau pie pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka virsējā Kalkutas viesnīcas uzlīme ir norauta un lietiskais pierādījums izgaisis.

— Tīri nostrādāts, — inspektors konstatēja.

— Pie kā to lai tagad meklējam? — Kenavejs čukstus ie­jautājās.

— Pie tā, kurš man vajadzīgs. — Čārlijs pasmīnēja.

— Pie tā, kas uz mani šāva.

— Kur gan Teits to būtu noslēpis? Kabatā?

— Pie mistera Teita atslēdziņas nav. Tā atrodas pie slep­kavas, kas prot aprēķināt vairākus gājienus uz priekšu. Viņš saviem nekrietniem nolūkiem nekaunējās izmantot pat nelai­mīgā mistera Teita slimību. Viņš atnāca pēc atslēdziņas, ie­raudzīja, ka advokāts ir bezsamaņā un ielika viņa rokā pisto­li, no kuras tikko šāva uz mani. Tas ir cilvēks ar ļoti attīstī­tu iztēli. Rīt ar vislielāko prieku nodošu viņu kapteinim Flauerijam.